Tumsas ieskauti, gaidām seansa sākumu. Ekrāns pamazām saplūst ar sienām un pārņem telpu, ievelkot mūs visus Baltijas jūras miglā. Iesildīšanās pasākumā visi kolektīvi elektrizējamies, un trīsdesmitais 2Annu cēliens var sākties. Uz nedēļu saplūstam un kļūstam par vienotu organismu, vienu vibrējošu mikrovisumu.
Īsfilmu festivāla 2Annas Baltijas konkursa programmu apskata Jauno kritiķu darbnīcas / Emerging Critics’ Workshop dalībniece no Latvijas – Elizabete Didža; autores foto.
Dažādas pieejas, valstis, noskaņas – Baltijas konkursa programma 2ANNĀS šogad pārsteidza ar daudziem jaudīgiem un neparastiem darbiem. Vairākas tēmas caurstrāvo visu programmu – maigums, tehnoloģiju klātbūtne, bailes un vēlme tikt aizsargātam. Liekas, ka filmas kopā veido kaut ko līdzīgu Baltijas reģionālajam stāvoklim, tādu kā Baltijas nervu sistēmu – jūtīgu, saraustītu un nemitīgi reaģējošu uz apkārtējās pasaules spriedzi.
Šī gada programma sadalīta trīs tematiskajos virzienos – Šeit un tagad, Tīklotās dzīves un Saprašanās veidi. Apvienojot fikciju, dokumentalitāti, animāciju un analogos eksperimentus, filmas šķita noregulētas uz kopīgu frekvenci; mēs atrotām piedurknes un metamies iekšā.
Krāsu eksplozija pelēkajā Baltijas betonā. Šogad divas balvas – gan labākās Baltijas konkursa filmas balvu, gan Jauno kritiķu balvu – saņēma muzikālā coming-of-age filma Betona bērni / Concrete Kids (rež. Saulius Baradinskas). Kičīgā stilā ar platu kadrējumu iekrītam postpadomju rotaļlaukumā, kurā stilizēto sporta tērpu banda piekauj galveno varoni. Horeogrāfija un kaujas ainas kopā veido kungfu filmu un mūziklu simbiozi. Galvenais varonis Rokas caur niansētu Domanta Starkauska aktierspēli tiek parādīts kā draudīgs džeks, kurš īstenībā zem šīs maskas ir nobijies, un viss, ko viņš vēlētos, būtu tikt pasargāts un pieņemts. Filmā arī vairākkārt parādās sižeta līnija Amerika-sapņu-zeme, liekot aizdomāties par mazpilsētu jauniešiem, kuri pārvācas uz lielajām pilsētām tikai tāpēc, lai sastaptos ar milzīgu konkurenci un nesasniedzamām cenām. Bet ne par to šoreiz. Filma savā ziņā iezīmējas arī kā autobiogrāfisks darbs, jo arī pats režisors šobrīd mācās Amerikas Filmu institūtā. Piesātinātas krāsas un tehnomūzika, ko jūt pakrūtē, – katrs kadrs un detaļa šķiet pārdomāti līdz pēdējam.
Filmas stāsta kodols ir vienkārša, bet būtiska doma – pasaulē, kas tevi nemitīgi stumj pretī vardarbībai, izvēle neatbildēt ar to pašu var kļūt par spēka izpausmi. Režisors rada aizraujošu kinopieredzi, kurā attēls, skaņa un kustība darbojas pilnīgā simbiozē, veidojot spriedzi, kas saglabājas vēl ilgi pēc beigu titriem. Aizrautīgi sekojam līdzi jaunajam lietuviešu režisoram – izrādās, šī filma vēlāk taps par pilnmetrāžu. Gaidām!
Betona bērni ir filma par to, kā vardarbība var tikt iemācīta un kā tai nepakļauties, tikmēr Igaunijas animācijas filma aɪs kriːm, aɪ skriːm iet pa rotaļīgāku ceļu, kas pieskaras dzimtes lomām; nosaukumā ietverta vārdu spēle – „ice cream” un „I scream”. Liels valzirgs tirgojas spilgti zilā saldējuma mašīnā, kāri vīrieši, pametuši kliedzošas sievietes, gaida rindā. Vispirms liekas, ka filma būs jautra; publika ķiķina, sapriecājusies un atslābusi, bet diezgan drīz top skaidrs, ka filmas mugurkauls ir kas daudz dziļāks un nopietnāks. Spilgtā, pietiekami minimālā animācija par saldējumkāriem vīriešiem pēkšņi izceļ dziļi feministisku šķautni – kur gan mēs vispār būtu bez sievietēm? Filma līkumo starp absurdu un alegorijām ar tādu veiklību, ka beigās neatstāj tikai vienu skaidru interpretāciju, bet liek just ilgstošu mentālu niezi. Vēlāk, ejot garām lielveikala saldētavai, es pieķēru sevi joprojām par to domājam.
Grand Prix laureātfilma (šo godalgu Latvijas īsfilma pēdējo reizi saņēma 2014. gadā), Ildzes Felsbergas Kur saulīte nakti guļ? Roja Andersona tipa stilistikā parāda pelēko latviešu ofisu, kurā pusdienās ir tautasdziesma un alus. Vizuāli noslīpēta un pārdomāta, filma spēlējas ar latviešu identitāti – „pelēkais latvietis”, etnogrāfiskās tradīcijas, tautasdziesmas, bluķa vilkšana… Ko tik mēs nedarām, lai pasargātu paši sevi vai vismaz cerētu, ka kāds sargā mūs. Tāda vēlme pēc aizsardzības vijas cauri visai šāgada Baltijas programmai. Filma izraisīja arī ļoti spēcīgas asociācijas ar seriālu Severance, kurā tāpat pazūdam garos, neomulīgos ofisa gaiteņos.
Citviet programmā vēlme pēc aizsardzības atbalsojas, iespējams, maigākā, intuitīvākā formā. Pievēršamies arī analogajai poēzijai – meditācijai par Baltijas jūru, kas caurstrāvo filmu Vai jūrai ir sirds? / Does the Sea have a Heart? (rež. Miglė Križinauskaitė). Protams, analogajos darbos ir zināms šarms – filmas mirguļošana un grauds pats par sevi jau liek ieslīgt meditatīvā stāvoklī. Vērojam kociņus, kas viļņojas jūras ieelpā un izelpā, esam aicināti ieelpot kopā ar Baltijas jūras viļņiem. Klausāmies šalkoņu lielajā gliemežvākā un atrodam Baltijas jūras sirdspukstus katrā no mums.
Analogie darbi turpina šarmēt arī ar filmu Pastāvīgā dzīve / Permanent Life (rež. Greta Griniūtė). Kontrastainā un spilgtā dejas un mīlestības ritmā plosāmies, trinamies, mežonīgās dejās griežamies uz riņķi, uz riņķi, uz riņķi! Mīlestība var sadziedēt un var saraut gabalos. Vēlāk uzzinu no režisores, ka šī ir viņas pirmā eksperimentālā filma. To izteikti var just – skatoties, var sajust, kā viņas rokas, it kā atraisītas, ir ķērušās pie filmlentes ar tādu pašu kaisli un intensitāti, kādu redzam filmā.
Ievas Ozoliņas filma Omamma, kas arī iederas analogās meditācijas tematikā, savukārt veido Baltijas omīšu portretu. Brīžiem šķiet, ka skatītājs stāv blakus vecai sievietei zem lielas, leknas rabarberu lapas, blakus kādam dziļi pazīstamam, tomēr nekad neiepazītam cilvēkam. Marinēto gurķu smarža, saules staru glāsti, padomju kumode, kāda ir visām omēm Baltijā, – straujā montāžā ceļojam caur viņas mājokli, pievēršot uzmanību detaļām: plauktam ar alkoholu, virtuves galdiņam, zāļu skapim; atskan aizkadra balss, kurā omīte saka: „Narkotikas.”. Piesātinātas krāsas un rūpīgi veidota kinematogrāfija padara filmu par pilnīgu konfekti acīm, tomēr rodas jautājums, vai atsvešinātības sajūta ir bijis filmas mērķis. Forma šķiet svarīgāka par psiholoģisko intimitāti, vecmāmiņas pasaule atklājas fragmentāri – filma nekad pilnībā nepietuvojas viņas iekšējai dzīvei. Rodas portrets, kas varētu piederēt jebkurai Baltijas omītei, bet ne gluži vienai konkrētai personai. Tāda distance padara filmu vizuāli siltu, bet emocionāli nedaudz atsvešinātu. Skatoties rodas sajūta, ka esmu blakus kādam ļoti tuvam, mīļam un pazīstamam, bet vienlaikus neaizsniedzama.
Kopā ar Latvijas dokumentāristiem vērojam robotus, gļotsēnes un Visumu, reflektējot par laika ritējumu un savu maziņumu šajā visā. Filmā Ielāde (rež. Līva Polkmane) ar zināmu melnā humora piesitienu skatītāji tiek aicināti reflektēt par robotu un tehnoloģiju klātbūtni ikdienā. Sākam ar dzemdību stimulatoru – no automātiskā dezinfekcijas aparāta iepūšam rokās svēto ūdeni, un ķeramies klāt. Pat olu paciņā ar cilvēka seju uz tās, kad to iesaiņojušas robota naskās rokas, cilvēks kļūst par starpnieku. Roboti mums ir klāt no brīža, kad piedzimstam, līdz pat mūža galam, un tā ir mūsdienu realitāte. Formas ziņā filma diezgan vienkārša, bet bieži vien viss vienkāršais ir ģeniāls.
Andra Gaujas Vērošanas mākslā nevarēju īsti saprast, vai braucošais jumts bija humora elements vai kā, bet varbūt mums tiešām brauc jumts – kas to lai zina. Caur supertuvplāniem atklājam visuma klātbūtni mūsu ikdienā – gļotainā puvīte mežā ir mūsu visuma tīkls. Ātrā ritmā ceļojam no zvaigžņu kartes uz observatorijām un pie meža pētniekiem, kur gļotsēne spilgti oranžā krāsā veido tādu pašu visuma tīklu tepat uz zemes. Bija brīži, kad lielais daudzums zoom-in gājienu pārauga pārmērībās, taču centrālā doma bija pārliecinoša – Visums neatrodas kaut kur tur tālu prom. Tas jau ir sapinies, iepinies ar un ap mums, dabas tīklos, kurus mēs nepamanām, līdz kino mūs aptur uz brīdi, lai mēs kolektīvi pavērotu to, kas mums apkārt.
Izaicinošs, pat provokatīvs darbs, kas izraisīja plašas diskusijas, bija Winter in March, stāsts par krievu pāri, kurš bēg no valsts represīvā režīma. Animācijas filma ir Igaunijas un Armēnijas kopražojums, armēņu režisores Natālijas Mirzojanas ceļa filma seko jaunam pārim, Kirilam un Dašai, kuri cenšas bēgt, kad Krievija tikko iebrukusi Ukrainā. Filmas materialitāte ir būtiska tās emocionālajam lādiņam, audumu un izšuvumu stop-motion animācijā parādās arī mums pazīstama bezspēcības sajūta, kad viss, ko vari darīt, ir skatīties – rokas lēnām piešujas pie ķermeņa un zeme zem kājām zūd. Filmas maigās, taustāmās tekstūras rada siltuma un ievainojamības sajūtu, tomēr šo trauslumu pastāvīgi pārtrauc agresīvi kropļojumi – sejas izplūst, ķermeņi zaudē skaidras kontūras, telpa kļūst arvien šaurāka un nomācošāka. Kadru pa kadram filma izseko kauna, traumas un neizlēmības pēdām, vienlaikus uzdodot sarežģītus ētiskus jautājumus par perspektīvu un reprezentāciju, gandrīz Kafkas stilā. Lai gan filmas varoņu pretestība Putina režīmam ir salasāma, filma atklāti atsakās attēlot viņu bēgšanu kā pretošanos. Daša un Kirils patiesībā necīnās par bēgšanu, drīzāk viņus nes steiga un bailes. Sniegs, kas ir klātesošs visas filmas garumā, gan mīkstina vizuālo pasauli, gan to smacē vienlaikus. Īpaši rezonē nosaukuma igauņu versija – Lumi saadab meid jeb Sniegs mūs pavada. Tas, iespējams, vēl precīzāk parāda filmas būtību. Sniegs kļūst par jūtu un atmiņu nesēju, kaut ko tādu, kas seko varoņiem pāri robežām un atsakās atlaist pat tad, kad viņi jau ir tālu no vietas, ko reiz sauca par mājām.
No šīs politiskās spriedzes un bezspēcības programma pavisam organiski pāriet citā, daudz intīmākā, bet ne mazāk trauksmainā reģistrā – ķermeniskuma, iekāres un patēriņa valodā. Andreja Brīvuļa Tīrība šogad 2ANNĀS ieguva īpašu balvu – pirmo reizi festivāla vēsturē tika piešķirta Kvīrā Anna.
Balstoties Kārļa Vērdiņa dzejā, īsfilma ir kā animēta dienasgrāmata smacīgā, karstā vasaras dienā. Ielūkojamies kvīra vīrieša ikdienā, piepildītā ar ātriem gadījuma sakariem, ātru seksu, diezgan garlaikotu ikdienu. Tomēr, lasot šampūnu un dušas želeju etiķetes, nonākam kapitālisma un konsūmerisma refleksijās. Apsēstība ar "tīrību", šķiet, sniedzas tālāk par higiēnu un ietver arī kvīru iepazīšanās kultūras kodēto valodu, kur visi vīrieši Tinder līdzīgajā vietnē sevi tā raksturo. Veikalu reklāmas un nepieciešamība pirkt arvien vairāk un vairāk, lai būtu tīrāki, labāk smaržotu, labāk izskatītos un turpinātu patērēt, ir viena no galvenajām tēmām šajā filmā un dzejolī. Animācija šīs tēmas pastiprina ar intensīvu sensorisku izpausmi. Pirmajos brīžos, kad galvenais varonis satiek kādu ātram seksam, orgasms tiek parādīts, izmantojot dažādu sarkanās krāsas toņu sajaukumu un uzzīmētas ātras, krītiņu svītrojumam līdzīgas kustības, kas, šķiet, vibrē un skrāpē pāri kadram, padarot baudu drīzāk neprātīgu, nevis maigu. Skaņas dizains paātrinās līdz ar attēlu, radot taktilu kulminācijas iespaidu. Un tad – atkal duša. Starp citu, tava švamme ir izdilusi, vajadzētu nopirkt jaunu. Pieejamas ir švammes visās debeskrāsās un varbūt arī tās ir pašsmaržojošas, kas to lai zina. Pēc tam varēs lielīties, kuram ir smaržīgākā švamme. Visas filmas garumā dzejas smaržu apraksti ir tik spilgti, ka tie kļūst gandrīz fiziski. Beigās šķiet, ka vari saost visu sev apkārt.
Aizejot no seansiem, šķiet, ka šīs filmas vēl turpina sanēt kaut kur pakrūtē. Šāgada Baltijas konkurss atgādināja, ka kino spēj uztvert to, ko ikdienā bieži nepamanām, – mūsu kopīgās bailes, ilgas pēc tuvības un vēlmi tikt pasargātiem. Postpadomju kungfu mūzikls, feminisma mīkla par saldējumu, biroja folklora, jūras meditācija, vecmāmiņas atmiņas, roboti, Visums, robežu šķērsošana, kvīru vēlmes… izklausās pēc nesavienojamiem virzieniem. Un tomēr. Visas šīs filmas savā veidā jautā, kāda ir dzīve, kad pasaule ir pārāk skaļa, pārāk ātra, pārāk vardarbīga un pārāk nenoteikta.
Mēs sēdējām kopā tumsā atkal un atkal, ļaujot šīm filmām raidīt caur mums savu dzīvības spēku. Viens vibrējošs organisms. Viens mikrovisums. Dažas dienas Baltijas nervu sistēma tika atsegta mirgodama, zibēdama pāri ekrānam, dzīva un elpojoša, un mēs – ierauti līdzi visā tās krāšņumā.
P. S. Pēc kāda seansa, mazgājot rokas ar ziepēm KKC, es nodomāju – cik patīkama citrona smarža. Pulkstenis bija 12:25.
