Šogad Lielā Kristapa balvām nominēto īsfilmu kvalitāte uzrāda, cik vērtīga ir iespēja filmu veidotājiem regulāri izpausties īsfilmas žanrā, cik svarīgi ir finansiāli atbalstīt studentu filmu tapšanu, cik daudz jauna šajā formātā var pateikt jau pieredzējuši kino veidotāji.
Lai gan šogad Nacionālās kinobalvas Lielais Kristaps pilnmetrāžas konkursa arēnā tiekas starptautiski apbalvoti darbi, krāšņas vēsturiskās serializācijas un, citējot kolēģi Dārtu Ceriņu, dokumentālo filmu sadaļā vispār notiek īstas milžu cīņas, īsfilmu nominantu saraksts pelna ne mazāk ievērības. Aiztaupot runas par to, ka īsfilma nav tikai pilnmetrāžas “mazais brālis” vai režisoru treniņu placdarms, gribu uzsvērt, ka īsais ražošanas cikls un salīdzinoši mazākas izmaksas (par to, cik ļoti tās samazinātas piespiedu brīvprātības kārtā, šoreiz nerunāsim) nosaka to, ka īsmetrāžas formāti nemainīgi ir vieta daudz izteiktākiem mākslinieciskiem meklējumiem un bieži ir vistiešākajā sasaistē ar laikmetīgo nervu. Pateicoties Kino Rakstu redakcijas aicinājumam, šoreiz uzmanību vēršu uz 17 īsfilmām no spēlfilmu, dokumentālo filmu un studentu filmu apcirkņiem.
Šāgada nacionālās kinobalvas nominācijām atlasītajos darbos vērojama tendence pastiprināti pievērsties personīgajam un subjektīvajam; ne tik daudz sižetiski sarežģītiem, drīzāk afektīvi iedarbīgiem darbiem, kas nebaidās no formas eksperimentiem un pārkāpj pamatstraumes kino konvencijas. Starp nominētajām filmām konkrētam žanram vairāk vai mazāk seko tikai divi kinodarbi, turklāt abi nāk no šausmu žanrā ievirzītās īsfilmu antoloģijas Briesmīgi stāstiņi. Reiņa Ūbeļa Vadātājs attīsta Latvijas dabas šausmu potenciāla meklēšanu, ko Uģis Olte savulaik iesāka filmā Upurga (2022); Reinis Ūbelis pārbauda divu brāļu saikni titulbriesmoņa priekšā un pa ceļam ielūkojas mūzikas videoklipa stilizācijas instrumentārijā.
Antoloģijas seriālā tāpat ir iekļauta Jāņa Ābeles variācija par “ieskatīšanos bezdibenī” filmā Tukšuma aicinājums, kur divas māsas liedagā sastop mistisku svešinieku, kas aizrauj aplūkot jūras dzelmē valdošu zaigošanu. Viena no filmas spēcīgākajām kvalitātēm ir tās koncentrētais un trāpīgais ģimenes saspīlējumu zīmējums, kas izpaužas labos aktierdarbos un trāpīgos dialogos (tie, kā zināms, ir ne vienas vien spēlfilmas klupšanas akmens). Ābele ir viens no režisoriem, kas gana regulāri turpina attīstīt savu kinovalodu ar īsfilmu palīdzību – kā redzams, ierobežota finansējuma apstākļos tā ir vērtīga autora izaugsmes stratēģija.
Īsfilmas formāts kalpo arī par tiltu, kas ļauj pārsvarā dokumentālā kino laukā mītošajiem ik pa laikam izmēģināt ceļu uz spēlfilmu pusi. Mārtiņa Grauda Gaiss negaidīti piedāvā asprātīgu apceri par apspiestām emocijām un nespēju sarunāties, izmantojot maģiskā reālisma iezīmes. Darbam raksturīgie spilgtu krāsu kontrasti un glancētās kompozīcijas atbalsojas arī Valērija Oļehno dejas filmā Drāmas karalis, kas kustību pludenumu pretnostata Lietuvas nacionālā drāmas teātra brutālisma ģeometrijai, šķietami metot atsauces uz Spaika Džonza filmveides valodu.
Un tomēr – ja runa ir par spilgtiem formas meklējumiem, īpaši jāizceļ režisore Ildze Felsberga, turklāt ar divām filmām.
Studentu filmu konkursā iekļautais ofisa mūzikls Kur saulīte nakti guļ pārsteidz ar svaigu absurda un abstrakcijas līmeni,
sintezējot Roja Andersona krāsu paleti un rokrakstu ar tautasdziesmām, savukārt dokumentālajā filmā Sliktie dzīvnieki (no cikla Latvijas kods) – samainot vietām novērojamā un novērotāja lomas Rīgas zooloģiskajā dārzā.
Viena no pamanāmākajām tendencēm šī gada īsfilmu izlasē ir dažādu kino afektu dominance, nomainot tradicionāli ierasto cēloņsakarību shēmu filmu naratīvos un spoguļojot t. s. metamoderno struktūru, kas piedāvā uzskatīt personīgo par tikpat svarīgu kā globālo, vērtē autentiskumu, godīgumu un dažkārt pat naivumu daudz augstāk, nekā intelektualizēšanu, ironizēšanu un citas postmodernisma mākslai raksturīgas iezīmes[1]. Līdzīgas toņkārtas emocionālo iespaidu, kādu savulaik atstāja Ances Eikenas 2023. gadā ar Purvīša balvu atzīmētā izstāde Dievs Tēvs Debesīs, šogad rada Gerdas Jirgenas dokumentālā īsfilma Caur bērna acīm, kas izmanto ģimenes arhīvu materiālus, inscenējumus un filmas varoņu sadarbību, lai runātu par Latvijas ekonomisko migrantu bērnu dzīvēm un (ne)iespējamību veidot attiecības ar vecākiem pēc tā, kas pārciests. Kopā ar Katrīnas Birkenbergas Postpartum šīs dokumentālās īsfilmas pārstāv t. s. performatīvās reprezentācijas veidu[2], kas nodarbojas ar autoetnogrāfiju un personīgo piedāvā kā izejas punktu plašākai sarunai par sabiedrībā noklusēto. Birkenbergas filmā kā līdzautores darbojas filmas varones, jaunās māmiņas, kas sevi fiksē, piemēram, nakts vidū vai pēc negulētas nakts – tādos apstākļos un patiesuma pakāpē, kurus parasti dokumentālā kino veidotājam būtu grūti sasniegt.
Svarīgi liekas atzīmēt, ka gan Postpartum, gan Ivara Zviedra Palīdzības piemineklis, gan Beatrises Zviedres un Jāņa Upmaļa Mimis izceļ sieviešu veikto “rūpju darbu”, kas bieži vien paliek nepamanīts un nenovērtēts, jo tiešā veidā neatspoguļojas ekonomistu Excel izklājlapās. Taču šāds darbs ir neaizstājams sabiedrības struktūru saturēšanā – kā redzams filmās, gan ģimenes, gan konkrētas kopienas līmeņos un mērogos.
Atgriežoties pie afektīvā, nevar nerunāt par estētisko – gan Ievas Ozoliņas kinoeksperiments Meklējot, gan filmu Caur bērna acīm un Postpartum inscenētās “sajūtu epizodes”, gan Amandas Grīnbergas filmas Luna kopējais vizuālais risinājums rosina domāt par t. s. haptisko vizualitāti, kas mazina distanci starp skatītāju un uz ekrāna redzamo, hipnotizējot un aicinot ieskatīties rūpīgāk; attēla grauds šajā gadījumā aicina filmu ne tikai redzēt, bet arī sajust. Kā to definē kino teorētiķe Laura U. Marksa, šis attēls var reprezentēt iemiesotu atmiņu, kas nav pieejama tieši, taču ir sajūtama ar maņu iesaisti[3]. Filmas grauds un VHS ierakstu artefakti, mājas video un pirms desmitgadēm skatītu filmu tekstūras, skatītājā atsauc personīgas sajūtu ainavas un pieredzes, padarot skatīšanās aktu krietni intīmāku. Lunas gadījumā attēla un attēlotā tekstūras tiecas ne tikai skatītājā izraisīt kādu sajūtu, bet to uz ekrāna arī reprezentēt, atmiņā atsaucot, piemēram, Jāņa Ābeles īsfilmu 81 metrs (2022) vai Annas Ansones Can’t Help Myself (2022), bet tikpat labi arī Viestura Kairiša pilnmetrāžas filmu Janvāris (2022). Vērojot tendenci, viens ir skaidrs – vai nu tā būtu vienkārši nostalģijas, nekad neeksistējušo “veco labo dienu” iedvesmota estētiskā izvēle, kuru apstiprina arī pēdējo gadu tendences fotogrāfijā, vai apzināts māksliniecisks paņēmiens, rezultāts ir acīmredzams – glancēts un nopulēts attēls mūsu kinematogrāfijā vairs nav pašmērķis.
Tāpat kā Luna, arī Dāvja Gaujas Spirāles centrs uz ekrāna eksponē traumatisko – šajā gadījumā gan pieturoties pie stingrākiem naratīviem rāmjiem, notikumu vairākkārtīgi eksponējot no dažādiem skatupunktiem un laika nobīdēm, uzskatāmi iedvesmojoties no Deivida Linča filmogrāfijas un leģendārās Maijas Derenas filmas Pēcpusdienas cilpas / Meshes of the Afternoon (1943).
Nemainīgi filmu veidotāju uzmanības lokā paliek interese par savas ģimenes vēsturi – tiesa, savulaik Staņislava Tokalova Viss būs labi (2023) caur ģimenes portretu sliecās atklāt veselas kopienas un paaudžu stāstus, bet šobrīd Kārļa Lesiņa ģimenes detektīvs Pēdējā tikšanās pagātni savieno ar nākotni, sava vectēva paaudzi rādot kā joprojām klātesošus laikabiedrus, nevis vienkārši pagātnes reliktus. Pagājušā un esošā savienošana interesē arī Daniilu Silovu, kura ekrāna uzvedumā Blaumaņa sievietes ir ieguvušas mūsdienīgas valodas vaibstus, izceļot klasiķa tekstu nepārejošo aktualitāti un piedāvājot patīkami svaigu alternatīvu ierastajām ekranizācijas praksēm.
Visbeidzot (kas dokumentālajam kino laikam ir implicīti raksturīgs) – nominētajās filmās sajūtama vēlme paspēt noķert zūdošus varoņus un vietas; tiem līdzi zūd “trešās vietas” un iespējamās satikšanās. Ievas Epneres Laidi un Ivara Zviedra Palīdzības piemineklis ir kinematogrāfiskas atceres vietas laikam un dzīvei, kas strauji zūd. Uz šī fona Aleksandra Vaska Zvani, izteikti poētiska dokumentālā filma, uzsver to, ko filmās rāda tik daudzi no šogad nominēto īsfilmu veidotājiem – tagadne ir tikai patinas kārtiņa uz pagātnes pamatiem.
2024. gada Lielā Kristapa īsfilmas priecē ar formas meklējumiem, nepakļāvību žanriskumam, jaunu godīgumu un fokusu uz kopīgumu. Darbu kvalitāte uzrāda, cik vērtīga ir iespēja filmu veidotājiem regulāri izpausties īsfilmas žanrā (Latvijas kods to dara jau no 2015. gada), cik svarīgi ir finansiāli atbalstīt studentu filmu tapšanu, cik daudz jauna šajā formātā var pateikt jau pieredzējuši kino veidotāji.
