Vīriešu draudzība. "1906" un "Klases salidojums"

Visu šķietami plašo kinomākslas (tāpat arī literatūras un citu mākslu) tēmu un sižetu loku var reducēt uz dažiem pamatlielumiem, un viens no tiem ir “vīriešu draudzība”. Tieši vīriešu draudzības spēks un vājums, iespējams, ir vienīgais, kas kopīgs divām nesen iznākušām Latvijas filmām – Andreja Ēķa "Klases salidojumam" un Gata Šmita "1906".

Kadrs no filmas "1906"

Filozofs Aleksandrs Pjatigorskis kādā intervijā apmēram desmit lappušu garumā stāsta, cik ļoti maz filmu viņš redzējis un cik vāji orientējas kinomākslā, un turpat piemin, ka kinematogrāfijā, viņaprāt, ir divas lielās tēmas – „mazais cilvēks” un „vīriešu draudzība”.

Mazo cilvēku, skaidrs, gan vizuāli, gan tematiski kinovēsturē piesaka vispirms jau Čārlijs Čaplins, taču arī vīriešu draudzība vai vismaz biedriskums uz ekrāna ir sena parādība. 1903. gadā uzņemtajā mēmajā vesternā Lielā vilciena aplaupīšana / The Great Train Robbery likumpārkāpēji ir vīrieši, kurus vieno ja ne draudzība, tad kopīgs mērķis – viņi visi kopā uzbrūk un laupa (aplaupīto vidū ir arī sievietes).

Citāda veida draudzība, kas ietver arī pendeles, apliešanu ar ūdeni un cita veida fizisku izjokošanu, uz ekrāna valda starp 30. un 40. gadu ASV komiķiem Stenu Laurelu un Oliveru Hardiju. 40. gados vīrieši plecu pie pleca kopā karo; ja arī viņi nekaro,  bet, piemēram, dzer un ilgojas pēc vienas sievietes Rika bārā Kasablankā, tik un tā biedriskums izpaužas cēlsirdībā vīriešu solidaritātes vārdā; tās dēļ iespējams upurēt to pašu — sievieti, pat ja viņa ir Ingrīda Bergmane (filmā Ilsa).

Vēlākās desmitgadēs vīrieši turpina draudzēties pamatā jau ierastajos žanros un to paveidos: vesternos, mafijas filmās, kara filmās. 

Vīriešu draudzības atribūti parasti ir visai nevainīgi – kopīgi mērķi, uzticība, sarunas, kopīgas intereses vai dažreiz pat kopīga sieviete, kā tas gadījās Bučam Kesidijam un Sandensam Kidam (Butch Cassidy and Sundance Kid, 1969) vai Žilam un Džimam (Jules et Jim, 1962). Tomēr laiku pa laikam vīriešu draudzības jēdziens pārkāpj emocionālas pieķeršanās robežas. Tā tas notiek britu sērijās Atkal Braidshedā / Brideshead Revisited (1981), nepārprotamāk Pusnakts kovbojā / Midnight Cowboy (1969),  pavisam nepārprotami Kuprainajā kalnā / Brokeback Mountain (2005).

Kadrs no filmas "Kuprainais kalns" (2005)

Lai arī 21. gadsimta libertīnisma gaismā oksimorons nav izteikums "starp mums nav nekā nopietna, mēs tikai guļam kopā", seksuālas attiecības tomēr, šķiet, vēsturiski neietilpst viendzimuma draudzības jēdzienā. Vienlaikus pati draudzība arī nav nekas vienkāršs, tās apzīmējumam vīriešu starpā tiek lietoti dažādi termini – piemēram, „bromance” (brother + romance).
Merriam-Webster vārdnīcā paskaidrots, ka „bromance” ir „cieša neseksuāla draudzība starp vīriešiem” un termina pirmsākumi meklējami 90. gadu skeiteru žurnālā Big Brother. Turpat citēts arī sociologs Pīters Nardi, kurš, komentējot „bromanci”, secina, ka „vīrieši arvien mazāk baidās tikt uztverti kā geji. Ir kļuvis pieņemamāk, ka viņi izrāda emocijas”.

Kadrs no filmas "Klases salidojums"

Taču „bromance” nav tikai skeiteru vai filmu varoņu privilēģija. Par vienu no spožākajām bromancēm, piemēram, tiek uzskatītas Baraka Obamas un Džo Baidena attiecības — varbūt tas izskaidrojams ar kopīgiem trikiem politikas trasē.

Socioloģe Eva Kosovska Sedžvika savā 1985. gadā izdotajā grāmatā Starp vīriešiem: angļu literatūra un vīriešu homosociālā vilkme [1] izmanto terminu „homosocialitāte”. Sedvika raksta, ka hierarhiskā homosocialitāte ir veids, kā nostiprināt varu un izveidot ciešas saites vīriešu vai sieviešu starpā, lai aizstāvētu hegemoniju. Jēdziens "homosociāls", ja tiek attiecināts uz vīriešu attiecībām, ir pretnostatīts apzīmējumam "homoseksuāls"; precīzāk, tas neietver seksuālas attiecības.  Kā norāda autore , starp apzīmējumiem "homosociāls" un "homoseksuāls" attiecībā uz vīriešiem ir lielāka spriedze, nekā, ja par to runājam kontekstā ar sievietēm.

Izteiciens „viņi ir draugi” acīmredzot var pieprasīt vairāk paskaidrojumu, nekā "viņas ir draudzenes".

Autore izmanto vārdu „vilkme / desire” analogi, kā psihoanalītikā tiek izmantots "libido" – lai apzīmētu nevis kādu sakāpinātu emociju stāvokli, bet gan „kādu afektīvu vai sociālu spēku, līmi (..)" .

Par daudzajiem draudzības paveidiem vai, precīzāk, motīviem brīdināja jau Aristotelis savā darbā Nikomaha ētika, nošķirot trīs veidu draudzības. Pirmā balstīta uz savstarpēju noderīgumu, otrā – uz patīkamo (šī draudzība neparādās tīrā veidā un ātri beidzas, ja izmainās attieksme), bet trešā, "pilnīga un īsta ir draudzība starp krietniem cilvēkiem un tikumiski līdzīgiem, jo viņi savstarpēji vēl viens otram labu, kā jau tādi cilvēki, kas paši ir krietni". Jebkurā gadījumā draudzība vienmēr nozīmē kopību, raksta Aristotelis, vēl kā draudzības atribūtus minot labvēlību, cieņu, arī taisnīgumu.

Kadrs no filmas "Klases salidojums"

Kino ar savu spēku ir gan radījis, gan tiražējis vīriešu draudzību; kaut kas no tā ticis arī latviešu kino. Vīriešu draudzības spēks un vājums, iespējams, ir vienīgais, kas kopīgs divām nesen iznākušajām Latvijas filmām – Andreja Ēķa Klases salidojumam un Gata Šmita 1906.

Andrejs Ēķis līdz šim vilkmi uz tēmām, kas viegli saistāmas ar maskulinitāti (karš, cīņas un sports), izrādījis pamatā producenta statusā.

Ēķa jaunāko režijas darbu Klases salidojums gan nevar uzskatīt par latviešu vīriešu draudzības oriģinālu, jo filma uzņemta pēc dāņu filmas Klassefesten (2011) parauga – tas pats sižets, līdzīgi dialogi un mizanscēnas. (Ikviens, kurš reiz apmeklējis skolas salidojumu, gan zina, ka īsto salidojumu dramaturģijā ir kaut kāda universāla struktūra un adaptācija šeit drīzāk nozīmē vien mēģinājumu adaptēt arī biznesa veiksmi, jo filmas rimeiki guva lielu popularitāti arī Somijā un Igaunijā.)

Kadrs no filmas "Klassefesten" (2011)

Gatis Šmits līdz šim savās filmās (Seržanta Lapiņa atgriešanās, novele Jaunība filmā Vogelfrei) vairāk, šķiet, interesējies par to, kas notiek ar varoņiem, tā sakot, iekšēji, tātad – individuāli, bet draudzība, kā zināms, prasa vismaz divus. Īsta draudzība gan, pieņemu, neizslēdz, drīzāk pat paredz, ka kopējas sarunas vai varbūt klusēšana (vienmēr ir svarīgi, ar ko kopā arī paklusēt) ļauj notikt mūsos kaut kam ļoti personiskam, kas vienatnē nebūtu iespējams... bet to varbūt labāk atstāsim dzīvei.

Klases salidojumā spēlē latviešu aktieri, skan latviešu valoda (okei, četrdesmitgadnieki varbūt arī ir vai jūtas veci, tomēr valoda brīžiem izklausās pārāk vecišķa: "mēs kārtīgi izpriecāsimies!", "laižam ballēt!", "mums viss izdosies!"), un mēs uz to gribot negribot skatāmies kā uz latviešu vīriešu draudzību.
Filma (kā vēsta anotācija  – komēdija) stāsta par trīs draugu četrdesmitgadnieku piedzīvojumiem, gatavojoties klases salidojumam. Filmas veidotāji uzskata, ka šis ir „stāsts par reāliem vīriešiem, viņu sajūtām, pārdzīvojumiem, piepildītiem un arī nepiepildītiem sapņiem. Mēs piedāvājam smieties par tēmām un domām, kurās dažkārt paši sev nespējam atzīties un pārrunāt pat ar labākajiem draugiem”.

Kadrs no filmas "Klases salidojums"

Večus, tas ir, džekus un draudzību sola arī 1906. “Tā būs īsta džeku filma (..). Tas ir stāsts par puišu piedzīvojumiem un briesmām, draudzību un nodevību, kas risinās Belle Époque laikā, kuru vēl nav pārrāvis Pirmais pasaules karš." [2]

Katrā draudzībā, skaidrs, jābūt kaut kam kopējam un vienojošam: tā var būt pagātne, kā Klases salidojumā, vai nākotne, par kuru cīnās puiši no 1906.

Draugu raksturi gan var būt atšķirīgi. Salidojuma aprakstos dots acīmredzot būtiskākais trīs veču raksturojums – viens no viņiem ir dzīves un hemoroīdu nogurdināts ģimenes galva, otrs ir mežonīgs rokeris ar kaislīgām pielūdzējām katra koncerta aizkulisēs, trešo tikko pametusi sieva.

Kadrs no filmas "Klases salidojums". No kreisās - Andris (Imants Strads), Nils (Ainārs Ančevskis), Toms (Juris Kaukulis)

Sedvikas pieminētā homosocialitāte uz galvenajiem varoņiem,  šiem trīs dažādu tipu vīriešiem attiecas vistiešākajā mērā. Viņi visi dodas uz skolas salidojumu, tātad viņiem ir kopīga pagātne, līdzīga sākumizglītība un vide. Skolas beigās, pēc visa spriežot, trīs draugu dzīves aizgājušas katram savā virzienā – Toms ir mūziķis, Nils strādā arhitektu vai dizaina birojā (kadrā tiek apspriests tualetes dizains); ar ko nodarbojas Andris, nav skaidrs.

Viņi ir dažādi, ne vienas vides cilvēki, viņi netiekas bieži, taču, kad satiekas, draudzība uzliesmo kā bāra ainā aizdedzinātās glāzes.

Pelēkā, Svilpes, Oratora, Džentlmeņa un Barona pagātnes saites, vismaz uz ekrāna, nav tik skaidras kā aprakstos (ar varoņu pagātni var iepazīties šeit), bet varbūt tas iederas konspiratīvajā revolūcijas intonācijā, kad pat skatītājiem nevajag zināt pārāk daudz. Džeki, piemēram, nezina, ka Barons vasarā apprecējies un ticis pie dēla. Tāda informācija un bieža tikšanās īstu vīriešu draudzībā arī, var gadīties, nav svarīga; galvenais, ka draugu uzmeklē, kad vajag spridzekļus, un viņš arī neatsaka.

Kadrs no filmas "1906". Barons - Gatis Gāga

Atbilstoši Aristotelim, Pelēko, Svilpi, Oratoru, Džentlmeni un Baronu vieno derīgais (viņi vēlas mainīt pasaules kārtību), bet Tomu, Nilu un Andri – drīzāk patīkamais. Iespējams, trio pat atbilstu augstākajam draudzības raksturojumam, atgādināšu: "pilnīga un īsta ir draudzība starp krietniem cilvēkiem un tikumiski līdzīgiem, jo viņi savstarpēji vēl viens otram labu (..)".
Ja vien nebūtu alkohols, daudz alkohola un liktenīgā tablete, kas sagrauj maskulinitātes slūžas, atklājot varoņu neatbilstību "īstā vīrieša" tēlam (kad visi draugi pirms salidojuma apmetas vienā viesnīcas numuriņā un tur naktī pie Nila iemaldās sieviete, tad viņas dibens tiek izmantots ne vairāk un ne mazāk kā spilvens).  

Kadrs no filmas "Klases salidojums"

Emocionāla sakāpinātība, ko nereti piedēvē sievietēm, var būt apvienojama ar drosmi – tās abas un vienlaikus piemīt, piemēram, Oratoram filmā 1906 (lomā Kaspars Zvīgulis). Tieši viņš (un tas ir asprātīgi – neirastēniskākais no visiem) smagā brīdī norāda, ka nevajag „jūtināties” (filmas 1906 varoņu leksika, jāatzīst, ir ļoti pārdomāta –  tā atklāj gan varoņus, gan vēsturisko situāciju un daudzo nacionalitāšu klātesamību Rīgā). 

Kadrs no filmas "1906" - Orators (Kaspars Zvīgulis)

Homosocialitāte, norāda Sedvika, tiek lietota kā termins, kas neparedz homoseksuālas attiecības. Nedz komēdijas, nedz vēsturiskās piedzīvojumu filmas varoņiem nedod iemeslu tikt šādi pārprastiem. Salidojuma Toms vairākkārt, kā jau tas rokmūziķim pieklājas, nodemonstrē savu seksualitāti; Andris ir šķīries (no sievietes), taču mēs saprotam, ka aizvien mīl viņu, savukārt Nilam mājās ir priekšzīmīga sieva (uzklausa, saprot, pabužina vīra matus, gludina).
No 1906 draugiem vienam ir dzejniece, otram prostitūta, trešajam sieva, bet tie, kas ir vieni, dzied dziesmas vai runā par naudas iegūšanu un politiskām pārmaiņām.

Kadrs no filmas "1906" - Džentlmenis (Toms Auniņš)

Vīriešu draudzība Klases salidojumā tiek apstiprināta ne tikai ar žestiem (apķeras, uzsit pa plecu un tamlīdzīgi), bet arī tieši, ar valodu. Nils, kura uzdevums ir salidojumā uzstāties ar runu, dušā īsi pirms neazmirstamās kopīgās skūšanās ainas formulē: "Mūsu draudzība ir kā labs vīns, mēs esam kļuvuši kā cīņu biedri!” – šo frāzi viņš gatavojas iepīt salidojuma uzrunā.

Draudzību viņš (jau citā paskatā būdams) pieminēs salidojuma brīdī, kad viņam Andris un Toms tualetē liks novilkt rozā Hello, Kitty! krekliņu („Pēc geja izskatās,” brīdina, šķiet, Andris). "Ar to jūs esat mani labākie draugi," Nils cenšas domas sakoncentrēt vienā teikumā, un

viņa secinājums gandrīz pilnībā sakrīt ar Aristoteļa sacīto, ka "krietniem cilvēkiem tas ir raksturīgi – pašiem nerīkoties aplami un neļaut to darīt arī draugiem."  

Tiesa, vēsturiski haotisko notikumu lavīnā, kādā jādzīvo 1906 varoņiem, robeža starp "aplami" un "pareizi" ir pakļauta citam mērogam. Aplami, ka kādam jāiet bojā, taču lielais mērķis – politiskās pārmaiņas – prasa arī upurus. Jebkurā gadījumā arī lielajā vēsturisko notikumu ratā nemainīgi ir draudzības mehānisma  pamatlikumi: savējiem jāuzticas un savējos pamest nedrīkst  (ēdiena pienešana Oratoram, Džentlmeņa "izručīšana" no slimnīcas u.c.). 

Kadrs no filmas "1906", Svilpe - Kaspars Dumburs

"Vīriešu draudzības" jēdziens liek domāt ne tikai par to, ko nozīmē draudzība, bet arī par to, ko tad nozīmē būt vīrietim; dažas atbildes uz to mums sniedz arī Klases salidojums. Labā ziņa – vīrieša auglībai nav tiešas saistības ar vīrietību, kaut arī abiem draugiem nākas Tomu par to vairākkārt pārliecināt. Ironiski, ka neauglības ēna klājas par visādi citādi vismaskulīnāko varoni – pat skatītājs pieņem, ka vīrietības galvenais atribūts ir seksuālā performativitāte.
Cita, ķermenī turpat blakus atrodama problēma – hemoroīdi – savukārt piemeklē skolas laikā visveiksmīgāko klases puisi, kuram tika vissmukākā meitene, vislabākā sieva, bērni, vēlāk pirmajam kredīts un tagad arī...

Kadrs no filmas "Klases salidojums"

Taču īsts vīrietis acīmredzot īsta vīrieša paša acīs ir veselīgs un ne-tuvredzīgs vārda burtiskā nozīmē. Visvairāk no šī stereotipa cieš pats Nils, un, atklāti sakot, arī skatītāji.

Imanta Strada spēlētais varonis Andris savukārt pārstāv ģimeniskās vērtības; precīzāk, viņš pārdzīvo šķiršanos no sievas (viņa arī ir salidojumā un, tā vien liekas, ir vienīgā normālā sieviete pasākumā). Tāpēc Andris alkohola vai vienkārši emociju ietekmē izdara to, ko "īsts vīrietis" nedarītu – viņš publiski atklāj jūtas.
Andris tātad šobrīd ir ģimenes cilvēks bez sievas. Tā gadās. Žēl gan, ka viņam nepatīk Ilze (lomā Elīna Vāne), kura visiem spēkiem – gan ar grimu, gan tekstu (pārsvarā tualetē) – uztur stereotipu par sievieti, kas nevar būt laimīga un pārāk spilgti krāsojas, ja viņai nav vīra. "Jūs visi esat precējušies, jums ir bērni, bet man nav ar ko lepoties," viņa atzīstas.

Ainārs Ančevskis un Elīna Vāne filmā "Klases salidojums"

Arī vēsturiskajā džeku filmā būtu daudz iespēju apspēlēt maskulinitāti, taču nekā tamlīdzīga – varoņu īpašības šeit izriet no raksturiem, ne dzimumiem; piemēram, Violeta ir drosmīga,  bet Džentlmenis vājš.
Nošķīrums “viņi un citi” var kalpot kā mehānisms, kas palīdz uzturēt draudzības spēku. Filmā 1906 robežu “viņi un citi” nosaka uzskati. No Pēterburgas atvestā anarhiste un šāvēja Stroinaja (lomā Dana Bjorka) ir savējā, jo viņa iestājas par to pašu lietu, – un tas nekas, ka sieviete.

Kadrs no filmas "1906", no kreisās - biedre Stroinaja (Dana Bjorka)

Toties Klases salidojumā nošķīrums vērojams ne tikai attiecībā uz dzimumu (mēs – vīrieši, viņas – sievietes), bet arī attiecībā pret citiem vīriešiem. Lai kādi arī būtu mūsu trīs draugi (un mēs jau zinām, cik viņiem daudz trūkumu), pārējie vīrieši ir nelīdzvērtīgāki vai vismaz citādi – skolasbiedrs Pēteris gvelž kaut ko par Kotdazūru, psihoterapeits Kārlis (atkal aina tualetē) izrādās bailīgs, bet pie pārbrauktuves mašīnā sēdošie jaunekļi ir “galīgi sīkie” (iepretim “mums, četrdesmitgadniekiem”).

Draudzībai ir vajadzīgs kopīgs mērķis, un par tādu var kalpot gan vēlme mainīt politisko iekārtu valstī, gan skolas salidojuma apmeklējums.

Salidojuma draugi atgriežas skolā – šajā simboliskajā vietā, kas, kā jau brīdināja Mišels Fuko, ir cietumam līdzīgs mehānisms, funkcionāla sistēma, kurā notiek nemanāmas piespiešanas plāns nākotnes sabiedrībai. Iespējams, tieši tāpēc skolu salidojumu universālās dramaturģijas necaursitamā matrica liek atnākušajiem performēt izlaušanos no līdz šim apspiestas sacelšanās. Ar ko tas parasti beidzas, ir diezgan skaidrs.

Pēc mēroga, ar 1906. gada notikumiem salīdzinot, tik mazais skolas salidojums arī var būt īsts pārbaudījums turpat skolā pirms daudziem gadiem dzimušai draudzībai. Draudzība, bromance vai homosocialitāte, lai kas tas arī būtu, tomēr iztur visu, tajā skaitā draugu hemoroīdus, asaras, šļupstus, novecojušās klasesbiedrenes un tuvredzību. Vismaz uz ekrāna. Kā dziedāja Toms salidojumā, "tās vēl nav beigas".  

Šī gan, jāatceras, domāta kā komēdija. Toties vēsturiskajā krimināldrāmā draudzība iztur pat nodevību, taču to neiztur pats draugs, tāpēc tur skan cita dziesma.

Atsauces:

1. Eve Kosofsky Sedgwick. Between Men: English Literature and Male Homosocial Desire [↩]
2. Auzāne, Ilze. Ar kaujas saucieniem uz lūpām. Kultūras Diena, 13.01.2019. [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi