„Latvijas kods”. Pārmaiņu pretrunas

LTV dokumentālo filmu projekts “Latvijas kods. Latvija šodien” aktualizē pārmaiņu tēmu, un grūti iztēloties piemērotāku apzīmējumu pēdējā laika pieredzei, jo brīžiem šķiet – katra diena nes kaut ko jaunu. Ierastās atziņas, kas apvij pārmaiņu tematiku, iegūst skarbu pieskaņu. Mainīties ir labi un nepieciešami, un varbūt tikai mainoties var pastāvēt, bet – vai tam jānotiek šādi?

Kadrs no Ivara Zviedra filmas "Nesaprastie"

Gluži dabiski, atrodas cilvēki, kuri uzstāj uz tiesībām nemainīties, jo arī pirms pandēmijas ikviens pārmaiņu vilnis rosināja pieaugošu nenoteiktību un ikdienas spriedzi. Mūsdienu politiskā leksika nespēj pilnvērtīgi reaģēt uz publiski paustām tiesībām nemainīties, jo indivīda intereses gan likumiski, gan morāli ieņem privileģētu lomu. Tāpēc vienīgā reakcija ir noniecinošs izsmiekls par tiem, kuri aizdomīgi raugās uz pārmaiņu īstenošanu pandēmijas laikā. Izsmiekls, protams, skan no šā laika veiksminiekiem. Viņi ir radoši, uzņēmīgi, kritiski domājoši … taču es piebilstu, ka arī liekulīgi. Šo ļaužu paštaisnums ir tikpat biedējošs, cik viņu līdzcilvēku dusmas un nihilisms. Tāpēc ir interesanti kopā ar režisoru Ivaru Zviedri atskatīties uz notikumiem pirms gandrīz 12 gadiem, kad šīs tēmas bija tikpat aktuālas.

Ivara Zviedra filma Nesaprastie atgādina skatītājiem vēsturisko 2009. gada 13. janvāra nakti, kas sabiedrības atmiņā ir iezīmējusies visai neskaidri. Tūkstošiem cilvēku Vecrīgas šaurajās ielās, dusmu un neapmierinātības vadīti, pieprasīja Saeimas atlaišanu, gluži vai instinktīvi nojaušot un paredzot ekonomisko nežēlību, kas pārņems valsti tuvākajos gados.

Nav pārsteidzoši, ka kolektīvās atmiņas par šo nakti drīzāk saistās ar apgāztām policijas mašīnām un alkohola zagšanu no veikaliem, jo tie bija fotogrāfijas vērti mirkļi. Tikmēr ārpus atmiņu kadra paliek ļaužu dusmas, aizvainojums, bailes – ja tie arī parādās, tad gandrīz komiskā, ne nopietnā veidolā. Zviedrim ir taisnība – šī nakts ir nesaprasta, gluži tāpat kā šodien netiek izprastas cilvēku patvaļīgi artikulētās dusmas par šābrīža valdības lēmumiem.

Patiesībā nesapratēji ir tie, kuru ieskatā problēma sakņojas atšķirīgā izpratnē par bioloģijas un fizikas likumsakarībām – nevis varas atsvešinātībā un cilvēku aizvainojumā. Tāpēc pieprasījums saprast ir pirmām kārtām jāvērš uz sevi un tikai pēc tam uz citiem.
Es pats vienmēr esmu bijis kritiski noskaņots jautājumā par Latvijas valdības lēmumiem finanšu krīzes kontekstā un

idejiski varu solidarizēties ar dusmu noskaņām, kas tonakt valdīja Rīgas ielās, tomēr Zviedra filma man atklāja šī kolektīvā sentimenta izpausmes prastumu.

Cilvēki atradās līdzās cits citam, taču ne vienoti kopējā organizatoriskā rīcībā. Pūļa saskarsme ar valsts institūciju pārstāvjiem bija brutāla, nepārdomāta, stratēģiski kļūdaina un atklāja fundamentālu rīcības nespēju. Visi atradās vienkopus, bet katrs bija par sevi.

Salīdzinājums ar šodienu ir nepārprotams. 12 gadu laikā Latvijas sabiedrība joprojām nav spējusi izveidot pilnvērtīgas demokrātiskas struktūras, kas spētu pārvērst leģitīmas dusmas solidārā rīcībā. Tā ir auglīga vide šarlatāniem, kas vairojas vakuumā starp neapmierinātību un politisku rīcību. Šīs saiknes trūkums izpaužas Zviedra notvertajās sarunās starp latviešu un krievu valodā runājošajiem, ilustrējot elementāru ikdienas komunikācijas prasmju trūkumu, kas izpaužas ne tikai etniskā dimensijā. Ja mēs neprotam sarunāties viens ar otru, uz izpratni nav pat ko cerēt. Interesanti, ka gluži tāpat, kā toreiz policisti (spiesti pildīt pavēles par spīti samazinātām algām), tā šodien strupceļā nokļuvuši ārsti, kuri spiesti ārstēt cilvēkus, kas paši mērķtiecīgi izvairās no sevis un citu pasargāšanas.

Šīs savdabīgās pretrunas atbalsojas arī Viestura Meikšāna filmā Pa vidu.
Filmas stāstā it kā nav nekā jauna: ārsts ar ģimeni cenšas atgriezties Latvijā, turpināt savu darbu šeit, taču vietējie apstākļi neatbilst viņa izpratnei par pieņemamu lietu kārtību.

Tomēr tas, ka sižetam nepiemīt novitāte, nav filmas vājums, drīzāk nostiprina pārliecību, ka šādi gadījumi ir gana bieži – tikai vieni izskan skaļāk, citi ne tik skaļi. Reemigrācijas process atklāj kārtējo pretrunu – no vienas puses, valsts vēlas, lai aizbraucēji atgriežas, tā stiprinot latviešu nāciju un vairojot tautas bagātību, bet, no otras puses, atgriešanās nozīme cilvēkiem ir neskaidra. Dzīve Dānijā, ASV vai kādā citā bagātā valstī tomēr veido zināmu priekšstatu par darba kultūru un normālu dzīves ritmu; katra sabiedrība neizbēgami rada šādu uzskatu. Ko darīt, ja šie uzskati atšķiras? Kurš risinās konfliktus?

Atgriešanās rada atšķirības risku. Atbraucēji ir mainījušies, un tas norāda uz nepieciešamību pēc jaunām prasmēm abās pusēs – gan vietējā sabiedrībā, gan reemigrantu ģimenēs.

Šobrīd mēs nezinām, kā viņus uzņemt, un viņi nezina, kā atgriezties.

Ir svarīgi paturēt prātā, ka Latvijas sabiedrībā kopš neatkarības atjaunošanas reemigranta tēls iemieso noteiktas īpašības – viņš ir pasaules pieredzes un zināšanu bagāts, bet nereti arī augstprātīgs un vīzdegunīgs. Cits cilvēks var cienīt reemigranta zināšanas, bet necienīs pašpasludinātu morālu pārākumu.

Tomēr var saprast, kāpēc atbraucēji nokļūst savādā nekurienes pozīcijā – viņi atved uz dzimteni savas jauniegūtās prasmes un patiesu vēlmi piedalīties sabiedrības dzīvē, riskē ar apjukumu savu bērnu pašuztverē, bet pretī saņem šķēršļus, nevis vietējās sabiedrības gatavību pilnvērtīgi uzņemt reemigrantu ģimeni savā lokā. Šādā kontekstā meritokrātiskais ideāls sastopas ar cilvēciskām emocijām un lēmumu pieņemšanas sistēmu, kas ne vienmēr atbilst demokrātiskajām vērtībām.

Pandēmija ir sniegusi jaunu pamatu diskusijām par Zemes bioloģisko daudzveidību – pastāv uzskats, ka tieši dzīvo būtņu dažādības zudums veicina nāvējošu vīrusu izplatību cilvēku populācijā. Bioloģiskā daudzveidība aizsargā pret patogēniem, apgrūtina to migrāciju starp dzīvniekiem un cilvēkiem. Māra Maskalāna filma Melnā stārķa kungs aktualizē jautājumu par attiecībām starp kapitālu un dabu.

Mežu izciršana un klimata krīze – procesi, kurus mūsdienās vada agresīva, kapitālā balstīta racionalitāte, – rada eksistenciālus draudus daudzām augu un dzīvnieku sugām, arī melnajam stārķim Latvijā.

Kapitāls uzlūko dabas parādības kā jebko citu – kā resursu, abstraktu vienību, ko var bezrūpīgi izolēt no vides, tā radot postu, kas būs jānovērš citiem. Un allaž atrodas kāds, kurš sakopj. Kapitāls ikreiz nonāk aci pret aci ar dzīvo būtņu savstarpējām rūpēm, kas pašos pamatos izaicina dzelžaino aprēķina un uzkrāšanas loģiku. Arī kapitāls būtībā ir tikai sociālas attiecības starp cilvēkiem: hierarhiskas un balstītas vardarbībā, ko slēpj likums. Tomēr, apcerot pārmaiņas, var pieņemt, ka nākotnē sabiedrība tiks veidota uz gluži pretēju sociālo attiecību bāzes. Šajā filmā melnais stārķis kļūst par sava veida simbolu nežēlīgajai cīņai starp divām dažādām dzīves filosofijām – un pagaidām melnais stārķis zaudē.

Visbeidzot, filma Dinārs, ko režisējis Mārtiņš Grauds, un Paula Ķestera debijas filma Pārceltuve zināmā veidā atspoguļo viena otru.

Dinārs ir mūziķis, kurš pandēmijas laikā spiests mainīties, lai gan acīmredzami to nevēlas. Rodas izjūta, ka viņš dzīvo kādā paralēlā laiktelpā, – jo sabiedrība, visticamāk, veido vairākas atšķirīgas laiktelpas. Ne visās pārmaiņas norit vienlīdz intensīvi un, iespējams, daži no mums spēj tām pretoties labāk nekā citi.

Tikmēr Pārceltuve sniedz zināmu mierinājumu – ne visam vajag mainīties, jo, auksts vai karsts, pilns vai tukšs, Līgatnes pārceltuve nogādā iedzīvotājus pāri Gaujai neatkarīgi no apstākļiem. Pārceltuves tēls kalpo kā atgādinājums, ka tieši stabilitāte sniedz iespēju īstenot pārmaiņas, kuras mums kā sabiedrībai ir tik ļoti nepieciešamas.

Foto - no publicitātes materiāliem

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi