Fon Stricka villā valda dzirkstošs prieks, satraukums un spriedze. No rīta stāvu garā rindā pēc kafijas, cauri apkārtējo sarunu murdoņai manās ausīs nonāk teikums: “We’re truly all desperate.” Cilvēki satiekas, smejas, gatavojas iziet auditorijas priekšā un dažās minūtēs pārliecināt citus, ka viņu filmai ir jātop. Vēlams, ar kāda klātesošā finansiālu atbalstu.
Esmu ieradusies klausīties un skatīties Dokumentālo filmu foruma Baltic Sea Docs projektu prezentācijas – pičingus. Forums šogad atzīmē trīsdesmito gadskārtu, un projektu atlasē līdzās filmām attīstīšanas un ražošanas stadijā bija arī trīs Coming Soon projekti, kuri jau tuvojas pabeigšanai.
Pičošana pati par sevi ir uzstāšanās māksla. Ja runātājam mirdz acis, ja viņš spēj savu aizrautību nodot tālāk, daļa darba jau ir izdarīta. Režisoram jāpārliecina auditorija par kaut ko tādu, kura galīgā forma bieži vēl nav zināma pat viņam pašam.
Dokumentālais kino dzīvo no neparedzamības, bet prezentācijā jāspēj parādīt virzienu.
Jāpasaka, kāpēc šis stāsts ir svarīgs, kāpēc tieši tagad un kāpēc tieši tev tas jāstāsta. Sēžot zālē, pieķeru sevi arī jautājumā, cik lielā mērā mani aizrauj topošā filma un cik – cilvēks, kurš nupat to pārliecinoši izstāstījis.
Divu dienu garumā mēģinu saprast, kas šos ļoti atšķirīgos projektus vieno. Kas viņiem ir kopīgs, kas šajā dzirkstošajā sajūtā ir pašā kodolā? Karš, nāve, radniecīgas saites, dziedināšana, robežas, ķermeņi, kontrole... un tad es beidzot nonāku pie diviem vārdiem.
BAILES.
BRĪVĪBA.
Mēs katru dienu dzīvojam bailēs. Zemapziņā vai nē, bet baiļu tuvums jūtams vienmēr. Attiecīgi mēs meklējam brīvību – kaut ko tādu, kas mūs atbrīvos no bailēm un ļaus atslābt. Gandrīz katrā projektā bailes sastopas ar brīvību un eksistē blakus. Vēlme būt brīvam bieži sākas tur, kur kaut kas kļuvis neizturams.
Bailēm vispirms ir ļoti konkrēta ģeogrāfija. Ukraina, Krievijas tuvums, Eiropas austrumu robeža. Ivara Zviedra iecerē Eiropas garoza ainavu pārveido žogi, militārā klātbūtne un prettanku šķēršļi, bet cilvēki turpina dzīvot. Projekta aprakstā īpaši paliek prātā Evelīna Bērziņa Opuļos un viņas vienpadsmit kaķi, kas mantoti no mirušajiem kaimiņiem. Kamēr Eiropa domā, vai tās ārējā robeža izturēs, kādam jādomā, kas pēc viņa nāves parūpēsies par kaķiem.
Jevhena Titarenko topošā filma I See No Death, kas tika prezentēta sadaļā Coming Soon, pievēršas dronu operatoriem Ukrainā. Karš iegūst darbalaika maiņu ritmu, savukārt nāve ekrānā var izskatīties pēc videospēles. Mani šajā iecerē satrauc attālums starp darbību un tās sekām – tehnoloģijas ļauj vērot ļoti tuvu un vienlaikus saglabāt fizisku distanci. Pie kara attēliem esam pieraduši arī mēs, kas tiem sekojam no drošības. Tie parādās, pazūd, un dzīve turpinās. Cik daudz no šīs pieraduma sajūtas vajadzīgs izdzīvošanai, un kurā brīdī tā kļūst par nejutīgumu?
Informācijas pārpilnībā kara šausmas kļūst par daļu no nebeidzamas satura plūsmas, kur
ziņām par bombardēšanu seko reklāma, joks un nākamais video.
Nemitīga šausmu klātbūtne ekrānā vēl nenozīmē spēju tās aptvert. Var zināt, ka tepat līdzās turpinās karš, un tomēr aizritināt tā attēlus tālāk. Dokumentālajam kino ir iespēja aizkavēt šo kustību – piešķirt vienam cilvēkam un viņa pieredzei laiku, kuru ikdienas informācijas plūsma tik viegli atņem.
Romana Bondarčuka projektā My Shadows Grow Faster Than Me karš ienāk caur ģimenes pārcelšanos uz Lielbritāniju un bērniem, kuri jaunajā vidē mainās ātrāk, nekā vecāki spēj aptvert. Vecajā Kijivas dzīvoklī atstāta ieslēgta novērošanas kamera ļauj vēl kādu laiku skatīties uz dzīvi, kuras tur vairs nav. Vēlāk dzīvokli izīrē un kameru izslēdz. Bērni tikmēr apgūst citu valodu un ieradumus. Fiziskā drošība neatceļ zaudējumu, sēras un ilgas pēc mājām.
Tomēr arī šajos projektos dzīve neapstājas pie kara. Režisora Pilipa Docenko Evening School seko pieaugušo mūzikas skolai Kijivā, kur nodarbības turpinās elektrības pārrāvumu un personisku zaudējumu apstākļos. Viens no filmas varoņiem, ievainots karavīrs, atsāk dienestu un turpina mācīties attālināti, būdams frontē. Savā veidā brīvība te iegūst ļoti konkrētu izpausmi – saglabāt savā dzīvē vietu mūzikai, pat ja apstākļi visu uzmanību pieprasa citur.
No ārējām robežām bailes pārvietojas uz ķermeni. Veronikas Liškovas My Other, Perfect Me centrā ir aktrise un mūziķe Tereza, kuras bulīmija sāk apdraudēt arī balsi. Vēlme kontrolēt sevi pakāpeniski atņem kontroli pār to, kas veido viņas profesionālo dzīvi. Filmas iecere ietver videodienasgrāmatas un kopā ar režisori veidotas rekonstrukcijas, kamera nonāk pašas varones rokās, dodot iespēju piedalīties savas pieredzes formulēšanā. Tas ir spēcīgs un, manuprāt, veiksmīgs vizualitātes lēmums stāstā par ķermeni, kurš vairs nešķiet pilnībā savējais.
Dažbrīd pēc vairākām prezentācijām pārņem bezcerība. Karš, slimība, nāve, zaudētas mājas… Šo sajūtu, protams, rada arī pats prezentācijas formāts – vairāku cilvēku gadiem ilga pieredze saspiesta dažās minūtēs, kurās jāparāda būtiskākais un jāpaspēj satricināt. Vērtētāji un skatītāji meklē sensāciju, kaut ko tādu, kas šokēs un aizķers. Rodas jautājums – vai projektu tirgus pats nepieprasa ciešanām kļūt viegli nolasāmām? Vai klusākam, grūtāk izstāstāmam darbam ir tādas pašas iespējas piesaistīt uzmanību? Tā, protams, nav pretenzija pret filmu autoriem, drīzāk neērtība par apstākļiem, kuros viņiem jāpierāda savu stāstu nepieciešamība.
Tāpēc jo vairāk novērtēju projektus, kuros brīvība parādās arī kinovalodā. Villes Sepenena un Johana Huimerinda Borderline pievēršas Igaunijas un Somijas pierobežai ar Krieviju, tomēr robežas jēdziens te ātri izplešas ārpus ģeopolitikas.
Šobrīd robežu tēmas ir aktuālas, taču īstā Eiropas kino modē lēni un ilgi skatīties uz robežstabu nav pārāk aizraujoši.
Nezinot, par ko ir filma, pie sevis domāju: “Hmm, viens pičs par robežām jau bija… Kā šis atšķirsies?”
Borderline piedāvā pāriet no robežstabiem uz cilvēka apziņu; skatoties mazo fragmentu, liekas, it kā telpā izplatītos maģijas piepildīta migla. Kamēr bailes ir vienmēr līdzās un robežas pārāk tuvas, sapņos, rituālos un transā turpinās cita kustība. Filmas pasaulē sastopams pareizticīgo priesteris, mušmiru ceremonijas vadītājs un policiste ar ezoterisku skatījumu uz meža spēkiem; šie cilvēki dzīvo līdzās fiziski arvien stingrāk novilktām robežām, bet viņu priekšstati par realitāti ir daudz caurlaidīgāki. Caur tādiem filmas varoņiem, var just, šis ir un būs kaut kas ļoti īpašs, tomēr paliek arī ziņkāre, cik tuvu filma spēs piekļūt šo cilvēku pasaules izpratnei, nepārvēršot viņus par ekscentrisku personāžu kolekciju. Tieši no šī tuvuma, šķiet, būs atkarīgs daudz. Šis noteikti ir projekts, kam pasekošu līdzi tuvāk.
Vēl viens no projektiem, kas ieintriģēja, ir Sailas Kivelas Lunatics. Cilvēce ir aizlidojusi uz Mēnesi, bet sievietes pieredze savā ķermenī joprojām var palikt bez saprotama skaidrojuma. Režisore pievēršas saviem premenstruālajiem disforiskajiem traucējumiem jeb PMDD, sasaistot personisko pieredzi ar kosmosa iekarošanas vēsturi. Iecerētajā filmā stāstnieka loma uzticēta pašam Mēnesim, bet olšūna, debess ķermenis un raķešu palaišana nonāk vienā vizuālā domāšanas laukā. Jau īsajā fragmentā Lunatics piesaistīja ar radikālu, krāšņu vizuālo valodu. Mani aizrauj šīs ieceres bezkaunība un tiešums – caur personīgo pieredzi režisore uzdod jautājumus par sievietes ķermeni un to, kā tas tiek pakļauts patriarhālas sabiedrības kontrolei, tik vienkārši ignorējot dažādus simptomus un norakstot tos uz pieņēmumu, ka sievietes jau tāpat ir pārāk emocionālas. Saila ironizē, ka cilvēks ir pratis aizlidot uz Mēnesi, bet izpratnē par sievietes ķermeni un menstruālā cikla ietekmi joprojām ir būtiski robi. Nevaru noliegt, ka pati nezināju par šādiem traucējumiem pirms tam, lai gan es arī esmu sieviete, un šī nezināšana liek aizdomāties, cik daudz par savu ķermeni vēl nav bijis iespējas saprast.
Jūtu – kaut kāds deglītis iekšā atkal kņud, režisores aizrautība un enerģija ir to aizdedzinājusi. Kura cilvēka pieredzi līdzšinējais progress ir palīdzējis saprast? Un kurš joprojām gaida, lai viņa ciešanām vispār noticētu? Kosmosa arhīvi šeit iegūst jaunu kontekstu, bet ķermenis – mērogu, kuru tam ierasti nepiešķir. Treileris un vizuālā valoda spēcīgi atšķiras no pārējiem projektiem, jūtams, ka šī būs eksperimentāla, dusmīga, feministiska un radikāla filma. Gaidu ar īpašu nepacietību.
Citādu brīvības iespēju piedāvā Zuzannas Solakevičas 35 Letters. Režisore atrod slēgtas modeļu aģentūras mapi ar norādi “Neatbildēt”, mapē ir trīsdesmit piecas pusaudžu vēstules, sūtītas deviņdesmito gadu vidū. Pēc aptuveni trīsdesmit gadiem viņa uz tām atbild un sāk meklēt autores.
Sievietēm tagad ir pašām savas meitas, un līdz ar vēstulēm atgriežas jautājums par to, kādu dzīvi viņas reiz bija iztēlojušās. Vai nepiepildītu sapni iespējams vienkārši atstāt pagātnē? Kas notiek, kad to sāk piepildīt caur bērnu? Projekts sola ļoti interesantu sarunu starp paaudzēm, kuru priekšstati par panākumiem un iespējamo vairs nesakrīt. Deviņdesmito gadu vietējās televīzijas un amatieru ieraksti te var palīdzēt atcerēties arī vidi, kurā šie sapņi vispār radās. Ieceres pievilcība ir tieši konkrētajās sievietēs un viņu pretrunās, lai gan mani pagaidām nodarbina doma, kā režisore izlīdzsvaros māšu un meitu daudzbalsību, lai katrai paliktu sava telpa..
Kino kā attiecību labošanas mēģinājums parādās arī projektā Cords of Bliss, kur režisore Žanila Jusupjana filmē savu brāli, kirgīzu mūziķi ar dzirdes traucējumiem. Tuvība nenozīmē, ka otram automātiski ir iespējams piekļūt. Savukārt Karlosa E. Lesmesa filmā Beautiful Stupid Thing mātes pārcelšanās no Kolumbijas uz Igauniju kļūst par sākumu kopīgām spēlēm, iztēlotam sencim un mēģinājumam tuvoties ģimenes noklusētajam zaudējumam. Iztēle dod iespēju sākt sarunu, kurai ikdienā pietrūcis valodas. Brīvība var nozīmēt arī atļauju mainīt attiecības, kuras gadiem likās iestrēgušas vienā un tajā pašā vietā.
Īpaši gaidu Jūrates Samuļonītes filmu Two of Us par diviem vīriešiem, kuri kopā ir jau piecdesmit trīs gadus, kopš padomju laikiem Lietuvā. Žurnālists Vitālijs un kora tenors Albīns apkārtējiem uzdodas par tēvu un dēlu, un viņu attiecību ilgums liek pavisam citādi domāt par slēpšanās cenu. Pusgadsimts kopā nozīmē neskaitāmus ikdienas lēmumus par to, ko drīkst pateikt, kam uzticēties un kā sevi nosaukt. Viņu stāsts īpaši skaudri izgaismo atšķirīgo tempu, kādā Baltijas valstīs tiek atzītas viendzimuma pāru tiesības. Igaunijā kopš 2024. gada iespējams noslēgt laulību neatkarīgi no partneru dzimuma, Latvijā tā paša gada jūlijā stājās spēkā partnerības regulējums, kas nodrošina daļu juridiskās aizsardzības, tomēr nav pielīdzināms laulībai. Lietuvā 2025. gada Konstitucionālās tiesas spriedums pavēra viendzimuma pāriem iespēju panākt partnerības atzīšanu tiesā. Aiz šiem datumiem ir cilvēki, kuru kopdzīve sākusies gadu desmitiem pirms valsts gatavības to atzīt. Politiskais aicinājums vēl pagaidīt viņu dzīvē nozīmē pavisam konkrētu, neatgūstamu laiku; cīņa par attiecību atzīšanu sastopas ar Albīna slimību un laika trūkumu.
Par šādu stāstu viegli teikt “nemirstīga mīlestība”, tomēr mani vairāk uzrunā tieši abu cilvēku ievainojamība.
Mīlestība ir izturējusi ļoti ilgi, bet viņiem pašiem laiks ir ierobežots. Tikai divas minūtes garais treileris ar ārkārtīgu maigumu un jutekliskumu aizķer sirds stīgas, un man pār vaigu gandrīz norit asara. Cik ilgi cilvēkam jāgaida, lai viņa mīlestību pārstātu uztvert kā kaut ko apspriežamu?
Ar pavisam citu enerģiju auditoriju uzrunāja Ievas Ozoliņas Parādā nepaliks neviens / Wise Guys, kas arī tika rādīta sadaļā Coming Soon. Divi bijušie gangsteri sāk legālu parādu piedziņas biznesu, līdzi paņemot iemaņas no agrākās dzīves; piecpadsmit minūšu fragmentā Latvijas “krusttēvi” jau paguva šarmēt auditoriju. Humors mijas ar melanholiju, bet zāles dzīvā reakcija ļāva sajust, cik ātri varoņa klātbūtne spēj pārņemt skatītāju. Pagātnes pārvēršana aizraujošā stāstā ir vara, īpaši tad, ja stāstītājs prot sasmīdināt. Gaidu, kā filma izturēs spriedzi starp varoņu paštēlu, viņu ievainojamību un vidi, kas viņus izveidojusi.
Taču vislielāko apmulsumu manī izraisīja saruna par mākslīgo intelektu. Vienā no prezentācijām režisore Patrisija Venti stāstīja par aptuveni minūti ģenerēta materiāla savā arhīvu filmā Trains Towards the Night: On the Use of Images. Filma analizē nacistu propagandas attēlus no Terezīnas geto un paredz izmantot MI, lai radītu attēlus pēc saglabāta, savulaik nerealizēta scenārija. Autore uzsver, ka tie būs skaidri identificējami kā mūsdienās veidotas konstrukcijas un netiks pasniegti kā atrasts vēsturisks materiāls. Šis nošķīrums ir būtisks, tomēr manu neērtību neatceļ. Ja filma pēta, kā attēli iegūst ticamību un kalpo varai, ģenerētu attēlu radīšana tajā kļūst par ļoti prasīgu izvēli. Ko tie ļauj saprast tādu, ko nevarētu atklāt saglabātais teksts, skaņa vai pati attēla neesamība? Trūkstošs kadrs arī kaut ko pasaka. Vēstures pārrāvums var būt vieta, kurā skatītājam jāpaliek ar nezināšanu. Pieņemu, ka projekts varētu izraisīt daudz diskusiju par to, kuram pieder vara pār attēliem un kuram ir tiesības definēt, kas ir īsts attēls un kas nav.
* * *
Skatoties projektus, domāju par vēlmi iemūžināt to, kas pamazām zūd, – cilvēkus, viņu atmiņas, attiecības un dzīvi vietās, kurās vairs nevarēs atgriezties. Kamera nespēj apturēt šo zaudējumu, taču filmēšana var dot laiku sarunai, kas gadiem atlikta, vai palīdzēt atrast vārdus sāpīgai pieredzei. Šajā procesā dokumentālais kino var arī dziedēt – kaut kas mainās jau tajā brīdī, kad cilvēks jūtas sadzirdēts.
Domās atgriežos pie kafijas rindā dzirdētā “We’re truly all desperate.” Tagad šis teikums iegūst citu nokrāsu. Divas dienas klausoties autoros, viņu aizrautība pielīp, dažu minūšu fragmenti paliek prātā vēl ilgi pēc prezentācijas beigām. Gribas uzzināt, kur nonāks šie cilvēki un viņu stāsti. Un gribas cerēt, ka nākamreiz, kad sēdēšu zālē, viņiem vairs nebūs jāpārliecina, kāpēc filmai jātop. Varēs runāt pati filma.
