Rīgas rudens pieraksti III. Depresīvās filmas

KRISTĪNE ŽELVE. Nu tā, rudens festivālu maratons ir finišējis. Ar stilīgu un nepiespiestu ceremoniju bez pompa vai "oldskūla" kinoteātra "Splendid Palace" Versaļas zālē noslēdzās, manuprāt, veiksmīgs Rīgas Starptautiskā kinofestivāla "Riga IFF" otrais laidiens, diemžēl Nacionālā filmu festivāla "Lielais Kristaps" pagājušogad strauji savērptais augstais vilnis šķita noplacis.

Rīgas starptautiskā kinofestivāla noslēgums "Splendid Palace" Versaļas zālē

Rīgas festivāla veidotāji gan kādā brīdī atzinās, ka jūtoties tā, it kā šis būtu bijis pirmais, nevis otrais gads, un zināmā mērā gribas piekrist – pagājušajā gadā pirmais festivāls vēl taustījās, meklējot savu nišu spilgtiem kino notikumiem pārblīvētajā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada kinomēnesī, kad Rīgā vienlaikus notika visi festivāli, ieskaitot Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremoniju ar tās izcilajiem satelītnotikumiem. Šogad Riga IFF izdevās radīt īpašu – Kino Notikuma atmosfēru, ko varu novēlēt nepazaudēt un radoši attīstīt.

Diemžēl Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps pagājušogad strauji savērptais augstais vilnis šķita noplacis. Laikam jau šajos bloga ierakstos vairākkārt aizķertā tēma šobrīd jāizrunā tieši un līdz galam, arī cerībā, ka festivāla rīkotāji, Latvijas Kinematogrāfistu savienība, drīz ķersies pie festivāla jaunā modeļa SVID analīzes (stiprie punkti, vājie punkti, iespējas, draudi) un notiks arī godīga, atvērta saruna ar kino sabiedrību. Kā festivāla noslēgumā no skatuves teica balvas saņēmējs Andrejs Verhoustinskis: "Lai nākotnē nav tā, kā šobrīd, kad Lielais Kristaps vairāk šķeļ, nevis vieno".

Tātad. Pirmkārt, vieta – daudzzāļu kinoteātris Citadele. Pilnīgi saprotami un teorētiski atbalstāmi ir centieni kino "nest tuvāk tautai" – tur, kur, smaržo popkorns un apgrozās masas; kur vietējais kino ir spiests sabužināt nozares budžeta paplūkātās spalvas un konkurēt ar Holivudas lielbudžeta dižpārdokļiem; tur, kur kāds skatītājs, nokavējis savus Skautus pret zombijiem, iemaldās blakuszālē un pārsteigts uzzina, ka eksistē arī tāds latviešu kino. Praksē šī labā ideja diemžēl iemiesojās patukšās skatītāju zālēs un sociālo tīklu klusēšanā (es nerunāju par organizatoru gaumīgajām aktivitātēm). Atgriezeniskās saites ar publiku nebija, kinosvētku atmosfēras arī ne – vai tas ir vēlamais rezultāts?

Te uzreiz jāķeras pie nākamā sāpīgā punkta – filmu atlase un nominācijas. Ja nu tas nejaušais, neregulārais, pret vietējo kino skeptiskais skatītājs tomēr ir ievilināts festivāla seansā, bet tur izrāda programmu, kas "atlasīta" ar devīzi "te nu mēs rādām visu, kas tik mums saražots" (kas arī kaut kādā ziņā ir saprotami) – vai vēlamais rezultāts ir sasniegts? Ilgtermiņā noteikti nē. Lūdzu, kaut nelielas norādes par to, kāda produkcija sagaidāma konkrētajā seansā – studentu filmas, debijas filmas, nominētās filmas, visādas filmas, - un, iespējams, kāda skatītāja ticība vietējai kinomākslai būtu glābta!

Tāpat es nespēju atrast loģisku izskaidrojumu, ko simbolizēja tas lērums uzvārdu un filmu nosaukumu, kas Lielā Kristapa noslēguma ceremonijā milzu ātrumā zibēja uz lielā ekrāna un vienam otram zibošajam radīja nepamatotu priekšstatu, ka viņš ir bijis par kaut ko nominēts, bet nepieklājīgā vīzē nav par to informēts (skat. soctīklus), – vai to, cik daudz filmu gada laikā mēs spējam uztapināt? Mierinošs atgādinājums, ka "neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirsts"? Vai tas vienkārši bija skatuves noformējuma dizaina elements?

Un trešā lieta, jau gana daudz aprunāta un tā arī līdz galam neizrunāta – filmu vērtēšana, īpaši izveidota žūrija vs "profesionāļu forums", kurā, kā vēsta rīkotāji, no 400 balsstiesīgajiem savas iespējas balsot esot izmantojuši „vairāk nekā 300”.

Okei, lai nu būtu 300 profesionāļi Latvijas kino industrijā, okei.

Lielākā daļa filmu un personāliju saņemtās statuetes arī godam bija pelnījuši. Bet. Bet, bet, bet! Pelnījusi bija vēl viena otra filma, kas neieguva neko vai saņēma kādu "otrā plāna" atzinību. Un te nu parādās tas, kas atšķir atbildīgu, lēmumus pieņemt spējīgu žūriju no anonīma, nekoordinēta foruma – spēja redzēt situāciju kopainā, salikt (ja gribat – līdzsvarot) akcentus, izšķirties par konceptuāliem vai stratēģiskiem lēmumiem. Šis balsojuma rezultāts mani pārliecināja, par to, ko jau nojautu – masveida balsojumā (profesionāļu vai pusprofesionāļu, sauciet, kā gribat) uzvarēt tāda tipa filmām kā, piemēram, Normunda Puča Segvārds Vientulis, nav izredžu. Melnbalta filma, daļēji latgaliešu valodā, drūma tēma par nacionālo partizānu bezcerīgo pretošanos, beigās visi pagalam, cerību neatstāj... tātad depresija un černuha.

Vēl vienu apstiprinājumu šai domāšanas un diemžēl arī filmu vērtēšanas tendencei es guvu, feisbukā izlasot viena "profesionāļu foruma" balsotāja – Jurgstulajstus – pārdomas "Melnais Kristaps", kurās autors izteiksmīgi sūkstās gan par depresīvajām un gruzonīgajām Latvijas filmām, kas nedod viņam cerību, gan par (te putni manā galvā ietur svinīgu pauzi) latviešu kino veidotāju melnajām drēbēm, kas dominējušas pat apbalvošanas ceremonijā. Tas, ka komentāros viņš saņem teju nedalītus aplausus, mani nepārsteidz un nešausmina – galu galā to pašu atbalstu šādām tēzēm es redzu TV kanālu reitingos teju katrās brīvdienās, kad notiek balsojums ar TV pulti starp, piemēram, izklaides šovu un Eiropas arthouse filmu.

Tikai piebildīšu – savā ierakstā Jurgstulajstus atzīst, ka lielākā daļa depresīvo filmu bijušas talantīgas un kinematogrāfiski kvalitatīvas, tā situāciju padarot vēl sliktāku – tātad cilvēks, kas tiek uzskatīts par kino profesionāli, vērtē filmas ar mērauklu "pozitīvs" vai "depresīvs", un šis jau man šķiet galīgi nepieņemami, jo

gaume, uzskati un putni galvā mums katram ir individuāli, bet profesionāli kritēriji, atvainojiet, ir profesionāli kritēriji.

Un kino mākslā tie tomēr ir atšķirīgi no, piemēram, Pašpalīdzības akadēmijas pozitīvās domāšanas meistarkursa. Kāds sakars filmas žanram, stilistikai vai emocionālajai intonācijai ar filmas profesionālo kvalitāti?

Bet vakarā pa televizoru rāda Tomasa Vintenberga Medības ar Madu Mikelsenu galvenajā lomā – lielisku un depresīvu filmu... Skatoties atkal raudu un atceros, ka pirms daudziem gadiem līdzīgu pozitīvisma aktivitāšu rezultātā Liānai Langai radās spontāna ideja rīkot Depresīvās mākslas vakarus. Netikumīgās mākslas vakars Kaņepēs esot aizgājis uz urrā, varbūt nu ir laiks depresīvajai mākslai? Nolemju sākt individuāli un rādīt piemēru, nākamajā dienā dodoties uz Lāslo Nemeša Kannu festivālā godalgotās filmas Saula dēls seansu Splendidā.

Atzīšos – tik satriecošu un depresīvu filmu nebiju redzējusi sen. Izcili!

Saistītie raksti



Komentāri:


Jautrulis
02.11.2015, plkst. 17:08

Izskatās, ka Želve to Jurgstulajstus domu ir pārtransformējusi pa savam un iepinusi tekstā tikai tāpēc, lai pozicionētu sevi, kā " īstā kino pazinēju ". Runa, manuprāt, bija par to, ka mūsu jaunie režisori " neatbild par savu bazaru " un štancē filmas, kas viena pēc otras atreferē sociuma drūmo pusi, tā it kā tas būtu vienīgais, par ko uzņemt filmu. Jā, Saula Dēls ir depresīva filma, bet laba, jo tai apakšā ir saturs, tā ir par holokaustu, bet jaunajā latviešu kino saturs pieklibo, toties lielās devās ir černuga. Tā ir forma, kurā izskatās, ka daudzi jaunizceptie režisori šodien ir iesituši roku. Tas ir dekoratīvs sūds, kas apmāna skatītāju, radot ilūziju, ka filmai ir kaut kāda dziļāka jēga. Un labi, ka kāds šādu tendenci novēro un par to izsakās.

es arī lasīju J
02.11.2015, plkst. 17:43

man liekas, šajā kontekstā (Jautruļa komentārā) vārds "dekoratīvs" ir tā kā nevietā:)))). BET - es arī lasīju Jur..us izpausmes FB, bija jau diezgan smuki sameistarots, tikai iedomāsimies, lūdzu, kurp šāds domu gājiens mūs noved! - amplitūdas otrā galā ir jaukas un sirsnīgas filmas par skaistu vidi un pieklājīgiem cilvēkiem, kuri vienmēr izmazgā muti ar ziepēm, ja gadījies pateikt kādu nesmuku vārdu, bet vispār jau tādus vārdus nekad nesaka, jo nemaz nezina. Un režisors ar operatoru tērpušies spilgti baltā........

JAUTRULIS
02.11.2015, plkst. 18:19

Nu, un kādēļ tad uzreiz ir jāmauc uz amplitūdas otru galu? Vai tad nākamais variants aiz bezsatura černuhas ir "filmas par skaistu vidi un pieklājīgiem cilvēkiem" ? Sekls domāšanas veids...tā it kā kino pasaulē jau nepietiktu tūkstošiem piemēru. Mūžīgā nolemtība un grūtsirdība ir uzskatāma latviešu kino tendence, kas pat varētu būt ok, ja vien tam būtu kaut kāds saturisks pienesums. Visādā citādā ziņā tas tagad vienkārši ir jājamzirdziņš vājam stāstam, kuram dabūts finansējums. Forma, kurā runāt, lai tevi neizsmietu. Es godīgi sakot neatceros, kad pēdējo reizi būtu redzējis lv kino tādu, kurā bez šīs černuhas elementa būtu arī kaut kāda doma+atrisinājums vai vismaz kaut cik noturīga sižeta līnija. Un vēl - es nezinu kāpēc šāda tendence, bet var novērot, ka daudzi jaunie režisori ir iedomājušies sevi par kaut kādiem lāpas nesējiem un acu atvērējiem uz skarbo realitāti. Tā, it kā, šīs realitātes atspoguļošana uz lielāka ekrāna kaut ko mainītu vai automātiski padarītu skatāmo par mākslu.

Film Noir
02.11.2015, plkst. 18:37

Jautruļa pieminētajai Saula dēlam viņaprāt ir saturs, jo tā ir par holokaustu :) Holokausts man liekas ir šīs filmas tēma, nevis saturs. No kurienes tāda pārliecība, ka ja černuha, tad automātiski tas ir slikti. Černuha ir postpadomju telpas fenomens, atsevišķs žanrs, kuram jau pēc uzstādījuma nav jānes kāds mistisks "atrisinājums". Saula dēlam nav nedz sižeta, nedz īpašas 'domas", nedz atrisinājuma, bet tas netraucē šai filmai būt izcilai. Šīs filmas spēks slēpjas režisora un operatora spējā iedvest skatītājam šermuļus uzdzenošas Aušvices nometnes ikdienas dzīves dokumentalitātes sajūtu caur galvenā varoņa pārdzīvojuma prizmu. Filma "paņem" ar savu kinovalodu, veidu kā tas ir uztaisīts, nevis domu, sižetu un "atrisinājumu".

JAUTRULIS
02.11.2015, plkst. 19:09

Tas, ka filmas tēma ir holokausts neizslēdz to, ka saturs tam ir pakārtots. Kaut kā loģiski sanāk, ja nepiesienās vārdiem nē? Es šogad apmeklēju gandrīz visas no tām dažām Art Doc filmām, kas bija pieejamas Splendidā un man ir patiess prieks, ka kāds vispār uzņemās kaut ko tādu radīt. Manskis bija atlasījis tādu kino, kur tas tavs " postpadomju telpas fenomens " izgrieza iekšas ārā. Tā bija realitāte, uz kuru bija grūti skatīties, reizē ļoti vērtīgs kino, kas piepumpē tavu empātiju un vismaz uz brīdi pastiprinātā veidā liek novērtēt situāciju kādā šobrīd dzīvojam, lai cik sūdīga tā arī nebūtu, turpretī latviešu jaunajam kino, kurā lielākoties viss tas s*ka nah*j bļ*d černis ir trendīga forma nevis kaut kāds " postpadomju telpas fenomens " un tas nekur neaizved. Vispār šeit sāku komentēt tikai tādēļ, ka Želve nemaz nav izlasījusi kārtīgi visu to Jurgstulajstus diskusiju un samaisa faktus.

FILMS NOIR
02.11.2015, plkst. 20:08

"Tas, ka filmas tēma ir holokausts neizslēdz to, ka saturs tam ir pakārtots" Jūsuprāt - ja filma ir par holokaustu, tas garantē, ka tai būs saturs, vai tā būs saturīga filma. Tieši uz šī apgalvojuma absurdumu es norādīju. Tātad atsevišķas tēmas garantē filmas saturiskumu :))) Par latviešu jauno režisoru černuhismu - uzskatu, ka ir stipri pārspīlēts. Nav mums nevienas jauno režisoru filmas, kura atbilstu klasiskas černuhas kritērijiem. Salīdzinot ar Balabanova Gruz200 vai Lozņitsas "Šķastje mojo, pāris rupjie vārdi jauno LV censoņu darbos, ne pa mata tiesu tos netuvina šim žanram.

JAUTRULIS
02.11.2015, plkst. 22:18

Nu tač, ko var piesieties vārdiem. Manuprāt, tas taču ir pašsaprotami, ka filmas par holokaustu ir vairāk nekā vajag un starp tām ļoti daudzas ir neveiksmīgas, līdz ar to nē - atsevišķas tēmas negarantē filmas saturiskumu. Saula dēlam ir lielisks izpildījums par tēmu. Mēs varam katrs palikt pie sava, vari turpināt aizstāvēt un cildināt lv jauno kino, kas vairāk līdzinās pompozai iesācēju dramaturģijas pulciņa pašdarbībai, bet es laikam šo jauno režisoru centienus masturbēt kopā ar skatītāju izlaidīšu, jo toč nav vajadzīga tā fake čerņa. Noiets etaps. Gan jau vēl radīsies kādi šedevri.

nepatīk atcerēties
03.11.2015, plkst. 00:14

es te tā garāmejot ieskatījos palūrēt, ko tauta tik sparīgi komentē:), un ieraudzīju pieminam Lozņicas filmu - tas nu gan bija perverss gabaliņš, viena no retajām filmām, kuru pēc tam ļoti nepatīkami atcerēties. Bet piemērs vietā - ne jau ar lamāšanos tas efekts panākts, un latvju studentu gruzoni ar visiem daudzstāvīgajiem mātes vārdiem uz Lozņicas kino fona tik un tā ir pūkaini zaķīši ar rozā austiņām!

Jurgstulajstus
03.11.2015, plkst. 11:40

Cienījamā Kristīne Želve! Mani, protams, glaimo ka nosaucāt mani par "profesionāļu foruma" balsotāju. Taču tas drīzāk runā par Jūsu nekompetenci. Es esmu parasts, normāls kino skatītājs, nevis profesionāls kritiķis. Un savu viedokli izteicu kā "kino lietotājs", neesot nekādās žūrijās utt. Tāpēc par putniem ir visai diskutējams jautājums. Par pozitīvs/negatīvs kā tikai diviem un vienīgajiem aspektiem... jāsaka, ka tas šobrīd ir Jūsu sadalījums, nevis mans. :) Es uzskatu, ka soc-depr-gruzons ir tikai viena maza, šaura dramaturģijas spektra svītriņa no lielā stāstu iespēju plašuma. Es negribu šeit gari aizstāvēt savu redzējumu - man tas nav interesanti. Un, ja Jūs nevarat no mana viedokļa raksta (Facebook nevis kādā laikrakstā) un cilvēku rezonanses izvilkt kādu rezumējumu, tad jāsaka, ka Jūs esat stingri kategoriski iekrampējusies savā profesionālajā skatījumā, nepieļaujot, ka realitāte ārā ir pavisam cita. Te nu ir putni.

Eva
03.11.2015, plkst. 11:48

Skaidrs ir viens. Jūsu redzējumā komentēt latviešu filmas nedrīkst. To nedrīkst darīt ne tauta, ne jomas profesionāļi, ja viņu viedoklis ir negatīvs. Drīkst tikai piekrist, bet domāt un izteikties nē. Un,ja kāds uzdrošinās kko pateikt, tad tas uzreiz ir kino ekspertu ienaidnieks. Kolosāli, veiksmi attīstībā!



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi