Sagaidot Rīgas starptautiskā īsfilmu festivāla 2ANNAS 30. jubileju, festivāla komanda izveidojusi rakstu krājumu "Nemiers", kurā apkopotas esejas par festivāla pirmsākumiem un notikumiem, kas tos veicināja, arī festivāla darbinieku un līdzgaitnieku pārdomas par aizvadītajām trim desmitgadēm. Kino Raksti ieskatam piedāvā trīs esejas par saknēm – pašiem pirmajiem impulsiem un pirmajiem gadiem.
Igors Linga, kinorežisors
VIDEOMAGNETOFONU REVOLŪCIJA
Līdz tam Padomju Savienībā skatījāmies tikai indiešu filmas, krievu filmas un padomju filmas, bet 1982. gada video eksplozija bija lūzums visai iekārtai – mana paaudze, tolaik 16, 17 gadus veci jaunieši, pirmo reizi ieraudzīja tādu kino, kādu pat nespējām iedomāties. Un mēs gribējām redzēt pasauli.
Pagrīdes videoseansi notika tā – bija čalis ar VHS videomagnetofonu un zēni ar sakopētām kasetēm. Pie kāda mājās tika organizēta filmu skatīšanās aiz aizklātiem logiem, parasti aptuveni no astoņiem vakarā līdz astoņiem rītā. Grafiks jau bija sastādīts – skatījāmies, piemēram, vienu izklaidējošu filmu, pēc tam asa sižeta filmu, tad kādu erotisko un visbeidzot mūzikas videoklipus – Duran Duran, Depeche Mode. Tā cilvēki tur vienkārši sēdēja un līdz rītausmai skatījās visu pēc kārtas, no seansa rīta agrumā gāja ārā kā pēc grūta darba.
Maksa par dalību šādā seansā bija kādi 10 rubļi. Vidējā alga tolaik bija aptuveni 120 rubļi, bet interesanti, ka visiem jauniešiem tā nauda atradās – nebija jau citur, kur tērēt. Reizēm mazā telpā sapulcējās pat vairāk par 50 cilvēkiem – normāls bizness tiem, kas taisīja šos pasākumus. Tolaik viņus sauca par spekulantiem, kas tirgo un pavairo ierakstus.
Bet mēs, skatītāji, pēkšņi kļuvām par rietumnieciskiem cilvēkiem. Padomju Savienībā tajā laikā nebija pieejams ne Maikls Džeksons, ne Madonna, nemaz nerunāsim par kaut kādu The Prodigy. Videoseansi mums, jauniešiem, atvēra acis. Notika sprādziens, atpakaļ ceļa vairs nebija – Padomju Savienība vairs nevienu neinteresēja.
Ja tu esi redzējis Sex Pistols klipu, kāda vēl pēc tam Padomju Savienība, kāda skola?!
Sistēma mēģināja to visu arī ierobežot – speciāli busiņi brauca un skatījās, kur logos ir gaisma. Kāpēc tev četros naktī deg gaisma? Televīzijas raidījumi beidzās jau pirms pusnakts, tātad – ja tev kaut kas mirgo logā, tas nozīmē, ka te jau notiek noziedzīgs pasākums.
Informācija tika izplatīta starp draugiem, nekādas reklāmas, protams, nebija. Tu pasaki draudzenei, viņa pasaka brālim, brālis pasaka saviem klasesbiedriem… Cilvēki sanāca, neko īpaši neizziņojot. Visi to gribēja redzēt – tas bija kā atvērt logu un ieelpot svaigu gaisu.
Visintensīvāk nelegālie seansi notika 1982., 1983. gadā, bet pamazām jau daudziem mājās saradās videomagnetofoni, to vairs Padomju Savienība nevarēja aizliegt... Pēkšņi ieraudzījām MTV – televīzijā to redzēt nevarēja, bet vārtrūmē varēja nopirkt kaseti.
Es pats arī esmu filmējis videoklipus, visa mana skola nāk no videokasetēm. Visa šī video kultūra totāli atšķīrās no Padomju Savienībā pieņemtās, jaunā domāšana bija moderna un stilīga. Padomju Savienība rādīja pieklājīgas filmas, bet ar video tika nojauktas visas robežas, mūsu dzīvē ienāca Holivuda. Mūsdienu skatījumā mums, iespējams, to Holivudu nemaz nevajag, bet tajā laikā mums tā atvēra acis uz visu pasauli, iedeva jauniešiem cerību dzīvot. Tas nozīmēja, ka pasaulē ir ne tikai komunistu sapulces, kurās sēž sirmi vīri un kaut ko muld par piecgades atskaitēm. Jauniešus tas vispār neinteresēja.
Es uzskatu, ka VHS radīja reālu sprādzienu, un tikai vēlāk varēja sākt domāt, kas ir laba vai slikta filma. Sākumā cilvēki skatījās visu pēc kārtas, nebija nozīmes, vai tas ir bojeviks vai videoklips. Mēs to visu uzsūcām kā tādi informācijas sūkļi.
Videoseansi notika arī ārpus Rīgas. Man bija draudzene Ķekavā, kura teica, ka tur arī notiek tāds pasākums – piecstāvu mājas pagrabā, pat ne istabā. Nonesa lejā televizoru, uzlika videomagnetofonu, un puspagasts pagrabā skatījās filmas.
Es gribētu personīgi pateikties Maiklam Džeksonam un Madonnai – tie bija mūsu tālaika varoņi, arī Duran Duran, Depeche Mode un citi. Viņi uzaudzināja tos, kuriem tagad ir sešdesmit, tā bija mūsu skola. Ja jauniešiem kaut kas ir modē, to vairs neviens nevar izjaukt. To nevar iznīcināt, jo tā ir jaunība. Mēs nedarījām neko sliktu, mēs vienkārši dzīvojām tā, kā tobrīd gribējām. Tā bija videomagnetofonu revolūcija.
Māris Balodis, viens no studijas Annas 2 dibinātājiem
2ANNAS: ĪSUMA TEORIJA
Deviņdesmito gadu vidus neienāca klusi. Tas pulsēja, raustījās, svārstījās starp analogajiem atlikumiem un digitālajiem pravietojumiem. Šajā saspringtajā intervālā īsfilmu festivāla 2ANNAS dibināšana izpaudās nevis kā svinīga lentes griešana, bet gan kā smalks plīsums kustīgā attēla audumā. Tā nebija inaugurācija, bet uzstājīgs apgalvojums, ka īsfilmas un video darbi savā nepastāvībā un īslaicīgumā ir pelnījuši nestabilu, tomēr savu patvērumu.
Festivāls nesākās ar sapulci, dokumentu vai pienācīgi parakstītu veidlapu. Tas sākās brīdī, kad kāds nospieda ieraksta pogu un aizmirsa to apturēt, ļaujot minūtēm pārvērsties par iespēju. Tas sākās kā uztveres eksperiments: desmit filmas, desmit gaismas un kustības pulsācijas, desmit atteikšanās pakļauties naratīva tirānijai. Mēs nekūrējām, mēs provocējām.
2ANNAS dibinātāji saprata, ka video nav vienkārši lētāks filmas radinieks. Īsiem video darbiem piemita īpaša maģija. Tas bija cits organisms. Kino joprojām balstījās savos rituālos – svētajā tumsā, projektora mehāniskajā autoritātē, naratīva gaidu garajā lokā. Video savukārt pulsēja nemierā. Magnētisko lenti varēja pārrakstīt, sagrozīt, dublēt, līdz identitāte izšķīda. Krāsas izplūda ārpus noteiktajām robežām. Video neinteresējās par pastāvību – tas specializējās mutācijā.
Dibināt īsfilmu festivālu šajā brīdī nozīmēja deklarēt pašu laiku.
Ilgums, ko tradicionāli uzskatīja par mākslinieciskas nopietnības mēru, tika atcelts. Īsums kļuva par estētisku manifestu.
Īsie video un filmas funkcionēja kā dzirkstele – tie aizdedzināja domu, pirms interpretācija to paspēja pieradināt. 2ANNAS pieņēma darbus, kas pretojās atrisināšanai, kas sākās pēkšņi un beidzās teikuma vidū.
Leģenda vēsta, ka agrīnās plānošanas sanāksmes vairāk līdzinājās performanču mākslai nekā administrēšanai. Idejas tika ieskicētas uz galda malām, kasešu etiķetēm vai plaukstām. Finansējums bija neparedzams – pieticīgas dotācijas, aizņemti monitori, klusa dāsnuma žesti no līdzstrādniekiem, kuri uzskatīja, ka eksperimentēšana prasa kolektīvu risku. Festivāla infrastruktūra atspoguļoja pašu īsfilmu būtību — provizoriska, pielāgojama, nedaudz nestabila, bet intensīvi dzīva.
Arī auditorija tika pārveidota. Skatītāji vairs nebija pasīvi saņēmēji, bet aktīvi sarunu dalībnieki. Bez ierastajām naratīvajām sastatnēm viņi bija spiesti sastapties ar saviem interpretācijas ieradumiem. Festivāla telpa darbojās kā laboratorija, kur nenoteiktība nebija trūkums, bet izejmateriāls.
Būtiski, ka festivāla 2ANNAS dibināšana piedāvāja arī alternatīvu kultūras institūcijas modeli. Tā netiecās pēc pastāvības vai monumentāla prestiža, bet apzināti atbalstīja īslaicīgumu. Katrs seanss apliecināja, ka māksla var pastāvēt intensīvi, netiecoties pēc ilgmūžības. Video ievainojamība (uzņēmība pret degradāciju, tehnoloģisko novecošanu un dublēšanos) tika pārrakstīta kā konceptuāls spēks.
Tādējādi 2ANNAS dibināšana 1996. gadā jāuztver kā kalibrēšanas akts. Tā noskaņojās uz pasaules frekvenci, mācoties apstrādāt attēlus ātrāk, nekā tos iespējams stabilizēt. Festivāls nemēģināja atrisināt spriedzi starp analogo atmiņu un digitālo gaidīšanu – tas šo spriedzi pastiprināja, ļaujot māksliniekiem un auditorijai kopīgi pārkāpt nestabilo slieksni.
Tas, kas sākās 1996. gadā, nebija tikai notikums, bet signāls – īss un mirgojošs. 2ANNAS paziņoja, ka kustīgi attēli var būt tūlītēji, nebūdami virspusēji; eksperimentāli, nebūdami neskaidri; un īsi, nebūdami nepabeigti. Mēs svinējām neveiksmes tikpat daudz kā panākumus, nejaušību tikpat daudz kā nodomu.
Šis dibināšanas žests paliek apturēts laikā kā kadrs pauzē – vibrējošs, neatrisināts un nepārtraukts sākums.
Dana Indāne-Surkiene, kādreizējā festivāla producente
KĀ ES KĻUVU PAR VIENU NO 2ANNĀM
Man bija astoņpadsmit, kad mamma mani aizveda uz Tehniskā jaunrades nama Annas 2 filmu studiju, lai pieteiktu brīvprātīgajā darbā pie Viestura Graždanoviča. Spilgti atceros to brīdi: mēs kāpām lejā pa pelēkajām kāpnēm uz pagrabstāvu, līdz nonācām patumšā kabinetā. Telpā pie galdiem dūca 2001. gada datori, bet plauktos – VHS kasetes, pleijeri un filmēšanas ekipējums. Viegli un ar sirsnību Viesturs piekrita mani uzņemt filmu studijas kompānijā. Iespējams, palīdzēja mammas aizliktais vārds, taču galvenokārt tā bija festivāla 2ANNAS direktora sirds, kas atvērta pasaulei un radošumam.
Tā bija mana pirmā saskarsme ar kino jomu Latvijā. Uzzināju, ka Viesturs ne tikai vada kinopulciņu jauniešiem, bet arī organizē filmu festivālu. Līdz tam biju muzicējusi, piedalījusies performancēs, kopā ar draugiem bijām pat nodibinājuši apvienību Fool Proof Visuals. Organiski ievilku studijā arī draugus, kam bija lielāka pieredze vizuālajā mākslā, un mēs visi kļuvām par palīgiem festivāla rīkošanā.
Drīz komandai pievienojās jauna meitene – Mārīte. Ar laiku no festivāla rīkošanas atkrita visi mani draugi, savukārt mēs ar Mārīti kļuvām par lielisku, stabilu producentu duetu. Mūsu draudzība, kas sākās 2ANNAS pagrabā, turpinās vēl šodien – 2026. gadā.
Tie bija bagātīgi septiņi gadi, kuros iegrimu Latvijas un Eiropas jauno īsilmu veidotāju pasaulē.
No Zaļās Annas līdz starptautiskai arēnai
Atskatoties varu lepoties ar paveikto. Sākotnēji nolēmām nošķirt bērnu veidotās filmas no jauniešu eksperimentālā kino, izveidojot sadaļu Zaļā Anna. Pirmo skati ar Ingmāra Līdakas atbalstu noorganizējām Rīgas Zoodārzā. Tieši neparastu norises vietu izvēle nostiprināja pārliecību, ka 2ANNAS ir kas vairāk par filmu skati – tas ir kopienas notikums ar eksperimentālu garu.
Sākām lūkoties arī kaimiņu virzienā. Draudzējoties ar tālaika Baltijas Filmu un mediju skolas studentiem, devāmies pieredzes apmaiņā uz Igauniju, viesojāmies festivālā Black Nights. Radās sajūta, ka varam augt ne tikai Baltijas, bet arī pasaules līmenī. Mēs ar Mārīti bijām jaunas un ambiciozas – mūs interesēja starptautiska vide, pasākumi ar rozīnīti, performances un dzīve, kas kūsā ap kino. Viestura pieredzējušajā vadībā pamazām radās Starptautiskais īsfilmu festivāls 2ANNAS.
Ar VKKF atbalstu braucām uz festivāliem Berlīnē, Londonā, Čehijā. Sadalījām lomas atbilstoši talantiem – Mārīte atbildēja par PR, es par starptautisko programmu koordinēšanu, bet Viesturs vadīja finanses. Mēs gribējām augt!
Iepazināmies ar interaktīvā kino celmlauzi Krisu Heilu / Chris Hales (UK), uzaicinājām viņu uz Rīgu, un kinoteātrī Splendid Palace notika pirmais interaktīvās filmas seanss Latvijā. Rakstījām un stāstījām par mums kino augstskolām pasaulē. Sākumā no ārzemēm saņēmām dažus desmitus filmu, bet ap 2010. gadu skaits jau sniedzās tūkstošos. Un mums tās visas bija jānoskatās!
Atceros programmas atlases naktis – garas stundas Annas ielas pagrabā, skatoties filmu pēc filmas. Bijām uztrenējuši gan čuiņiku, gan gaumi – to, vai filma der festivālam, varējām noteikt jau pirmajās 30 sekundēs. Bija daudz lielisku darbu, un izvēle bieži bija mokoša. Labi, ka smagākais uzdevums – noteikt Zelta Annas ieguvēju – palika žūrijas ziņā.
Kino Komūna U35
Ja nu Latvijas jauno režisoru vēsturē ir kas īpaši pieminams, tad tā ir Kino Komūna U35. Tā dzima no kāda netipiska Vācijas-Baltijas projekta, kas noslēdzās ar pirātu kuģa braucienu uz Sanktpēterburgu. Pēc vētras, cīņas ar burām nakts tumsā un neplānotas attapšanās Helsinkos, sapratām – šis ārpus rāmja kino kopienas saliedēšanas formāts ir jāturpina.
Tā radās regulārs kulta pasākums Kino Komūna U35. Nosacījumi bija izaicinoši – 10 rūpīgi atlasītas jauno kinoveidotāju komandas satiekas Komūnas norises vietā (bārs, viesnīca u. c.), izlozē tēmu (no pasakām līdz erotikai), bohēmiski radošā šovā vakara gaitā prezentē ideju žūrijai (Katrīnai Neiburgai, Dāvim Sīmanim, Mārtiņam Graudam) un tad pazūd, lai pēc 48 stundām atgrieztos ar gatavu īsfilmu. Šajā radošajā katlā rūdījās šodien labi zināmi dažādu jomu mākslinieki – Didzis Eglītis, Toms Auniņš, Normunds Griestiņš, Vents Grīnbaums, Mārcis Lācis, Linda Leimane un citi.
Performatīvā dimensija
Festivāla apmeklētāji baudīja ne tikai kino, bet arī performances un leģendāras ballītes.
Performances dizaina studiju laikā es 2ANNĀM veidoju dzīvās performances Vērmanes dārzā – mobilo pirti ar pirtniekiem parka vidū, dejojošas Annas kokos un gleznainus vecīšus ar baloniem pie strūklakām. Atceros vienu no karstākajām noslēguma ballītēm pie Juglas zivju dīķiem – mēnesnīca, dīdžejs uz plosta un kino jaunatne, kas dejo līdz rītam. Reiz noslēgumu rīkojām Baldones observatorijā, bet citu reizi zināma Latvijas režisora dzīvoklī Tērbatas ielā.
Tāda bija mūsu dzīve septiņu gadu garumā. Naktīs rakstīti projekti, gulēšana filmu studijā, aizkulišu darbi kinoteātru K.Suns un Splendid Palace projektoru telpās, viesu sagaidīšana, komandējumi, draudzības, kino atradumi un arī nemitīgi izaicinājumi rast resursus un finanses. Kopā ar lielisko kolēģi Mārīti un Viesturu, kurš mums deva absolūtu brīvību radīt, mēs bijām spēcīgs un enerģijas pilns trio.
Un tomēr viss reiz beidzas. Ap 27 gadu vecumu sapratu, ka vēlos sekot savam sirds aicinājumam – no mākslinieku atbalstītājas kļūt par mākslinieci. Abas ar Mārīti savus 2ANNU “kroņus" (tiešā nozīmē – sarīkojot simbolisku iesvētību rituālu) Liepājā, Fontaine viesnīcā nodevām nākamajām producentēm.
Tur sākās jauns stāsts – gan man, gan 2ANNĀM.
Visi 2ANNU jubilejas krājumā ietvertie vēstures mirkļi lasāmi festivāla mājaslapā ŠEIT.
