“Lielais Kristaps” starp veco un jauno

13. septembrī Nacionālais filmu festivāls “Lielais Kristaps” preses konferencē izziņos 2016. gada balvām nominēto filmu un kinoprofesionāļu sarakstu, un jau tas vien šāgada festivālu atšķir no pagājušā gada, kad „Lielā Kristapa” tradicionālā struktūra piedzīvoja revolucionāras pārmaiņas un nekādas konkursa skates festivālā nebija. Abu radikāli atšķirīgo modeļu plusi un mīnusi tika analizēti īpašā diskusijā Latvijas Kinematogrāfistu savienības kopsapulcē 2015. gada nogalē, un šodien ir visai pamācoši atsaukt atmiņā kaislības, kas plosījās pēc 2015. gada festivāla – varbūt visekstrēmākā piedzīvojuma gandrīz 40 gadus garajā un citādi visai harmoniskajā Lielā Kristapa vēsturē.

Īsa priekšvēsture atgādinājumam. Nacionālais filmu festivāls Lielais Kristaps dzimis 1977. gadā kā Latvijas Kinematogrāfistu savienības ideja katru gadu izvērtēt un apbalvot labākās Latvijas filmas. Sākotnēji labākās filmas un profesionāļus nosaka Latvijas (PSR) Kinematogrāfistu savienības kongresos, apkopojot LKS biedru balsis īpašās anketās; kopš 1986. gada filmas izvērtē un balvas dala īpaši iecelta žūrija. 80. gadu beigās Lielā Kristapa norises kļūst publiskas, LKS kongresa laikā rīkojot īpašas filmu skates kinoteātros. 90. gadu vidū, kad kinoražošana Latvijā piedzīvo krīzi un filmu skaits strauji sarūk, Lielais Kristaps kļūst par biennāli un tiek rīkots reizi divos gados. 21. gadsimta sākumā uz neilgu laiku mainās festivāla rīkotāji – 2005., 2007. un 2009. gada festivālu organizē Nacionālais Kino centrs, pēc tam to atkal pārņem LKS un 2014. gada festivāla izskaņā paziņo, ka nākamais notiks jau pēc gada – 2015. gada rudenī. Tikmēr nomainās arī LKS vadība,

par valdes priekšsēdētāju kļūst animācijas režisors Reinis Kalnaellis, un viņa vadītā festivāla darba grupa izsludina radikālas izmaiņas Lielā Kristapa uzbūvē.

Būtiskākās no tām – festivāla programmā tiek iekļautas visas iesniegtās filmas bez jebkādas atlases, visa programma mēneša garumā tiek demonstrēta kinoteātrī Forum Cinemas, balvu likteni izlemj nevis speciāla žūrija piecu vai septiņu cilvēku sastāvā, bet jaundibināts Lielā Kristapa Forums – maksimāli iespējamais filmu nozarē (un, kā vēlāk izrādās, arī “tuvu tai”) nodarbinātu cilvēku kopums, kura skaitu rīkotāji lēš ap četriem simtiem.
2015. gada 7. decembrī kinoteātrī K.Suns notika Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedru kopsapulce, kuras izskaņā īpaši rīkotā diskusijā tika vērtēti un analizēti aizvadītā festivāla plusi un mīnusi. Diskusiju vadīja režisore Kristīne Želve, runātāju lokā bija aicināti Aigars Grauba, Reinis Kalnaellis, Agris Redovičs, Sonora Broka, Kristīne Matīsa, Pēteris Krilovs. Kino Raksti publicē gandrīz pilnīgu diskusijas atreferējumu, ieskaitot debatēs izskanējušos viedokļus.

Uzzinot, ka diskusija tiek gatavota publicēšanai, Lielā Kristapa-2015 rīkotāji gribēja tai pievienot festivāla koncepcijas tēzes un statistikas datus, kas diskusijas laikā vēl nebija pieejami, tāpēc, ievērojot “vēsturisko taisnīgumu”, tie tiek publicēti diskusijas beigās.

Diskusiju vada kinorežisore Kristīne Želve

DISKUSIJA “LIELĀ KRISTAPA SPOGULIS” 2015. gada 7. decembrī

REINIS KALNAELLIS (Lielā Kristapa norises laikā – LKS valdes priekšsēdētājs):

- Lielais Kristaps ir mūsu nacionālie svētki un centrālais notikums. Es esmu piedalījies daudzos Kristapos un visspilgtāk man palicis atmiņā tas, ka reiz pie kinoteātra Rīga viesus pieveda ar limuzīnu un bija daudz fotogrāfu. 2015. gadā Aigars Grauba ar savu degsmi mūs pārliecināja par to, ka Lielais Kristaps varētu mainīties. Izvēle šogad rādīt visas filmas bija tieši tāpēc, ka bieži kādas filmas tiek atteiktas [Red. piezīme – Grūti saprast, par kādiem “biežiem” atteikumiem te runāts – vismaz kopš 2000. gada Lielais Kristaps iekļauj programmā visas filmas, kas tam pieteiktas; cita lieta, ka ne visas no tām iekļūst konkursa programmā un tiek demonstrētas panorāmas skatē], un autori to uzzina tikai no ziņām interneta portālos. Un tikai starp rindām var lasīt, kas tad īsti ar tavu filmu nav bijis kārtībā. Šogad visiem bija iespēja rādīt savas filmas uz lielā ekrāna un vērtēt arī kolēģu darbus.

Par filmu atlasi un programmas veidošanu – mums bija sadalīti uzdevumi. Tieši par filmu programmu komplektēšanu daļēji bija atbildīgs Forum Cinemas, bet no mūsu puses Ieva Romanova izvēlējās, kuras filmas likt kopā un kā sakārtot pirmizrādes. Festivālā bija daudz pirmizrāžu, bet līdz ar to daudzām filmām nebija formāta, kas vajadzīgs, lai tās rādītu kinoteātrī.

Līdz pēdējam brīdim gaidījām, kad producenti pieteiks pilnmetrāžas spēlfilmas. Es palūdzu Kino centram, lai iedod man pabeigto filmu sarakstu, un, salīdzinot sarakstus, atradās 14 filmas, kas ir pabeigtas, bet nav pieteiktas festivālam.

Centos zvanīt un pierunāt autorus tomēr filmu pieteikt un rādīt (tostarp vairākas pilnmetrāžas filmas), filmu pieteikumiem bijām atvērti līdz pēdējam brīdim. Sanāca pat ļoti daudz – 94 filmas.

[Pārpratumi ar studentu filmām] - vienu dienu zvanu Pēterim [Krilovam], runājam un saprotam, ka studentu filmas nav pieteiktas. Kāpēc? Tāpēc, ka bija komunikācijas kļūda, [kāds bija paziņojis, ka Lielais Kristaps studentu filmas nepieņem], kamēr mūsu uzstādījums bija pilnīgi pretējs – mēs neko neierobežojam, filmas var pieteikt arī studenti un mēs visu skatāmies kopā. Valdei bija uzticēts veikt filmu priekšatlasi. Un valde nonāca pie sprieduma, ka jārāda viss.

Ar valdes lēmumu tika izveidota arī televīzijas filmu kategorija, jo daudzas filmas pārstāvēja televīzijas dokumentālo žanru. Radās arī jautājums, vai nevajadzētu [izveidot atsevišķu kategoriju] televīzijas seriāliem, bet par to varētu domāt nākamajos gados.

Par žūriju – mēs izveidojām paši sev to, ko citās valstīs sauc par akadēmiju, par forumu. Bija būtiski, ka šī žūrija sākotnēji saņem visu filmu paku, nevis izlasi.

Ja tas būtu mans festivāls, es izvēlētos rādīt tikai daļu no šīm 94 filmām, bet, tā kā tas ir nacionāls festivāls, tad jādod iespēja visiem.

Un, kad apkopojām viedokļus, redzējām – kas vienam patīk, citam nepatīk. Viedokļi bija dažādi, un man šķita, ka tas ir tieši tas, kas nepieciešams diskusijai par kino Latvijā.

[Dalībai Forumā] tika uzaicināti cilvēki, kas daudz darījuši, arī ieguvuši dažādas balvas. Pieteicās 425 cilvēki, un visiem tika sagādātas speciālās kartes ar unikāliem kodiem un parolēm; elektroniskajā platformā skatīties un vērtēt filmas varēja tikai ar šo unikālo kodu.

Kristīne Želve: - Pretrunīgi tika vērtēta festivāla norises vieta Forum Cinemas, ar ko tiek saistīts ne visai lielais apmeklējums.

Reinis Kalnaellis: - Aptauja uzrādīja, ka vairums vērtētāju gribētu piedalīties festivālā arī nākamajos gados. Cilvēki ļoti augstu novērtēja iespēju skatīties filmas tiešsaistē gan Latvijā, gan ārzemēs. Mēs to uzsākām, jo sapratām, ka ir nepieciešamas kaut kādas pārmaiņas. Nozarē iepriekš arī ir bijusi zināma neapmierinātība ar Kristapu, un šāds izvērtējums patiesībā notiek pirmo reizi.
Es domāju, ka noteikti ir vajadzīga filmu priekšatlase. Un šobrīd ir radīta universāla platforma, kas ļauj padarīt pieejamas filmas šai sabiedrības daļai [kinematogrāfistiem]. Šo grupu var sadalīt vēl sīkākās daļās -, piemēram, kāda noteikta veida filmas pieejamas tikai operatoriem.
Šis festivāls noteikti nav bijis pilnīgs, un būtu, kur augt un attīstīties. Es aicinātu arī producentus organizēt filmu seansus – tas ir ļoti labs veids, kā komunicēt tiem cilvēkiem, kas ir [kinematogrāfistu] savienībā, ar tiem, kuru tur nav.

Par nākamo gadu es ieteiktu tā – ir datums, līdz kuram tiek pieteiktas filmas, un varbūt tās pat nav jāpiesaka, jo ir arī diskusijas par to, kas īsti ir tas pieteikšanās process. Varbūt dažās situācijās producenti negrib veikt šo anketu pildīšanas darbu. Un dažreiz varbūt tas nemaz nav nepieciešams, ja informācija tik un tā ir pirms tam pieejama. Organizēt filmu skates varētu kinoteātros, bet lielākais uzsvars būtu jāliek uz elektronisko platformu. Un varbūt balsot varētu nevis par vienu, bet par vairākām filmām katrā nominācijā, ja ir pieteiktas gana daudz. Un tad ļaut programmai šīs balsis saskaitīt. No sākuma tiktu noskaidrots nominācijas Top 5, to varētu rādīt plašākās skatēs, un tiem pašiem profesionāļiem tad būtu jānobalso par vienu no šīm filmām.
Vizuāli mēs nerealizējām to, ko gribējām, lielā filmu daudzuma dēļ. Bet pati vizuālās komunikācijas stratēģija bija ļoti laba.

Kristīne Želve: - Kā tu vērtē [festivāla] apmeklējumu?

Reinis Kalnaellis: - Apmeklējuma skaitļi patiesībā nav parādījušies, tie ir tikai minējumi. Es domāju, ka apmeklējums ir bijis ļoti labs. Šaubos, vai kāds no Lielajiem Kristapiem iepriekš ir iekasējis tik daudz naudas no biļešu tirdzniecības. Apmeklētāju skaits ir monitorēts, bet šobrīd nevaru pateikt, cik tieši apmeklētāju bija.

KRISTĪNE MATĪSA (kinožurnāliste):

- Atļaušos apgalvot, ka man ir diezgan liela pieredze Lielā Kristapa jautājumos, jo kopš 2000. gada esmu strādājusi četros festivālos kā preses sekretāre un divos kā direktore, tāpēc visas šīs lietas man šķita sen izrunātas – tie ir veci grābekļi, uz kuriem joprojām kāpjam.

Šajā sakarā man būtu ierosinājums pēc katra Kristapa uz papīra sarakstīt plusus un mīnusus, glabāt šos papīrus Kinematogrāfistu savienībā un katram jaunam festivāla rīkotājam likt to visu izlasīt.


Protams, jauniem cilvēkiem gribas taisīt revolūciju un visu pārveidot. Atceros, ka jau 2000. gadā Aigars Grauba cīnījās par to, ka vajag dibināt kinoakadēmiju un pilnīgi visiem tās biedriem balsot par visām filmām. Tolaik tas nebija realizējams tehnisku iemeslu dēļ, šoreiz vismaz teorētiski bija realizējams.

Klausoties Reiņa runu, man ienāca prātā citāts no [Ilfa un Petrova] 12 krēsliem. Laikraksta redakcijā bija tāds komjaunietis Avdotjins, kurš skraidīja apkārt, gribēdams dibināt automobilistu pulciņu un tāpēc aizņemties 500 rubļu uz astoņiem mēnešiem. Viņš gāja klāt katram un stāstīja šo situāciju, un, kad viņam prasīja, cik tad biedru ir viņa automobilistu pulciņā, viņš sacīja: “Jau ļoti daudz.” Tajā brīdī pulciņā gan bija tikai viņš viens pats, bet to viņš nevienam neteica. Nu lūk, ja mēs šobrīd nevaram dabūt ciparus par kinoteātra apmeklējumu [Lielā Kristapa laikā], tad tā ir runāšana tādā “jau ļoti daudz” līmenī. Protams, konstruktīvai sarunai un rezultātu izvērtēšanai būtu nepieciešami konkrēti skaitļi.

Viena būtiska lieta, par ko ir runāts gan šodien, gan iepriekš – ļoti svarīgs ir Lielā Kristapa prestižs. Bet jāatceras, ka šim prestižam ir divas būtiskas un atšķirīgas sadaļas. Viens ir tas, kas it kā ceļ filmu nozares prestižu skatītāju acīs; tas nozīmē lielas zāles, daudz filmu, greznas ceremonijas – visu, kas atstāj iespaidu. Negribu vulgarizēt, bet tie ir tādi ārēji paņēmieni. Taču ne mazāk būtisks ir šīs balvas prestižs pašu kino profesionāļu acīs. Un, ja te lietas salaiž dēlī ar necaurredzamu vai nesaprotamu vērtēšanas sistēmu vai neprecīziem kritērijiem, tā ir nopietna problēma.
Kā minēja Reinis, bija 14 producenti, kas negribēja iesniegt savas filmas festivālam, un tam noteikti ir sakars ar festivāla prestižu pašas nozares acīs. Tajā brīdī, kad pirms festivāla parādījās atklātā vēstule, kuru bija parakstījuši daudzi nopietni nozares profesionāļi, būtu bijis svarīgi to analizēt, nevis tik daudz fokusēties uz to, kurš un kāpēc šo vēstuli nopludinājis medijiem.

Protams, ir grūti izbalansēt uz trauslās robežas, ka vajag Lielo Kristapu skatītājiem parādīt krāšņi un iespaidīgi, bet mēs nedrīkstam nolaisties līdz pazemojošām situācijām.

Piemēram, iepriekšējos gados ir dzirdētas idejas, ka būtu no apbalvojamo profesiju kategorijām jāsvītro grima mākslinieks, skaņu režisors un montāžas režisors, jo TV tiešraides skatītājiem šie uzvārdi neko neizsaka. Tā vairs nav saruna profesionālas balvas līmenī, tā vienkārši nedrīkst domāt. Ir jānovelk precīza robeža, cik tālu mēs ejam pretī skatītājam un taisām viņam balagānu – atvainojiet par brutāliem formulējumiem.

Par nomināciju sistēmu kā tādu. Mans profesionālā kretīnisma ietekmētais viedoklis ir tāds, ka nomināciju sistēma ir nepieciešama arī festivāla publicitātei. Skatītājam ir ļoti grūti uztvert un paturēt prātā vai pat vispār ieinteresēties par amorfu masu, kas sastāv no 84, 94 vai 150 filmām, tāpat neviens žurnālists negribēs un nevarēs pats, bez priekšā teikšanas, izknibināt rozīnes no šīs masas. Nomināciju sistēma ir elementārs paņēmiens, kā pievilināt medijus un publiku, jo tā tiek izveidota visiem skaidra, strukturēta sistēma, par ko runāt, un to ikviens uztver kaut vai zemapziņā kā sakārtotu lauku – šeit ir piecas labākās, pieņemsim, animācijas filmas, te – piecas labākās dokumentālās, te pieci aktieri vai pieci operatori. Un medijiem arī ir vieglāk strādāt - viņi var ņemt atsevišķas izlases un kaut ko no tām veidot un atspoguļot.

Protams, ir autori, kas ļoti uztraucas par konkursa skati kā tādu un gribētu to likvidēt – pārsvarā tie, kuri domā, ka viņu filmas konkursa skatē neiekļūs. 

Taču tas, ka filma neiekļūst konkursa skatē, uzreiz nenozīmē, ka tā nevarēs sev sadabūt skatītāju un publicitāti. Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF) ir lielisks piemērs – programma bija strukturēta skaidros blokos, skatītājam var ļoti viegli norādīt, ka šeit ir tādas filmas, bet citur – šitādas. Un, starp citu, mana pieredze Lielajā Kristapā rāda, ka tieši tās filmas, kas paliek ārpus konkursa skates robežām, ir daudz vieglāk salikt tematiskos blokos un atrast tām precīzāko skatītāju. Nomināciju sistēma palīdz ļoti skaidri pasniegt mūsu produktu skatītājam – viņš saprot, kur viņam jāiet, kas jāmeklē un ko viņš dabūs.

Maza vēsturiska atkāpe – nevajag absolutizēt pieņēmumu, ka, atceļot žūriju, mēs atgriežamies vecajos, labajos laikos pirms gadiem 40, kad Lielā Kristapa balva tika dibināta. Sākumā Lielajam Kristapam vispār nebija nekādas lielās, publiskās skates, kad tiktu vērtētas visas filmas vienkopus, jo visi Kinosavienības biedri varēja visas filmas noskatīties pakāpeniski, visa gada garumā. Un tad viņi sapulcējās uz šādu pašu konferenci, aizpildīja anketas un noteica labākos. Svarīgi tas, ka bija absolūti cits kino process un visiem regulāri pieejamas filmu noskatīšanās iespējas.

Šajos laikos vislielākā problēma ir tā, ka – mēs jau gan varam nosaukt 420 vai 700 [dalībai Forumā] uzaicinātus cilvēkus, tomēr uzreiz jāatzīst, ka tas ir diezgan nereāls skaits, jo mēs, klātesošie, iespējams, neticam pat 400 aktīviem profesionāļiem nozarē. Ja vēl pirms kāda laika bija tā, ka, sākot ražot divas spēlfilmas paralēli, iestājas nozares sabrukums, tas nozīmē, ka mums tik daudz profesionāļu nav. Tomēr lielākā problēma ir tā, ka ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt, lai visi 400 cilvēki būtu redzējuši visas filmas, bet par to ir ļoti grūti pārliecināties.

Starp citu, padomju laikos, 1986. gadā, paši Kinosavienības biedri ieviesa Lielā Kristapa žūriju. Viņi paši saprata, ka šis zināmā mērā mehāniskais balsojums [bez žūrijas, ar biedru anketām] bieži noved strupceļā. Var jau sarēķināt kaut kādu lielāko punktu ieguvēju, bet man ļoti patīk teiciens, ka mākslā demokrātija nestrādā. Jo vairāk mēs mākslas vērtēšanā izvairāmies no kaut kādas mehāniskas skaitīšanas, jo auglīgāk procesam tas ir, jo žūrija ir spējīga izcelt kaut kādas atsevišķas nozīmīgas parādības vai tendences. Žūrijas darbs ir darbs ar smadzenēm, nevis mehāniska balsu saskaitīšana, kas noder citiem formātiem.

Aigars Grauba: - Tad jāsaprot, ka lielā žūrija jeb forums balsoja bez smadzenēm?

Kristīne Matīsa: - Lietojot jēdzienu “darbs ar smadzenēm”, es domāju intensīvu darbu, nedēļas laikā noskatoties visas filmas un pēc tam aizstāvot savu viedokli diskusijās ar citiem kolēģiem. Ir jāprot argumentēt, kādēļ tu novērtē tieši šo filmu vai šo mākslinieku. Un tā ir tā svarīgā sastāvdaļa, kas izpaliek tādā datora klikšķināšanā. Zūd satura piepildījums tam vērtējumam, ko mēs saņemam.
Esmu no kāda profesionāļa, kurš strādājis dažādu festivālu žūrijās, dzirdējusi vērā ņemamu domu – objektīvi laba filma ir tāda filma, kas varbūt pat sākumā konkrēti tev var likties slikta, bet argumentējot tomēr tevi ir iespējams pārliecināt, ka tā ir vērtīga.

Diskusijas dalībnieki (no kreisās) - Kristīne Želve, Aigars Grauba, Reinis Kalnaellis, Agris Redovičs, Sonora Broka, Kristīne Matīsa, Pēteris Krilovs

PĒTERIS KRILOVS (režisors un pedagogs, Latvijas Kultūras akadēmijas prorektors):

Es pārstāvu Kultūras akadēmiju un studentu filmas, un mums ar studentu filmu izrādīšanu Lielajos Kristapos gājis ļoti dažādi. Ir bijuši spoži gadi un nespoži; no spožākajiem varbūt bija brīdis, kad Aika Karapetjana studentu filma [Riebums, 2007. – Red.] ne tikai bija nominēta kā labākā spēles īsfilma, bet arī dabūja Lielo Kristapu lielajā konkursā ar visām žūrijām. Tāpat arī Ivara Tontegodes filma, kas negaidīti vinnēja spēlfilmu konkursā [Spēles īsfilma Apsēstība, kas kļuva par pamatu Tontegodes vēlāk uzņemtajai pilnmetrāžas spēlfilmai Sēņotāji, 2009. gada festivālā tika atzīta par labāko īsmetrāžas spēlfilmu. – Red.], tāpat arī Eihes un Kristas Burānes filma tika nominēta [Režisoru Mārtiņa Eihes un Kristas Burānes dokumentālā filma Piektais Hamlets 2009. gadā tika nominēta kā viena no labākajām debijām un arī kā viena no četrām labākajām dokumentālajām īsfilmām, nominācija arī LKA studentei Inesei Apsei par labāko dokumentālā kino operatora darbu. – Red.] To es uzskatīju par pareizu sistēmu – ja studentu filma cauri visādām atlasēm spēj iekļūt nomināciju sarakstā, tas nozīmē, ka tur ir kaut kāds potenciāls un šie cilvēki piesaista uzmanību – mūsu nelielajā kinematogrāfistu klāstā, kāds tas bija pirms dažiem gadiem.

Pēdējos gados bija tumšāki periodi, kad mūs tā kā ignorēja. Vienu gadu bija atsevišķa studentu programma, ko mums atļāva rādīt vēlos vakaros Splendid Palace pagrabā – bez kritikas uzmanības, bez nominācijām. Paši sev parādījām, paši parunājām, iedzērām šņabīti un bijām laimīgi.

[2015. gadā] mums no sākuma tika pateikts, ka studentu filmas netiks skatītas. Augustā Cēsīs bija scenāristu vasaras nometne, tur pēkšņi uzzināju, ka tomēr esam aicināti piedalīties. Es gan nesapratu, kā tas notiks un kāds būs princips, tāpēc studentiem sacīju, lai pagaida – visu noskaidrošu. Atbraucu uz Rīgu un sapratu, ka slūžas ir atvērtas, daudzas filmas jau ir iesniegtas, un es būšu pēdējais idiots un sagraušu savu liberālā skolotāja prestižu, ja tagad raušu no programmas ārā kaut kādas filmas un kaut ko neļaušu rādīt. [Tāda bija mana reakcija, kad] uzzināju, ka arī dažas filmas, kas bija tīrākais metodiskais mācību darbs, ir iesniegtas Lielajam Kristapam. Tomēr sapratu, ka plūsma vairs nav apturama vai regulējama.

No vienas puses tas pat ir labi – daudz kas ir redzēts. Par šo festivālu pat negribas teikt, ka kaut kas ir bijis slikti vai ļoti slikti, jo es ārkārtīgi priecājos par visiem tiem, kas šogad saņēma balvas. Par Ievu Ozoliņu [filmas Mans tēvs baņķieris režisore, LKA absolvente, filma saņēma balvas Labākā debija un Labākais montāžas režisors (Linda Olte). – Red.], par Ināru Kolmani [filmas Ručs un Norie režisore, filmai vislielākais balvu skaits šajā festivālā – četras. – Red.], par Andri Keišu [balva Labākais aktieris par lomu Valērija Oļehno īsfilmā Pa Pa. – Red.], par Gunu Zariņu [balva Labākā aktrise par lomu Alises Zariņas īsfilmā Normāli cilvēki. – Red.]. Tas tomēr ir balsojums, un tam ir kaut kāds prestižs.

Tomēr es ļoti daudz pārdomāju par to, kas notika. Ir vajadzīgi kaut kādi vērtēšanas kritēriji un kaut kāda apjēga, kādi mēs esam, ko mēs darām un kur mēs ejam, bet šādā bezatlasē un kopīgā balsojumā tas izpaliek. Protams, ir filmas, kas vinnē ar savu optimismu - piemēram, Ināras [Kolmanes] filma, kas ir optimistiskākā dokumentālā filma. Bet ir ļoti daudz citu filmu, kas izraisa sajūtu, ka būtu vērts par tām runāt, bet kritikas gandrīz nav. Paši redzat – cik ir to publikāciju? Tagad Kristīne [Matīsa] apkopj savu portālu [Kino Raksti], kas, protams, ir ļoti labi, bet tāda viedokļu sadursme un vērtēšana, kas ir labi un kas slikti, izpaliek.

Es tomēr esmu tik vecs, ka atceros kinostudijas laikus un to, kā radās pirmie Kristapi.

Tolaik kino ražošana notika divos lielos cehos, divās lielās fabrikās – Rīgas kinostudija un [LTV radošā apvienība] Telefilma-Rīga. Saņemt Lielo Kristapu, tas bija kā Darba Sarkanā karoga piešķiršana kādai brigādei par panākumiem darbā. Visi visu redzēja, visi visu zināja, visiem prestižs bija saprotams. Pats esmu pieredzējis, ka bieži vien Lielo Kristapu piešķīra nevis labākajam, bet vispopulārākajam – līdzīgi, kā tas notika ar tā saucamo akadēmisko balsojumu. Bet tā bija kopēja lieta, kuru varēja pārskatīt – kritēriji sakārtojās darba procesā.

Tagad, pie šī ārkārtīgi amorfā kinoprocesa, kad visi ražo kaut kur un Lielajā Kristapā satiekas uz viena ekrāna, bieži vien pat nezinot cits cita uzvārdu, kaut kāds apkopojošais atlases princips tomēr ir vajadzīgs. Es nevaru pilnīgi droši pateikt, ka lielo balsojumu noteikti nevajag. Kopējais balsojums nenoliedzami kaut ko parāda – simpātijas, popularitāti, kaut kādas kopējās noskaņas. Bet tas neparāda ļoti daudz ko no profesijas. Protams, arī ar žūriju var būt tā, ka “viņiem patīk tas, un tāpēc viņi iedeva balvu tam un tam”.

Arī tas ir apspriežams jautājums – tendences un snobisms, kas latviešu mākslā bieži parādās. Tāpēc tādām diskusijām par Kristapu vajadzētu notikt vēl un vēl.

Kristīne Želve: - Kā tu domā, vai studentu filmas būtu jāpiesaka individuāli katram pēc saviem ieskatiem vai tomēr caur augstskolu?

Pēteris Krilovs: - Principā nav nekādas vainas, ja studenti paši piesaka, bet tomēr ir jābūt kaut kādai atlasei. Tagad filmas nes visi, nes arī savus mācību darbus, kas domāti tikai kaut kādai vienai mazai metodikas apguvei, un ja tā kļūst par konkursa filmu – tas arī nav pareizi. Es saprotu, ja [festivālā nonāk] diplomdarba filmas, kur tiešām jāparāda sava meistarība, vai kāds veiksmīgs kursadarbs. Piemēram, Rīga IFF ietvaros mēs rādījām [studentu] īsfilmas, un ne vienu vien seansu, piedalījāmies vairākās konkursa sadaļās. Tas nozīmē, ka studentu filmas var ļoti labi konkurēt, ja tās izgājušas kaut kādu atbilstību kritērijiem.

SONORA BROKA (Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) radošā direktore):

Lielais Kristaps ir svētki kino veidotājiem. Un, manuprāt, tieši šī svētku sajūta šoreiz izpalika, un tā tas bija norises formāta un norises vietas dēļ. Mēnesis [no festivāla atklāšanas līdz noslēgumam] – tas ir ļoti grūts uzstādījums, tas ir izaicinājums, kas nevienam nav pa spēkam. Tā ir ārkārtīgi izkliedēta uzmanība un programma bez akcenta punktiem, bez pasākumiem, kur visiem pulcēties. Ja daudzzāļu kinoteātrī tiek izrādītas visas filmas, tas ir neiedomājams apjoms. Būtiski ir apzināties, ka Lielais Kristaps nav slēgts pasākums tikai kino veidotājiem. Tas ir arī liels notikums skatītājiem, un tas rada izpratni par to, kas notiek latviešu kino. Turklāt šis nacionālais kino ir interesants ne tikai vietējiem skatītājiem, bet arī starptautiskiem skatītājiem, par kuriem šogad Lielais Kristaps vispār nebija domājis, tā noteikti nebija prioritāte.

Par atteikšanos no starptautiskas žūrijas. Protams, var runāt daudz par atlases principiem, bet, ja pat starptautiskā žūrija vērtētu citādāk [un apbalvotu citas filmas], es neredzu iemeslu, kāpēc tā šeit nevarētu būt un pasniegt savu balvu. Tā ir vienreizēja iespēja parādīt šīs filmas starptautiskiem profesionāļiem un palīdzēt tām skanēt mazliet tālāk. Tādā veidā mēs varam būt interesanti arī starptautiskajai presei un publicitāti padarīt plašāku.

Festivāla programma ir nopietns kuratora uzdevums, kas prasa zināmas iemaņas un pieredzi. Un tas, kur un cikos filmas tiek rādītas, atstāj ārkārtīgi lielu iespaidu uz to, kāds iespaids cilvēkiem veidojas par festivālu un latviešu kino. Ir skaidrs, ka daļa no Lielā Kristapa programmas filmām labāk justos nevis Kino Citadelē, bet kādā nelielākā kinozālē ar koncentrētāku auditoriju. Mīnuss bija anonīmas, numurētas programmas, un, tikai vairāk iedziļinoties, mēs redzam, kas īsti ir šajā programmā. Tas ir nepatīkami arī kino veidotājiem, kuriem ir būtiski redzēt savu vārdu programmā. Savukārt skatītājam ir svarīgi pēc iespējas vienkāršāk atrast, kura ir tā filma, uz kuru viņš vēlas aiziet, nevis lasīt visas relīzes un meklēt īsto filmu.

Runājot par izrādīšanas laikiem – man bija saruna ar Sonju Topaloviču, kura Rīgā prezentēja serbu izstrādātu platformu boxoffice.com, milzīgu datubāzi par Eiropas kino skatīšanās paradumiem. Tur bija arī pētījums par to, kurā diennakts laikā kāda žanra filmas cilvēki vislabprātāk skatās.

Dokumentālajam kino ir puslīdz piemērota gan priekšpusdiena, gan pēcpusdiena, romancei labākais laiks ir septiņi vakarā, bet šausmu filmām tas viennozīmīgi ir vēls vakars. Toties Kristapa programmā šausmu filma M.O.Ž. tika izrādīta pulksten 14:30.

Un es domāju – kas ir tie cilvēki, kas iet uz M.O.Ž. pulksten 14:30? Vidējo klašu skolēni? Seniori? Šādi [nepiemēroti] laiki neveicina seansu apmeklējumu. Un tādējādi tiek gremdēta vēl viena fantastiska aktivitāte – jautājumu un atbilžu sesijas ar kino veidotājiem.

Par filmu vērtēšanas principiem - gribu pieminēt Amerikas Kinoakadēmijas praksi. Patiesībā jau nav tā, ka visi 5000 biedri balso par visām filmām un nominācijām. Nesen žurnāla Ir rakstā par Modri [Jura Kursieša filma, kas 2015. gadā tika izvēlēta kā Latvijas pieteikums ASV Kinoakadēmijas balvai kategorijā Labākā ārzemju filma. – Red.] bija pieminēts, ka tikai 400 no šiem 5000 biedriem ir iesaistīti balsošanā par labāko ārzemju filmu. Turklāt šie 5000 biedri jāvērtē visas ASV kontekstā. Tie ir profesionāli cilvēki, kas šīs filmas skatās, nevis visi, kas iesaistīti kino veidošanā. Tie ir cilvēki ar zināmiem kritērijiem, pieredzi un izglītību.

Man šķiet, ka mana izglītība un pieredze ļauj man vērtēt tikai vispārējās kategorijas. Man nebija skaidrs, pēc kādiem kritērijiem es varētu vērtēt labāko grima mākslinieku vai labāko skaņu režisoru. Tur stājas spēkā kaut kāds fantāzijas lidojums.

Kinoteātrī Forum Cinemas / Citadele man ir nācies izrādīt tā saukto festivālu kino, tur savulaik notika Ziemeļvalstu filmu dienas; man šķiet, arī Arsenāls tur mēģināja rādīt savas filmas. Tā ir ļoti nedraudzīga vieta tādam kino, kas nav veidots pēc vienotiem principiem kā, piemēram, Holivudas kino ar ļoti agresīvu mārketingu un vizuālajiem materiāliem.

Latviešu filmas kinoteātrī Citadele ir kā Purvītis, kura pustoņus uz visa tā raibā un agresīvā fona nevar pamanīt. Konkurencē par skatītāju uzmanību tur latviešu kino viennozīmīgi zaudē, tāpēc pagaidām tā nav piemērota vieta Lielajam Kristapam.

Jā, citviet festivālu kino tiek izrādīts ari daudzzāļu kinoteātros, bet tas prasa laiku un skatītāju pieradināšanu. Pagaidām tomēr Rīgas skatītājam ir skaidrs – ja notiek kinofestivāls, tad mēs ejam uz Splendid Palace vai K-Suni.

Pats ļaunākais [2015. gada Lielajā Kristapā] bija ceremonijas norise. Ārkārtīgi milzīga, atsvešināta zāle, kuras priekšā cilvēks ir ārkārtīgi maziņš un tāds viņš arī bija ceremonijas kontekstā. Tādā zālē prioritāte ir kinoekrānam, bet, ja tie ir svētki kino veidotājiem, tad īpaši būtu jājūtas tieši šiem cilvēkiem. Un burtiska sekošana scenārijam un pakārtošanās [televīzijas] raidlaikam – kaut kādā ziņā tur tiek upurēts cilvēciskais faktors.

Ir ļoti būtiski neiesīkstēt. Ne nacionālam, ne starptautiskam festivālam nevajadzētu turēties pie kaut kādiem principiem tikai tāpēc, ka viņi tādi ir.

Bet tikpat būtiski ir apzināties arī festivāla stiprās puses un tos pamatuzstādījumus, kas veido Lielā Kristapa dvēseli, nevis aizslaucīt visu, kas ir bijis, un sākt tukšā vietā. Šogad tika piedāvāta sasteigta koncepcija, kurai robu bija vairāk nekā veiksmju. Veiksmes arī, protams, bija, un tiks ņemta vērā arī jaunā pieredze. Bet būtiski ir šīs abas prakses apvienot. Šogad Lielā Kristapa prestižs cieta ne tikai nozares profesionāļu, bet arī skatītāju acīs. Tātad cieta arī Latvijas kino prestižs skatītāju acīs. Reinis [Kalnaellis] teica, ka skatītājs ir gudrs un pats zina, uz ko iet, tomēr viņam ir nepieciešam kaut kāds orientieris.

Mana nostāja attiecībā uz bi-annāliem un annāliem festivāliem – es to saredzu kā katra gada notikumu, jo tikai tā mēs varam sekot tendencēm un redzēt [Latvijas kino] ainu pietiekami pilnasinīgi. Citādi programma veidojas ļoti eklektiska – skatāmies gan pilnīgi jaunas filmas, gan filmas, kas jau ir izrādītas. Un no tā programmas kvalitāte cieš. Kultūras vide ir ļoti piesātināta, un ir svarīgi sekot līdzi tieši jaunākajam. Nevajag baidīties no tā, ka ir nepietiekams spēlfilmu skaits konkursam. Labi, konkurss nav šogad, bet ir nākamgad. Varbūt pēc gadiem industrija būs tik attīstīta, ka mēs katru gadu varēsim piešķirt balvu labākajai spēlfilmai.

Ja festivāls ir tāds, kā šogad – izšķīdināts daudzzāļu kinoteātrī -, tad mēs varam pārņemt citu valstu pieredzi, ka tas ir nevis festivāls, bet balva. Zviedrijā ir Zelta vabole, Spēlmaņu nakts arī nav festivāls, bet gan balva. Un tad ir vērts padomāt par struktūru lielos vilcienos.

AGRIS REDOVIČS (kinozinātnieks, kinokritiķis un pedagogs):

- Es gribētu teikt, ka boļševisma klātbūtne atņēma mums svētkus. (Smiekli un aplausi zālē). Boļševisms balstījās uz mītu, ka vairākumam ir taisnība, lai gan jau Platons un citi gudrie zināja, ka demokrātija ir ļoti mānīgs taisnības mērs. Tas dod vaļu primitīvām kaislībām, tas dod vaļu apliecināt populārāko, nevis izvērtēt labāko.


Visas šīs lietas ir ārkārtīgi subjektīvas. Atceros, ka 1977.gadā pirmoreiz piešķīra Kristapus. Toreiz no koka. Un deva medaļas. Toreiz balsojām pilnsapulces laikā. Viss tāpat notika. Atšķirība bija tā, ka mēs nobalsojām un tad mūs iepazīstināja ar balsojuma rezultātiem.

Mēs, protams, varam pieņemt, ka tagad visi balsoja ar prātu un ārkārtīgi rūpīgi apsvēra visu, tomēr es esmu pārliecināts, ka vairums noklikšķināja par savējiem. Bet kāpēc mēs pat šodien vēl nezinām, cik par kādu filmu ir balsots? Tas tiek turēts slepenībā.
Kad šis Kristaps veidojās, es reizēm satiku Ivaru Selecki. Viņš ir [Kinematogrāfistu savienības] valdē. Un iznāk no valdes sēdes galīgi sarkans, viņš bija kā iznācis no slepenas boļševiku sapulces! Neko īsti neteica, bet pusvārdos varēja saprast, ka briest apvērsums. Tas rāda, ka šī slepenība ir amorāla. Tas degradē šo vērtēšanas sistēmu, kas tagad tiek ļoti cildināta. Ja balsojuma rezultāti nav rādāmi presei un tas ir kaut kas apkaunojošs, tad vismaz šeit varētu atklāt, cik par kādām filmām un māksliniekiem balsots. Bet mēs nedrīkstam zināt!

Reinis Kalnaellis: - Zināmi jau tie skaitļi ir.

Agris Redovičs: - Tev ir, bet man nav.

Aigars Grauba: - Es paskaidrošu. Nekad nav bijis tā, ka mēs nezinātu, cik ir balsojuši. Un to zina arī valde. Domstarpības ir par to, vai tiek iesniegti dati pārskatāmā veidā par to, kā ir balsots, vai LKS biedri grib redzēt, kā katrs personīgi ir balsojis. To, es pieņemu, jūs negribēsiet. Tiek uzturēts mīts par slepenību, bet jautājums ir vienkāršs – vai tu, Andri Keiš, gribētu, lai visi savienības biedri zina, kā tu esi balsojis katrā pozīcijā?

Es biju balsotājs, un es negribētu, lai cilvēki zinātu, par ko tieši es balsoju. Visa pārējā informācija ir pieejama. Nevajag uzturēt mītu.

Reinis Kalnaellis: - Vēl detalizētāku informāciju nav iespējams iegūt. Tas ir jālemj biedru sapulcei. Ir radies komunikācijas pārpratums. Ir bijusi valdes sēde, kur saka: “Uzliec visus datus, ko tā sistēma dod ārā.” Tas nozīmē, ka mēs redzam pilnīgi visu, ko un kā ir balsojis, piemēram, Pēteris. Ir bijušas diskusijas, un ir jāvienojas par to informācijas daudzumu, kas tiek padarīta publiski pieejama. Lielā Kristapa nolikumā bija rakstīts, ka ir foruma vērtējums, kuru apstiprina valde. Bija atsevišķi producenti, kas bija neizpratnē – ja ir forums, tad to vērtē forums, kāda vēl tur valde?

Kristīne Želve: - Var diskutēt par to, vai ir jāzina cipars vai katra personīgais balsojums. Cipars, manuprāt, ir jāzina pilnīgi noteikti. Bet tam noteikti ir jābūt atrunātam, pirms mēs vispār šādu formātu sākam.

Sonora Broka: - Šeit ir būtiskā atšķirība starp žūriju un foruma balsojumu. Es varu publiskot visus savus vērtējumus, es par tiem esmu pārliecināta.

Sarunā ar Vitāliju [Manski] viņš man parādīja, kāda sistēma ir Krievijā – man šķiet, tas bija nacionālajam kinofestivālam. Ir milzīga tabula, kurā katru dienu var paskatīties, kā kurš savienības biedrs ir balsojis par kuru filmu. Un viņi visi var argumentēt savu viedokli. Es nesaprotu, kāpēc mums būtu jāslēpjas.

Kristīne Želve: - Lēmums par balsu skaitīšanu un par to, vai tas būs atklāti vai aizklāti, noteikti ir jāpieņem pirms tam.

Agris Redovičs: - Šī lieta, visticamāk, netiks noskaidrota nekad, jo mans jautājums veikli tika pārveidots tā, it kā es gribētu uzzināt, kā ir balsojis Jānis vai Pēteris. Tas man vienalga, bet es gribētu zināt, vai par konkrētu filmu ir balsojuši 30 vai 300 cilvēku, un vai balvas saņēmēju ir noteikuši trīs cilvēki vai 300. Tas tomēr ir svarīgi ne tikai man, bet, domāju, arī daudziem citiem.

Te jau teica par atņemtajiem svētkiem. Ja aizgāja darbdienas vidū uz to Forumu, iegāja zālē, tas bija skumji – redzēt tos divus vientuļos cilvēkus, kas tur sēdēja. To nevarētu saukt par veiksmīgu pasākuma apmeklētību. Šis festivāls tajā kino milzu namā vienmēr būs bārenītis. Reinis saka: “Mēs tagad esam turpat, kur Holivuda!” Kāda Holivuda?! Vienā zālītē kaut ko rāda, pāris cilvēki skatās, un tas ir apkaunojoši. Vai tad neviens neatceras, kā Splendidā bija? Kristaps bija svētki divu vai trīs dienu garumā. Cilvēki gāja, skatījās un jutās kā svētkos. Šeit svētku nebija. Tas, ka varēja dzert vīnu un to jauno alu [Alus darītava Valmiermuižas alus festivāla laikā tirgoja jaunu alus šķirni The Royal Vio; no katras pārdotās pudeles 40 centus novirzot balvai par Lielā Kristapa labāko debiju. – Red.] – paldies, tas bija labi -, bet svētku kā tādu nebija.

Televīzijā rādīja bezgala daudzas nominācijas, kas pat nebija nominācijas, bet vienkārši uzskaitīti cilvēki, kas tajā kategorijā ir.

Tomēr es domāju, ka ir jābūt kaut kādai priekšatlasei, - arī iepriekš varēja redzēt visas filmas, bet konkursa skate bija kaut cik prestiža. Zināji, ka ej uz kaut ko labu.

Kā jau Sonora minēja – ne jau visi 5000 Amerikas Kinoakadēmijas biedri balso par visu. Bet šeit mēs ejam uz tādu pilnīgi anonīmu masveida popularitāti: “O, šitā filma ir populāra, čik-čik, nospiežam! Oi, šitā sieviete man nepatīk, par to es nebalsošu!” Tas ir ārkārtīgi subjektīvi. Ja jūs gribat salīdzināt šo sistēmu ar Kristapa pirmajiem gadiem, tad, protams, tur nebija nekādu interneta portālu, bet cilvēki ļoti godīgi teica: “Es nobalsoju par Dzidru Ritenbergu, jo viņas filma man patika. Es nobalsoju par Ievu Kundziņu, jo viņa tiešām kolosāli uztaisīja kostīmus.” Cilvēki neuztraucās par to, ka šīs ziņas ir sensitīvas. Es nesaprotu, kāpēc tagad tā ir baigā problēma.

Protams, liels paldies par to, ka tika izveidota elektroniskā platforma – tas ir ļoti progresīvi, un tas ir jāturpina. Bet kinoteātra izvēle būtu ievērojami jāpārdomā.

Es esmu par to, lai saglabātos tradīcija. Vai kāds šajā jaunajā figūriņā [Lielā Kristapa vizuālajā tēlā.- Red.] var saskatīt kaut kādus Kristapa elementus? Ārkārtīgi grūti. Protams, eksistē jēdziens „avangards”, bija atklāšanas ceremonijā filma Erotikons [Aleksandra Hāna animācijas filma, 11 min, kaleidoskopiska montāža no simtiem 20. gadsimta sākuma erotisku fotogrāfiju. – Red.], par kuru Reinis ārkārtīgi pacilāti teica: “Tas ir avangards!” Tas ir tāds avangards, kāds kopš trīsdesmitajiem gadiem jau sen ir aizmirsts; sūds, nevis avangards.

Latvijā ir literārā balva, teātra balva, mūzikas balva, viss ir baigi prestiži. Pēdējo teātra balvas pasniegšanu bija prieks skatīties. Tur bija enerģija, tur bija notikumi, tas bija domāts gan teātra cilvēkiem, gan skatītājiem. Šis pasākums, kas mums bija…Tur Aigaram [Graubam] tā enerģija bija aizgājusi kaut kā sāņus, atļaujos tomēr kritizēt.

Atcerēsimies, ka kinematogrāfisti pirmie [starp citām kultūras nozarēm] sāka šādu sabiedrisku izvērtēšanas sistēmu, nevienam nekā tāda nebija. Mēs sākām pirmie. Un tagad esam pēdējie. Tā ir Bībelē, ja? Nu, labi. Ja tā ir Bībelē, tad mums tā ir jādzīvo!

AIGARS GRAUBA (kinorežisors un mūziķis, Lielā Kristapa noslēguma ceremonijas režisors 2014. un 2015. gadā)

- Ko lai saka? Te jau atklājās, ka visi zina, kā pareizi ir jādara. Es izstāstīšu tos principus, pēc kuriem vadījos, piekrītot veidot šo Kristapa ceremoniju. Man šķita, ka Lielais Kristaps ietver divu veidu svētkus.

No vienas puses, tā ir atskaite mūsu finansētājiem – nodokļu maksātājiem. Un labākais veids, kā parādīt, kā esam iztērējuši šo naudu, ir rādīt filmas, un vislabāk to darīt kinoteātrī, kur šo cilvēku tāpat ir visvairāk.

Tāpēc izvēlējāmies šo vietu. Un mēneša laikā [katrs] varēja atrast piemērotu brīdi, lai noskatītos latviešu filmas, kuru līdzfinansēšanā mēs visi piedalāmies.
Otra lieta – Lielais Kristaps ir kino svētki kino veidotājiem.
Visiem neizpatiksi, un es šajā gadījumā aizstāvēšu balsošanas principu. Savā laikā mūziķiem arī bija šāda balva, un es šādu balsojumu uzskatu par visprecīzāko. Mūziķi aizpildīja anketas un balsoja, pats šādu balvu esmu saņēmis, un man tā ir svarīgākā balva, ko kā mūziķis esmu saņēmis. Skatītāju mīlestība, kolēģu cieņa. Tā arī bija tā devīze, ar kādu gājām Lielajā Kristapā.

Un par to, kā es esmu iecerējis to veidot, protams, tika informēta valde, esmu piedalījies daudzās sapulcēs. Pašlaik te noskaņa drīzāk velk uz kapliču, bet jāsaka tomēr, ka visa sadarbība bija ļoti jauka. Mēs daudz diskutējām, meklējām labāko ceļu, un mums izveidojās kaut kāda vīzija. Viena lieta gan bija pilnīgi skaidra – šis nav nekāds gala variants, mēs varam ielikt kaut kādu robežpunktu, no kura virzīties tālāk. Mēs varam izstrādāt balsošanas platformu, mēs sadarbojamies ar SKDS un [sociologu] Arni Kaktiņu, kurš teica, ka pie attiecīgas balsojuma kvantitātes savstarpējās simpātijas tiek izslēgtas.

Mēs izveidojām platformu, kas ļāva cilvēkiem ar īpašām kartēm iet kinoteātrī skatīties filmas, arī internetplatformu. Tas ir tikai sākums. Attīstot to tālāk, mēs varam nokļūt pie varianta, kas mums sagādātu visvairāk prieka.

Ar šo pašu platformu mēs varam veikt filmu priekšatlasi, izveidot dažādas grupas, mēs varam sniegt iespēju filmas noskatīties onlainā. Uzskatiet, ka tas ir tikai modulis, pie kura attīstības ir jāstrādā.

Es uzskatu, ka svētki bija. Man tie patika, un man patika arī jaunā identitāte. Bet tā ir gaumes lieta. Paldies, ka jūs man uzticējāties. Un, ja jūs zināt, kā darīt labāk un pareizi, noteikti vajag to darīt. Grāmatā Trīs vīri laivā, kad viņi gatavojās ceļojumam, viens draugs visu laiku teica: “To kravāšanos – to atstājiet man!” Beigās viņš bija ļoti sapīcis, jo viņam lika visu ko krāmēt, bet viņš bija iztēlojies, ka viņš vadīs visus pārējos un komentēs, kā pareizi jākravājas.
Šī bija tāda versija. Ja jums nepatika un gribas kaut ko mainīt, uz priekšu!

Kristīne Želve: - Vai tu varētu kopsavilkt festivālu, ņemot vērā tos jautājumus un iebildumus, kas izskanēja? Kaut vai par vietas izvēli, kas, tavuprāt, bija laba, bet apmeklējuma skaitļi nav zināmi. Vai par balsojuma necaurspīdīgumu.

Aigars Grauba: - Par skaitļiem šobrīd neuzņemos atbildību, jo man viņu nav. Lai beigtos visādas spekulācijas, Reini, es domāju, ka būtu ļoti labi visus šos skaitļus ievietot LKS mājaslapā. Tev ir visas iespējas to izdarīt.
Balsošanas caurspīdīgums ir ievērots vislielākajā mērā. Es nemaz nevaicāju, vai man būs iespēja redzēt, kā kurš balsojis. Man bija svarīgi saņemt datus, kas palīdzētu saprast, kura filma ir uzvarējusi.

Viena no labajām lietām, kas šogad izdarīta – izveidota programmiņa, kas parāda Top 5. Parasti ir tā, ka ir zināma uzvarētājfilma, bet šoreiz bija iespēja uzzināt arī, kuras ir otrajā, trešajā vietā.

Par kinoteātriem – tā ir gaumes lieta. Sonora Broka saka, Splendid Palace esot vislabākais. Man šķiet, ka šis drūmais, patumšais kinoteātris ir visnepiemērotākais svētku rīkošanai. Ja man būtu jātaisa savas filmas pirmizrāde, es droši vien neizvēlētos šo vietu. Un, atšķirībā no Forum Cinemas, kas ar šo zāli piedalījās un ieguldīja [t.i., neprasīja īres maksu. – Red.], Splendid Palace par to prasa naudu. Bet cik zāļu, tik uzskatu. Es uzskatu, ka filmas nevajag rādīt Medicīnas muzejā vai stacijas tuneļos, bet gan kinoteātrī.

Kad mēs gatavojāmies sākt, es aizgāju pie valdes, kas vaicāja, kāda ir mana vīzija. Es teicu, ka šoreiz nekādu ierobežojumu varētu nebūt un jārāda visas filmas, kas ir saražotas un pieteiktas. Tā bija līnija, no kuras sākt. Tā ir līnija, no kuras sākt, lai saprastu, vai ir vajadzīga priekšatlase. Tas man likās ļoti svarīgi, un es to nekad arī nebiju slēpis. Cik man mediji vaicāja, es teicu, ka šis ir ļoti svarīgs princips šim gadam. Tas nenozīmē, ka tas nevar mainīties, bet šoreiz bija tā.

Ar visnopietnāko sejas izteiksmi mēdz darīt vislielākās muļķības – tā ir teicis Minhauzens. Mēs sākumā nolēmām, ka studentu filmu Lielajā Kristapā nebūs, bet tad radās jautājums – kāpēc studentu filmas nē? It kā bija jau nolikums [uzrakstīts un izsludināts], bet, redziet, mēs jau neesam ne čeka, ne kaut kāda komjaunatnes organizācija, tāpēc mēs procesa gaitā varējām mainīties līdzi.
Piemēram, Andis Mizišs teica, ka varbūt vajag izveidot televīzijas filmu sadaļu, mēs to arī izdarījām. Es piedāvāju uz to visu noraudzīties vienkāršāk, atslābinātāk un gaišāk.

Agris Redovičs: - Aigar, es Tevi gribu nomierināt – neviens šeit nezina, kā tas ir jādara.

Aigars Grauba: - Protams, tieši tā. Un es būtu priecīgs, ja to, kas ir jau veiksmīgi izveidots, piemēram, balsošanas sistēma, foruma kartes, onlaina filmu skatīšanās, jūs nenoplosītu, bet gan attīstītu to lietu tālāk. Tur ir, kur tiekties.

Mans subjektīvais viedoklis tomēr paliek tāds – es kolēģu cieņu vērtēju augstāk par žūrijām. Mums ir pilna pasaule festivālu, kur ir žūrijas, mēs tajos varam piedalīties. Šeit, Latvijā, man kolēģu cieņa ir nozīmīgāka par žūrijas labiem vai sliktiem vārdiem.

Un tad, kad ir bijušas manu filmu pirmizrādes, pirmais to iet skatīties skatītājs, nevis tā, ka pirmajā dienā ir svinīgais pasākums un tikai pēc tam skatītājs. Atveras kinoteātris, un ikviens, kurš var nopirkt biļeti, ir vissvarīgākais kinoskatītājs. Mēs darām to viņiem.

FRAGMENTI NO DEBATĒM:

Pēteris Krilovs: - Gribu vēl atgādināt, ka savulaik, gatavojoties visiem festivāliem, bija plāns, ka tas [Lielais Kristaps un Riga IFF] būs kaut kas apvienots, kaut kas kopīgs. Bija doma, ka tie, kas iegūs balvas, kaut kā tiks integrēti uz Riga IFF. Par to tagad neviens nerunā, tas nav noticis. Mums nebija, ko pēc tam parādīt starptautiskajiem viesiem, mēs nevarējām teikt, ka mums tikko bijis nacionālais festivāls, kur notika tas un tas, un šitie ir uzvarētāji, un tur ir tādas izcilības, un te arī balva, ko varam parādīt. Tas tagad notiek pilnīgi atsevišķi. Man nav atbildes uz jautājumu par to, kāpēc tas tā ir, lai gan par šo kopējo projektu bija runa vismaz divus gadus.

Aija Bērziņa (Latvijas Kinoproducentu asociācijas vadītāja): - Man ir patiess prieks par to, ka šī diskusija ir vispār sākusies. Sevišķi tagad, kad Nacionālās kultūras padomes sēdē tiek spriests par to, ka Lielajam Kristapam tiks piešķirts nacionālās balvas statuss, līdz ar to tā pārvēršas par nozares balvu, kas ir ļoti būtiska atšķirība. Tas ir vairāk, nekā tikai LKS balva. Es ceru, ka šī diskusija ir tikai sākums.
Bet mēs, šeit runājot, aizejam uzreiz uz kaut kādām detaļām, lai gan ir svarīgi jau pašā sākumā runāt par to, kas ir šīs balvas mērķis. Mērķi ir dažādi, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka šī balva atspoguļo nozari citu cilvēku acīs.

Un tajā brīdī, kad mums jāiet un jācīnās par finansējumu, lai šī nozare izdzīvotu un attīstītos, kad mums ir jāpamato, kāpēc mums nepieciešams vairāk naudas, kāpēc mums vajadzīga simtgades programma, kāpēc kino ir svarīgs, tad ir svarīgi, lai būtu šis nozares prestižs.

Šobrīd mēs ar visiem spēkiem cīnāmies par nozares prestižu, un tā joprojām nav. To nevar salīdzināt ar teātri, ar mūziku, ar visām citām nozarēm. Un Kristaps ir spogulis.
Mums tagad ir svarīgi nevis strīdēties par balsošanas sistēmu, bet likt kārtis galdā – cik cilvēku nobalsoja, vai tas strādā vai tomēr ne? Kopīgi jāsaprot, kāds ir labākais variants, lai radītu prestižu. Tas nepieciešams, lai deputāti, pie kuriem mēs ejam, saprastu – jā, tas ir svarīgi, jo cilvēki grib redzēt to kino.

Tagad [pēc šāgada Lielā Kristapa] atkal sākušās sarunas, ka latvieši jau tikai, atvainojiet, sūdus taisa. Tas ir rezultāts, ko mēs esam panākuši ar to, ka nav atlases. Jā, mēs paeksperimentējām, jo neko jaunu nevar izdarīt, ja nemēģina. Vienkārši domājam tālāk, kā izdarīt labāk. Varbūt vajag apvienoto sistēmu, varbūt vajag žūriju un forumu. Neviens jau nav pret to, ka tie ir svētki, neviens nav pret to, ka jāiesaista LKS biedri un nozares profesionāļi. Bet mums jādefinē, kas ir mērķis. Vai mērķis ir savākties kopā pulciņā, lai papliķētu cits citam pa plecu? Vai tomēr mērķis ir ar šo balvu palīdzēt kino nozarei attīstīties? Man liekas, ka tas ir galvenais.

Es aicinātu uz nākamo diskusiju katru atnākt ar pieciem argumentiem, ko mēs ar šo balvu gribam panākt. Vai mēs gribam provinciālā laimībā viens par otru priecāties? Un kur mēs gribam būt pēc pieciem gadiem?

Ieva Pitruka (LKS filmu izplatīšanas projekta Latvijas kino visiem un visur Latvijā vadītāja): - Pirmkārt, liels paldies par iespēju filmas skatīties onlainā un balsot – tāda iespēja noteikti jāsaglabā un jāpatur. Es iesaku šo profesionāļu balsojumu paturēt un nosaukt to par Kinosavienības balvu.
Tomēr gribu pieminēt vienu aspektu, kas te šodien neizskanēja. Šogad no kinosvētkiem, ko daži sajuta un daži nesajuta, bija pilnībā izslēgti kinokritiķi – līdz ar atlases trūkumu un žūrijas neesamību viņi tika ignorēti. Kritiķu mums jau tā ir maz, viņiem vajag atrast publisku ruporu, ļaut viņiem attīstīties, strādāt, bet šī iespēja netika dota, un tas ir ļoti bīstami. Nozarei kritiķu profesionālais skatījums ir ļoti vajadzīgs. Es ierosinu, ka nākamgad Kristaps varētu būt tas laiks, kad mēs gatavojam arī lielo radošo nozares atskaiti, jo pēdējos gados mēs runājam tikai par naudu un fondiem, bet ļoti ilgi neesam saņēmuši profesionāļu vērtējumu par tendencēm, par attīstību, par to, kas vispār notiek latviešu kino nozarē.

Daiga Livčāne (filmu producente): - Man ir jautājums cilvēkiem, kas izveidoja balsošanas sistēmu. Vai ir tehniskas iespējas izdarīt tā, ka var balsot par kādu filmu tikai tad, ja esi to noskatījies? Vai, labākajā gadījumā, – ja esi noskatījies visas filmas. Šobrīd par filmu var nobalsot arī tad, ja to vispār nenoskaties.
Un otrs jautājums – kā jūs uzskatāt, vai ir labi, ja var balsot arī par savu darbu?

Aigars Grauba: - Brīnišķīgs jautājums, paldies. Balsošanas sistēma paredz iespēju to konfigurēt visos iespējamos veidos. Šogad mēs izveidojām visbrīvāko, vienkāršāko un skaidrāko veidu. Var izdarīt tā, ka par savu filmu balsot nevar; šogad tā nebija.

Es runāju ar Robertu Vinovski - kā viņam šķiet, vai vajag dot iespēju balsot par savu filmu. Viņš teica, ka būtu priecīgs tad, ja būtu skaidrs, ka par savu filmu balsot nevar – tad var miera vējos skatīties visas pārējās filmas un vērtēt.

Šogad mēs to neieviesām, lai vispār redzētu, kā tā visa sistēma darbojas. Un atkārtošu, ka Arnis Kaktiņš mums skaidroja – pie aptuveni 200-300 balsojuma dalībniekiem uzvar objektīvi labākais. Ar žūrijas komisiju filmas varbūt būtu sakārtojušās mazliet citā veidā, bet, manuprāt, neviens nešaubās par to, ka balsojums parādīja, kāda ir bijusi raža, un uzvarēja labākās filmas.
Par filmu skatīšanos – var būt tā, ka tev sistēmā jāatķeksē “esmu redzējis šo filmu”, bet zināms godīguma elements būs vienmēr. Pārbaudīt, vai cilvēks tiešām ir redzējis filmu līdz galam, nevar. Bet beigu beigās, kad esi viens ar šo lapu, ir diezgan jocīgi atbildēt sev un ieķeksēt filmu, ko neesi redzējis.

Daiga Livčāne: - Ir mazliet absurda situācija, ka tu varbūt neesi redzējis nevienu filmu un nobalso par pazīstamu uzvārdu.

Aigars Grauba: - Nē, tad tu nebalso. Es balsoju tikai tajās kategorijās, kur es visu biju noskatījies.
Šo sistēmu var arī attīstīt tā, ka, piemēram, aktieri balso tikai par aktieriem. To var sadalīt dažādās grupās.

Daiga Livčāne: - Vienkārši derētu princips, ka tu noskaties filmu un tad balso, nevis tev ir iespēja nobalsot, vispār neko neredzot.

Kristīne Želve: - Bet tu jau vari būt kinoteātrī redzējusi to filmu, to ir grūti pierādīt.

Arvīds Krievs (kinorežisors): - Es gribētu mazliet aizstāvēt Reini [Kalnaelli]. Tā bija mana ideja – mums ir apnicis, ka žūrijā ir pieci cilvēki, viens no tiem kritiķis, un pārējie četri skatās viņam mutē.

Ko kritiķis pasaka, tā arī balso. Filmas vispirms taisa skatītājiem, nevis žūrijām vai kolēģiem. Un filmu festivāls jebkurā gadījumā ir mārketings. Tas ir mārketinga process, kas visā pasaulē ir vienāds, uzdevums ir pievērst uzmanību filmām, dabūt vairāk skatītāju, mūsu gadījumā – dabūt vairāk naudas.

Tas, kas šobrīd ir mazliet pārspīlēts, ar daudziem, daudziem cilvēkiem, tas ir pieredzes variants nākotnei, ka tik daudz cilvēku varbūt nevajag iesaistīt un varbūt vajag dalīt. Ir vajadzīga skatītāju balva kā senākos laikos. Ir vajadzīga kritiķu balva, kuras šogad laikam nebija vispār [Starptautiskās kinokritiķu asociācijas FIPRESCI Latvijas nodaļa 2015. gada Lielajā Kristapā savu balvu nepiešķīra. – Red.]. Ir vajadzīga sabiedrības balva. Bet, ja skatītāji ir divi vai trīs cilvēki, tad kaut kas nav kārtībā ar informāciju un kaut kas ir pietrūcis. Vienīgi Antras Cilinskas filmā [dokumentālā filma Laimes formula, Lielā Kristapa ietvaros notika filmas pirmizrāde. – Red.] es dabūju pēdējo biļeti un sēdēju stūrī. Pilna zāle, visiem patika, visi sajūsmā. Bet tā būtu bijis jābūt ar katru filmu.

Tas, protams, ir labi, ka mēs te redzējām visus Pētera Krilova cāļus, mēs redzējām, ko un kā viņi var izdarīt. Par Lācaru [LKA studenta Kristiana Riekstiņa spēles īsfilma. – Red.] man ir liela sajūsma. Tas bija kaut kas unikāls, bet filma nekur netika atzīmēta. Ja būtu tāda kritiķu balva, šī filma noteikti to dabūtu.

Bet šajā gadījumā ir iegūta pieredze, ir ieguldīts Reiņa milzīgais darbs, lai to visu dabūtu gatavu, bet tajā pašā laikā tas parāda, ka Reinis ir atsevišķi un valde nav piedalījusies. Kad viņš taisīs nākamo Kristapu, viņš zinās, ka ir jāstrādā visiem kopā. Tāds ir mans novēlējums uz nākamo reizi. Paldies.

Anna Viduleja (režisore): - Pirmkārt, nevajag steidzināt šo diskusiju – mēs taču varam uzkavēties, ja esam sanākuši vienreiz gadā. Ja sirds ir pilna un prātā ir domas, ir vērts izmantot šo savstarpējo ieinteresētību.
Mēs zinām, ka Ieva būs mūsu priekšsēdis, mēs esam daudz dzirdējuši par kļūdām, kas notikušas divos gados. Bet mums vajag cienīt un vērtēt resursus, kuru mums nav daudz. Es redzu lielu darbu, kas ir izdarīts, un milzīgu enerģiju, ko cilvēki – Reinis un Aigars -nesavtīgi ir ieguldījuši. Un, lai situācija būtu godīgāka, mums vajag skaļi izteikt arī pozitīvo novērtējumu. Ja nepiekrītat, kliedziet uz mani, bet es uzskatu, ka ir ieguldīta milzīga enerģija, un mūsu starpā enerģijas nav daudz.
Man būtu jautājums Pēterim Krilovam – kā varētu nodrošināt paaudžu pārmantojamību? Pēteris ir brīnišķīgs sistēmu veidotājs. Kā izdarīt tā, lai turpinātos tās iestrādes, kas šajos divos gados ir bijušas pozitīvas? Ja mēs atkal uz dažām stundām satiksimies tikai pēc gada, tad tas var nenotikt. Būtu ļoti jauki, ja mūsu nākamā valde mēģinātu saliedēt un izveidot paaudžu pārmantojamību – saliedēt to pieredzi un spēku, kas ir vecākajā paaudzē, ar to gribu un enerģiju, kas ir jaunākajā paaudzē.

Pēteris Krilovs: - No pieredzes darbā ar studentiem gan šogad, gan agrāk, gan Kristapā, gan Riga IFF, varu teikt – katrs jauns cilvēks, kurš kaut ko dara, ir ļoti priecīgs uzstāties jebkurā forumā. Viņš tur tiek vērtēts, iztirzāts, varbūt pat apbalvots. Es atceros, kā Gatis Ungurs festivālā Rojal dabūja savu pirmo balvu mūžā par filmu Plenči, kas nemaz nav slikta. Cik viņš bija laimīgs par to atzinību! Un Riga IFF ārzemju eksperti stundām runāja ar mūsu, lietuviešu un igauņu režisoriem un katru filmu ārkārtīgi labvēlīgi, bet dziļi un kritiski iztirzāja pa detaļai. Tur beigās balvu dabūja nevis tā filma, par kuru visi šajā sarunā bija baigā sajūsmā, bet filma, kas daudz tika pārrunāta, iztirzāta, uzdoti daudz jautājumi. Bet visiem, kas tur piedalījās, tas bija ļoti būtisks notikums. Profesionālai auditorijai katrs notikums ar savas filmas izrādi, katra kritika un uzslavas ir ārkārtīgi būtiski. Un paaudzēm tur nav nozīmes. Katra paaudze, kas ieiet kinematogrāfā, grib, lai par tās darbiem interesējas. Protams, viņi ir arī iedomīgi, viņiem ir savi izteiksmes līdzekļi, ko viņi nenoliegs, kaut vai sitiet nost. Bet forums ir vajadzīgs, lai dabūtu kritērijus.
Galvenais, ko es gribēju pateikt – šis Lielais Kristaps radīja ļoti maz platformu un iespēju iztirzāšanai. Mēs vienkārši palikām tādā tusiņa atmosfērā, un tas nav labi.

Gints Grūbe (producents un režisors): - Es par Lielo Kristapu neko daudz neteikšu, te jau viss ir pateikts. Par filmām, kuras neiesniedza.

Es pats esmu saskāries ar to, ka viens no četriem lielākajiem Eiropas festivāliem filmu atlasīja, bet neparādīja, jo tā jau bija parādīta nacionālajā pirmizrādē. Tāds diemžēl ir tas princips, un šie festivāli pat neraksta to savos noteikumos.

Man šķiet, ka ar to prestižu nav tik traki. Kā rāda mūsu filmu panākumi starptautiskos festivālos visa gada garumā, visos lielākajos dokumentālos filmu festivālos ir mūsu filmas, tāpat arī pēdējos gados spēlfilmu festivālos. Ļoti negribētu, lai nacionālais festivāls tik ļoti disonētu rezultātā ar tām tendencēm, kurās Latvijas kino jau piedalās pasaulē.
Viennozīmīgi ieteiktu arī nešķelt nozari, bet sadarboties dažādām asociācijām, kuras ir iesaistītas kino procesu veidošanā. Cik es saprotu, tā ir nacionālās kinobalvas ideja. Tomēr tik daudz dažādu pretrunu un tik daudz dīvainu situāciju, kā ar šo Lielo Kristapu, es savā producenta darbā nebiju pieredzējis.

Aivars Riekstiņš (skaņu režisors): - Ja Kristapā piedalās visas filmas, kas gada laikā ir saražotas, tad tomēr vajadzētu ievērot kaut kādus tehniskos kritērijus. Tad sertificētās studijās varētu izlaist filmas cauri un redzēt, vai tās atbilst kritērijiem, lai tās varētu rādīt Forum Cinemas; lai nav tā, ka divos naktī man zvana Romualds Pipars un saka: “Man aizkrita ausis, neko nedzirdēju, bija šņākoņa.” Šādas filmas nevajadzētu pielaist, kamēr tās nav savestas kārtībā, lai skatītājs būtu apmierināts par to, ka viņš skatījies latviešu kino, kas atbilst visiem Holivudas tehniskajiem parametriem. Citādi tās var skatīties tikai mājas televizorā...

Aigars Grauba: - Paldies, ka to pieminējāt. Tas bija tieši tas, ko mēs ieraudzījām – skaņas gatavošanas kritēriji ir ļoti švaki. Skaidrs, ka ne jau kinoteātris ir nepareizs, bet gan skaņa ir sagatavota nepareizi. Es biju ļoti pārsteigts, ka pat filmām, pie kurām strādā ļoti pieredzējuši producenti, skaņa bija brāķis.

Pēteris Krilovs: - Aigar, DCP izgatavošana prasa naudu, un dažas no studentu filmām, kas ir taisītas pilnīgi par velti un bez jebkādiem ieguldījumiem, dabūja maksāt diezgan lielu naudu par DCP izgatavošanu.

Aigars Grauba: - Bet mēs visiem pārējiem gatavojām tos DCP, zālē noteikti ir cilvēki, kuri zina. Mareks diezgan pašaizliedzīgi sēdēja un taisīja tos failus visiem, kam vajadzēja.

Sonora Broka: - Jums visiem, protams, ir ļoti ērta šī elektroniskā platforma. Bet, runājot gan ar Rīga IFF žūriju un arī ar citiem cilvēkiem, man ir viennozīmīgi skaidrs, ka visas vērtējamās filmas būtu jāskatās vienādi – vai nu uz maza, vai nu uz liela ekrāna. Tā taču ir audiovizuāla māksla, tur taču ir svarīgs gan lielais ekrāns, gan skaņa! Vai mēs tagad pārejam uz vienkāršu pastmarku klikšķināšanu? Ir atsevišķas profesionālās kategorijas, kuras šādi vērtēt būtu brutāli.

Elviss Zants (Starptautiskā kinofestivāla Riga IFF komunikācijas vadītājs): - Šodien ļoti daudz diskusiju par tehniskām lietām, bet, skatoties uz Kristapu no malas, tas, kas iznāk priekšplānā, ir jaunā balsošanas sistēma un tas, ka taisām revolūciju.

Bet interneta platforma pati par sevi nav revolūcija – tā ir tikai norma, ka mēs varam onlainā noskatīties filmas neatkarīgi no tā, vai esam sešu vai 500 cilvēku žūrija. Svarīgs jautājums – kāpēc tas viss šogad bija vajadzīgs? Tāpēc, ka iepriekš kaut kas ir bijis slikti? Un ko tieši balsošanas sistēmas maiņa dod nozarei?


Un viens komentārs Pēterim par mācību procesa filmām. Varbūt akadēmijai ir jānosaka, ka konkrēts darbs, kas tiek veidots mācību procesa ietvaros, nevar tikt iesniegts konkursos?

Pēteris Krilovs: - Paldies par ideju, bet tas atkal ir kārtējais reglaments. Es principā esmu pret dzīves reglamentēšanu.

Kristīne Želve: - Paldies visiem diskusijas dalībniekiem! Es arī nebiju iesaistīta festivāla veidošanā, bet tas, kas man jau tagad izkristalizējās – ir liela nozīme tam, lai darba grupa pirms festivāla nopietnu darbu veltītu skaidru kritēriju izstrādei, sākot ar to, kādas filmas var pieteikties un uz ko tās var pretendēt, turpinot ar filmu atlasi, programmu, nominācijām. Vai tur būs studentu filmas, vai būs konkursa filmas; arī balsošanas sistēmai ir jābūt skaidrai, pirms sākas festivāls.
Otra lieta – bija daudz domstarpību par to, vai jābalso žūrijai vai forumam, arī par [festivāla norises] vietu. To pilnvērtīgi varētu izvērtēt tad, kad būs zināmi cipari – gan apmeklējums, gan balsojums. Tad varētu saprast, vai šī sistēma ir bijusi veiksmīga un vai ir vērts to attīstīt, vai tomēr atgriezties pie žūrijas. Un trešais – jāsaprot skaidri mērķi un uzdevumi, kāpēc mēs šo festivālu vispār rīkojam.
Tie ir mani svarīgākie secinājumi. Visas detaļas, protams, ir diskutējamas ne tikai šeit, bet arī gan Kinosavienībā, gan pēc tam jau nākamā Kristapa darba grupā.

Ieva Romanova: - Es priecājos, ka šī diskusija notika un ka līdz pašam pēdējam brīdim zālē ir tik daudz ļaužu. Tas nozīmē, ka mūs tas interesē. Cik es saprotu, šis ir tikai diskusijas sākums un mēs esam ieinteresēti, lai būtu arī turpinājums.

NACIONĀLAIS FILMU FESTIVĀLS „LIELAIS KRISTAPS 2015”

Rīkotāju sagatavota informācija

Filmu dalībai piesaka, aizpildot pieteikuma anketu interneta vietnē. Nav priekšatlases žūrijas, izrādīšanai tiek pieņemtas un konkursā piedalās visas filmas, ja vien tās atbilst nolikumam, nesatur pornogrāfiju utt. (Rīkotāju komentārs: – Varbūt mazliet riskanta, tomēr demokrātiska un objektīva aina, lai visi kinoveidotāji var savu veikumu samērot ar kolēģu darbiem, lai visi mēs, ne tikai atlases žūrija, redzam, kur esam, ko domājam. Tāda nosacīta nulles līnija.)

Pieteikto filmu skaits = 95
Pirmizrāžu skaits = 26

Filmas vērtē neatkarīga nozares profesionāļu žūrija Lielā Kristapa Forums, kura tiek veidota no filmu nozarē aktīvi strādājošiem, profesionālo organizāciju un radošo savienību biedriem. (Rīkotāji: - Tas iesaista procesā daudzus un harmonizē vidi.)

Lielā Kristapa Forumam tika uzrunāti = 700
Atsaucās = 425
Aktīvi piedalījās un vērtēja = 194

Divas nedēļas līdz festivāla noslēgumam Lielā Kristapa Foruma biedri var filmas skatīties online platformā. Tur notiek arī balsošana pa kategorijām.
Skatījumu skaits = 5248 [Red. piezīme – ja visi 194 aktīvie balsotāji noskatās visas 95 pieteiktās filmas, maksimālais skatījumu skaits ir 18 430]

Filmu skates notiek mēneša garumā Forum Cinemas kinoteātrī Citadele. (Rīkotāji: - Gribam uzrunāt arī tos skatītājus, kuri parasti Latvijas filmām paiet garām, Forum Cinemas kluba biedrus u.c. Viņiem arī tiek dota iespēja noteikt skatītāju balvas saņēmēju.). Lielā Kristapa Foruma biedriem filmu apmeklējums par brīvu.

Forum Cinemas reklamē Lielo Kristapu savā mājaslapā, rāda treileri starp filmu seansiem, izvieto plakātus visā kinoteātrī, dod iespēju bez maksas uz fasādes izvietot lielo (milzīgo) plakātu. Forum Cinemas nodrošināja (ieguldīja):
- Filmu izrādīšanu mēneša garumā
- Auditoriju Nr. 1 noslēguma ceremonijai
- Reklāmu kinoteātrī un savā mājas lapā
- Lielā Kristapa Foruma biedru (dalībnieku) elektroniskās sistēmas izveidi
- Filmu online rādīšanas un vērtēšanas elektroniskās platformas izveidi

Forum Cinemas slēdz līgumus ar filmu producentiem un dalās ienākumos no pārdotajām biļetēm.

Skatītāju skaits = 2218
Seansu skaits = 170
Vidējais skatītāju skaits seansā = 13
(Rīkotāji: - Seansi komplektēti no vairākām filmām, kopējais filmu skatījumu skaits kinoteātrī – 7101)

Filmas tiek izrādītas DCP formātā. Ja kāds nevar izgatavot DCP, Lielais Kristaps to nodrošina; DCP tika izgatavots septiņām filmām.

Noslēguma ceremonija Auditorijā Nr. 1 + tiešraide LTV 1 + LMT Straume.
(Rīkotāji: - Turpinām 2014. gada ceremonijā aizsākto paņēmienu - interesanti fakti un kino personību atziņas, kas papildinātas ar atraktīvām vizualizācijām katras nominācijas pieteikumā. 2015. gadā, akcentējot Latvijas simtgades tuvošanos, atraktīvi iesaistām Latvijas kinovēstures faktus  un izceļam Latvijas kino personības un viņu ieguldījumu.)

Divas nedēļas pēc festivāla noslēguma plašai auditorijai pieejama iespēja portālā vimeo.com par maksu noskatīties programmu, kurā ietilpst Lielā Kristapa Top 5 filmas; programmā iekļautas 13 filmas, kuru producenti rakstiski piekrituši šādai filmu izplatīšanai.
Kopējais par maksu online noskatīto vienību skaits = 171

Vizuālā identitāte (sadarbībā ar mākslinieku Jāni Birznieku) – jaunais logo + reklāmas materiāli ar 2015. gada filmu varoņiem. Tika radīti 10 plakāti kuros redzami filmu varoņi un autori:
Jurģis Spulenieks, Andris Dambis, Intars Rešetins, Jānis Domburs, Toms Auniņš, Elvita Ruka, Inga Tropa, Gusts Ošmucnieks, Ieva Ozoliņa, Miks Zvirbulis (saņēma Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu)

Balvu radīja un izveidoja mākslinieki Rūdolfs Strēlis, Tenis Preiss, Anda Munkevica

Foto: Igors Boikovs

Saistītie raksti



Komentāri:


Alla Borisovna
16.09.2016, plkst. 14:34

Ceru, ka 2016.gada L.K. veidotāji neatteiksies no publiska balsojuma, nododot visus lēmumus žūrijas ziņā. Tad draud atkārtoties pagājušo gadu situācija, kad L.K. balva labākajai spēlfilmai bija kompensācijas balva filmai, kas īsti nevienam nav vajadzīga ne Latvijā, ne citur. Jo cik nav filmu, kam imdb ir tikai 2 balvas - Latvian national film festival best film un best director.



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi