Ozons, Dievs un Baznīca

Berlināles Sudraba lāci saņēma franču režisors Fransuā Ozons par filmu „Dieva žēlastība / Grâce à Dieu” – savai līdzšinējai radošajai dzīvei pilnīgi neraksturīgu darbu, kura centrā nav sievietes un vēstījuma fokuss ir vairāk sociāli aktuāls, nekā mākslinieciski pārsteidzošs. Filma, kuru 20. februārī sāk demonstrēt Francijā, ir tematiski ļoti būtiska arī Latvijai, jo arī šeit katoļu baznīcas mācītājus mēdz apsūdzēt mazu zēnu izmantošanā.

Režisors Fransuā Ozons filmas uzņemšanas laikā

Mēs Latvijā dzīvojam salīdzinoši sekulārā valstī, turklāt te cilvēki nav izteikti piederīgie vienai atsevišķai kristīgajai konfesijai – popularitāti sabiedrībā dala gan pareizticība, gan dažādi protestantisma novirzieni, katolicisms un pārējās reliģijas kopā ar neticēšanu nekādiem pārdabiskiem spēkiem, būtnēm un mītiem. Citādi ir Lionā, pilsētā Francijas dienvidos, kurā norisinās darbība Fransuā Ozona jaunākajā filmā Dieva žēlastība / By The Grace of God / Grâce à Dieu. Lionā katoļticības saknes un ietekme joprojām darbojas spēcīgāk, nekā Parīzē, tās savā ziņā saaudušās ne gluži ar vietējo pārvaldi, kā varētu domāt, bet drīzāk ar vietējās sabiedrības ikdienas dzīvi un rituāliem – daudz diskrētāk, bet arī dziļāk.

Fransuā Ozons ar jauno filmu piedāvā savu versiju par to, kas notiek tad, kad atklājas, ka viens no šīs vietējās Lionas katoļu sabiedrības populārākajiem garīdzniekiem ir ne tikai tautā mīlēts un cienīts mācītājs, bet arī cilvēks, kas ilgstoši pastrādājis baisus seksuālus noziegumus pret jauniem vīriešiem un spējis pārliecināt vietējo kardinālu tos slēpt.

Filma ir šobrīd Francijā aktuālākās nepabeigtās tiesas prāvas ekranizējums – katoļu priesteris Bernārs Preinā ne tikai filmā, bet arī dzīvē šobrīd atrodas uz apsūdzēto sola un, kad 20. februārī Grâce à Dieu sāks izrādīt Francijā, filma ne tikai kļūs par ļoti apspriestu kultūras notikumu, bet, ļoti iespējams, arī ietekmēs tiesas procesa rezultātu. Tāpēc apsūdzētais tiesā bija iesniedzis lūgumu, lai jaunā filma netiktu Francijā izrādīta līdz pavasarim, kad tiks pasludināts spriedums viņa lietā, bet 18. februārī Francijas tiesa tomēr lēma, ka lūgums nav apmierināms un filmu var sākt demonstrēt no 20. februāra, kā bija plānots.

Te varētu jautāt – kur visā šajā stāstā palicis pats Ozons?

Un varbūt jaunākajiem portāla lasītājiem rodas arī pamatots jautājums, kas vispār ir tas Ozons un kāpēc viņš ir svarīgs?
Fransuā Ozonu kā cilvēku, kurš spēj radīt, plaša pasaule iepazina ar Astoņām sievietēm / 8 femmes (2002), bet pirms tam jau bija gan Sitcom (1998), gan Kriminālie mīļākie / Les amants criminels (1999), tāpēc jau kopš divtūkstošo gadu sākuma Ozons ierindojas starp zināmākajiem franču „jaunā jaunā viļņa” kinorežisoriem. Fransuā Ozona daiļradei zīmīga ir viņa biežā un reizēm pārspīlētā koncentrēšanās uz cilvēku seksualitāti un emocijām – uz to, ko kārtīgi vidusšķiras cilvēki par sevi parasti atklāj nelabprāt.

Otra būtiska iezīme līdz šim bijusi Ozona koncentrēšanās uz sievietēm kā filmu galvenajiem tēliem. Fransuā Ozons arī pats filmas Dieva žēlastība preses konferencē Berlinālē to atzīst, sakot: „Savās iepriekšējās filmās esmu ļoti daudz iedziļinājies sievietēs, mēģinājis atspoguļot viņu dzīves, viņu sajūtas, skatījumu un emocijas. Šoreiz gribēju pamēģināt izdarīt to pašu ar vīriešiem.”
Jāatzīst, savā ziņā režisoram patiešām šajā filmā izdevies tikt vaļā no daudziem iepriekšējo darbu elementiem, nu vismaz no sievietēm – pilnīgi noteikti. Tas padara šo filmu Ozonam neraksturīgu, un uz to norādījuši daudzi; piemēram, Gī Lodžs no Vanity Fair vērtē, ka filmā ik pa laikam uzvirmo un atkal un atkal tiek noslāpēta Ozona agrāko darbu stilistika, padarot šo naratīvu salīdzinoši pat pārāk skaidru un brutāli vienkāršu. Tomēr jāsaka – manuprāt, šajā stāstā jau citādāk nemaz nevarēja.

Filma ne tikai balstās uz patiesiem notikumiem, bet tā ir par notikumiem, kuru atrisinājums vēl nav zināms. Tas ir trīsdaļīgs naratīvs par vietējā Lionas mācītāja Bernāra Preinā, jaunu zēnu seksuāla izmantotāja, darbības sekām un to, cik dažādi un tomēr līdzīgi šo noziegumu atstātās traumas ietekmē mūsdienās jau pieaugušos vīriešus. Stāstu iesāk ticīgais, apzinīgais un veiksmīgais baņķieris Aleksandrs (Melvils Popo), turpina karstgalvīgais ateists un ideju radītājs Fransuā (Deniss Menošē) un pabeidz emocionālais alkoholiķis un bezdarbnieks Emanuels (Svans Ārlauds) – cilvēks, kuru bērnībā pieredzētais (tolaik, kad viņš bija mazs zēns baznīcā) ir traumējis tik lielā mērā, ka viņš nespēj ne tikai kontrolēt savas emocijas, bet arī saglabāt darbu un attiecības. Ļoti augstu vērtēju Ozona spēju manipulēt ar ainām, pārslēdzot auditorijas uzmanību uz pagātnes notikumiem, uz tagadni un atkal atpakaļ, vienlaikus nezaudējot naratīva progresa izjūtu un bagātinot stāstu ar arvien lielāku un lielāku pagātnes notikumu kontekstu.

Pēc preses konferences aprunājoties ar filmu redzējušām jaunām franču kinožurnālistēm, secinu, ka reālais stāsts Francijā cilvēkiem ir tiešām labi zināms, viņas man pat pastāsta vairākas būtiskas detaļas, kas filmā neparādās. Tomēr, ja gribētu skaidri noteikt žanru, kurā Dieva žēlastība būtu ievietojama, ir grūti atbildēt – par doku-drāmu filma īsti nevar tikt nosaukta, arī aktieris Melvils Popo preses konferencē stāsta, ka apzināti nav centies satikt prototipu, ko atveido, jo negribējis viņu imitēt, bet gan radīt šo tēlu pats.

Protams, atšķirībā no aktieriem, Ozons un viņa komanda bija kārtīgi izpētījuši ne tikai mācītāju Preinā, bet visus šos cilvēkus. Popo piebilst: „Spēlēt šo lomu nebija viegli, bet mums bija liela cieņa pret šo stāstu, ko gribējām izstāstīt.”

Runājot par filmas aktieriem, neizbēgami jāatceras – pēdējos gados katrā rakstā par kino kaut kad pienāk tā vieta, kur (varbūt ne vienmēr pamatoti) uzpeld jautājums par to, cik lielas lomas konkrētajā filmā atvēlētas sievietēm, pat ja viņu nozīme filmā ir nebūtiska, kā tas lielā mērā ir Ozona jaunākajā darbā. Tad jācitē Aurēlija Petī (Aurélia Petit, kuru daudzi atcerēsies no Mišela Gondrī burvīgās Sapņu zinātnes / The Science of Sleep (2006) – viņa Ozona filmā spēlē pirmās daļas galvenā varoņa Aleksandra sievu un par Dieva žēlastību teikusi tā: „Sievietes filmā spēlē sekundāru, atbalstošu lomu, bet tā nav nejaušība, ka viņas ir kopā ar šiem vīriešiem.” Aktrisei taisnība – filmā uzskatāmi redzams, ka sieviešu sniegtais (vai nesniegtais) dažāda veida atbalsts vēl vairāk pastiprina galveno varoņu jau tā idiosinkrātiskās rakstura īpašības un aktualizē vai, tieši otrādi, palīdz noslāpēt viņu traumatisko pieredžu sekas.

Berlināles preses konferencē atbildot uz jautājumu par to, vai filmas uzņemšanas laikā izjutuši pretestību no Lionas pašvaldības, Ozona komanda stāsta, ka šīs iespējamās pretestības dēļ daudz ko pat nemēģinājuši izdarīt, gribēdami justies brīvi no aizspriedumiem un iespējamām sankcijām – piemēram, visas baznīcu iekštelpu ainas ir filmētas Beļģijā. Toties varam būt priecīgi, ka Francijas piektās republikas konstitūcijā kopš 1905. gada ierakstīts, ka Francija ir sekulāra valsts, tāpēc āra skatus Lionā Ozons varēja filmēt bez lielām problēmām, tāpēc filmā ir jūtams Lionas dzīves elpas tuvums un vairākas klasiski skaistas pilsētas ainas ar Francijas baznīcām vismaz no ārpuses.

Producents preses konferencē arī atklāja, ka projektu finansēt nepavisam neesot bijis viegli – salīdzinot ar Ozona iepriekšējām filmām, šī filma par jaunu vīriešu seksuālo izmantošanu katoļu baznīcā ir politiska un izteikti kontroversāla Francijā, kur Ozons līdz šim ieguva finansējumu. Šoreiz vairāki būtiski avoti, ar ko Ozona komanda iepriekš sadarbojusies, atteikušies filmu finansēt. Tomēr filma tika uzņemta un tiks izrādīta arī pašā Lionā, kur risinājušies filmā minētie notikumi.

Kā nosmej pats Ozons, būs interesanti paskatīties, vai kardināls Barbarins, kurš joprojām ieņem augstu statusu sabiedrībā un apmeklē publiskus pasākumus, arī atnāks uz pirmizrādi.

Ozonam preses konferencē jautā, kāpēc filma tieši nevaino kardinālu Barbarinu, un režisors atbild, ka gribējis koncentrēt filmu galvenokārt ap upuriem un to, kā šis jautājums un jauno vīriešu sākotnējā ilgstošā klusēšana ietekmē viņus. Par šo tēmu man ir divējādas sajūtas. No vienas puses. tieši apzinātā upura lomas uzspiešana un vairākkārtēja aktualizēšana filmā mazliet traucē – pieauguši vīrieši vairākās ainās atkārto, ka viņi ir upuri, un tas reizēm šķiet nedaudz pārspīlēti. Tomēr, no otras puses, jāatzīst, ka tieši tas varētu ļaut cilvēkiem identificēties ar galvenajiem varoņiem, un šis ir svarīgs faktors, lai filma iegūtu popularitāti arī ārpus Francijas robežām.

Režisors saka – filmā neparādās visas sāpīgākās lietas, kas notikušas realitātē, jo upuri lūguši daudz ko nerādīt, lai aizsargātu viņu ģimenes. Tas ir būtiski – šāda pieeja, no vienas puses, padara filmu poētiskāku un mazāk traumējošu, bet vienlaikus arī noņem tai zināmu dramatismu un iespēju izraisīt skatītājos emocijas, kas varētu parādīties, ja mācītāja noziegumi tiktu demonstrēti vizuāli uzskatāmāk un iespaidīgāk. Tomēr, iespējams, tik katoliskā valstī kā Francija Ozons apzināti negribēja ko tādu atļauties.

Jūtams, ka režisors vairāk orientējies uz vēsti, ka šis gadījums ir universāls un var notikt katoļu baznīcās arī citās valstīs.

Arī pašā filmā tiek runāts par Spānijā notiekošām tiesas prāvām pret katoļu mācītājiem, kas izmantojuši jaunus vīriešus.
Ozons pats preses konferencē uzsver – katoļu baznīcā notiek attīstība, mainās baznīcas attieksme pret pedofiliju, un sabiedrībai visā pasaulē to vajadzētu aktualizēt, lai palīdzētu baznīcai pašattīrīties. Tā patiešām ir – pāvests Francisks ir bijis pietiekami skarbs šajos jautājumos, radot cilvēkiem visā pasaulē sajūtu, ka ja ne visa katoļu baznīca, tad vismaz Svētais krēsls Vatikānā noteikti beidzot sācis ar šo problēmu reāli cīnīties.

Protams, par to, kas ir Lionas vietējais mācītājs Bernārs Preinā (Bernārs Verlē) un Lionas kardināls Barbarins (Fransuā Marturē), mums Latvijā nav ne jausmas; Francijā savukārt notikumi, par kuriem vēsta šī filma, ir plaši atspoguļoti medijos.

Vai tāpēc Latvijā filma būtu mazāk aktuāla?

Kā norāda filmas veidotāji, Dieva žēlastības vērtība starptautiski ir ne tikai iespējamībā, ka filma var atstāt ietekmi uz konkrētās situācijas atrisinājumu Francijā, bet arī cerībā, ka ar filmas palīdzību par šiem notikumiem uzzinās cilvēki ārpus Francijas. Varu tikai pievienoties – tas ir ļoti svarīgi, jo arī Latvijā ik pa laikam medijos parādās ziņas par mācītāju seksuālajiem noziegumiem, arī Latvijā par tiem cilvēki baidās runāt un noziegumu izdarītāji turpina dzīvot, nesaņēmuši sodu. Filma Dieva žēlastība liek domāt, ka arī 20 vai 30 gadus pēc noziegumu pastrādāšanas par tiem nāksies atbildēt. Un atbildēt var nākties arī cilvēkiem, kas šos noziegumus slēpj, aizstāvot savas institūcijas (filmas gadījumā – katoļu baznīcas) godu. Par šādām lietām būtu jārunā vairāk arī Latvijā, un ir cerība, ka Fransuā Ozona jaunā filma Dieva žēlastība mums palīdzēs to darīt.

Režisors Fransuā Ozons ar Berlināles Sudraba lāci par filmu "Dieva žēlastība"

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi