“Jelgava ‘94”. Sentimentālais ir jaunais brutālais

Pasaules literatūras vēsture zina pietiekami daudz gadījumu, kad izcils un lasītāju iemīļots romāns top pārcelts filmā un pilnībā izgāžas. Ne mazums ir arī tādu piemēru, kad viduvējs, lai arī populārs literārs sacerējums kļūst par pamatu lieliskam kinodarbam. Bet ir arī grāmatas, kuras nekad neviens nav mēģinājis ekranizēt. Uz šī fona jauno Jāņa Ābeles filmu "Jelgava ‘94" nevar aplūkot, aizmirstot faktu, ka tā ir tapusi, balstoties ārkārtīgi populārā Jāņa Joņeva romānā.
Autors: Ilmārs Šlāpins


„Spiegs, kurš mans tēvs”. Vairāk par tēvu

Dokumentālās filmas „Spiegs, kurš mans tēvs” intriģējošais „titulvaronis”, dubultaģents Imants Lešinskis bija ļoti spilgta un harizmātiska, lai gan, protams, neafišēta parādība Latvijas padomjlaiku vēsturē. Literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, kura padziļināti pētījusi padomju Latvijas kultūras sakarus ar trimdas latviešiem, pat pieļauj, ka Lešinskis ilgus gadus avīzes „Dzimtenes Balss” pielikumā "Svešuma balss" ar pseidonīmu publicējis fantāzijas romānus turpinājumos…
Autors: Eva Eglāja-Kristsone


Atrodot Kasparu Rogu

Mūziķis Kaspars Roga, debitējot dokumentālā kino režijā ar filmu "Meklējot Mr. Kauliņu", mēģina uzburt to ideālo "divu džeku draudzību", kas ir aizkustinoša tieši ar to, ka diez vai kaut kur realitātē eksistē...
Autors: Ilmārs Šlāpins


Brisele: filma, pilsēta un ironija

Studijā "Mistrus Media" uzņemtā režisores Ineses Kļavas dokumentālā filma "Brisele" pēta šobrīd ļoti aktuālu teritoriju - Eiropas Savienības centrālo institūciju gaiteņus un kabinetus. Par to, cik dažādi var skatīties vienu filmu, liecina divu Kino Rakstu autoru viedokļi - kinozinātniece Elīna Reitere aicina neaizmirst, ka ironija prasa gudru skatītāju, bet pilsētvides pazinējs Mārtiņš Eņģelis apcer filmas varoņu urbāno telpu.
Autors: Elīna Reitere, Mārtiņš Eņģelis


Kaza kāpa debesīs. Īsā brīvība

Šodien, kad no kafijas pupiņām svaigi maltu kafiju var dabūt ik uz stūra un ne vienam vien tāda ir pieejama arī mājās, filma par 60. gadu kafejnīcu ar vienu no tolaik Rīgā retajām kafijas mašīnām ir kā pārvietošanās uz citu planētu. Galvenā, šeit, protams, ir laika un sabiedriskās apziņas izmaiņu distance, un filmas režisore Laima Žurgina, to labi apzinoties, šo metaforu – skatu uz zemeslodi no mēness – patiešām arī izmanto kā kadru, uz kura parādās filmas nosaukums.
Autors: Toms Zariņš


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi