„Nameja gredzens” Lietuvā – karagājiens izčākstēja

Režisora Aigara Graubas filma-leģenda „Nameja gredzens”, kas jau sākotnēji tika iecerēta starptautiskiem tirgiem un Latvijā kļuvusi par vienu no līdz šim apmeklētākajām 2018. gada filmām, vasaras sākumā izmēģināja iekarot pirmo citas valsts auditoriju – Lietuvu, no kuras nāk galvenās sieviešu lomas, Nameja draudzenes Laugas tēlotāja Aiste Diržūte. Lietuviešu kinokritiķi Elenu Jasjūnaiti šis „Nameja karagājiens” provocē atcerēties, ka lietuviešiem arī diez ko neveicas ar vēsturiskiem kino-eposiem par nacionālajiem varoņiem...

Nav smuki priecāties par kaimiņa nelaimi (pat ja tā ir tikai kinematogrāfiska), taču pēc tam, kad gandrīz divas stundas aizvadītas, atkal un atkal ieskatoties pulkstenī un nespējot saprast, kad beidzot būs galā tas astotās klases audzēkņa vēstures zināšanu savārstījums (turklāt, jādomā, sakašņāts no draņķīgas mācību grāmatas), man arī savu tekstu gribas iesākt ar to pašu pirmo teikumu, kādu Nameja gredzenam recenzijā veltījusi viena no labākajām lietuviešu kinokritiķēm Živile Pipinīte: “Trieciet projām katru, kurš sacīs, ka lietuviešiem vajag savu Pagānu gredzenu (Nameja gredzens, Latvija, 2018). Mums arī pašiem pietiek tādu “otro roku” vēsturisko opusu.”

Fonā – liela viduslaicīga nekārtība

Vēsturiskā iztēle – sevišķi, ja tā uzplaukusi kinomākslā – ir brīnišķīga lieta. Pagātne uz ekrāna nekad nebūs tāda, kāda bijusi patiesībā, taču tā vienmēr būs tāda, kādu to vēlamies redzēt mēs. Viduslaiku ainas, kuras spēj uzkurināt ikviena iztēli un kurām nebūt nav jābūt reālām (sākot ar greznām kleitām un torņos ieslodzītām princesēm, beidzot ar pūķiem un brutālām kaujām, pēc kurām paliek asiņu jūras), lielākoties mūs ir pavadījušas kopš bērnības. Apzinoties, ka vēsturiskie (reālie) viduslaiki ir ilgs laikaposms, neizbrīna fakts, ka kino un viduslaiku satikšanās uz lielā ekrāna var piedāvāt tēmu, žanru, tēlu, mītu un stereotipu maisījumu, kas pārspēj jebkuras fantāzijas.
Runājot par “kinematogrāfiskajiem viduslaikiem”, šai parādībai vislabāk derētu raksturojums, kuru viens no vēsturniekiem, pētot pieeju viduslaikiem kinomākslā, izteicis ar vārdiem “viena liela viduslaicīga nekārtība” (One Big Medieval Mess) [[1]]. Jau pirmajos mēmā kino gados bija populāri nelieli, romantizēti viduslaiku sižeti;

pat lietuviešu-poļu izcelsmes leļļu animācijas pamatlicējs Vladislavs Starevičs / Władysław Starewicz savas filmētās vaboles un lauvas pārcēla noslēpumainajā viduslaiku telpā.

Mazliet vēlāk viduslaiku tēmām uz ekrāna pievērsās gan Rietumeiropas kinematogrāfijas, gan dzelzs aizkara pretējā pusē dzimušie autorkino un populārā (vai ideoloģiskā) kino piemēri. Un, protams, plaši pazīstamos sižetus un varoņus piesavinājās un savām vajadzībām pielāgoja Holivuda.
Starp citu, kinozinātnieki uzskata, ka Sergeja Eizenšteina Aleksandrs Ņevskis (1938) ne tikai bijis paradigmatisks, formējot Padomju Savienības kinematogrāfisko telpu, bet spēcīgi ietekmējis arī daudzas Rietumu kino vēsturiskās filmas – pat tās, kas uzņemtas mūsdienās [[2]].

Kad pienāca Hruščova atkusnis, padomju bloka karte izplētās vēl vairāk – reģionālā nozīmē un, galvenais, tematiskā un kvalitatīvā ziņā, atmetot veselu kaudzi ierastu ideoloģisko klišeju un atrodot jaunus varoņus un naratīvus. 1967. gadā parādījās čehu režisora Františeka Vlāčila / František Vláčil fimas Marketa Lazarová un Bišu ieleja / Údolí vcel (13. gs. sižeti); 1971. gadā Andrejs Tarkovskis beidzot pieveica Andreja Rubļova biogrāfiju. Rietumeiropas autorkino tradīcijā svarīgu vietu jau bija ieņēmusi Ingmara Bergmana Septītā zīmoga / Det sjunde inseglet (1957) leģendārā šaha partija, ko iedvesmojusi 15. gadsimta glezna. Noguruši no nebeidzamas karaļa Artūra mīta “holivudizācijas” [[3]], (de)estetizācijas un heroisma, savu The Holy Grail versiju 1974. gadā piedāvāja angļi Monty Python.

Vēlāk sākās gadu pēc gada neapturamie visdažādākā satura un kvalitātes produkcijas plūdi no Holivudas, kas pēdējos gados pārmetusies uz “reālistiskām” (dubļi, asinis un tumsa) viduslaiku versijām (piemēram, režisora Ridlija Skota 2010. gada Robins Huds, kurš beidzot atteicies no spandeksa legingiem, vai tā paša režisora mazliet apņurkātais Krusta karu stāsts Kingdom of Heaven 2005. gadā). Īpaši populāri ir seriāli, kas vēsta par ievērojamākajām Eiropas dinastijām un valdniekiem (Tudors, 2007; Borgias, 2011); vēl jo labāk, ja tas ir fantastikas un viduslaiku vēstures savienojums (no The Lord of the Rings (2001-2003) triloģijas līdz seriālam Game of Thrones, 2011). Galu galā sastopamas arī gluži neierastas viduslaiku recepcijas – filmas, kurās nav reālu vietu, telpu un personāžu, taču ir saglabātas viduslaiku koncepcijas.

Piemēram, septiņdesmito gadu beigās aizsāktā Džordža Lūkasa Star Wars franšīze, kas lielā mērā aizņēmusies viduslaiku ikonogrāfiju, ir lielisks neparastas transformācijas paraugs [[4]].

Kulturoloģe Marta V. Draivere / Martha W. Driver savā rakstā Kāds tam visam sakars ar precizitāti? [[5]] runā par viduslaiku tekstu un attēlu daudzpusību un ambivalenci. Viņa kā vienu no iespējamiem apzīmējumiem (sevišķi atstāstāmiem tekstiem) izmanto terminu mouvance – kustīgs, dzīvs. Līdzīgu loģiku liek lietā arī citi autori, kas apspriež “īsto viduslaiku” problēmu un uzsver tādus elementus kā koncentrēta esamība (modernā “esamības nepaceļamā viegluma” pretstats) un percepcija no skatītāja (informācijas uztvērēja) puses. Tad kuri kino viduslaiki ir īstie? Gaišie vai dubļainie, ironiskie vai fantastiskie; tie, kur dzīvo intelektuāļi vai apjukuši zemnieki? Laikam gan visi. Kamēr vien tie kustas, ir apveltīti ar jēgu un ļauj sevi saprast.

Herkus Manta pēcteči

Pēc šāda ievada pārskrējiena pasaules kontekstiem un foniem ir laiks atgriezties atpakaļ “pie saknēm”. Pie savējām, baltiskajām, tādām, kādas mēs tās saprotam vai vismaz iztēlojamies. Senās ciltis, pagāni, viņu dievi un rituāli, kari ar krustnešiem, pretošanās kristīgajai pasaulei un senie valdnieki, kuri valdījuši pār zemēm “no jūras līdz jūrai” (tas ir ļoti bieži sastopams stereotips, kas pavada lietuviešu kunigaiti Vītautu Dižo un atgādina par laikiem, kad Lietuvas dižkunigaitijas teritorija sniedzās no Baltijas jūras līdz Melnajai).

Visi stāsti par kādreizējo valsts diženumu līdz pat šai baltai dienai uzkurina ne viena vien lietuvieša iztēli;

labākas un skaistākas, vismaz pašu lietuviešu iztēlē reiz eksistējušas pasaules ainas savulaik kļuva par pretstatu pieredzētajai padomju apspiestībai. Tomēr ar vēsturisku kino-eposu pārbagātību mēs diemžēl lielīties nevaram. Pagaidām vienīgā tāda filma lietuviešu kino vēsturē ir vēl padomju laikā uzņemtais, ar tapšanas stāstu kontroversiālais (filmas uzņemšanas laikā mainījās režisori un reizē ar tiem arī sižets, ideja, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi), tomēr leģendārais Herkus Mants (1972, režisors Marijonas Giedrys), filma, kas vēsta par lielās Prūšu sacelšanās (1260-1274) vadoni. [Par filmas vietu Lietuvas kinovēsturē varbūt var spriest pēc fakta, ka Lietuvas Kino centra restaurēto klasikas darbu sarakstā Herkus Mants ieņem piekto vietu. - Red. piezīme]
Formāli filmas rašanās stāstam daudz uzmanības netiek veltīts, taču vēsturnieki mēdz norādīt, ka liela finansējuma piešķiršanai (zirgi, dekorācijas, masu skatu filmēšana, kostīmi) zaļo gaismu iededza sižetā ietvertās cīņas ar vāciešiem (vai precīzāk, atbilstoši filmas darbības laikam – ar teitoņiem) un reliģiskie jautājumi, kas sabalsojās ar PSRS kā ateistiskas valsts noskaņām.

Kadrs no filmas "Herkus Mants" (1972), galvenajā lomā - Antans Šurna

Klusums vēsturiski episkā kino frontē ilga līdz 2006. gadam, kad, tuvojoties Lietuvas vārda pirmā rakstiskā pieminējuma tūkstošgadei, atsākās runas par vajadzību uzņemt jaunu vēsturisku lietuviešu spēlfilmu. Plašsaziņas līdzekļu interese bija milzīga, tūlīt pat ar entuziasmu atkal tika atgādināts, ka gandrīz četrdesmit gadus (proti, kopš Herkus Manta laikiem) Lietuvā tā arī nav radīta neviena vēsturiska spēlfilma līdzīgā mērogā. Fakts, ka realizācijas līmenī šī iecere ir atkārtota krišana tai pašā bedrē, ko izraka Monte (tā mēs īsāk mēdzam dēvēt savu Herku) – lielas ambīcijas un trūcīgas finansiālās un radošās iespējas –, šķiet, nevienu vairs neuztrauca, jo

acis žilbināja iespēja, ka taps vēsturiski episks darbs, kurš ļaus mums sajusties kaut nedaudz interesantākiem.

Projektus iesniedza divas ieinteresētas producentu, režisoru un scenāristu grupas, un Lietuvas dižkunigaitijas valdnieks Vītauts (kam elkonī bija ieķēries arī Polijas valdnieks Jagailis) krustoja zobenus ar Žemaitijas kunigaiti Marģiri. Pēc pāris gadus ieilgušām batālijām (“mūsu vēsture ir nozīmīgāka, bet jūsējā – tikai piliens jūrā”, “mūsu stāsts ir par uzvaru, un vispār beidziet uzņemt bēdīgas filmas”) uzvaru izcīnīja Vītauts. Runā, ka uzvaras iemesls esot bijis arī lēmums tūkstošgades pieminēšanu apvienot ar Žaļģires jeb Grīnvaldes kaujas jubileju. Katrā ziņā šajā reizē no lietuviešu kino vēsturiskās spēlfilmas tā arī nekas nesanāca, un mēs palikām ar diviem grandioziem Lietuvas vēstures naratīviem un ar diviem scenārijiem, kas šos naratīvus iesprostojuši nacionālo mītu rāmjos.

Marģiris pret Vītautu un Barts pret Baņoni

Marģira vārds parasti ir zināms (vai nezināms) tikpat labi kā Pilēnu mīts [Pilėnai – pils viduslaiku Žemaitijā; 1336. gada februārī to aplencis Teitoņu ordeņa karaspēks, un 4000 pilskalna iedzīvotāji nolēmuši nepadoties, bet mirt visi kopā, pirms tam sadedzinot visu pils mantu, lai nekas nepaliek ienaidniekam. Cietokšņa aizstāvju cīņu vadījis kunigaitis Marģiris, un šis faktoloģiski visai trūcīgi pamatotais stāsts kļuvis par lietuviešu pretošanās simbolu. – Red. piezīme]. Vēl varbūt kādam palikusi prātā pirmā rindiņa no Ūdrja dziesmas Vītauta Klovas operā Pilēni, kas tika pirmizrādīta 1956. gadā [Tulkotājas piezīme: minētās Ūdrja dziesmas pirmā rinda piesauc "zirga galvas pušķošanu", kas autorei droši vien saistās ar populāro vēsturiski leksisko pārpratumu – lietuvieši ir pārliecināti, ka latviešiem ir rupjš lamuvārds "zirga galva", savukārt latvieši tāpat domā par leišiem; viena no muļķīgākajām filoloģiskajām leģendām.]

Filmu projektu konkursā šim vienlaikus senajam un jaunajam mītam piešķirt kinematogrāfisku jēgu centās dramaturgs Marjus Ivaškevičs un ārzemēs labāk nekā Lietuvā pazīstamais lietuviešu režisors Šarūns Barts.

Marģira scenārijs cīņu zaudēja, tomēr tā arī bija un palika kinokritiķu favorīts savas neapstrīdami spēcīgās dramaturģijas dēļ. Scenārijā bija iesaistīti vēsturiski personāži – Marģiris, Ģedimins (atveidots kā Marģira brālis) un Luksemburgas Jānis. Šo triju vīru tēli joprojām nekādi nav vizuāli iedzīvināti lietuviešu apziņā, lai arī Ģedimins, protams, ir populārs. Filmas scenārija autori apgalvoja, ka vēlas stāstīt par “divu ļoti atšķirīgu civilizāciju sadursmi tagadējās Eiropas pašā vidū. [..] Tas nebija tikai reliģisks karš. [..] Tas bija izdzīvošanas karš” [[6]]. Vārdu sakot, apzināti tika konstruēts mīts par pagānisku, taču civilizētu tautu, kura nepadodas (finālā Marģiris apgalvo, ka labāk ar uguns dūmiem doties “augšup” nekā pie ienaidniekiem nebrīvē). Šķiet, tieši tas, ka neeksistē skaidri nostiprināts, mitoloģizēts Pilēnu naratīvs, ir filmas galvenā priekšrocība (pēc autoru domām) un vienlaikus arī tās apdraudējums. Žonglēšana ar pusprecīziem vēstures faktiem ļauj uz ilgiem laikiem populārajā kultūrā nostiprināt gan Pilēnu mītu (sevišķi slidens ir pagānisma aspekts, kas scenārijā ir diezgan spēcīgs), gan pašu varoņu tēlus.

Operas "Pilenai" uzvedums Lietuvā, Traķu pilī 2007. gadā

Marģira sāncensis Vītauts, bez šaubām, ir Lietuvā vislabāk pazīstamais vēsturiskais varonis. Tieši tāpat kā Žaļģires jeb Grīnvaldes kaujas datums [1410. gada 15. jūlijā Austrumprūsijā notika izšķirošā kauja karā starp Teitoņu ordeni un apvienoto poļu-lietuviešu armiju, kuru vadīja Polijas karalis, bijušais Lietuvas lielkņazs Jagailis un viņa brālēns, dižkunigaitis Vītauts. Ordenis cieta sakāvi, kas tālākā nākotnē noveda pie ordeņvalsts saimnieciskā un politiskā sabrukuma. – Red. piezīme].
Scenārijs Žaļģire – dzelzs diena / Žalgiris – geležies diena tapa, pateicoties scenārija autoram Jozam Marcinkevičam (kuru publiskajā telpā nezin kāpēc nemitīgi jauca ar dzejnieku Justinu Marcinkeviču) un viņa palīgam režisoram Raimundam Baņonim, kurš deviņdesmitajos gados ir izpaudies ar dažām pilnmetrāžas filmām, bet pēcāk pārslēdzies uz seriāliem, kā jau pienākas Septiņpadsmit pavasara mirkļu režisores Tatjanas Ļioznovas audzēknim. Scenārija naratīvs izplešas no 1382. gada (Ķēstuta bērēm) līdz pat Vītauta nāvei 1430. gadā. Autori ir atvēzējušies detalizēti (ar dažiem pārlēcieniem laikā) izklāstīt visu stāstu par “titānisko divkauju [..], kuras iznākums uz ilgu laiku izšķīra Austrumeiropas tālāko attīstību” [[7]] un to, kā līdz šai divkaujai nonākts. Filmā vieta atradusies veselam lērumam vēsturisku personāžu, no kuriem ievērojamākie, protams, ir Vītauts Dižais un Jagailis. Līdzās šiem ir arī sižeta “aizkadra balss” – Markvards fon Zalcbahs. Bezgalīgi daudz vēsturisku notikumu (visas Vītauta bēgšanas, nodevības utt., kas tik labi zināmas lietuviešiem), un, galvenais, Vītauta un Jagaiļa brālīgās draudzības sižeta līnija – viņi sanaidojas, salabst, apkampjas un atkārto “mēs taču esam brāļi”. Un arī beidzas scenārijs ar Jagaiļa monologu, sērojot par Vītauta nāvi.

Pats Vītauts scenārijā nerēķinās ar līdzekļiem, ir gatavs daudz ko upurēt Lietuvas labā, apgalvo, ka rada valsti “te un tagad”, un sapņo (scenārija sākumā) to izplest “no jūras līdz jūrai” (šis telpiskās paplašināšanās fakts gan netiek detalizēts). Skaidrs, ka Žaļģires kaujā lietuvieši uzvar Vītauta brīnišķīgās kara stratēģijas dēļ, turpretī Jagailis, lai arī netiek atveidots kā sīka niecība, vismaz cīņas laikā tomēr, kā izskatās, diez ko labi telpā neorientējas. Savukārt krustneši ir nežēlīgi un ne īpaši gudri (un tā jau ir tradicionāla padomju kino klišeja). Filmas vēsturiskais konsultants, labi pazīstams vēsturnieks, savā piezīmē apgalvo, ka scenārijā neesot lielu vēsturisko neprecizitāšu. Tomēr “vēsturiskā patiesība” neizglāba scenāriju no šabloniskiem tēliem un diktora balss cienīgām, virspusīgām frāzēm.

Tads Blinda un Marīte

Kad vēsturiskās filmas projekts izgāzās (Žaļģires tāme bija 17 miljoni litu, t.i., aptuveni 5 miljoni eiro, un 10 miljonus litu vajadzētu ieguldīt valstij), atbrīvojās vienas filmas vieta un vienlaikus acīmredzot arī daudz filmas uzņemšanai paredzēto “brīvo” līdzekļu. Tad uz skatuves iznāca pagaidām pēdējais no mūsu pseidovēsturisko (tiesa gan, ne viduslaicīgo) kinofilmu varoņiem – Tads Blinda ar “vēsturisku piedzīvojumu un asa sižeta filmu” (šādu etiķeti paši veidotāji piešķīra stāstam par 19. gadsimta otrajā pusē dzīvojušo „lietuviešu Robinu Hudu”) Tads Blinda: leģendas sākums / Tadas Blinda. Pradžia (2011, režisors Donats Ulvīds). Un kļuva par skatītāko filmu, pārspējot pat Lidojumu pāri Atlantijas okeānam / Skrydis per Atlantą (1983), kas bija visvairāk apmeklētā padomju Lietuvas filma.

Filmas uzņemšanas peripetijas, ieskaitot četrus pretendentus uz režisora vietu un četrus scenārijus, no kuriem vienam nemaz nebija autora, neko labu nesolīja. Tada Blindas kā “vietējā varoņa” tēls ir nostiprināts jau ar 1972. gadā uzņemto TV seriālu, taču ar laiku, šķiet, tas tautas pašapziņā ir ieaudzis tik dziļi, ka

par šo varoni Lietuvā neizskaidrojamā veidā vēl pirms pilnmetrāžas filmas uzņemšanas zināja visi – pat tie, kuri nebija skatījušies TV seriālu vai dzēruši Blindas alu (jā, šim “varonim” bija arī sava alkoholisko dzērienu sērija).

Ar šādu argumentu savu varoņa izvēli – tiesa gan, preses konferences laikā – pamatoja arī filmas producents, idejas autors un iedzīvinātājs Jons Banis.

Tomēr filmā Tads Blinda: leģendas sākums slēpjas arī kinematogrāfisks paradokss, kas aptver gan filmas uzņemšanas kultūras kontekstu, gan filmā ietverto mitologēmas konstruktu. Jau sēžot preses seansā, sāka mocīt deja vu sajūta, kas neko labu nesolīja. Pēc kāda laiciņa šī sajūta ieguva arī verbālu izpausmi: “Bet šitas viss taču bija jau Marītē!”
[Maryte (1947) ir pirmā filma, kas uzņemta Padomju Savienības okupētajā Lietuvā; stāstu par Otrā pasaules kara varonīgo partizāni Mariju Meļņikaiti, kas nepadevās fašistu spīdzināšanai un pēc nāves tika godināta kā Padomju Savienības varone, veidoja Ukrainā dzimusī studijas Mosfiļm režisore Vera Strojeva un scenārists Fjodors Knorre, kurš gadu iepriekš (1946) bija līdzīgā pro-padomju garā ieturētu scenāriju Dēli realizējis kā pirmo padomju filmu Latvijā, Rīgas kinostudijā, tāpat kopā ar viesrežisoru – Aleksandru Ivanovu no Ļenfiļm. – Red. piezīme.]

Kadrs no filmas "Maryte" (1947)

Divas filmas, kuras šķir vairāk nekā sešdesmit gadu un no kurām viena patiešām nav lietuviska, bet otra, spriežot pēc visiem kritērijiem, ir caur un caurēm nacionāls produkts, izrādās gandrīz identiskas. Laiks ir nomainījis saturu, ko skatītājiem cenšas iepotēt ar propagandas līdzekļiem, taču “formula” (ieturēta staļiniskā socreālisma garā, kas sen jau atzīts par primitīvu, novalkātu un aizmirstībai lemtu) ir palikusi tā pati.

Nameja piecas nedēļas

Šādā kontekstā droši vien var atgriezties pie šī raksta vaininieces – kaimiņu latviešu filmas Nameja gredzens. Vajadzētu piebilst, ka filma ne tikai neattaisnoja skatītāju gaidas, vienlaikus izčākstēja arī filmas veidotāju cerības: Namejs kinoteātros noturējās tikai piecas nedēļas un kases ieņēmumi no 10 000 € saruka līdz 36 €, bet skatītāju skaits no 2418 līdz 11 pēdējā nedēļā. Lietuvas kinokritiķi un skatītāji (es pati filmu skatījos pustukšā zālē otrajā izrādīšanas nedēļā) acīmredzot šoreiz nolēma ievērot principu “ja nevari pateikt neko labu, labāk paklusē” – parādījās tikai trīs profesionālas recenzijas (un nevaru mierināt ar apgalvojumu, ka jel viena no tām būtu bijusi pozitīva).

Piemēram, kinokritiķe Živile Pipinīte secina, ka “Graubam, šķiet, der viss: gan padomju ateistu iecienītais apgalvojums, ka Vatikāns cenšas iekarot visu pasauli, gan Troņu spēļu nostiprinātais skatījums uz asiņu un vardarbības pārsātinātiem viduslaikiem.

Pārcēlis filmas darbību uz 13. gs. Zemgali, Grauba cenšas līdzināties pseidovēsturiskajiem seriāliem, kur darbojošās personas bieži vien atgādina, teiksim, sīkus mūsdienu bandītus, bet laba un ļauna jēdzieni ir līdz nelabumam vienkāršoti, idejas tiešā tekstā tiek deklarētas no ekrāna [..], un izteiksmīgos kostīmos ietērpie masu skatu dalībnieki tēlo tik atbaidoši, it kā būtu ieradušies pa taisno no padomju vēsturiskajām filmām par revolūciju.”
Kinokritiķe Ilona Vitkauskaite apgalvo, ka “Grauba neredz jēgu veidot kaut jel kādu personāžu psiholoģiju, te ir tikai labie un sliktie, savējie un svešie, kas veic savas sīkās funkcijas – nodod, mirst, izdara pašnāvību utt.

Toties daudz vairāk uzmanības atvēlēts monotonām kauju epizodēm, ar kurām nepārprotami tiek mēģināts aizbāzt caurumus scenārijā, cerot, ka skatītājiem pietiks ar šādiem skatiem un vieglu pagānisko eksotiku.”

Tomēr, ievērojusi filmas “universālumu” (un tas jau ir akmens arī lietuvisko ambīciju dārziņā), kinokritiķe Monika Gimbutaite norāda – “ievietojot filmas struktūrā citus personāžus, pavisam viegli varētu radīt ne mazāk blāvu un – ko tur slēpt – tikpat nevajadzīgu citas valsts vēsturisko kino eposu”.

Kāda patiesībā būs lietuviešu vēsturiskā kino nākotne, rādīs laiks. Savukārt pieticīgās īstu akadēmiķu diskusijas sociālajos tīklos (norādes uz tām būtu neētiskas) kategoriski polarizējas starp “lietuviešiem trūkst bajāriskas stingrības, lai īstenotu ambiciozu projektu” (piešķirot 3 miljonus eiro) un “par laimi, pietiek stingrības šo naudu nepiešķirt”. Tas tikai atgādina, ka nākotnē mēs, mīļie brāļi, varam sagaidīt visu ko.

No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere

Atsauces:

1. Eliott, A.B.R. Remaking the Middle Ages: The Methods of Cinema and History in Portraying the Medieval World. London: McFarland, 2010, p. 35-52. [↩]
2. Piemēram, sk. Haydock, N. Homeland Security. Northern Crusades through the East-European Eyes of Alexander Nevsky and the Nevsky Tradition. In Hollywood in the Holy Land: Essays on Film Depictions of the Crusades and Christian-Muslim Clashes. London: McFarland, 2009, p. 47-96. [↩]
3. Par šo tendenci var lasīt Aronstein, S. Hollywood Knights. Arthurian cinema and the politics of nostalgia. New York, 2005. [↩]
4. Par Ņevska transformācijām Zvaigžņu karos un Gredzenu pavēlniekā sk. arī Haydock N. Homeland Security. Northern Crusades through the East-European Eyes of Alexander Nevsky and the Nevsky Tradition. In Hollywood in the Holy Land: Essays on Film Depictions of the Crusades and Christian-Muslim Clashes. London: McFarland, 2009, p. 47-96. [↩]
5. Driver, M.W. What’s Accuracy Got to Do with It? Historicity and Authenticity in Medieval Film. In The Medieval Hero on Screen: Representations from Beowulf to Buffy. London: McFarland, 2003, p. 19-22. [↩]
6. Ivaškevičius, M. Margiris. Žemaitijos kunigaikštis. Scenarijus, p. 1, 2007. [↩]
7. Marcinkevičius, J. Žalgiris – geležies diena. Scenarijus, p. 2, 2007. [↩]
Raksta foto: kadrs no Lietuvas kinostudijas filmas "Herkus Mants" (1972)

Saistītie raksti



Komentāri:


TaogdloehT
29.07.2018, plkst. 18:56

Tas ko Grauba ir Nameizis ar šo kuslo savārstījumu filmas formātā patiesībā ir kauns latviešu kinematogrāfijai. Dzirdēju visi kritiskas atsauksmes vēl pirms šo filmu biju redzējis, bet līdz pat skatīšanās brīdim mierināju sevi ar domu, ka tā nebūs TĀDS MĒSLS, kāda tā izrādījās! Sīkumos neiedziļināšos, jo kaut ko tik nožēlojamu pat nav vēlmes iztirzāt.

Alla Borisovna
19.08.2018, plkst. 16:50

Šajā sakarā piemetināšu, ka tiešām sekmīgi, ka Latvijā faktiski vienlaicīgi iznāca divas filmas par šo vēsturisko periodu, 13.gadsimtu. Dīvainā kārtā ar lielām pretenzijām veidotais "Nameja gredzens" sanāca mazbudžeta seriāla pilotsērijas līmenī, bet daudz mazpretenciozākās "Baltu ciltis" izveidojās par īstu filmu.



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi