Tarantīno - ar mīlestību no Holivudas

Kamēr daudzas filmas par filmām (un, būsim godīgi, filmas arī par citām tēmām) patiesībā ir režisoru mēģinājumi tikt galā ar savām neirozēm, Kventina Tarantīno filma „Reiz Holivudā / Once Upon A Time In Hollywood” izskatās dzimusi no tīras kinomīlestības.

Filmas par filmu uzņemšanu jau iepriekš atstājušas vaibstu kinematogrāfa vairāk nekā 100 gadus vecajā sejā – lai atceramies tik dažādās Fellīni 8 1/2 (1963), Trifo Amerikāņu nakti / La nuit américaine (1973), Andžeja Vajdas Viss pārdošanai / Wszystko na sprzedaż (1969) vai galu galā (bet vispār jau vispirms) filmu Saulrieta bulvāris / Sunset Blvd. (1950), kas atmaskoja kino industrijas citadeles Holivudas aizkulises. Pie filmas par kino uzņemšanu – filmas tapšanu, aktieriem, filmmeikeru dzīvi utt. – ķēries arī režisors Kventins Tarantīno. 

Kamēr daudzi mūsdienu režisori, tā vien liekas, ir redzējuši pamatā tikai savas filmas,

Tarantīno zināšanu bagāža par kinovēsturi (tiesa, pamatā Amerikas kinovēsturi) liek mulst pašam rūdītākajam sinefilam. Divas mīlestības - kino kā medija un kino vēstures mīlestība, šķiet, veido ap filmu necaurlaidīgu aizsargstiklu pret iespējamo kritiku, un šī stikla trauslā vieta ir tikai skatītāja paša nezināšanu atspīdums.

Vienlaikus Tarantīno ir pamanījies kļūt par meinstrīma autoru, kaut arī ne jau nu meinstrīms ir tas, kurš laužas meklēt atsauces uz vecām melnbaltām filmām par kovbojiem, turklāt tie uzņemti pārsvarā vidējā plānā un vēl tā, lai var redzēt vienlaikus gan cepuri, gan pie jostas piestiprināto pistoli (uz tās parasti jau šāviena gatavībā uzlikta roka).

Tarantīno meistarīgi trāpa gan sinefiliem, gan izklaides cienītājiem.

Un, ja jau tas Reiz… ir par Holivudu, tad iesākt to ar vesterniem (un tieši vesternos pamatā filmējas Leonardo di Kaprio varonis Riks Daltons) nav nejaušība vai režisora untums. Jau kinematogrāfa pašos sākumos uzņemtajā  vesternā Lielā vilciena aplaupīšana / The Great Train Robbery (1903) kovbojs skatās tieši kamerā ar pret mums pavērstu stroķi, it kā zinādams, ka nekur tas skatītājs nevarēs sprukt un vesternu uzvaras gājiens kino vēsturē ir sācies.

Kadrs no filmas "Lielā vilciena aplaupīšana / The Great Train Robbery" (1903)

Franču kino kritiķis Andrē Bazēns savā grāmatā Kas ir kino? vienas esejas nosaukumā ierādījis šī žanra īsto vietu, un tā saucas Vesterns vai amerikāņu filma "par excellence". Bazēns raksta, ka būtu vienkāršoti "par excellence" skaidrot ar  to, ka gan kino, gan vesterna pamatā ir kustība, tomēr "šis ir vienīgais žanrs, kura izcelsme ir gandrīz identiska ar paša kino saknēm" [1]. Kritiķis vairākkārt attiecībā uz vesternu lieto šobrīd tik populāro epitetu episks, jo "vesterns ir dzimis, satiekoties mītam un izteiksmes līdzekļiem"[2]. Vēl jo vairāk, un to ietver Arņa Rītupa jautājums filozofijas profesoram Robertam Pipinam saistībā ar viņa grāmatu Holivudas vesterni un amerikāņu mīts: "… jūs apgalvojat, ka vesterni amerikāņiem ir tas pats, kas Homērs grieķiem, Vecā Derība ebrejiem un Nībelungi vāciešiem" (intervija ar Robertu Pipinu lasāma augusta Rīgas Laikā).

Daudzi kritiķi, tajā skaitā arī Bazēns, par vesternu perfekcijas virsotni uzskata Džona Forda filmu Pasta kariete / Stagecoach (1939).

Arī vēlāk vesterns ar zirgos auļojošiem kovbojiem, kuri mēģina tikt galā ar ētikas un likuma konfliktu, apmeklē salonus, izglābj kādu sievieti utt., Amerikā ir populārs,

taču tas mainās un mainoties zaudē žanra tīrību. Piemēram, pēc Otrā pasaules kara, atkal atsaucoties uz Bazēnu (eseja Vesterna evolūcija) parādās kaut kas, ko var saukt par "supervesternu", un viena no tā pazīmēm ir, ka tas "kautrējas būt pats, tas mēģina attaisnot sevi"[3].

Reiz Holivudā varonis aktieris Riks Daltons ir saguris, raujoties un spēlējot visādas lomas, kur vien pagadās (uz viņa profesionālo izkaisīšanos nesaudzīgi norāda Ala Pačīno tēlotais Mārvins Švarcs), tajā skaitā tēlodams sliktos kovbojus vesternos.

Taču saguris ir ne tikai Daltons, bet filmā attēlotajā laikā arī pats žanrs (vienā no lomām Riku mēģina apģērbt kovboja-hipija hibrīddrēbēs). "20. gadsimta 60. gadu socioloģiskās izmaiņas skatītāju auditorijā, B filmu izzušana, Holivudas studiju noriets un konkurence ar citām kultūras industrijām, piemēram, televīziju, palīdz izskaidrot Holivudas žanru vājināšanos šajā laikā," grāmatā Kino žanri raksta Rafaēle Mueina[4].

Ar Amerikas vēsturi, ainavu un ideoloģiju tik cieši saistītais žanrs  tomēr piedzīvo veiksmīgu metamorfozi Itālijā tapušajos tā saucamajos spageti vesternos; uz Itāliju tad nu Tarantīno nosūta arī Riku, iesēdinot viņu Pan Am lidmašīnā (Kaprio tajā jau labi izlidinājās filmā Noķer mani ja vari / Catch Me If You Can, 2002). Galvenais secinājums, Rikam pēc sešiem mēnešiem atgriežoties no Itālijas Holivudā, - paralēli dažiem ieguvumiem (uzlabots finanšu stāvoklis, jauna sieva un svara pieaugums par septiņiem kilogramiem)

viņš arī sapratis, ka vesela ēra beigusies; uzreiz pēc šī secinājuma Riks ierosina Klifam vakarā piedzerties.

Pāris dienas pēc Reiz... Holivudā iznākšanas uz mūsu lielajiem ekrāniem mūžībā aizgāja aktieris Pīters Fonda, viens no filmas Bezrūpīgais braucējs / Easy Rider (1969) galvenajiem varoņiem. Viņa ēra sākās tad, kad beidzās Rika laiks, bet vēl vecākas filmas pavīd  filmā vien kaut kur plakātos (ja nemaldos, hipijmeiteņu sagūstītā vecā Džordža tumšajā piesmakušajā istabā pielīmēts, piemēram, Zilā eņģeļa / Der blaue Engel (1930) filmas plakāts, kas arī būtu īsti vietā, ņemot vērā, cik ļoti veco kungu bija nomocījusi hipijkomūnas barvede).

Tiesa, vesterns nekur nepazuda – tajā pašā 1969. gadā, par kuru ir Tarantīno filma, uz ekrāniem iznāca gan Īstenā drošsirdība / True Grit ar ikonisko kovboju Džonu Veinu, gan arī Bučs Kesidijs un Sandenss Kids / Butch Cassidy and the Sundance Kid ar Polu Ņūmenu un Robertu Redfordu galvenajās lomās.

Roberts Redfords un Pols Ņūmens filmā "Bučs Kesidijs un Sandenss Kids / Butch Cassidy and the Sundance Kid" (1969)

Pēdējā no minētajām romantiskais Buča un Etas riteņbrauciens dziesmas Raindrops Keep Fallin’ on My Head pavadījumā (būtu drošāk dziesmu filmā nelikt, režisoru brīdinājis komponists) drīzāk jau izskatās pēc hipiju laika klipa, taču to līdzsvaro melnbaltie stilizētie kadri, kas atgādina žanra aizsācēju – Lielo vilciena aplaupīšanu.
“Vienu brīdi man likās, ka mums būs nepatikšanas,” ir Redforda spēlētā varoņa Sandensa pēdējie vārdi, bet

nepatikšanas, kā jau īstā vesternā īstiem vīriešiem pienākas, patiesībā seko vienmēr. 

Ja runājam par vīriešiem, tad filma atkal ir par to pašu, par vienu no galvenajām kinematogrāfa tēmām – vīriešu draudzību, un draudzība vienmēr ir atbruņojoša. Rika un Klifa attiecības, lai arī Riks ir Klifa boss, pārsniedz darba devēja un darba ņēmēja modeli. Klifs patiesībā Rikam ir viss – šoferis, sarunbiedrs, padomdevējs, psihilogs, miesassargs. Klifs galu galā ne tikai salabo Rika antenu, bet (man tiešām liekas, ka tā ir īsta draudzības pazīme) vēlāk abi divatā mājās trimpelē un skatās kino (F.I.B. seriālu, ļoti populāru tobrīd Amerikā; kā mēs iepriekš uzzinām, to skatās arī minētā hipijkomūnas barvede ar aklo (!) kungu).

Īsta vīriešu draudzība var izturēt daudz,  tajā skaitā arī bezdarbu, taču acīmredzot ne drauga laulības ar itāliešu sievu (kura izskatās pēc Sofijas Lorēnas, ja atkal meklējam atsauces). Un, ja jau reiz par sievietēm, tad šī tomēr ir plaisa stiprajā filmas karkasā. Tarantīno filmogrāfija neskopojas ar interesantām un stiprām sievietēm – Džekija Brauna filmā Jackie Brown (1997), Umas Tūrmanes Līgava Nogalināt Bilu / Kill Bill sērijās vai Mia Lubenē / Pulp Fiction (1994), nemaz nerunājot par Dženiferas Džeisonas Lī Deiziju Pretīgajā astotniekā / The Hateful Eight (2015) – viņas visas, lai arī scenārista izdomātas, ir personības, kas vajadzības gadījumā var gan izlīst no kapa,  gan aizlaist kapā savus pāridarītājus.

Var jau būt, ka Tarantīno ir nospļauties par mūsdienu kino sieviešu tēlu diskursu, var arī būt, ka viņš rāda sievietes, kādas tās tiražēja filmas attēlotajā laikā pati Holivuda –

tā sakot, paskatīsimies uz Holivudu Holivudas acīm. Tomēr kaut kāda pretestība neļauj domāt, ka pamatā šo pasauli apdzīvo vai nu seksīgi pleibojzaķi (okei, Hefnera muižā varbūt tiešām tā bija) vai puskailas hipijmeitenes (tiesa, dažas ļoti niknas), vai arī jaunās-jaukās-skaistās aktrises, kāda ir Margotas Robijas spēlētā Šārona Teita.

Viņa visu laiku smaida (tiesa, smaids ir brīnišķīgs) – smaida, braucot automašīnā (arī skaistā) ar savu vīru Polaņski; smaida, viena pati ejot pa ielu vai redzot sevi kinoteātrī uz ekrāna; viņa smaida arī tad, kad dodas uz restorānu un, kā paskaidro aizkadra teksts, nejūtas labi pēdējās grūtniecības nedēļās. Šārona Teita ir sieviete, kas, piedodiet, smaida un acīmredzot nesvīst pat „gada karstākajā naktī”, kāda tā ir nelaimīgajā 1969. gada 8. augustā.
Vēl kino paviljonā ir arī Dženeta, kas kliedz uz Klifu par Brūsa Lī kritiena ielauzto automašīnu, vēl pāris sekundēs, labojot antenu (ja nemaldos), Klifa atmiņu frekvencē parādās viņa gražīgā sieva, kuru, kā mēļo, viņš esot novācis.

Vienīgais sakarīgais sieviešu tēls (iespējams, pat pārāk sakarīgs, ņemot vērā viņas vecumu – astoņi gadi), ir meitene Trūdija; viņas un Rika dialogs filmēšanas laukumā ir kaut kas, ko var saukt par sarunu šī vārda vislabākajā nozīmē – kādā brīdī Riks kļūst patiess.

Varbūt tāpēc viņam neilgi pēc tam tik labi izdosies ielēkt nekrietnā kovboja lomā, kad tas Trūdijas spēlēto meitenīti ir sagrābis kā ķīlnieci. Ārpus savas lomas Trūdija ir pašpietiekama, neatkarīga, viņai ir viedoklis – piemēram, "man nepatīk, ka tu mani nosauci par Bumbulīti, bet, tā kā tu esi noskumis, es tev piedodu!” Tātad Trūdija spēj būt arī iejūtīga un saprotoša –

tādu sievieti prieks redzēt gan uz ekrāna, gan dzīvē.

Apzināti un asprātīgi toties Tarantīno apspēlē stereotipu par brīvajām, skaistajām hipijmeitenēm (un arī pāris puišiem). Lai arī Breda Pita tēlotā Klifa piesardzība pret libertīnīgo Pussycat ("Esmu atvaļinājuma nagla!") tiek pamatota ar viņa aizdomām par meitenes mazgadīgo vecumu, tieši hipiju tēli ir tie, caur kuriem režisors  izdauzījies ar žanru robežām.

Romantikas solījums ātri vien var pietuvoties šausmenei, bet tā savukārt, ugunsmetēja liesmu pārņemta, iegailējas postomodernā à la Tarantīno farsā.

Šī ir maigākā no Tarantīno filmām.

Reiz... Holivudā nostalģiski rekonstruē mītu par pašu Holivudu, paķircinot, taču nenodarot tai pāri, jo nedrīkst sagraut pasaku. Iespēja pieskarties filmā attēlotajam laikam (vai vismaz mītam par tā laika Holivudu) ir īsta dāvana skatītājam. Kādā intervijā režisors stāsta, ka viņš filmējis Klifu, vadot līganā kadiljaka Coupe de Ville stūri, tādā rakursā, kā pats bērnībā skatījies no blakussēdekļa uz patēvu, kurš braucis pa LA ielām. Reiz... Holivudā ir atzīšanās mīlestībā režisora bērnības laika Losandželosai un tā laika estētikai – ielu kinoteātru izkārtņu gaismām, skaistajām automašīnām, mūzikai, tērpiem, un galu galā filmu vēsturei, īpaši vesternam. Bet vispār – kinovēstures citētājs Tarantīno jau sen pats kļuvis citējams.

Atsauces:

1. Bazin, André. What Is Cinema? Volume 2. University of California Press, 2005, p. 140 [↩]
2. Turpat, p. 142 [↩]
3. Turpat, p. 150 [↩]
4. Moine, Raphaëlle. Cinema Genre. Blackwell publishing, 2008, p. 163 [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi