Artūra Skrastiņa Spogulija

Dailes teātra simtās jubilejas gada septembrī iznāk grāmata, kuru teātra kritiķe Līvija Dūmiņa sarakstījusi par vienu no šī teātra vadošajiem aktieriem – Artūrs Skrastiņš jau 25 gadus spēlē uz Dailes skatuves. Bet grāmatā „Artūra Skrastiņa Spogulija”, ko izdod „Apgāds Zvaigzne ABC”, ir arī par kino, jo Skrastiņa dzīve uz ekrāna sākās tikai pāris gadus pēc nonākšanas Dailes trupā. Vairākos grāmatas fragmentos izsekots aktiera kinolomām kopš pašas pirmās un nu jau leģendārās – kopš Beisika lomas Jāņa Streiča „Likteņdzirnās” (1997).

Kadrs no filmas "Likteņdzirnas" (1997)

(..)

Anna Heinrihsone: – Uzskatu, ka Artūrs ir izteikts teātra aktieris, jo kino noēd viņa smalko niansētību, kuru var parādīt teātrī. Ne velti cilvēki iet skatīties viņa izrādes vairākkārt, jo katru reizi ir citas nianses. Teātrī viņš izpaužas pa īstam. Man šķiet, viņa humors un bagātā plastika, spēja pārmainīties, jūtīgums pret partneri ir ļoti labas teātra kvalitātes. Pat uz lielās skatuves, sēžot zāles pēdējā rindā un neredzot sejas izteiksmes, var ideāli nolasīt viņa vēstījumu. Nemaz nevajag kino tuvplānus.

Aina Matīsa: – Es kādreiz pasmaidot saku – kino ir fotografēšanās māksla. Sejas vaibsti stāsta kādu valodu, veidols vien jau pirmajā mirklī var būt ļoti tīkams, ja ir harmonisks. Tā ir vērtība pati par sevi, turklāt viens ir fotogēniskāks nekā cits. Daudz ko var darīt, attiecīgi gaismojot vai ar grimu pastiprinot, bet labākajiem nevajag neko mainīt. Un ne vienmēr vajag tik ļoti izvingrināto aktiermeistarību, jo kino, īpaši mazākās lomās, kurām aktierus bieži izvēlas pēc sejas vaibstiem, nospēlē tipāžs, nevis meistarība.
Aktierim kino koncentrēšanās, darīšanas brīdis ir daudz īsāks. Jā, var būt kaitinoši garas stundas, kamēr visu sagatavo filmēšanai. Tāpēc Pāvuls daudz labprātāk gribēja filmēties, nevis spēlēt teātrī. Viņš teica – tās divas vai trīs stundas, kas ar galveno lomu jāpavada uz skatuves, prasa no viņa ārkārtīgu sasprindzinājumu; pēc lielām nervu slodzēm viņam pasliktinājās veselība. Bet teātrī ir daudz rūpīgāks un ilgstošāks darbs ar aktieri, un lomas materiāls tiek pamatīgāk analizēts.
Artūram nav ļoti fotogēniska seja, bet viņš ir tas retais gadījums, kad seju tiešām dzīvu un saistošu padara viņam raksturīgā ļoti izteiktā, aktīvā psiholoģiskā domāšana. Viņš neko nedara nepārdomāti. Tā ir spēja emocionāli domāt, izšķirot – ko es gribu panākt, kādu gribu, lai ierauga manis radīto cilvēku. Viņam nav tukšo laukumu. Par to saka – “suņa organika”. Viņš spēj iedziļināties un atšifrēt iespējas, kā radīt dzīvu un organisku cilvēku. Tāpēc viņa seja ir saistoša. Viņam piemīt ļoti dzīvs un aktīvs domāšanas process. Tas nav dots katram, un to arī režisors nemaz nevar tā no ārpuses aktierī ievirzīt. Tas ir tas, kāpēc viens aktieris no cita atšķiras. Viņu, tāpat kā mūziķu, ir daudz. Bet to, kam ir absolūtā dzirde, – samērā maz.

Artūrs Skrastiņš un Eduards Pāvuls Jāņa Streiča filmā "Vecās pagastmājas mistērija" (2001). Foto: Atis Ieviņš

Artūra Skrastiņa kinokarjera sākas neatkarīgās Latvijas laikā, kad līdz ar Padomju Savienības sabrukumu ir beigusies arī Rīgas kinostudijas ēra. Divdesmit trīs gadu laikā mazāk nekā divdesmit nosaukumu (neskaitot seriālus) – tas ir daudz vai maz? Salīdzinājumā ar citiem laikabiedriem Artūrs Skrastiņš ir pieprasīto aktieru pulciņā. Laikā, kad Rīgas kinostudijas darbība nodrošināja to, ko sauc par kino ražošanu, Harijam Liepiņam 45. dzīves gadā ir 15 kinolomas, Eduardam Pāvulam – 33...

Aina Matīsa: – Liepiņš bija ļoti teatrāls, tāpēc viņam uzticēja negatīvos personāžus. Liepiņš uzsvēra, ka ir formas aktieris un tā arī grib spēlēt: „Es pats neraudāšu, bet panākšu, ka zāle raudās”. Gan panāca, gan nepanāca. Savukārt Pāvuls bija absolūts tautas cilvēks, reālais puisis. Pāvuls, manuprāt, vispār nelasīja grāmatas, viņš bija tīrradnis. Artūrs ir drusku skolotāks – Kultūras akadēmijas izglītība, nav vairs dzelzs priekškara, cits laikmets.

Jāņa Streiča aktieris

Ņemot vērā apstākļus, Artūra Skrastiņa kvantitatīvos rādītājus kino var uzskatīt par labiem. Bet viss sākās ar Likteņdzirnām.
Kādu posmu – ļoti svarīgu Artūra Skrastiņa dzīves daļu – Spogulijā ejam kopā ar režisoru Jāni Streiču. Tieši Streičs atklāj jaunajam aktierim kino pasauli, un tur piedzimst kāzu muzikants Beisiks. Viņa gaišajā sejā atspoguļojas gan nebēdnība, gan ievainojamība, viņa optimisms un vienkāršība izstaro patiesumu, tāpēc viņš ir tik simpātisks jaunā laika traģiskais varonis. Beisiks gan iedzer pār mēru un izvicina dūres, taču iemieso tautas vitālo gara spēku, kas kļūst par upuri jauno pārmaiņu laiku merkantilajai filozofijai.

Jānis Streičs: – Artūrs mani suģestēja, dziedot Meža gulbjos. Es iebrēcos no sajūsmas un skrēju pie [Dailes teātra] direktora Bērtuļa Piziča. Kas viņš ir? Uzreiz sapratu, ka tas ir izcils aktieris. Dziesma parāda, var vai nevar – nevis ar balsi, bet ar dvēseli dziedāt. Esmu daudzas pasaulslavenas balsis dzirdējis, kas dzied Ave Maria, bet, kad dzied Artūrs Skrastiņš, man jāraud. Viņā ir kaut kas vairāk nekā balss.
Meža gulbjus no tālas rindas skatījos, tāpēc Skrastiņu neatpazinu, bet teātrī jau biju ievērojis, jo viņš, kā mani satika, tā sveicināja. Ahā, tas ir tas, kurš mani nemitīgi sveicina!...

Tā Jānis Streičs ir atradis Beisiku savai spēlfilmai Likteņdzirnas (1997).

Par Beisika lomu Artūrs saņem gan nacionālo kinobalvu Lielais Kristaps kategorijā Labākais aktieris, gan starptautiskā kinofestivāla Baltijas Pērle balvu par labāko debiju kino (festivāla žūriju togad vada vācu aktieris un režisors Klauss Marija Brandauers).

Agnese Zeltiņa, Agnese filmā Likteņdzirnas: – Kad abi no pudelītēm barojām cūkas, es redzēju, ka viņš ir Dieva dots aktieris. Un vislielākais prieks man ir par to, ka tas bērns viņā, kuru šo trīs četru filmēšanas mēnešu laikā redzēju, joprojām nav pazudis. Nevarēja manīt, ka tā ir Artūra pirmā kinoloma. Viņš vienkārši gāja un darīja, kaut arī, es domāju, nesaprata, ko darīja. Man likās – es gan zinu –, bet Artūrs man teica: “Kino nevar iemācīties. Ej uz laukuma un skaties, kā gaismu meklē Ivars Kalniņš, kā viņš strādā kadrā.”  Viņš tovasar ļoti daudz iemācījās. Viņš ir self-made-man, kurš ņem visu, uzsūc visu.
Protams, režisors ar Artūru daudz strādāja, teica, ko grib. Artūram uzreiz ir savs redzējums, spontanitāte, viņš uztausta vajadzīgo noti. Viņam piemīt ļoti stipra intuīcija, turklāt viņš spēj absolūti ienirt ansamblī.
Ja par kaut ko tajā filmā jāraud, tad par Beisiku, par to, ka viņš aiziet bojā. Jo viņš vienmēr iet uz dzīvību un nāvi, it kā tā būtu pirmā un pēdējā reize. Par 200 procentiem. Tikai tā jau arī var atstāt ko paliekošu. Turklāt nepārspēlējot, jo kino to nedrīkst, kamera ir tik jūtīga – ja pārspēlēsi, būs par daudz. 

Agnese Zeltiņa un Artūrs Skrastiņš Jāņa Streiča filmā "Likteņdzirnas" (1997)

Jānis Streičs: – Varu atzīties, Beisika lomai biju domājis savu dēlu Kristapu, bet tajā laikā viņš dziedāšanā vēl nebija tik labi izvērties. Ar Artūru Likteņdzirnās nebija moku. Viņš darīja, ko lika, ko vajadzēja. Es ar aktieriem strādāju tā, ka tekstu dodu darbojoties – kaut arī tas ir uzrakstīts, nelieku mācīties no galvas. To apgūst, darbojoties konkrētā situācijā un vidē ar noteiktu vajadzību, tekstam jādzimst nepieciešamības un darbības rezultātā.
Beisiks ir jaunā laika traģiskais varonis. Viņš neatrod sev pielietojumu, aiziet, spēku dzesēdams. Kā Pūt, vējiņi! Uldis teica: “Dzeru, spēku dzesēdams.” Beisiks jau arī ir Raiņa Ulda paveids. Dzer, spēka daudz, un izlādējas mūzikā. Viņš no zemes ir atrāvies. Un tas ir traģiski, kad zeme ir aicinājums, bet no tās aiziet. Tā ir traģēdija tiem, kuriem laikmets zemi atņēmis. Ne velti Beisika īstais vārds ir Vladilens[1] – vecāki ir partijnieki, kuri beigās liekuļo, jo izsauc mācītāju. Beisikam ir iespējas, bet arī kompleksi. Un alkoholisms tomēr ir slimība.

Artūrs Skrastiņš: – Pašapliecināšanās nozīmē es sevi kā aktieri sāku apzināties pēc Meža gulbjiem. Tā bija pirmā reize, pirmais pagrieziens – es laikam tomēr kaut ko varu! Kursā es nebiju līderis, biju „viens no…”, es pazudu tai pūlī.  Zvaigznes bija citi. Pēc Meža gulbjiem liels lēciens apziņā bija Likteņdzirnas, Streiča skola. Ļoti ilgi mana galvenā problēma bija noticēt sev. Ilgu laiku gan man, gan kursabiedriem bija tā – ja zinām, ka zālē sēž Pēteris Krilovs, tad skatās bargais skolotājs un ir liels saspringums. Tagad jau esam no tā tikuši vaļā, esam ieguvuši pašapziņu, ka vari uzklausīt Krilova kritiku un viņš nespēj izsist, nespēj sagraut ticību sev. Jo viņš ir skarbs skolotājs. Piemēram, Karamazovos mēģinu ainu, neko nesaprotu. Sēž visi kursabiedri, skatās, un viņš tevi publiski… Man ir viena stadija, kad es neko vairs nevaru izdarīt. Jūtu, ka esmu sarkans, izeju pa durvīm, vēlreiz jānāk iekšā, bet es nespēju nospiest rokturi. Un tad sākas nākamā problēma – tu sāc kontrolēt visu, ko dari, un nedzīvo notikumos.
Kad mēs ar Rēziju iepazināmies, es biju dabūjis Karamazovu ierakstu, un Krilovs jau man bija pateicis, ka tajā izrādē esmu ļoti labs. Un es to saku Rēzijai, gaidot, lai viņa man arī kaut ko līdzīgu pateiktu. Man bija ļoti lielas problēmas. Tas ir tik trausli.

Ģirts Ķesteris: – Artūrs ienāca teātrī veiksminieka statusā. Viņš bija pieprasīts, nospēlēja pie Streiča, acumirklī ieguva atpazīstamību, kāda uz skatuves nav reāla. Viņam piedāvāja vadīt pasākumus; izrāvies no nabadzības, viņš pēkšņi kļuva turīgs. Viņš ir lutināts. Tas ir veiksminieka stāsts.
Nezinu, vai Artūrs ir iemācījies sadzīvot ar veiksmi. 2000. gadā braucām uz Ventspili vadīt Jaungada pasākumu, bija fragmenti no Fausta[2], daudz cilvēku. Viņus abus ar Rēziju gāza apkārt, prasīja autogrāfus, es no malas skatījos – redz, Ķesteri, esi nospēlējis tik un tik, bet tevi neviens neatpazīst…

Jānis Streičs Artūru Skrastiņu filmējis arī Vecās pagastmājas mistērijā (2000), tur aktieris tēlo kinorežisoru, kuru visi sauc par “ģēniju”, un tā prototips ir Jānis Streičs pats. Filmēšanas laukumā atkal tiekas skolasbiedri Artūrs Skrastiņš un Renārs Kaupers, kas spēlē kinostudijas šoferi Juziku un Jēzu Kristu, bet Artūrs Skrastiņš atdarina latviešu kino leģendu, un zinātāji, kaut vai dzirdot Streičam raksturīgo teicienu “боже мой[3], saprata, ka spēle ir apzināta.

Jānis Streičs: – Ļāvu, lai mani māžo. Uldis Dumpis operatora Harija lomā pamatīgi atdarināja manu operatoru Hariju Kukelu, šajā filmā bija daudz parodijas – par studiju, par dzīvi. Bija daudz pašironijas par sevi, Latviju, kino. Izrādījās gan – kad citi šokē, tad ir labi, kad es, tad ir slikti. Filmu pat par mēslu nosauca. Bet pagāja laiks, un saprata.

Artūrs Skrastiņš filmā "Vecās pagastmāijas mistērija" (2001)

2010. gadā beidzot uz ekrāniem nonāk Rūdolfa Blaumaņa garā veidotā spēlfilma Rūdolfa mantojums. Dzīvespriecīgā kalpa Kārļa loma ir vēl viena Artūra Skrastiņa latviskā rakstura versija līdzās Beisikam un vairākām lomām teātrī – Raiņa Pūt, vējiņi! Gatiņam, Rūdolfa Blaumaņa No saldenās pudeles Pičukam, Annas Brigaderes Raudupietes Kārlim. Tas ir vēl viens aktiera radītais gaišais, vitālais un likteņa aizlauztais latvieša raksturs, kas līdz ar bagāto un lepno saimnieku, Romualda Ancāna Rūdupu, un gudrās sievišķības apdvesto Rēzijas Kalniņas kalponi Emīliju veido mūsu nacionālās identitātes genofondu.
Turpinājums, kurā Emīlija un Kārlis atkal satiekas, paliek iecerē (esot pat safilmēta daļa materiāla), Jāņa Streiča operatori Gvido Skulte un Harijs Kukels ir aizgājuši to pašu pēdējo ceļu kalnup, kur brašais Rūdups. Iecerē paliek arī Šekspīra Hamlets Jāņa Streiča versijā Dailes teātrī ar Artūru Skrastiņu titullomā.

Jānis Streičs: – Kā cilvēks man Artūrs ir bezgala simpātisks. Man aktieri kļūst ļoti mīļi, ir tāds bariņš apkārt, kuru varu nosaukt par savu personisko teātri, – Jānis Paukštello, Romualds Ancāns, Boļeslavs Ružs, Artūrs Skrastiņš... Viņš ir mana teātra aktieris. 

Rēzija Kalniņa, Jānis Streičs un Artūrs Skrastiņš filmas "Rūdolfa mantojums" (2010) uzņemšanas laikā. Foto: Mārtiņš Milbrets

Jaunība un ideālisms

Pie kara hospitāļa krūmos jauns vācietis spēlē šahu. Viņu pārsteidz un sagūsta partizāns, taču šaha dēlītis piesaista uzmanību, un abi pabeidz spēli. Jaunais vīrietis uzvar, un partizāns ļauj viņam iet...

Pēc Jāņa Streiča Likteņdzirnām nākamais Artūra Skrastiņa darbs kino ir Ivo Kalpenieka melnbaltā 16 minūšu īsfilmā Karaļi (1999), kas top, režisoram mācoties Augstākajos scenāristu un režisoru kursos Maskavā. Filma attēlo Vācijas šahista Klausa Junges un partizāna, lauku skolotāja Antona Gersela satikšanos Otrā pasaules kara laikā, Artūra Skrastiņa Klausa partneris ir krievu aktieris Ļevs Durovs, un viņi veido kontrastējošu duetu. Junge ir ļoti jauns (viņš krita neilgi pirms kara beigām 21 gada vecumā), smalks, inteliģents cilvēks, kurš neapšaubāmi labprātāk rokās tur šaha dēlīti, nekā ieroci, un zem robustā, gados krietni vecākā partizāna šaujamā stobra bailīgi, bet aizrautīgi spēlē savu spēli, kas pēkšņi ir kļuvusi par cita vadītu partiju.

Jaunība un talants ir spēks, un to var attiecināt arī uz Artūra Skrastiņa aktierdarbu.

Tūlīt pēc tam Artūra Skrastiņa kino varoņiem pievienojas radioreportieris Roberts. Režisors Aigars Grauba un producents Andrejs Ēķis par savu misiju jau 90. gadu beigās izvirzīja patriotiskā kino veidošanu, un vēsturiskā melodrāma Baiga vasara ir pirmā bezdelīga, kas tika perēta vairākus gadus, bet ligzdu pameta 2000. gadā. 1940. gada jūnija notikumiem veltītajā filmā uz politiskā fona (Otrais pasaules karš, baltvācieši dodas prom no Rīgas un Latvijas, valsts tiek okupēta) noris Artūra Skrastiņa atveidotā radioreportiera Roberta un baltvācietes Izoldes (lomā Inese Caune) mīlasstāsts. Arī šajā kinodarbā jaunība ar tās ideālistiski gaišo nokrāsu spēlē lielu lomu, kurai aktiera harisma, absolūtais dabiskums un precizitāte pieliek savu artavu, radot nākamo Artūra Skrastiņa traģisko varoni.

Kadrs no filmas "Baiga vasara" (2000)

Filmas Baiga vasara Robertam nopakaļ žvingulī aizsteberē viegli dzīvē apburzījies muzikants Jēkabs, kurš tomēr vēl spēj sevī atmodināt varoņa potences, – turpinot iedvesmoties un mācīties no Holivudas ražotajiem paraugiem, top nākamais Aigara Graubas un Andreja Ēķa ambiciozais un jau vērienīgākais projekts Rīgas sargi (2007). Filmas darbības laiks ir 1919.-1921. gads, kad, Pirmajam pasaules karam beidzoties, latviešu karotāji atgriežas dzimtenē un dodas nākamajā kaujā par jaundibināto Latvijas valsti. Filmēšanas vajadzībām Tukuma pusē tiek uzbūvēta kinopilsētiņa Cinevilla – gabaliņš vēsturiskās Rīgas. Kopējais kinolentes budžets – vairāk nekā divi miljoni latu – ļauj izplest vērienīgu Brīvības cīņu mērogu arī ar datorgrafikas un specefektu palīdzību, un kases grāvējs ir dzimis. Vēsturnieki piktojas par vēstures falsificēšanu un muļķību tiražēšanu, tomēr daudzi jauni cilvēki beidzot uzzina, ka Lāčplēša dienā, 11. novembrī, svinam Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku, nevis kādu gadadienu, kas saistīta ar Andreja Pumpura un vēlāk Raiņa aprakstītā teiku tēla dzīvi.

Rīgas sargos Artūrs Skrastiņš ir viens no titulvaroņiem – Ješka jeb Jēkabs Ronis. Cīņā par starptautiski vēl neatzītās Latvijas valsts nākotni viņš iet plecu pie pleca ar draugiem, kurus atveido Vilis Daudziņš, Andris Keišs un Jānis Reinis (galvenajā lomā). Ješka ir pļēgurs, kurš vada visai liderīgu dzīvi, parazitējot uz krodzinieces un viesnīcnieces Ināras Sluckas Justīnes rēķina. “Justīn, es taču esmu amizants, vai ne?” – tas Ješkam ir svarīgi.
Šis ir Likteņdzirnu Beisikam radniecīgs tēls, šoreiz ar ģitāru pār plecu un līdzīgu brīvības garšu sirdī un mutē. Palaidnis, kurš, būdams ievainots, melni pajoko – neesot varējis iedomāties, ka nāksies mirt skaidrā... Stulbenis, kurš izdomā uzpīpēt slepena uzbrukuma laikā. Plenderis, kurš kaujās saglabā savu vitālo raksturu un pēc tam spēj novērtēt to, kas sasniegts un kas viņam ir.

Andris Keišs: – Filmēšana bija nepārtraukta smiešanās. Mēs tik sen nebijām satikušies! Pēdējā kadra svētki, kur filmēšanas grupa bija gar zemi, kad mēs ar Artūru dejojām Riverdance… Tā jokošanās, tā stunda bezpamata smieklu!

Vilis Daudziņš:Rīgas sargos Artūrs jau bija stārs, kurš kaut ko no kameras saprot, ar pietiekami lielu kino pieredzi. Man bija jāmācās, jo darbs ar kameru ir citāda eksistence. Artūrs ir profesionālis. Viņš sevi apcelt neļaus, kaut kā nebūt izgrozīsies. Domāju, tas attiecas arī uz teātri.

Kadrs no filmas "Rīgas sargi" (2007)

Ģirts Ķesteris: – Pirmajā kadrā, kad katram bīda klāt kameru tuvplāniem un tā pienāk pie manis, Artūrs pārkaras pāri un ielien kadrā. Un tā visur. Tas notiek ļoti draudzīgi, mēs par to pasmejamies, bet tā viņam ir tendence. Būt kadrā – es vairāk nekā tu. Ar pieticību var iet Dieva priekšā, bet ne uz skatuves. Uz tās valda nežēlīgi likumi.

Vilis Daudziņš: – Redz, Ķesteris ir tāds pats stārs, tāpēc viņš to jūt. Es tāds neesmu, man nav problēmu, ja kāds cits būs redzamāks, neizjutīšu to kā šausmas un diskomfortu.

Andris Keišs: – Artūram jau tēls tāds, ka jālien kadra priekšplānā. Ķesteris pats ir no tiem, kas riktīgi raujas, vairāk nekā Artūrs. Artūram tas piemīt tādā mērā, ka viņš prot izdarīt tā, lai izskatās netīšām.

Artūrs Skrastiņš: – Naumanis diezgan nokritizēja galveno pāri, Reini un Elitu [Kļaviņu], uzrakstīja, ka daudzmaz interesanti var sekot līdzi Inārai Sluckai un man, neskatoties uz to, ka Skrastiņš sevi tik ļoti mīl kamerā[4]. Tāds teksts, otrs gadījums bija par Finitu[5] – beidzot pēc ilgiem gadiem Dailes teātra premjers bez sev ierastās arogantās paštīksmināšanās[6]. Mani interesē, vai tu esi kaut ko tādu manījusi?
Līvija Dūmiņa: – Par tīksmināšanos es to nesauktu.
Bet nav dūmu bez uguns. Man, to lasot, – ding-ding – zvans iezvanījās. Varbūt tā ir īpašība, kuru es sevī neredzu?

Artūrs Skrastiņš un Rēzija Kalniņa filmā "Rūdolfa mantojums" (2010)

Tēvi un sliktie

Pirmo tēva lomu kino Artūram Skrastiņam piedāvā Varis Brasla filmā Ūdensbumba resnajam runcim (2004). Viņš ir Tēvs, kurš strādā Lielbritānijā, tā ir epizode, kas latviešu kino atrāda Latvijas jauno laiku īstenību, par kuras augošajiem dramatiskajiem apmēriem tolaik vēl var tikai nojaust. Tēvs nav kopā ar ģimeni, bet pelna naudu, krāsojot māju fasādes Londonā, un ar bērniem sazinās telefoniski; tēva klātbūtnei filmā piemīt smeldze un Artūra Skrastiņa pozitīvās enerģijas uzlādēts gaišais starojums.

Artūrs Skrastiņš: – Varis Brasla ir meklējis iespēju ar mani strādāt, bet tas darbs palika nerealizēts.

Varis Brasla un scenārists Alvis Lapiņš bija iecerējuši veidot filmu Bastards pēc trimdas rakstnieka Gunara Janovska romānu Sōla, Pār Trentu kāpj migla un Balsis aiz tumsas motīviem, taču naudas trūkuma dēļ šī iecere nav īstenojusies.

Artūrs Skrastiņš: – Man tā šķita brīnišķīga loma. Bija proves, mēs jau sākām runāt par tēlu.  Pēc tam Brasla, katru reizi mani satiekot, teica – gaidām, būs. Es arī gaidīju, jo ļoti gribēju. Tad sāka izskatīties, ka tomēr nebūs. Pavīdēja doma par kopražojumu ar Zviedriju, taču, ja finansējumu nedod pašu valsts, tad zviedri arī nedod. Tā tas arī palika nenoticis fakts.
Brasla pret aktieri attiecas ar lielu toleranci. Pat šķiet, ka viņš atvainojas, kad kaut ko saka. Ar pietāti un ļoti uzmanīgi, tā kā pusčukstus, līdz ar to ir runa par smalkām niansēm. Emīla nedarbi ir kaut kas cits, tajā ir groteska, bet Ūdensbumbā – pasteļtoņi.

Atšķirībā no Streiča, kurš triepj, Brasla zīmē ar parasto zīmuli, bet rada ļoti asu attēlu.

Aktieris ļoti viegli pieņem režisora darba stilu. Pie Streiča uzreiz jūti, ka enerģija akumulējas, ka visu laiku esi sprādzienbīstams. Pie Braslas uzreiz nomierinies un domā par niansēm. Viņš pasaka kaut ko ļoti vienkāršu, bet tas emocionāli un dvēseliski uzrunā un iekustina. Ja ķidā Emīla nedarbus, brīžiem ir butaforisks iespaids, taču filmu es nesen rādīju bērniem, un viņiem ļoti patika. No Braslas filmām plūst viņa mīlestība pret bērniem, pret mazā cilvēka pasauli.  Bet esmu filmējies arī viņa seriālā Palīgā!, mums ar Viju Artmani bija epizode. Es veikalā biju pārdevējs, viņa pirka kafijas dzirnaviņas, un es stāstīju, kuras labākas.
Brasla ar savu mieru pasaka ļoti precīzas lietas. Un ir patīkami skatīties viņa filmas, jo redzi, ka aiz tām stāv profesionālis.

Nākamais tipiņš jož tik ātri, ka grūti noķert. Pirmais Artūra Skrastiņa negatīvais tēls kino – bankas apsargs Klopsis Armanda Zvirbuļa filmā Mazie laupītāji (2009). Tā ir Latvijas un Austrijas kopražojuma ģimenes filma, kuras tapšanas procesā kā lielākais trumpis tiek izspēlēts austriešu aktieris Karls Markovics, Latvijā pazīstams auditorijai, kura skatās TV seriālu Komisārs Reksis, – 90. gadu otrajā pusē aktieris tajā filmējies Štokingera lomā.
Atbilstoši žanram, kurā tēlu melnbaltumam ir jābūt kontrastainam, Artūrs Skrastiņš un Juris Žagars kā sliktie bankas apsargu lomās ir tik bīstami neveikli, ka ar uzviju nodrošina nepieciešamo komismu.

Kadrs no filmas "Mazie laupītāji" (2009)

Artūra balss no 2014. gada: – Mani uzpirka Armanda Zvirbuļa teikums, ka stulbus cilvēkus var nospēlēt tikai gudri aktieri. Kad mūs saģērba un sagrimēja, man uztaisīja taukainos matus un uzlika vēderu, Žagaram nokrāsoja tumšos matus un uzlika zelta ķēdi… es paskatījos spogulī, mēs paskatījāmies viens uz otru un sākām smieties.  Tas bija jautrs piedzīvojums. Protams, tā ir pagaidām manā karjerā pirmā un vienīgā filma, kurā faktiski visa filmēšanās sastāv no tā, ka tu skrien pakaļ, krīti kanālā, tevi apber ar pelniem, uzrīda suņus, aplej ar mēsliem. Es tādā žanrā, kur sliktajiem ir jābūt smieklīgiem, nebiju strādājis.

Mums ar Žagaru radās visādas fiškas, es izdomāju, ka Klopsis šņaukājas un viņam visu laiku krīt nost bikses.

Bet trakākais bija filmēšana kūtī ar lopiem brīnišķīgajās lauku mājās pie Kandavas, jo man kopš bērnības ir alerģija pret kūti. Nav problēma ieiet kūtī, iebrist pie cūkām, bet es sāku šķaudīt, asaro acis. Un tur bija jāpavada ļoti ilgs laiks, tas man ir fiziski grūti. Tad vēl jākrīt iekšā vircas bedrē, bērni mūs tur iegāž. Armands ir ļoti tolerants cilvēks, viņš iepriekš brīdināja, ka bedrē būs jākrīt pa īstam, bet tā tiks iztīrīta, izlikta ar plēvi, ielaists silts ūdens. Bet vircas bedre īsta, kūts – maziņa, pilna ar lopiem. Filmēšanas grupas cilvēki bedri izsmēluši tukšu, trīs reizes izmazgājuši, pielējuši ar ūdeni, bet smird šausmīgi. Man tajā vakarā pēc filmēšanās jāguļas slimnīcā, jo nākamajā dienā jātaisa angiogrāfija. Mēs iemetāmies vircas bedrē, pēc tam gājām pirtī, izpeldējāmies dīķī, noberzāmies, bet man tomēr likās, ka es smirdēju vēl trīs dienas.

Armands strādā līdzīgi kā Brasla, viņš toleranti un ļoti profesionāli nofilmē to, kas ir rakstīts, bet Mazajos laupītājos brīžiem šķita, ka tiek filmēts pārāk glancēti. Man pietrūkst – un to viņam novēlu – huligānisma, iziešanas ārpus rāmjiem...

Līvijas Dūmiņas grāmatu Artūra Skrastiņa Spogulija izdod Apgāds Zvaigzne ABC 2020. gada septembrī, vairāk par grāmatu var uzzināt ŠEIT.

Atsauces:

1. Saliktenis no vārdiem „Vladimirs Iļjičs Ļenins”. - Aut. piezīme [↩]
2. Rokopera Fausts. Deus ex machina [↩]
3. Ak, mans Dievs! (Krievu val.) [↩]
4. “Toties patiesas mīlestības/naida dzirksteles strāvo starp Ināras Sluckas krodzinieci un Artūra Skrastiņa muzikantu, kaut arī Skrastiņš joprojām pārāk tīksminās pats par sevi kadrā.” Normunds Naumanis, Rīgas sargi. Diena, 14.03.2008. [↩]
5. Iestudējums Finita la comedia! [↩]
6. “Kā mazā cilvēka drāma, ko tik virtuozi, pirmo reizi pa vairākiem gadiem bez arogantās paštīksmināšanās nospēlē DT premjers Artūrs Skrastiņš.” Normunds Naumanis, Karnevāls kā beigu spēle. Diena, 21.09.2012. [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi