Dokumentālais kino ir tas, kas neļauj paslēpties savā esošajā vai neesošajā komforta zonā, savā mikropasaules alā, savos dzīves principos vien – tas uzgāž virsū lielo pasauli ar tās globālajām un personalizētajām problēmām. Festivāls “ArtDocFest / Riga” pēc savas būtības, sūtības un deklarētā mērķa ir karsto tendenču uzrādītājs, procesu ietekmētājs un virzītājs, tikšanās savējiem un pārdomu šalts visiem iesaistītajiem.
Šogad, kad mums tuvumā ir asiņaina kara gada pieredze, filmas gribot negribot tiek skatītas no šī aspekta – kas ir tas, kas izraisa vardarbību pasaulē, un kas ir tas lielais, gaišais, vitālais spēks, kas cilvēcei dod cerību? Un kādā formā tas jāietērpj, lai taptu gan labs, varoņus un skatītājus mīlošs kino, gan mudinājums atvērt acis procesu lēmējiem?
Priekšnojautas dzirkstošais spēks
Viens no dokumentālista galvenajiem talantiem ir sajust sabiedrības seismogrammu – kas un kur viļņojas, kas un kur briest, kas un kur nes nākotnes lādiņu. Tas nav matemātiski aprēķināms process, taču ir jāpārzina darbības lauks, kā uz šaha dēļa modelējot nākamās kombinācijas. Uzsākot projektu ar vairākiem varoņiem, kam seko līdzi noteiktā laika posmā, galarezultātu nevar paredzēt nekad un tas, empātiski raugoties, vienmēr būs interesanti. Ja vēl tas notiek Krievijā ar tās absurdi krāšņo cilvēcisko un valstisko ainavu, tad aizraujošs kino ir garantēts; kinematogrāfista atbildība paliek salikt akcentus. Antuāna Katina filma Svētki / Holidays (Šveice, seanss 3. martā) ir gan ļoti dzīvelīgs, gan pravietisks vēstījums par četriem Sanktpēterburgas varoņiem, kas uz valstisko svētku fona nospēlē tobrīd vēl neesošā kara prelūdiju. Viņi nedara neko īpašu, tikai sapņo un “sitas pa dzīvi”, kamēr valsts svin svētkus vienā laidā un katru reizi kādu pūlīti svinētāju padauza ar stekiem vai sabāž drošībnieku mašīnās.
Džusam, kazahu imigrantam, tā ir ikdiena, jo viņš ieradies labākas dzīves meklējumos, balansē uz nelegālā robežas, cenšas nopelnīt, zog pārtiku, kausta blaktis viesstrādnieku pārbāztā dzīvoklī, skaļās telefona sarunās atgaiņājas no uzstājīgas bērna mātes un izklaidēs metas ar dabisku veiklību. Kāda vēl ideoloģija?! 9. maija parādē var forši nocopēt kādu zaķi – atraisītu skaistuļu tur bez gala! Atliek vien ienirt pūlī...
Turpat kaut kur ir viņa vienaudze Dina, trolejbusa vadītāja un proletariāta jaunā balss; viņa necieš imigrantus, nievā savus degradētos krievu tautiešus, aicina pakārt Putinu centrālajā laukumā, konfliktē ar policistiem un uzskata, ka Krievijai ļoti vajag pilsoņu karu, lai tiktu vaļā no visiem liekajiem, ģļēvajiem un nepareizajiem... Viņai ir principi un sāpe, svētkus viņa neieredz, jo galvenais ir cīņa. Mazas skudriņas izmisīgās pūles, kas aprobežojas ar tobrīd vēl neapvaldītu izteikšanās brīvību. Valsts viņai ir mūris, ap kuru dauzīt asiņainas dūres, lai cik skaistus salūtus tā šauj.
Ņikita savukārt ir ļoti tendēts uz svētkiem. Ideoloģija arī viņam ir pilnīgi vienaldzīga, viņš pelna ar adrenalīnu – vadā cilvēkus pa jumtiem, no kuriem svētkos salūtu var redzēt vislabāk. Kopīga bēgšana no policijas vai vismaz tās kaitināšana ir normāla viņa biznesa sastāvdaļa. Viņš ir jauns, tehniski izglītots, lidina dronus un noraugās uz visu no augšas. Purpina, ka valsts režīms ir sviests, bet pretī nestājas.
Tikmēr Anna, valdonīga skaistule pirmspensijas gados, peld režīmā kā saposts kuģis un sapņo par pelnīto atpūtu. Kādam svētki ir jāorganizē, kādam jāsatīra, kādam tie imigranti jāpieņem darbā un jāuzrauga. Komunālie priekšnieki vienmēr ir vajadzīgi, katram režīmam. Un kāda vaina 8. martam, kad visi vīriešu kārtas kolēģi kā pirmklasnieki ierindā pasniedz obligāto puķi un izstosta cildinošu apsveikumu?
Visi filmas varoņi cenšas tikt galā ar savu personisko dzīvi un ikdienu, viņi nelemj likteņus, tomēr kā masa viņi visi kopā pietuvina katastrofu.
Vizuāli un dramaturģiski piesātinātā filma datēta ar 2022. gadu, bet filmēšanas laikā traģiskais 2022. gada 24. februāris vēl nav pienācis. Tomēr tas ir spilgti nojaušams kā masas kopējā bezatbildība un vieglprātība, kā Titāniks, kas jau sadūries ar aisbergu, kamēr pasažieri turpina dzīres. Pozīcija “Ko tad es?” atspēlējas pilnīgi visiem – arī filmas it kā apolitiskajiem varoņiem. Anna pēc vīra nāves mierinājumu vēlas gūt pie māsas Ukrainā, Ņikita ir uzaicināts būt par dronu apmācības instruktoru Donbasā (kāpēc gan ne?), Dinas mēle un antiPutina pozīcija arī neko saulainu viņai tēvzemē nesola... Zināmā drošībā varētu būt vien Džuss, jo beidzot ir ticis cietumā. Arī tur puiši iemanās svinēt Jauno gadu un vēlēt visu sapņu piepildīšanos, kamēr varas žņaugi tos ir koriģējuši līdz minimumam. Šīs filmas “prozit!” ir ar traģisku priekšnojautu garšu, izcila Krievijas sabiedrības seismogramma tās attiecībās ar skaisti iesaiņoto ideoloģisko neprātu.
Ziedēšanu nav iespējams aizliegt
Kurp tas aizved, varam skatīt no otras puses – jau kā kara sekas, kam veltītas vairākas filmas. Milas Tešajevas un Markusa Lenca Kad Bučā atnāca pavasaris / When Spring Came to Bucha (Vācija, Ukraina, seanss 3. martā) izmanto līdzīgu paņēmienu – situācija pēc Krievijas armijas atkāpšanās tiek fiksēta ar vairāku varoņu starpniecību. Tie ir fragmentētāki un nav izsekoti ilgākā laika posmā, taču rada kopskatu ar visai pārsteidzošu vietas portretu – par galveno drāmu kļūst traģēdijas iesaiņošana ikdienības formātā.
Arī Bučā ir “cilvēki parastie”, sabiedrība, kur kādam komunālās saimniecības pārstāvim jāsavāc nogalināto līķi, kādai skolotājai jāvada mācību stunda vienai vienīgai skolniecei klasē; kādam jātaisnojas par nekārtību nogalināto uzskaitē; kādam šajā procesā jākoķetē, kādam jāiemīlas un jāsvin kāzas armijas priekšā, pirmo valsi izdejojot armijas formas tērpā un ieroču klātbūtnē; kādam kara prokuroram jāpieraksta, kā tieši kurš Bučas iedzīvotājs nogalināts un kādi materiālie zaudējumi kuram radīti; kādam priesterim jāsludina atdalīšanās no Maskavas patriarhāta un jāuzklausa sieviešu loģiskās klaigas – “kāda starpība, kurā baznīcā iet, ja man nav, kur dzīvot!”
Un priesteris var tikai svētīt kolektīvi izraktos kapus, sludināt Kristus augšāmcelšanos starp neidentificētu upuru krustiem un teikt, lai nesēro par zaudētajām mājām, – tās drīz uzcelsim jaunas. Galvenais ir dzīvība! Kristus augšāmcelšanās brīnums! Tik ļoti bradāts, tik nesaudzīgi nīcināts, tik bezpalīdzīgs šajā kara realitātē... Filmas pēcgarša ir šokējošā ikdienība, par kādu kļūst kara sekas un ziedošā ķiršu koka apsolījums – ziedēt nevar aizliegt pat drupās.
Ar jaunības spēku un dokumentālistes talantīgo neatlaidību to apliecina arī režisores Alisas Kovaļenko Mēs nepazudīsim / We Will Not Fade Away (Ukraina, Francija, Polija, seanss 6. martā) – filma, kas veidota kā piecu Donbasa jauniešu portrets. Mazs ciems, kur karš sācies jau 2014. gadā, un bērni, kas pie tā klātbūtnes ir pieraduši. Saauguši ar kara tuvumu tik ļoti, ka nepievērš tam galveno uzmanību, jo katram sava nākotne šķiet svarīgāka. Vienam tā ir motocikla labošana, citam dziesmu ierakstīšana; viena meitene drupas glezno, cita vietas traģēdijā atklāj fotogrāfes talantu. Šie jaunieši ir gaiši arī uz iznīcības fona, kas atkāpjas dabiskās dzīvotgribas priekšā. Viņi dejo, smejas, uzklausa vecāku pamācības, strīdas par nākotnes profesiju un ģimenes modeli. Viņi ir cerīgi jaunieši vietā, ko vēl cenšas nenorakstīt kā bezcerīgu – te ir viņu mājas, viņu ģimenes, te mīt bērnība un pieder sirds. Viņi mīl, tic un dara; jā, viņi nepadodas depresijai, gluži pretēji. Izdzirdējuši slavena ukraiņu alpīnista aicinājumu trenēties Himalaju ekspedīcijai, viņi to pieņem kā izaicinājumu un sāk fiziski gatavoties – katrs savā pagalmā, drupu kaudzē vai sapluinītajā infrastruktūrā. Viņi aizkustinoši kāpj paši savā piefrontes kalniņā un sūta video pasaulei – hei, mēs esam dzīvi, esam te, mīlam paši savu zemi! Sižeta pagrieziens ar reālo nokļūšanu Nepālā un jauniešu eksplozīvo laimes sajūtu vienlaikus ir gan kulminācija, gan sarežģījums. Pēc virsotnes seko kritiens realitātē – nav atnācis burvis ar miera atslēgu Donbasam, nav ne drošības, ne gludas nākotnes. Viņi, nu jau kalnu virsotnes redzējušie, atkal tiek iemesti ģeopolitisko kaislību atvarā. Viņi, kas tur vienkārši piedzimuši un grib būt ukraiņi, kas pirms Himalaju virsotnes savas valsts karogu uzvelk uz necila šķūnīša jumta savā pagalmā. Ne tāpēc, ka kāds liek vai filmē, bet tāpēc, ka mīl savu valsti tās vissarežģītākajā reģionā. Viņi uzzied katrs savā veidā, taču, lai izdzīvotu, bērnības vietas ir jāpamet militārās stihijas varā.
Filmas beigās titri vēsta, ka tikai trīs no varoņiem ir drošībā ārpus sava reģiona, bet divu palikušo liktenis nav zināms. Viens no šiem puišiem svārstījās starp aktiera profesiju un kolektīvismu, jo “puse klases stājas policistos”, un uzjautrināja publiku, paklausīgi pieņemot vecmāmiņas padomus. Likās, ka viņš būs ekrāna zvaigzne, taču virsotnes, šķiet, iemācīja citu. Cīnīties un sūtīt vēsti pasaulei – mēs nepazudīsim!
Kurš tad kuru nodeva?
Viena no programmas kopējām tendencēm ir filmas varoņu identitātes meklējumi. Šajā vēlmē izzināt savas saknes var saskatīt gan sabiedrības individuālo locekļu apjukumu un atbalsta punkta meklējumu arvien neizprotamākās, trauksmainākās pasaules priekšā, gan atvēzienu izcelt no pagātnes noklusētas, biedējošas, neizsāpētas lappuses un gūt no tām mācību. Personisks stāsts vienmēr palīdz šādos pagātnes ceļojumos, pārmet cilvēciski saprotamu tiltu starp pagātni un šodienu ar apziņu – tas viss ir nākotnes labā! Jo tik ļoti gribas ticēt, ka pagātnes asiņainās mācības spēj ietekmēt gaišāku rītdienu, ka iepriekšējo paaudžu ciešanas sniedz garantijas viņu pēcteču veselajam saprātam... Ekrāns iesaistās šajā apgaismības cīņā, bet nevar ielīst katra varmākas un apmātā smadzenēs. Tie, kas vēsturi loka pēc sava prāta, truli un ietiepīgi nedzirdēs, neredzēs, nesapratīs, kamēr līdzi domājošie ieslīgs vēl neatbildamākos jautājumos – kā varēja notikt tāda mēroga traģēdijas?
Aļonas van der Horstas filma Pagriez savu ķermeni pret sauli / Turn Your Body to the Sun (Nīderlande, seanss 4. martā) būtu piespiedu kārtā rādāma katram bijušās padomju impērijas un arī mūsdienu Eiropas pilsonim. Tā stāsta par savas identitātes apzināšanos un varones tēva drāmu, kas pārstāv vairākus miljonus samaltu likteņu, – režisores tēvs kā jauns tatāru puisis 19 gadu vecumā 1941. gadā tika iesaukts Sarkanajā armijā, izgāja kauju elli, kļuva par karagūstekni, bada dēļ tika ieskaitīts vācu armijā, iesaistījās, sabotēja, pūlējās izdzīvot, pārbēga pie amerikāņiem, strādāja par tulku, tika nodots angļiem, notiesāts Krievijā, atstrādājis desmit gadus Gulagā, palicis dzīvs… un par šiem četrpadsmit savas dzīves gadiem klusējis līdz nāves stundai. Viņš palicis noslēpums arī savām meitām, kas jau padzīvojušā vecumā gatavas minēt viņa dzīves mīklu. Galvenā varone, Nīderlandes pilsone, dalās savās šaubās – kādā valodā stāstu izklāstīt? Krievu mēle viņai ir mākslas un kultūras valoda, dzimtā un mātes runa, taču vienlaikus tā ir arī ienaidnieka valoda, kurā runā ļaunums. Tā ir viņas drāma – piederēt tautai, kas nodarījusi pāri ne tikai citiem, bet visvairāk pati sev, tā ir traģēdija, kam šobrīd pakļautas nākamās paaudzes.
Filma Pagriez savu ķermeni pret sauli ir ļoti māksliniecisks darbs, jo personiskais stāsts, meitas pūliņi rekonstruēt tēva likteni ir veikti ar ļoti izteiksmīgu, neredzētu, plašu, detalizētu, emocionāli iespaidīgu kara arhīva materiālu palīdzību, kas montēti tēlaini un vienlaikus precīzi. Tas dod vispārinājuma efektu, kam konkrētais liktenis ir tikai viens no vēsturiskās masas bezkaislīgā materiāla, varas vampīru spēļmantiņa, plika miesa, ko triekt straumē un tankus stumt, ko padarīt par lielgabala gaļu, pakļaut badam un pazemojumiem, lai vēlāk apsūdzētu dzimtenes nodevībā. “Kurš kuru nodeva?” – bez atbildes jautā filmas neredzamais varonis – “Es dzimteni vai dzimtene mani?” Viņš bija tas, kurš izdzīvoja un atrada spēku nesabrukt, mīlēt, radīt bērnus un klusēt par savas dzīves traģēdiju.
Filma jau pašā sākumā kļūst arī par mīlas stāstu un augstas gara dzīves manifestu, jo meitu rīcībā ir vecāku sarakste lēģera laikā. Tieši šīs cieņas pilnās vēstules ar pasaules klasiķu dzejas citātiem, perfektā rokrakstā, ar glītiem zīmējumiem, izsmalcinātu tekstu, ar augstu iekšējo inteliģenci un atsaucēm uz pasaules kultūras vērtībām šokējoši un cerīgi krasi kontrastē ar brutālo kara mašīnu un tās asiņainajiem darbiem. Tā mala ne tikai fiziski, bet lauza arī garīgi, jo šo gūstekņu miljonu turpmākajā vēsturē nebija. Viņi bija izsvītroti kā lieks balasts un kauna traips, kura likteni izlēma trīs lielie un varenie – Čerčils, Rūzvelts un Staļins, ko filmas varone konsekventi dēvē par “cilvēkēdāju”. Šie sabiedroto izdotie karagūstekņi Padomju Savienībā bija liekie, nevajadzīgie, aizmirstamie – pat izdzīvojuši, tie katrs savu likteni novilka līdz galam savā iekšējā izolācijā. Viņu neizstāstītais traumē vēl nākamās paaudzes, kas maldās identitātes meklējumos un spiestas savu dzimto valodu atzīt par ienaidnieka mēli. Taču filmas stāstā ir mīlestība, sapratne, turpinājums, izlīgums, mierinājums – filma nav gaudu dziesma. Pagriez savu ķermeni pret sauli ir smalks, fundamentāls un ietilpīgs darbs ar precīzu dzīvības kodu – kad pasaules vājprātā nevari neko vairāk, tad pagriez ķermeni pret sauli un ielaid tās starus dvēselē. Izturi tumsu!
Pat šajā skarbajā Eiropas ceļu vēstījumā galvenais varonis meitām kā lielāko dārgumu un noslēpumu vēstījis – “es taču redzēju Parīzes Dievmātes katedrāli un pirmo reizi biju pie jūras!” Vēlāk, savā filozofiskās izolācijas patvērumā, bijušais “dzimtenes nodevējs” pievērsies senākajam pasaules eposam Gilgamešs un citē fundamentālos jautājumus par dzīvības un nāves miju: “Vai tad uz mūžiem mēs ceļam mājas? Vai cilvēkam ir vara pār savu likteni?” Filmā šie teksti paver pārlaicīgu dimensiju, bet katra cilvēka dzīves nogrieznī ir atbildami individuāli.
Apmātības zvēriskais naids
Tuvāk pie Gilgameša, Tuvajos Austrumos, risinās, manuprāt, skarbākais no šī gada ArtDocFest filmu stāstiem – tas ir Irākas teritorijā notiekošais genocīds pret etnoreliģisko minoritāti jezīdiem. Nežēlīgi cinisks un sātanisks tas ir trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas notiek neiedomājamā varmācībā pret jezīdu sievietēm un bērniem, otrkārt, tas balstīts uz reliģiskas bāzes – fundamentālie islāmisti ar asinīm un slepkavošanu spiež jezīdus atteikties no savas ticības un pāriet islamā – un, treškārt, tas ir gadiem neatrisnāts konflikts, ko pasaules sabiedrība nespēj apturēt. Filmu Sindžaras eņģeļi / Angels of Sinjar (Polija, Vācija, seanss 4. martā) veidojusi Hanna Polaka, ASV Kinoakadēmijas Oskara un Emmy balvām nominētā kinorežisore, kas līdz ar jaunu jezīdu sievieti Hanifu dodas pārdrošos braucienos uz Sindžaras reģionu Irākas ziemeļos. 2014. gadā notikušais Islāma valsts kaujinieku uzbrukums Hanifai atņēmis piecas jaunākās māsas, kas aizvestas verdzībā. Tēvs no pārdzīvojumiem miris, un Hanifas uzdevums ir māsas atbrīvot. Tas nozīmē – atrast, uzzināt cenu, izpirkt, samainīt, atvest atpakaļ dzīvē.
Paralēlais filmas varonis ir jauns vīrietis, kas uzbrukumos zaudējis piecus brāļus un vecākus, bet pats uzskatīts par mirušu un tāpēc izdzīvojis. Viņa māsa ir aizvesta verdzībā, bet pēc seksuālas vardarbības viņai izdevies izbēgt. Kopā ar citu jaunu sievieti, kas bailēs no izvarošanas sevi sakropļojusi, abas sākušas liecināt tik skaļi, ka 2016. gadā saņem Saharova miera prēmiju par šī genocīda atmaskošanu. Hanifa tikmēr citu pēc citas cenšas izpirkt savas māsas, meklējot viņu pēdas šaušalīgi izpostītajā reģionā. Hanifa ir enerģiska, emocionāla un spēcīga, tikai tā var šīs vardarbības liecības izturēt. Viņa atgūst četras māsas, jaunākā ir pavisam vēl bērns; visas patvērušās Vācijā, kur dzīvo lielākā jezīdu kopiena ārpus Irākas, taču sirds sauc uz dzimtenes kailajiem kalniem. Tur ir bīstami, tur valda posts, izmisums, briesmas, taču tur ir savējie – cilvēki, kas jāglābj.
Jezīdi ir kurdiem etniski tuva minoritāte, kurai nekad nav bijis savas valsts, bet ir sava sinkrētiska, ārpusniekam neizprotama monoteistiska reliģija – seno Mezopotāmijas reliģiju un zoroastrisma krustojums, senāks par islamu un kristietību. Tieši šis aspekts – varmācība reliģiskās piederības dēļ – konfliktu padara baisi iracionālu. Jezīdi dejo rituālas dejas, sien lūgšanu mezglus tempļos, mājās viņiem ir gulta, kur nakšņo Dievs, viņam ir septiņi erceņģeļi, no tiem galvenais ir pāva formā; viņi pielūdz sauli, ūdeni un uguni, labprātīgi laulības slēdz tikai sava etnosa ietvaros, un senā reliģija tiek nodota no mutes mutē, no paaudzes paaudzē... Viņi glabā noslēpumu, ir vienmēr vajāti un tomēr stipri.
Arī Sindžaras eņģeļu stāsts balansē starp šausmām un apbrīnu par to, ar kādu šī minoritāte saglabā uzticību savai reliģiskajai piederībai, kuras dēļ gatavi mirt. Islāma fundamentālisti viņus uzskata par ķeceriem un varmācību maskē aiz Korāna sludināšanas. Tie bērni, kas pakļaujas, visbiežāk tiek padarīti par pašnāvniekiem. Vai kāds islāmu pieņem ar mīlestību un pateicību, nav ārpusnieku varā spriest, taču, kad viena no Hanifas izglābtajām māsām tirgū lūdz nopirkt hidžabu, notrīs ne tikai māsas, bet arī skatītāju sirdis. Vai tiešām ar varu var piespiest mīlēt, ticēt un lūgt? Par tik šausminošu cenu, kā mūsu laikā, divdesmit pirmajā gadsimtā, maksā jezīdu tauta?
Sindžaras eņģeļi dokumentāli sākas ar bruņotu kontroles punktu šķēršošanu, bet poētiski – ar skaistām kalnu virsotnēm un atklāsmi, ka jezīdu reliģijā nav Sātana. Taču viņa darbi šajā filmā ir redzami, un tā diemžēl nav metafora.
Interesanti, ka filma ir iekļauta Baltijas konkursa programmā kā Vācijas un Polijas kopražojuma produkts. Abas valstis filmā parādās kā jezīdu sāpes uzklausītājas – Vācija ir lielākā patvēruma devēja, Polija atbalsta morāli un jūt līdzi. Taču Baltijas konteksts kļūst dziļāks, kad apzināmies – kari, kas mūs neskar tieši, ir tikpat traģiski kā tuvējie. Arī šī filma uzdod jautājumu: kam ir jānotiek, lai nebūtu naida – tāpat kā jezīdismā nav Sātana?
Ģimenes patvērums
Uz globālo satricinājumu fona mikropasaules glābiņš kļūst par vissvarīgāko – tieši tur mājo mīlestība, izpratne, drošība... Tā taču vajadzētu būt, lai pasaule turētos līdzsvarā! To saprot arī kinematogrāfisti, ģimenes stāstos meklējot plašāku kontekstu. Guļas Mirzojevas Katja un Rimma / Katia and Rimma (Francija, Tadžikistāna, seanss 5. martā) ļauj ieskatīties uz ekrāna gandrīz neredzētās Tadžikistānas sadzīvē. Eksotikas meklējumus aizstāj krieviski runājoša ģimene, kuru veido 86 gadus veca vecmāmiņa un dumpīga pusaudze, – viņu mikropasaule vēsta arī par pārmaiņām valstī. Man, kas Tadžikstānas galvaspilsētā Dušanbē bijusi vairākkārt, šī vide un kultūra nav jaunums, secinu tikai – vērienīgā celtniecība arī šeit diktē savus noteikumus, un konkrētajā filmā šis process ir dramaturģijas virzītājspēks, jo mikroģimene dzīvo nojaucamā mājā, kas jāpamet. Vecmāmiņai jāatstāj vieta, kur pavadīti 60 gadi, mazmeitai – visa bērnība. Taču abas nav nekādi vārgie upuri, bet personības ar spēcīgu raksturu, jo īpaši dumpinieciski asā Katja, kas gatava visas vecmāmiņas parpalas izmest miskastē un uz jauno dzīvokli neko no vecajiem mēsliem nevākt līdzi. Arī klasiķu grāmatas, arī kādu neveiklu ikonu, arī nebaltām dienām slēpto iedzīvi, ko pazīst visa PSRS aizejošā paaudze.
Atklāti tvertais dubultportrets uz pārmaiņu fona ir saistošs individuālo attiecību pētījums, kas vispārinās klasiskā paaudžu konfliktā gan starp indivīdiem, gan starp dzīves standartiem, kas pakāpeniski nomaina viens otru. Interesantāks man pat šķiet valsts portretējums, kas neuzkrītoši pavīd ģimenes ikdienas fonā – mūzikas skola, kur melnīgsnējie tadžiki dzied krievu valodā, centrālais laukums, kur ap nacionālajiem simboliem tīņi dragā ar skrituļdēļiem, daudzdzīvokļu pagalma sadzīve, kur mazgadīgie pīpē un dalās sapņos par nākotni. Apzināti provocēts jautājums vai dabiski radies, bet arī te jaunieši sapņo braukt prom. Uz kurieni? Turp, kur notiek dzīve! Un kur tas ir? Kā – kur? Krievijā, protams! Puiši savas nākotnes iespējas saskata vien lielajā valstī – tāpat vien, bez konkrēta plāna. Tikai tāpēc, ka ir pilnībā vai pa pusei krievi, zina valodu, vai vienkārši – inerces pēc. Un tieši nešpetnā Katja ir tā, kas vecmāmiņas viedumā atgādina – kur piedzimi, tur esi noderīgs. Viņai, šķiet, nav ilūziju, un tieši tāpēc viņa ir stiprāka. Valstī, kur pēc PSRS sabrukuma septiņus gadus plosījās traģisks pilsoņu karš un kas ilgstoši uzskatīta par nabadzīgāko no bijušajām republikām, izdzīvošanas stiprums ir vajadzīgs – pat, ja galvaspilsētā zaigo uz ekrāna redzamā attīstības plauksme.
Labākas dzīves meklējumi, pagātnes traumas, ģimeniskā arheoloģija un savas identitātes meklējumi ir vēl kādas vitālas un aizkustinošas filmas saturiskā ass – Daniela Romanajeva filma Violetie zvaniņi / Purple Bells (Izraēla, seanss 5. martā) vēsta par 30 gadus vecā autora ģimeni, kas deviņdesmito gadu sākumā pameta PSRS un nokļuva Izraēlā. Varoņa vecāki ir kolorīti, atraktīvi un atklāti, viņi asprātīgi un ar pašcieņu atklāj grūtību pilno emigrācijas stāstu. Dēls, kurš dzimis jau Izraēlā, ilgi kaunējies no šī fakta – viņa vecāki nāk no bijušās PSRS, viņi nav “īsti ebreji”. Vecāki savukārt Izraēlu sākotnēji uztvēruši kā neglītu, netīru, neattīstītu vietu, kur iemesti izdzīvošanai daudz sliktākos sadzīves un kultūras apstākļos, nekā dzīvojuši Maskavā. Tur viņi bija situēti un cienīti, taču mistiskā asiņu balss, antisemītisma vilnis un pārspīlētas cerības izmeta viņus pasaulē – kā pirmos no tiem, kam masveidā atvērās PSRS robeža. Tad nu viņi attapās šajā mazajā zemes strēlē, kur sāka veidot jaunu dzīvi.
Negatīvo viņi atceras daudz, taču sīksti un ar pārsāpēšanas humoru. Visi iesaistītie uzsver, ka emigrācija vienmēr ir trauma un no tās vajadzētu atturēties. Taču katram ir savi sapņi, kas vienam kļūst par malduguni un salauztu dzīvi, citam par savu spēku pārbaudi un kārotā sasniegšanu. Vai arī lielais režisors, vārdā “dzīve”, izkārto pēc sava prāta, visas bēdas aizslaukot ar kaut ko banāli skaistu un vienkāršu – violetie zvaniņi ir ziedošie koki, kas filmas emigrantiem smaržojuši skaistāk par visiem pārbaudījumiem.
Filmas Violetie zvaniņi kinematogrāfiskais veidols ir asprātīgs, daudzslāņains un vitāls, tik ļoti atbilstošs šīs tautas košajam ģimeniskumam un savu sakņu apziņai. Tā ir gaiša filma, kas ģimeni un tās radīto mikropasauli atklāj kā vienu no visdrošākajiem patvērumiem un ieroci cīņai ar pasaules negācijām. “Mīli savu tuvāko” ir bauslis dzīvē, kam dokumentālais ekrāns pievieno vēl citus aspektus – izzini, izsāpi, dalies! Identitātes meklējumi un samierināšanās ar sevi un citiem šobrīd ir ļoti svarīgs process – pasaules līdzsvara labad.
