KINO Raksti

Biedrs bērns sarkanā kaklautiņā

31.10.2018

Rīgas Starptautiskajam kinofestivālam (Riga IFF) noslēdzoties, dažas no programmā iekļautajām filmām, par laimi, uzkavējas Rīgas kinorepertuārā. Viena no tām ir igauņu režisores Monikas Sīmetsas laikmeta drāma «Biedrs bērns / Seltsimees laps».

Festivālā Riga IFF ar šo filmu tika atklāta programma Kids Weekend, un filmas seansā viesojās arī pazīstamā igauņu rakstniece un dzejniece Lēlo Tungala — trausla un aizkustinoši sirsnīga; tieši Tungalas bērnības notikumi veido filmas stāstu.

Rakstniece Lēlo Tungala kinoteātrī "Splendid Palace", Rīgas starptautiskā kinofestivāla programmas "Kids Weekend" atklāšanā. Foto: Andrejs Strokins

Pēc filmas seansa notikušajā jautājumu un atbilžu sesijā jautājumus naskāk uzdeva pieaugušie, nevis bērni. Tomēr ārpus kinozāles sienām pie Lēlo pēc autogrāfiem plūda arī gados jaunākā publika, turot rokās Guntara Godiņa tulkotās un izdevniecības Liels un mazs izdotās Biedra bērna grāmatas. Jautājumi un piebildes, atzīšos, aizkustināja — kāds gribēja zināt, cik ilgi prom bijusi Lēlo mamma (viņu filmā apcietina), cits savukārt filmas notikumus sasaistīja ar savu vecvecāku stāstīto. Šī pieredze kārtējo reizi apstiprina bērnus kā inteliģentu, reflektēt un diskutēt spējīgu publiku, ko mēs, pieaugušie, nereti nenovērtējam.

Foto: Andrejs Strokins

Tomēr Biedra bērna stāsts nepavisam nav viegls. Padomju okupācijas gadi pēckara Igaunijā — Staļina represiju mašīna darbojas pilngaitā, čekisti tumšos šineļos uzmana, lai krietno sociālisma garu neaptumšo veco laiku atblāzmas. Pa radio dārd propagandas saukļi, kas mudina domāt pareizi, savukārt vingrie, iztapīgie un «vienmēr gatavie» pionieri ir padomju paraugpilsoņa arhetips.

Kadrs no filmas "Biedrs bērns"

Šī jaunā lietu kārtība ir mulsinoša ne vien pieaugušajiem, bet arī sešus gadus vecajai Lēlo — filmas Biedrs bērns galvenajai varonei. Viņu filmā spēlē jaunā aktrise Marija Helēna Reisnere, kura lomai izvēlēta lielā mērā tālab, ka ir ārkārtīgi līdzīga rakstniecei bērnībā. Monikas Sīmetsas filma ir balstīta Tungalas autobiogrāfisko romānu motīvos; tādu šobrīd ir divi – Biedrs bērns un lielie cilvēki – vēl vienas laimīgas bērnības stāsts un sižetiskais turpinājums Samts un zāģu skaidas. Tieši no viņas darbiem filmā ir aizgūts bērna skatījums uz notiekošo — tas ir naivs, godīgs un nereti arī humoristisks, jo Lēlo, būdama ļoti izpalīdzīga, nereti iekuļas nepatikšanās.

Jāuzsver, ka bērna skatpunkts padomju ideoloģijas bezjēdzību atainojumā sniedz dramaturģiski vērtīgu pienesumu.

Lēlo skats, kuram nepiemīt pieaugušajiem raksturīgā tendence visu racionalizēt un izskaidrot, padomju iekārtu netieši ataino kā savpatnu iestudējumu, kurā gluži vai nesaprotamu iemeslu dēļ visiem pēkšņi jāpiedalās un jāspēlē līdzi. Taču bērna perspektīva, protams, neizslēdz refleksiju par krietni vien traģiskākiem notikumiem — čekisti apcietina Lēlo māti, kura pirms došanās projām meitai pagūst pateikt: «Esi labs bērns, tad es būšu atpakaļ.» Kā sarunā ar filmas skatītājiem un tulkotāju Guntaru Godiņu, tāpat vairākās intervijās minējusi Tungala, viņa šo savas mātes frāzi labi atceras vēl šodien.

Frāze ir ļoti zīmīga filmas turpmākajā vēstījumā, īpaši tā dihotomijā, jo propaganda slepšus iezogas arī mazās Lēlo pasaules uztverē — ja jau reiz visi labi bērni ir pionieri, tad viņai ar jākļūst par tādu, lai mamma atgrieztos. Liekot lietā šķietami ikdienišķas epizodes no Lēlo dzīves, bez pārmērīga dramatisma vai dārdoša patosa, Monika Sīmetsa veido laikmeta noskaņas un varas cinisma portretus, tiem nekad neatvēlot centrālo vietu filmas stāstā – šī vieta nemainīgi pieder Lēlo.

Tiesa, vienīgais, kas disonē ar godīgo un neuzskaistināto bērna redzējumu, ir filmas vizuālie elementi — dažbrīd tie ir koši rekvizīti, dažbrīd nevainojami svaigie, gluži kā no apģērbu veikala nākušie varoņu kostīmi, kas Igaunijā un Latvijā labi pazīstamā operatora Reina Kotova filmējumā iegūst vēl spilgtākus akcentus. Dažbrīd pieķēru sevi pie domas, ka filmā pēckara gadi izskatās, piedodiet, pārāk skaisti.

Taču pietāte pret bērna skatījumu un stāsta literāro pirmavotu veido filmas smalko toņkārtu. Monika Sīmetsa (1980), kurai Biedrs bērns, starp citu, ir debijas pilnmetrāžas spēlfilma, ir arī filmas scenāriste. Viņa salīdzinoši apjomīgos Lēlo Tungalas romānus ir prasmīgi spējusi sakausēt nostrādātā vēstījumā, kurā gan ietvertas laikmeta atblāzmas, gan saglabāts rakstnieces autobiogrāfiskā stāsta personiskums un emocionalitāte.
Filmas teksti dažbrīd ir ļoti tuvi grāmatai, tāpēc pieļauju, ka mūsdienu skatītājam var šķist mulsinoši filmas varoņu nesaudzīgie izteikumi un lamas par krieviem, ko Lēlo dzird, klausoties pieaugušo sarunās. Nešaubos, ka pēckara Igaunijā, valstij no jauna zaudējot neatkarību un piedzīvojot nesaudzīgas represijas, cilvēki runāja tieši tā un ne citādāk. Taču svarīgi ir apzināties, ka šīs frāzes ir piederīgas vairāk nekā pusgadsimtu senam laikam, nevis mūsdienām, kad ģeopolitiskā situācija un paaudzes ir mainījušās.

Aizsākot paaudžu tēmu, jābilst, ka Biedrs bērns ir filma, kas nepadodas pragmatiskai klasifikācijai mērķauditorijas ziņā. Tā pavisam noteikti nav tīra bērnu filma, kaut ir skatāma no aptuveni deviņu gadu vecuma – no laika, kad jaunajam skatītājam ir attīstījusies spēja daudzmaz distancēties no satraucošās sižeta līnijas par mammas pazušanu (pretējā gadījumā skatīšanās draud izvērsties par pamatīgu pārdzīvojumu). Savukārt filmas nosaukums, tāpat kā

fakts, ka galvenais varonis ir sešus gadus vecs bērns, pieņemu, daudziem var likt aplami domāt, ka Biedrs bērns nav pieaugušo uzmanības cienīgs, - un tā, protams, nav taisnība.

Lai arī īpaši necienu neko neizsakošo apzīmējumu «ģimenes filma», kurā parasti ietūcī itin visu, ko teorētiski var skatīties pieaugušie kopā ar bērniem, Biedrs bērns tik tiešām cieņpilni iegulst šajā kategorijā. Pēc empīriskās pieredzes spriežot, paaudzei, kas dzimusi jau labu laiku pēc tūkstošgades mijas, saruna ar vecākiem vai vecvecākiem palīdzēs atšifrēt neskaidros padomju dzīves konceptus, kas —  saprotami — mūsdienu bērnu apziņas vairs neapdzīvo.

Filmu Latvijā rāda tikai vienā kinoteātrī — tirdzniecības centram Alfa piegulošajā Cinamon, kas savā ziņā liecina par Baltijas kino izplatīšanas fragmentārismu kaimiņvalstīs un nenoliedzami arī to, cik, mēs baltieši, kūtri ejam skatīties kaimiņu filmas (vārgs pieprasījums — maz izrādīšanas vietu). Tomēr filma Biedrs bērns, starp citu, ir interesanta arī citā, ne tikai vēsturiskajā griezumā, - arī salīdzinājumam ar Latvijas simtgades filmu programmā tapušajiem darbiem, jo Biedrs bērns atklāja Igaunijas Simtgades filmu programmu. Pirmajā izrādīšanas mēnesī to noskatījās vairāk nekā 100 tūkstoši skatītāju, kas Latvijā joprojām uzskatāms par izcilu panākumu pat vispopulārākajiem pašmāju kases grāvējiem.

Apcerot filmas panākumus, der pieminēt, ka Biedram bērnam pēdējās nedēļās ir labi klājies festivālos Beļģijā un Dienvidkorejā (ietekmīgajā Pusanas Starptautiskajā kinofestivālā), kur filma saņēma godalgas, tostarp skatītāju balvu. Tas savā ziņā apstiprina Monikas Sīmetsas spēju šo šķietami tik lokālo stāstu pavēstīt saprotami arī tiem, kas nav iesvaidīti Baltijas vēsturē.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan