Raimonds Pauls. Paplašināta kinogramma

Vislatvijas svētkos – komponista Raimonda Paula dzimšanas dienā – arī Kino Raksti nestāv malā. Galu galā Pauls ir viens no ražīgākajiem kinomūzikas komponistiem Latvijā – kopš 1963. gada, kad pirmoreiz viņa vārds titros rakstīts, Maestro sacerējis mūziku vairāk nekā 30 spēlfilmām, par cita veida saskari ar ekrānu nemaz nerunājot.

Raimonda Paula 80. dzimšanas dienas priekšvakarā šo rindu autoram sākas Maestro kinolaiks. Tā paiet nakts – ar filmām. No rīta top pirmās rindkopas par Paula devumu kinematogrāfijā. Liekas, tā mocartiski izplāsim uz papīra dažas atmiņu plaiksnas, un lieta darīta. Bet nekā.

Vainīgs Tālivaldis Margēvičs un Ivars Seleckis. Un filma Maestro bez frakas (1985). Tur atklāti runā Lana, Raimonda Paula sieva. Tur spirgti ņemas Alla Pugačova un, kad nomierinās, pasaka būtisko – Pauls “ļoti precīzi un sāpīgi izjūt dzīves straujo plūdumu. (..) Nekāda slava, nekāda popularitāte šo sāpi, šo mūžīgās neapmierinātības smeldzi, straujā laika plūduma izraisīto drāmu nenovērsīs.” (no Ingas Jērumas grāmatas Ivars un Maija. 100 gadu dokumentālajā kino). Gudra ir Alla, un gudra ir Lana. Pats Pauls, Tālivalda Margēviča smalkjūtīgi, bet arī nepiekāpīgi iztaujāts, runā tā, ka – laiks rit, rakstam teju jābūt gatavam, bet es tikai skatos un skatos – Pauls ir fascinējošs.

Raimonds Pauls Ivara Selecka dokumentālajā filmā "Maestro bez frakas" (1985)

Mēmais kino un Rota

Kopš filmas uzņemšanas pagājuši 30 gadi. Var intervēt Paulu, un tas notiek atkal un atkal, un pa dienu es satieku Latvijas Radio kolēģus, un viņi (kā daždien latvieši) saka – Pauls ir visur, un tviterī vīd līdzīgas izteikas, bet patiesībā šķiet, ka viss būtiskais pateikts jau tajā 1985. gada dokumentālajā filmā Maestro bez frakas, ko dažādu priekšnieku untumu un priekšstatu dēļ bez žēlastības mocīja un graizīja, un īsināja, un mainīja, bet kodols vienalga palicis.

Un jo sevišķi paliek prātā tas brīdis, kad Pauls runā par to, kā viņam patīk klaunu rādītās muļķības un mēmais kino, kaut arī tur viss tik naivs, un vispār – tā esot liela nelaime, ka mēs nemākam smieties un cenšamies paskaidrot visu, un visu apdomājam, vai tik kaut kur neslēpjas kāds zemteksts...

Esmu pārliecināts, ka Raimondam Paulam patīk ne tikai mēmais kino. Viņš dzimis daudzām stihijām, bet kino viņa dzīvē noteikti ir viena no spēcīgākajām. Nereti runājam – lūk, ja Pauls būtu dzimis citā valstī vai citā laikā, viņa zelta talantu novērtētu zelta kaudzēm, vai lai tas būtu kinematogrāfs, mūzikls vai cita darbības joma. Interesanti, kā mēs to varētum zināt? Šādas spekulācijas ir garšīgas, bet palaikam svarīgāk liekas, ka Pauls ir uzdāvināts tieši mums un tieši šajā zemē. Lai citās zemēs filmām komponē Bernārds Hermans, Mišels Legrāns, Henrijs Mansīni, Ennio Morrikone, Džons Viljamss un visi pārējie. Mums ir Dambis, Kalniņš, Plakidis, Vīgners, Zariņš un Pauls, kuram sevišķi tuvs, kā var nojaust, ir Nino Rota. Tik tuvs, ka 1980. gadā top kompozīcija Nino Rotas piemiņai, ko Latvijas Radio I studijā 1981. gadā iedzied Dārziņskolas zēnu koris. Arī Fellīni gars Paulam, šķiet, ir tuvs.

Raimonds Pauls ar Dārziņskolas zēniem filmā "Maestro bez frakas" (1985)

Brenčs

Bet nu atpakaļ pie latvju kino. Pirmā filma Paula kinomūzikas sarakstā ir Gunāra Pieša īsfilma Nekur vairs nav jāiet (1963). Pēc tam uzreiz Aloiza Brenča Līdz rudenim vēl tālu (1964), kur laikmets izskan tvista, fokstrota un bosanovas ritmos. Citstarp modes skatē pie klavierēm redzams pats Pauls.

Nākamā sadarbība ar Aloizu Brenču Paulam ir muzikālajā tūristu komēdijā Lielais dzintars (1972), ko skarbi (un visai pamatoti) nokritizē Elmārs Riekstiņš, sakot, ka vislielākais zaudētājs te ir tieši Pauls. Tomēr no nostalģiskā skatpunkta filma var raisīt mirklīgu interesi – Rīgas un Latvijas skati ir vērienīgi tverti. Interesanti, ka Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka balsīs pierastās dziesmas Rīgas leģenda un Kāds lietains vakars te skan Margaritas Vilcānes un Valērija Obodzinska dziedājumā krieviski. Vilcāne ir granddāma arī šādā ampluā, kurpretim Obodzinskis izklausās mazliet kobzonhiliski, caur ko padomiski. Smieklīga ir dziesmiņa par Centrāltirgu, laikmetam atbilstošas ir rēvijas viesnīcā, Rīgas ielās, pie Siguldas alām un jūras krastā, un beigās, protams, krievu valodā skan arī dziesma Tik dzintars vien – kā nu bez tās.

Šis noteikti nav raksturīgākais piemērs Paula un Brenča sadarbībai. Visupirms mums tomēr droši vien nāks prātā TV seriāls Ilgais ceļš kāpās (1981), kas guva triumfālus panākumus visā Padomju Savienībā. Savulaik apgādā Mansards izdotajā pētījumā Inscenējumu realitāte. Latvijas aktierkino vēsture Inga Pērkone raksta, ka Paulam (tāpat kā Imantam Kalniņam Ezera sonātē) izdevies raksturot varoņus un viņu attiecības ar vienu melodiju. Tas tiesa – kuram gan nebūs acupriekšā visa seriāla emocionālā gamma, veroties kāpās un klausoties, cik smeldzīgi skan Egila Straumes spēlētais saksofons.

Aloiza Brenča detektīvfilmās ir citāds Pauls – drūmi krāsots, fatāls, vietumis ņirdzīgs. Te spilgti piemēri ir dinamiskā vilcienlente Dāvanas pa telefonu (1977) un skarbumskarbā, ka vai bail skatīties, Depresija (1991). Interesanti, ka Dāvanās pa telefonu liriskā tēma stipri līdzīga tai, kas dzirdama filmā Teātris (1978).

Streičs

Un ja reiz piesaukts Teātris, tad esam nonākuši pie Jāņa Streiča. Ar Streiču pirmā kopīgā lente Paulam ir Līvsalas zēni (1969), kur zēnu kora quasi etniskais dziedājums rada idillisku kontrastu nebūt ne liriskajiem sižeta pavērsieniem. Citstarp, šī filma mūsu uzmanības cienīga tāpēc, ka galvenos neliešus te spēlē brāļi Kokari.

Kadrs no filmas "Līvsalas zēni" (1969)

Sadarbība turpinās ar filmu Mans draugs – nenopietns cilvēks (1975). Grāmatā Padomju Latvijas kinomāksla Silvija Līce raksta: “Sava laika precīza zīme bija Raimonda Paula mūzika. Reizumis likās, ka tās ir par daudz, ka filma pārblīvēta ar mūziku. Taču 60. gadu beigas un 70. gadi bija laiks, kad bija problēma dabūt biļeti uz Paula autorkoncertu, kad Raimonds Pauls bija un palika nepārspēts tautā tik populārās Mikrofona ikgadējās aptaujas laureāts, kad pa logiem, caur sienām un griestiem, no stereofoniskiem atskaņotājiem, pa radio un pa televīziju neatvairāmi plūda iekšā P a u l s”.

Būšu subjektīvs: tandēmā Streičs-Pauls virsotne man liekas Teātris (1978) un Nepabeigtās vakariņas (1979). Teātris tāpēc, ka Paula mūzika precīzi raksturo spēlpilno, teātriski nedaudz māksloto un vienlaikus no sirds dziļumiem izplēsto gaisotni, kas no Moema romāna konģeniāli pārceļojusi Streiča šedevrā.

Savukārt Nepabeigtās vakariņas tāpēc, ka komponists nonācis perfektā simbiozē ar režisoru tieši ironijas lietojuma aspektā.

Tas izpaužas gan pašā mūzikas pamatmateriālā, kas pārmaiņus skan mažorā un minorā, gan detaļās saistībā ar to, kas notiek uz ekrāna, un spilgtākā epizode droši vien būs Šopēna sēru mūzikas citēšana brīdī, kad Ivars Kalniņš dārzā tiekas ar sērojošo un kailo atraitni Regīnu Razumu. Te vietā atcerēties, ka pirms vairākiem gadiem sarkastiski noskaņotā Raimonda Paula personības daļa bija izvēlējusies sēru maršu savam tālruņzvana signālam.

Protams, jānosauc arī Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981), par kuru Inga Pērkone saka: “Populāru melodiju pievienojums nav mazsvarīgs, tas ir viens no būtiskākajiem katalizatoriem filmas pārtapšanā par mītu”.

Jāņa Streiča spēlfilma "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", titri

Vella kalpi, Robins Huds un citi

Lasītājs jau būs sapratis, ka šis teksts ir tikai pieturpunktu atgādinātājs, aši pārlaižot acis Raimonda Paula devumam kinematogrāfā. Daudz ko no tekstā nosauktā var atrast tīmeklī – gan legālās vietnēs, gan arī tādās, par kuru eksistenci mūsu visu kopīgam priekam nevar vien beigt brīnīties. Ierosinu uztvert šo tekstu kā izpētes mudinājumu doties vēl neapgūtās vai kādam citam varbūt viegli piemirstās teritorijās.

Kas būtu latviešu kino bez Aleksandra Leimaņa Vella kalpiem (1970 un 1972) un kas būtu abas vellu filmas bez Paula mūzikas?! Leģenda pauž, ka sākotnēji komponista darbam paredzēts bijis Imants Kalniņš, bet viņš ieraudzījis uzfilmēto materiālu un pa logu aizlaidies. Vai tiesa, vai nē, bet

nudien grūti iedomāties, ko ImKa te varētu piesacerēt, turpretim Raimonda Paula pilnasinīgajam dionīsiskajam elementam vella kalpu piedzīvojumi pašā laikā.

Mazliet novirzīsimies – arī tikai Paula kinomūziku klausoties un vērtējot, skaidri manāmas maestro cilvēciskās un radošās iedabas divējādās skaldnes. Viena ir publiski ironiskā, zobojošā, vitālā, spēlesprieka pārpilnā, popularitāti aumaļām paģērošā. Otra ir liriskā, no visiem paslēptā, viegli sāpīgā, līdz asarām skaistā. Lai nerastos iespaids, ka maestro ir divskaldnis, piebildīsim, ka, protams, ir arī starpkrāsas.

Blakusminot, vēl viens ašas aizstāšanas gadījums notiek 1975. gadā, kad top daudzu kritiķu iznīcinoši vērtētā Sergeja Tarasova filma Robina Huda bultas. Lai filma, kur filma, bet tajā paredzētas sešas Vladimira Visocka komponētas un iedziedātas balādes, faktiski vienkāršas dziesmas. Pats Visockis atbrauc uz Rīgu, disciplinēti ieskaņo savas dziesmas kopā ar Aļņa Zaķa vadītu instrumentālu ansambli, taču Visocka vārds filmas titros Goskino atbildīgajām personām neliekas patīkams, tāpēc viņa dziesmas no filmas jāizņem. Pie darba ķeras Raimonds Pauls, un īsā laikā top pilnīgi cita muzikālā partitūra ar Ļeva Prozorovska tekstiem. Vienu no tām liriskā epizodē, kur Robins Huds ar Regīnas Razumas iemiesoto Annu staigā pa puķulejām, krievu valodā dzied tobrīd 20 gadu vecā Aija Kukule.

Kadrs no Sergeja Tarasova filmas "Robina Huda bultas"

Kritiķi un kolēģi pret Raimonda Paula kinomūziku ir vairumā gadījumu labvēlīgi. Oļģerts Dunkers, runājot par Ances romanci no savas filmas Klāvs, Mārtiņa dēls (1970), līdzās Elzas Radziņas spožajam dramatiskajam talantam kā otru dominējošu faktoru nosauc Paula “apskaužamo prasmi pakļaut melodiju un instrumentāciju galvenajam – aktierim”. Tauriņdejā (1971) Paula mūzika “ir ar neapšaubāmu kinoizpratni un šās konkrētās filmas izjūtu radīta” (Silvija Līce grāmatā Padomju Latvijas kinomāksla). Savukārt Maija Selecka uzslavē Raimondu Paulu un Jāni Peteru par to, ka viņi pavisam minimāli centušies ielikt (kur nu vēl eksponēt) sevi Jura Podnieka dokumentālajā filmā Strēlnieku zvaigznājs (1982) - tikai pieskāriens, neuzbāzīgi akcenti.

Jura Podnieka dokumentālā filma "Strēlnieku zvaigznājs", titri

Vēl tajos pašos 70. gados top Ērika Lāča Dāvana vientuļai sievietei (1973) – manuprāt, viens no asprātīgākajiem latvju kino paraugiem, kas joprojām dāvā mums jautras minūtes un iespēju padungot kādu no populārajām autodziesmām. Ļoti skaista mūzika skan Ērika Lāča dramatiskajā lentē Zem apgāztā mēness (1977), bet no Ērika Lāča Spāņu varianta (1980) mums lietošanā palikusi kabarejiskā dziesma par gaili Šanteklēru. Divas pasmeldzīgas lentes ar Paula mūziku darinājis Oļģerts Dunkers – tie ir Cīrulīši (1980) un Lietus blūzs (1982). Pie viena aizņemamies no Ingas Pērkones jēdzienu “etnogrāfiskais karnevālisms” un atceramies Imanta Krenberga košo filmu Īsa pamācība mīlēšanā (1982).

Vēl jau arī nosaucams Paula pienesums dokumentālajā kino un animācijas filmu jomā. No dokumentālā kino pasaules atzīmēsim Ulda Brauna vērienīgo filmu “235 000 000”, kurā skanošā bezvārdu melodija valdzināja vienā no pirmajām Paula skaņuplatēm. Savukārt Arnolds Burovs rosināja Paulu domāt čapliniskā garā, kad tapa hrestomātiskās leļļu filmas Sapnis (1983) un Pēdējā lapa (1984).

Vēl noteikti vēlos vērst lasītāju uzmanību uz divām muzikālām filmām, kuru tapšanā liels nopelns muzikoloģei Ligitai Vidulejai. Viena ir Anša Bērziņa lente Skumjš stāsts par Keriju (1978), kas neticami lakoniskiem līdzekļiem izstāsta visu svarīgāko par kādu mīlestību. Otra ir savulaik nevēlamā filma Disko ēnā (1980), kur vēl līdz galam neatjaunotajā Pēterbaznīcā ar horeogrāfes Janīnas Pankrates, kā arī mākslinieku Helēnas un Ivara Heinrihsonu palīdzību Ligita Viduleja rāda Dailes teātra aktierus, kas iemiesojas izrādei Šerloks Holmss rakstītās mūzikas tēlos. Izņemta no Dailes teātra konteksta, šī mūzika iegūst satriecošu dramatisku dziļumu, jo par galveno varoni šajā dejiskajā fantasmagorijā kļūst strauji ritošais Laiks.

Raimonds Pauls un Dailes teātra jaunie aktieri režisora Anša Bērziņa filmā "Skumjš stāsts par Keriju" (1978)

Lūk, kāds ašs pārskrējiens, kurā tomēr, cerams, nosaukts svarīgākais. Solis tuvāk Paulam. Vēl kādā brīvbrīdī jāpaskatās, kādu dokumentālo kino par Maestro 1977. gadā uzņēma Laima Žurgina un ko tur saka Pauls.

Līdz tam – nerimstošu darbasparu, veselīgas rokas un negurstošu piesitienu, Maestro!

Foto no Rīgas Kino muzeja krājuma

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi