Varis Brasla. Ļoti personiski

“Stāstīt par Vari ir tāpat, kā aktierim tēlot pozitīvos varoņus – neinteresanti. Labs, labs un vēl labāks...” Tomēr 25. aprīlī Varis Brasla svin apaļu jubileju, tāpēc kostīmu māksliniece Skaidra Deksne, kura ar režisoru kopā strādājusi astoņās spēlfilmās, mēģina atcerēties arī vēl citas krāsas režisora portretā.

Labs cilvēks, labs un talantīgs režisors. Smalks un iejūtīgs. Saprotošs. Filmas kā "tamborēt notamborē". Bez bliezieniem, uzsvariem, liktenīgas viennozīmības, arī bez nevajadzīgas daudznozīmības. Uzticas kolēģiem. Nekad nepaceļ balsi. Ja kaut kas nepatīk (nē, nevis nepatīk, bet viņam šķiet nesaprotams), tad pasauc malā un klusi pajautā – kā tu to esi domājis?

Tas viss sadarbībā ar viņu kolēģus nomierina, psiholoģiski atbrīvo. Atvēršanās, atraisītība, pārliecība par sevi – tās ir katra kinocilvēka rakstura īpašības, kas uzplaukst, strādājot kopā ar Vari, viņa pakļautībā.

Jā, bet viss tas jau ir dzirdēts. Jautāju sev – ko vēl jaunu varu pateikt par Vari Braslu?

Kostīmu māksliniece Skaidra Deksne, režisors Varis Brasla un operators Dāvis Sīmanis filmas "Emīla nedarbi" pirmizrādē 1985. gadā

Sākās viss kinostudijas 1. stāva gaitenī, rindā pie kases lodziņa algas dienā, kad viņu uzrunāju pirmā, sakot – man ražošanas daļā teica, ka es nākamajā filmā būšot pie Vara Braslas. Vai viņš ir ar mieru ņemt mani savā filmā? (Līdz tam biju piedzīvojusi nepatīkamu situāciju, kad bija negribētai jāstrādā cita režisora filmā, kur uzaicināja direktors, ne režisors, un tas sarežģīja manu dzīvi.) Un Varis man atbildēja – patiesībā viņam esot jājautā, vai es gribu ar viņu strādāt. Redz' kā – man bija izvēle! Pirmo reizi tā. Pēc 13 gadiem kinostudijā, pēc darba pie 11 filmām.

Tā bija Pavasara ceļazīme (1978), mūsu pirmais kopdarbs.

Gala rezultātā – pozitīvs vērtējums visai filmēšanas grupai, bet kostīmu māksliniecei uzslava Mākslas padomē par gaišā latviešu Lienes tēla izveidošanu no necilas Maskavas aktrises, kuru Varim nācās apstiprināt galvenajai lomai, jo viņa nāca kā piedeva līdzi Maskavas konsultantam.

"Ezera sonāte", 1976. No kreisās - režisors Varis Brasla, operators Gvido Skulte, režisors un aktieris Gunārs Cilinskis. Foto: Aleksandrs Veisbārdis

No tā laika kostīmu māksliniekiem Rīgas kinostudijā sāka maksāt "uzveduma naudu", ko pirms tam nedarīja. Es pati saņēmu lielāko uzveduma naudu visā kinostudijas vēsturē, jo pēc tam kostīmu māksliniecēm to maksāja tomēr par 300 rubļiem mazāku –

tādu "ļoti komisku rubļu čupiņu", kā Varis Emīla nedarbu sakarā nosauca Astrīdai Lindgrēnai samaksāto honorāru.

Filma vēl nebija pabeigta, kad Varis mani uzrunāja nākamajai: "Skaidra, es nezinu, kad un kāda būs mana nākamā filma, bet es gribu strādāt ar tevi..." Skaisti! Tā mēs satikāmies pirmajai kopdarbībai kā režisors inscenētājs un kostīmu māksliniece. Un vienojāmies par sadarbību nākotnē.

Kopā esam strādājuši pie septiņām filmām, no kurām izcelt, protams, gribas Emīla nedarbus – filma ieguva Lielo Kristapu, par kostīmiem arī es saņēmu Kristapa medaļu un vienmēr esmu varējusi šo filmu nosaukt kā savu profesionālo vizītkarti.

"Emīla nedarbi", filmas mākslinieks Gunārs Zemgals un kostīmu māksliniece Skaidra Deksne. Foto: Guntis Grunte

Esmu strādājusi ar daudziem režisoriem – ar Aloizu Brenču, Aleksandru Leimani, Adu Neretnieci, Oļģertu Dunkeru, Jāni Streiču, Gunāru Piesi, Ēriku Lāci, Andri Rozenbergu, Aivaru Freimani, bet par simtprocentīgi savu režisoru varu nosaukt tikai Vari. Laikam taču tāpēc, ka viņš man pirmais uzticējās un ticēja. Tāda attieksme katram cilvēkam ir ļoti svarīga, lai viņš varētu atraisīties un brīvi, radoši strādāt.

Protams, katram no mums ir savs raksturs, sliktās un labās puses, bet "noturēties rāmjos" protam ne katrs. Varis to prot. Viņu un vēl Andri Rozenbergu kolēģi mēdza dēvēt par "mūsu francūžiem" – viņi prata vadīt savas kinogrupas cilvēkus, nekad nepaceļot balsis – ar patiesu cieņu pret katru.

"Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" (2017), darba momentā Markuss Jānis Eglītis, Varis Brasla un Mārtiņš Vilsons

Kad grupā tika apspriests režisora scenārijs, ikkatrs kinogrupas cilvēks tika uzklausīts un tā ierosinājums, ja vien atbilda režisora iecerei, tika realizēts filmā. Un nebija no svara, vai šis piedāvājums nāk no inscenētājiem vai grupas ierindas darbinieka, teiksim, no dekorāciju palīgstrādnieka.

Atceros, ka Vara filmas Mērnieku laiki (1990) sagatavošanas periodā man radās ideja mērnieka kundzi noformēt kā izjādes cienošu dāmu – jātnieces tērpā. Tādu viņu arī nofilmējām ienākam dekorācijā. Varis piekrita manam ierosinājumam filmēt aktrisi arī dabā uz zirga, lai gan tādas epizodes scenārijā nebija – ideja man radās līdz ar tērpu. Filmā tas nerealizējās tikai tāpēc, ka Lelde Vikmane tajā laikā, kad mums bija filmēšana dabā, bija aizņemta ārzemēs.

Lai gan jutos kā sava veida izredzētā, tomēr katru nākamo Vara filmu vienmēr gaidīju kā jauna meitene bildinājumu – var taču režisors iedomāties, ka šajā konkrētajā filmā kā kostīmu māksliniece ar savu stila un formas izjūtu labāk iederētos kāda no manām kolēģēm…

"Ezera sonāte". Varis Brasla, Gunārs Cilinskis, Lilita Ozoliņa. Foto: Aleksandrs Veisbārdis

Skarbajos deviņdesmitajos, kad pēc Ziemassvētku jampadrača (1993) saņēmu uzaicinājumu strādāt  Mākslas akadēmijā, jaundibinātajā Modes dizaina nodaļā, saņēmu arī Vara piedāvājumu veidot kostīmus viņa izrādēm Valmieras teātrī. Tas bija pirmais gadījums, kad viņam atteicu sadarbību, jo tolaik stabila darba vieta kā štata darbiniecei akadēmijā likās dzīves situācijai piemērotāka.

Piedod, Vari, manu neuzticību!

Kinorežisora un arhitekta profesiju vienmēr esmu uztvērusi kā Dieva darbus – kā lielus jaunas pasaules radīšanas darbus. Kinorežisoram jāpārzina literatūra, dramaturģija, tēlotājmāksla, mūzika, fotogrāfija, piedevām vēl kino tehnika un kas tik ne... Ja kāds ir radījis filmu, tad viņš jau ir paveicis vienam mirstīgajam neiedomājamu darbu. Bet, ja viņš radījis izcilu filmu, tad viņš ir Dievs.

Foto: Aleksandrs Veisbārdis

Nepieciešamību profesionāli izanalizēt Vara Braslas filmas atstāšu kinozinātnieku ziņā. Man analīze nav vajadzīga, man pietiek ar operatora Gvido Skultes novērtējumu, ko viņš izteica par Vara darbu kinofilmā Ezera sonāte (1976): "Jā, šajā filmā no Vara un Gunāra Cilinska kopdarbības 60% pieder Gunāram un Varim 40%, bet tie 40% ir tas krējums".
Tiešām, visas Vara filmas ir tādās "krējumotas" un atstāj labu pēcgaršu – skatītājam ir, par ko padomāt, jo šajās filmās gandrīz katrs var atrast savu dubultnieku un ar viņa un režisora palīdzību pārdomāt arī savu dzīvi, rīcību un uzvedību. Vara Braslas filmas atkārtoti skatoties, arvien atklājas kas jauns, iepriekš nepamanīts, jo viss, ko Varis dara,  ir ļoti smalks un neuzkrītošs – pirmajā brīdī var palikt arī nemanīts.

No labās - Gunārs Cilinskis, Varis Brasla, Andris Merkmanis, "Ezera sonāte" (1976)

Visiem mums skaidrs, ka Varis Brasla ir radījis ievērojamas latviešu kultūras vērtības – filmas un teātra izrādes. Kinofilmas Ezera sonāte (kopā ar Gunāru Cilinski), Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku (1980), Tereona galva (1982), Emīla nedarbi (1985), Aija (1987), Mērnieku laiki (1991), Ziemassvētku jampadracis (1993), Ūdensbumba resnajam runcim (2004), Vectēvs, kas bīstamāks par datoru (2017) un vēl citas pa vidu... Būtu nauda, tad jaunajos laikos būtu bijis vairāk, jo ieceru Varim netrūkst.

"...brilles. Tādas siltas acis. Zema nopīpēta balss. Un ļoti liela sirsnība." – tā par Vari saka Emīla lomas atveidotājs Māris Zonnenbergs-Zambergs. "Ir tas smeldzīgums, ir gaišums, ir vieglums, ir humors" – tā Dace Eversa par filmu Emīla nedarbi.

"Emīla nedarbi", režisors Varis Brasla un galvenās lomas tēlotājs Māris Zonnenbergs-Zambergs. Foto: Guntis Grunte

To var teikt arī par Vari pašu – ir smeldzīgums, ir gaišums, ir vieglums, ir humors. Viņš ar savu darbu ir vislieliskākais piemērs "mākslinieka imanentai klātbūtnei viņa radītajā mākslas darbā" – manis daudzkārt citētās mākslas likumības piemērs reālajā dzīvē.

Jā, Varim piemīt smalka humora izjūta! Ja apceļ, tad ar smaidu un dara to tā, ka nevar apvainoties

– vēlīgi, neaizvainojot. Bet nevar arī nepamanīt aiz smaida slēpto nopietnību, ko vienmēr ir vērts pārdomāt... To esmu piedzīvojusi savas, malēniskās (Balvu, Gulbenes) lauztās izloksnes sakarā, arī mana vājība uz horoskopiem tika savdabīgi pamanīta un apsmaidīta.

Vari, no sirds novēlu Tev veselīgu un trāpīgu humoru joprojām – kā labu darba spēju uzturētāju! Esmu Tev priekšā dažus gadus un saprotu, cik dzīve ir skaista, ja esi starp labiem draugiem un kolēģiem. Un – ja gars ir jauns.

Labu filmu! Labu teātra izrādi! Labu veselību! Labus draugus! Labus kolēģus!

Vari, sirsnīgi sveicieni Tev lielajā, apaļajā jubilejā!

Foto: no LKA Rīgas Kino muzeja krājuma

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi