Nedēļā pēc Lieldienām, no 2.līdz 7. aprīlim, kinoteātrī „K.Suns” notiek kinoforums „Un Vārds tapa filma”, kas šogad tiek rīkots jau 20. reizi. Jubilejas foruma ietvaros, 3. un 4. aprīlī, paredzēts starptautisks seminārs „Dot Eiropai dvēseli”, bet kinoforuma programmā iekļautas filmas, kuras nozīmīgos pasaules kinofestivālos apbalvojusi Ekumēniskā žūrija.
Kinoforuma Un Vārds tapa filma programmai atlasītas filmas, kas diezgan reti nonāk uz kinoteātru ekrāniem parastajā izplatīšanas ceļā. Tie ir darbi, kas spilgti apliecina kinomākslas garīgo potenciālu, bieži tie saņēmuši arī FIPRESCI atzinību un pat lielās balvas – palmu zarus, lāčus un tamlīdzīgi.
Pirmdien, 2. aprīlī, plkst. 17.00 kinoforumu atklās Nīderlandes un Norvēģijas kopražojuma filma Izzušana / Verdwinjen (2017, režisors Boudewijn Koole), Lībekas Ziemeļvalstu kino dienu laureāte. Filma sasaucas ar Bergmana Rudens sonāti un vēsta par izlīdzināšanos mātes un meitas starpā – smagi slimā meita, fotožurnāliste, laukos apciemo sen neredzēto māti, kādreiz slavenu pianisti, kas dzīvo skarbā Norvēģijas kalnu ainavā. Ar mazākā brāļa palīdzību pamazām izdodas pārvarēt abu sieviešu nerunīgumu.. Lībekā filmai tika piešķirta arī Ekumēniskās žūrijas balva ar pamatojumu: „Caur izteiksmīgu kino un skaņas valodu režisoram izdodas konfrontēt mūs ar eksistenciāliem jautājumiem”.
Pēc seansa būs iespēja diskutēt ar vienu no semināra referentiem, bijušo WACC prezidentu, pieredzējušu Nīderlandes komunikāciju speciālistu, Interfilm valdes locekli Pītu Halmu.
Divas dienas, otrdien un trešdien, varēsim klausīties norvēģu, vācu, nīderlandiešu un latviešu teologu un kinozinātnieku referātus -
semināra apakšvirsraksts ir Formācija, deformācija, reformācija, un tas turpina jau 1999. gadā Interfilm iedibināto semināru virkni ar WACC atbalstu. Šogad sarunas tematiski orientētas uz to, lai veicinātu domāšanu un viedokļu apmaiņu par attēla lomu, nozīmi un iedarbības spēku tādos procesos kā piedošana, izlīdzināšanās un mākslinieka atbildība Eiropas integrācijas kontekstā.
Trešdien no plkst.15.30 Baltijas filmu pēcpusdienā tiks piedāvāta igauņu režisores Helgas Meritsas dokumentālā filma 1943. gada klase / Class of 1943 / Klassikaaslased 1943 (2012), kas ir mūsu platuma grādiem, Baltijai, būtisks pētījums par šīs paaudzes likteni, un mūsu Viestura Kairiša Melānijas hronika.
Semināra noslēgumā varēsim noskatīties nu jau par klasiku kļuvušo kanādieša Denī Arkāna filmu Jēzus no Monreālas / Jésus de Montréal (1989) – mūsdienu dzīves konfrontāciju ar Jēzus vēsti. Jaunais aktieris Daniels tiek uzaicināts modernizēt apputējušo Jēzus ciešanu stāsta uzvedumu. Iedziļinoties Marka evanģēlijā, tradicionālajam uzvedumam ne tikai tiek iepūsta jauna dzīvība, bet arī panākta jauna identificēšanās pakāpe, pat līdz skatītāju tieksmei iesaistīties aktieru spēlē – kāda sieviete divas reizes pārtrauc izrādi, atpazīstot Danielā „savu Jēzu”. Publika un masu mediji ir sajūsmā, pēdējie visādi mēģina kārdināt Danielu, bet oficiālā baznīca ir sašutusi.
Kad dumpīgo pasludināšanas izrādi aizliedz, spēle pārvēršas realitātē – Danielu apcietina pie krusta.
Monreālas augstākā kalna baznīcas priekšā uzvestais stāsts, kas sākas ar tirgoņu padzīšanu no tempļa un noslēdzas ar augšāmcelšanos, kļuva par katalizatoru, kas palīdz atklāt Baznīcas un masu mediju spekulatīvās dabas pretrunas. Denī Arkāna filma savulaik Kannu kinofestivālā saņēma Lielās žūrijas speciālbalvu un Ekumēniskās žūrijas balvu.
Zīmīgi, ka pēdējā laikā gan Rietumu, gan Austrumu kinofestivālos Ekumēniskā žūrija apbalvojusi filmas, kas pievēršas aktuālām mūsdienu sajauktās pasaules problēmām.
Franču režisors Olivjē Peijons (Olivier Peyon) savā filmā Dzīve bez manis / Une vie ailleurs (2017, kopražojums ar Urugvaju) emocionālā veidā aktualizē dilemmu – bioloģiskā māte vai audžuvecāki. Kā katrai mātei, arī Silvijai šķiet, ka dēlam jādzīvo pie viņas, kaut gan viņa Filipu nav redzējusi četrus gadus – bijušais vīrs dēlu nolaupījis un aizvedis uz savu dzimteni Urugvaju. Bērna atgūšana, kas sākas kā detektīvs, iesaistot tajā sociālo darbinieku Mehdi, izvēršas drāmā. Filipa tēvs, kas vēlāk gājis bojā, dēlam stāstījis, ka viņa māte mirusi autoavārijā Francijā un tur arī apglabāta. Pie vecmāmiņas un tantes uzaugušā zēna dzīve Urugvajas Floridā rit harmoniski un mierīgi. Šad un tad Filips pēc futbola spēles ieiet kapsētā, salasa ziedus no citiem kapiem un noliek pie zemē iesprausta koka krusta, kurā ieskrāpējis “Mamma”. Dilemmas centrā nonāk Mehdi, kurš pats sāk apšaubīt sava uzdevuma – savest kopā dēlu ar māti – jēgu un morāli (ētiku). Tāda Jānusa galva… Negaidīts un drosmīgs režijas risinājums, mātes un dēla attiecību traģēdijas centrā izvirzot trešās personas – sociālā darbinieka Mehdi drāmu.
Filma Marija (2016, Šveice / Vācija) ir šveiciešu režisora Mihaela Koha (Michael Koch) spēlfilmas debija un vēsta par to, uz ko gatava jauna emigrante no Ukrainas, lai nostabilizētos Vācijā un atvērtu savu salonu. Filma balansē uz naža asmens starp dokumentālo un aktierkino, tā uzņemta dokumentālās vietās ar vairāku neprofesionālu aktieru piedalīšanos. Titulvaroni atveido Margarita Breitkreica (Margarita Breitkreiz), kas 2006. gadā beigusi Ernsta Buša aktierskolu un bijusi Volkbühne Kastorfa aktrise, viņa kopā ar vecākiem 12 gadu vecumā no Krievijas iebraukusi Vācijā, tādēļ aktrisei ir pazīstama sajūta „būt svešiniecei”, tāpat kā filmas varonei.
Viņas Marija ir skarba, atturīga un noslēgta, necaurskatāma. Kamera neatlaidīgi seko viņas stingrajai gaitai cauri naksnīgai Dortmundei, pa šaurajām kāpnēm, kas ved uz viņas nožēlojamo mitekli, pa būvlaukumu, kurā kāds uzņēmīgs tips nodarbina nelegālus strādniekus un kur Marija par 150 eiro nedēļā atrod darbu kā tulks. Tādējādi arī skatītājs tiek ievests tādā kā tunelī – caur optisko uz jēdzienisko –, un tuneļa galā ir jaunās ukrainietes sapnis, savs friziersalons. Cauri pazemojumiem, meliem, blefošanai – viņa tiks šim tunelim cauri, tiks pie savas gaismas. Brīdī, kad Marijai rodas emocionāla saite ar būvuzņēmēju, viņas cietie vaibsti atmaigst, bet tikai uz brīdi – šo saiti var pārraut, ja tā traucē nonākt pie mērķa.
Tipisks emigrantes stāsts – gandrīz dokumentāls, caur aktrises prizmu individualizēts un emocionāls.
Ungāru filmā No tīras sirds / Tiszta szivvel (2016, Ungārijas pretendente uz labākās ārzemju filmas Oskaru) režisors Atila Tills inscenējis bīstamu spēli, atraktīvi iesaistot kriminālos notikumos jauniešus ratiņkrēslos, bet ar melnā humora un animācijas palīdzību novedot pie patiesi humāna risinājuma. Pasaulē figurē filmas angliskais nosaukums Kills on Wheels / Slepkavas ratiņkrēslos, kas vienus var atbaidīt, citus – piesaistīt, bet patiesībā ir pārāk burtisks un atmaskojošs. Trīs vienā istabiņā dzīvojoši draugi, kas piesaistīti ratiņkrēslam, patiesi iekļūst paša nelabā nagos. Nevienam neienāks prātā, ka invalīdi spējīgi pastrādāt tādus noziegumus – tieši tāpēc bandīti viņiem tos uzdod, savukārt puiši var apliecināt sevi kā „pilnvērtīgus” cilvēkus.
Dinamisks, dramatisks, komisks un nopietns – tik plašā spektrā var aprakstīt šo darbu, kurā izkristalizējas patiesa draudzība, solidaritāte un – jā, tīra sirds. Ne velti filmai jau ir diezgan garš balvu saraksts – jaunais režisors Atila Tills atzīts par labāko Čikāgas festivālā (Roberta Īberta balva), Tesaloniku festivālā visi trīs tēlotāji apbalvoti kā labākie aktieri un režisors saņēmis Zelta Aleksandru, Kotbusā filma saņēma gan Ekumēniskās žūrijas, gan FIPRESCI balvu. Filma recenzēta neskaitāmos filmu nozares izdevumos, ieskaitot nozīmīgo Sight and Sound.
Filma Laimīgais / Lucky, ko režisējis aktieris Džons Kerols Linčs (John Carroll Lynch, un viņš nav Deivida Linča radinieks!), jau iecerēta kā lieliskā aktiera Harija Dīna Stentona (Harry Dean Stanton) godināšana, izvērtās par tādu dubulti – pēc filmas triumfa Lokarno aktieris septembrī aizgāja mūžībā. Kopš pirmās epizodiskās lomas 1954. gadā Stentons savā mūžā nospēlējis 202 mazas lomas, bet 1984. gadā kļuva slavens Vima Vendersa filmā Parīze, Teksasa / Paris, Texas. 2012. gadā režisore Sofija Hūbere uzņēmusi Stentonam veltītu dokumentālo filmu Daļēja spēle / Partly Fiction. Mākslinieks reizēm filmās ir arī dziedājis, IMDB pie viņa vārda ir pat atsevišķa sadaļa Sound Tracks. Arī filmā Lucky viņa varonis, nokļuvis kādās kāzās uz Meksikas robežas, pēkšņi visiem par pārsteigumu a capella nodzied spāņu Volver, Volver, bet 1967. gadā Stjuarta Rozenberga filmā Lūks, Drošā roka / Cool Hand Luke Stentona dziedātā „There ain’t no grave gonna hold my body down” tik skaisti sasaucas ar viņa paša nemirstību.
Harijs Dīns ir laimīgs (lucky) – tas tiek pateikts jau filmas pirmajos kadros, un citādi viņu nemaz nesauc. Mazā tuksnešainās Arizonas miestiņā dzīvojošā Lakija dzīve ir viena vienīga rutīna:
pēc piecelšanās – pirmā cigarete, tad pāris vingrojumu, atspiežoties no zemes (nav slikti 90 gadu vecumā!), otra cigarete, rīta kafija. Kaktusa aplaistīšana.
Pievakarē viņš uzvelk savus kovboja zābakus, uzliek hūti un dodas uz iemīļoto bāru iedzert savu Bloody Mary un nevērīgā tonī parunāties ar citiem pastāvīgiem apmeklētājiem. Starp filozofiskām tēmām par to, kas īsti ir reālisms (un Lucky ir konsekvents reālists, kurš zina, ko var vēl no dzīves sagaidīt, uzskata, ka dvēsele neeksistē, un tādēļ ir ateists!), sarunas arvien atgriežas pie pazudušā 100 gadus vecā bruņurupuča, vārdā Prezidents Rūzvelts (pie bāra letes sēdošo bruņurupuča īpašnieku Hovardu atveido Deivids Linčs).
Kad kādu dienu Lakija stiegrainais ķermenis vairs neklausa, viņa paradumi maz mainās. Ne domas par nāvi, ne kaut kādi smēķēšanas aizliegumi nevar traucēt šim sava ceļa gājējam, vientuļajam dumpiniekam aizdedzināt pie bāra savu cigareti, vai likt pārtraukt risināt krustvārdu mīklas, skatīties TV spēļu šovus un nodoties citiem saviem untumiem, kas ļauj saglabāt neatkarību. Dziļdomīgajos, ironiskajos dialogos arī klusuma pauzēm ir liela nozīme – gan lielisko aktieru, gan operatora Tima Sūrsteda (Tim Suhrstedt) darba dēļ. Filmā „tiek svinēts katrs durvju rokturis”, teica Lokarno festivāla žūrijas priekšsēdētājs, un atmiņā paliek arī tās epizodes, kurās Lakijs, uzspļaujot politkorektumam, patur tiesības izlemt pats par sevi, tieši tādējādi iemantojot cieņu.
Aktieris Džons Kerols Linčs kļuva pazīstams ar galvenās varones vīra lomu brāļu Koenu filmā Fargo (1996), un viņa vēlīnā debija režijā ir tik veiksmīga acīmredzot tāpēc, ka viņš, 20 gadus pats būdams kameras otrā pusē, tagad ļāvis savas filmas aktieriem atraisīties. Turklāt viens no filmas scenāristiem, aktieris un producents Logans Spārks (Logan Spark) ilgus gadus draudzējies ar Hariju Dīnu Stentonu.
Lokarno kinofestivālā, pateicoties Ekumēniskajai žūrijai par balvu savai diezgan ateistiskajai filmai, Lucky režisors Linčs teica – ar to ticības varavīksnei tiek pielikta vēl viena krāsa – melnā.
Patiesībā Lucky ir brīnišķīga filma par dzīves jēgas meklēšanu un garīguma atrašanu – arī uz nāves sliekšņa nav par vēlu sākt mīlēt cilvēkus. Tāpēc pieminēsim aktieri ar filmu, kurā viņš parāda, kā dzīvot, lai cilvēks būtu laimīgs!
Kinoforuma programma kinoteātrī K. Suns - ŠEIT.
Forumu un semināru organizē kristīgā misija Luterāņu Stunda sadarbībā ar LELB Misijas nozari, finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds un starptautiskā ekumēniskā institūcija Interfilm.