Šogad Kannu rīkotajās Le Diner des Festivals – vakariņās starptautisku kinofestivālu pārstāvjiem – festivāla direktors Tjerī Fremo vairākkārt minēja nesen pasaules informatīvo telpu pāršalkušo ziņu par hantavīrusa izplatību, jokojot, ka šoreiz, atšķirībā no kovida uzliesmojuma, vairāk cietīs Venēcijas kinofestivāla norise. Tomēr par galveno raižu iemeslu šogad festivālā kalpoja nevis hantavīruss, bet gan kāda tehnoloģiju tendence, kas līdzīgi vīrusam, pārņem audiovizuālo jomu.
Šogad par vienu no lielākajiem Kannu partneriem un atbalstītājiem kļuvusi kompānija Meta, kas META HOUSE telpās vienā no Kruazetes bulvāra vērienīgākajām viesnīcām Majestic piedāvāja izbaudīt dažādas AI radītās iespējas – piemēram, Ray-Ban Meta: ieraugi Kannas caur jaunu lēcu jeb caur AI brillēm. Paziņojumā presei teikts – Meta lepojas kļūt par Kannu festivāla oficiālo partneri jaunā daudzgadu stratēģiskā partnerībā, „tā ir dabiska izvēle – gadu desmitiem Kannas ir noteikušas to, kā mēs redzam pasauli caur kadru, un šodien mūsu platformas ir vieta, kur šis redzējums tiek nodots pasaulei.” Grandiozākā Meta un Kannu sadarbības ilustrācija bija Stīvena Soderberga dokumentārā filma Džons Lenons: Pēdējā intervija / John Lennon: The Last Interview (2026), kas izvērtās par manu mokošāko skatītājas pieredzi šogad. Seansā, kas notika Anjēzes Vardas zālē, piedalījās gan filmas autors Soderbergs, gan tālu prom zāles aizmugurē filmu skatīties ieradies Pīters Džeksons, savukārt blakus man un kolēģei sēdēja pieci Meta pārstāvji, kuri mūs lūdza pārsēsties tālāk, lai varētu labāk izjust korporatīvo ekstāzi šajā savas kompānijas triumfa brīdī.
Seansu ievadot, Tjerī Fremo atkal jau jokoja, ka Soderberga filmas Kannu festivālā rādot jau kopš Stīvena 10 vai 15 gadu vecuma. Te jāpiebilst – lai gan augsti vērtēju festivālu uzticību “saviem režisoriem”, sekojot filmdaru karjerai un reizēm izrādot arī ne veiksmīgākos viņu darbus, šī bija tā reize, kad, naudai kāri aprijot principus, Kannu kinofestivāls bija zaudējis savu stāju. Filma Džons Lenons: Pēdējā intervija izrādījās 100 minūtes garš Frankenšteina radītā briesmoņa līdzinieks – slikti sadiegts atšķirīgu detaļu kopums, kurš nespēj kustēties koordinēti un šausmina, izdvešot nesaprotamas skaņas. Filmas veidotāju rīcībā bijis izcils audio materiāls – 1980. gada 8. decembrī ierakstīta gara Joko Ono un Džona Lenona saruna ar radiožurnālistiem neilgi pēc albuma Double Fantasy iznākšanas. Intervija, kas notika mūziķu Ņujorkas dzīvoklī, lēnām plūst caur dažādām tēmām, no mākslas līdz ģimenei, dzīvei un politikai, saglabājot ārkārtīgi atklātu un intīmu gaisotni, veidojot, iespējams, vispilnīgāko priekšstatu par šīm leģendārajām personībām. Intervijas audioierakstu papildina apjomīgs fotoattēlu klāsts, tajā apvienojot gan ģimenes fotoalbumu, gan Annijas Leibovicas veidotos pasaulslavenos Džona un Joko portretiem, turklāt viena Lenona fotosesija norisinājusies tieši pirms intervijas ieraksta, pat daļēji tās laikā, tādēļ sarunas sākumā dzirdama tikai Joko Ono. Neparastā klātesamības sajūta, ko rada šie rāmie dialogi, ļauj noticēt – tā varēja būt brīnišķīga filma. Diemžēl ar savu Meta baterijām aprīkoto sapiera lāpstiņu Soderbergs ir izracis liekus un nevajadzīgus krāterus filmas plūdumā, ik pa brīdim ilustrējot mūziķu stāstījumu ar acīmredzamām, asociatīvām AI ģenerētām starplikām, kuru estētika ir tik plakana un vispārīga, ka paškauns pārpludina kinozāli, kura lepni nes Anjēzes Vardas vārdu.
Es esmu skaidri un nepārprotami ieraudzījusi kino nāvi, un tikai un vienīgi Pītera Džeksona klātbūtne mani attur no kinozāles pamešanas seansa vidū vai pat ātrāk.
Atgriežoties pie tendencēm, atzīmēšu reģionālo principu – šogad vairāk nekā citkārt divos galvenajos konkursos dominē nacionālais kino (Francija, arī Japāna), atstājot ASV zvaigžņu spēka uzlādētām filmām vien pavisam mazu starmešu kūli. Pat divu filmu titullomās redzama Lea Seidū – Artūra Harari drāmā Nezināmais / L’Inconnue, kuras centrā ir rotaļas ar apziņas un ķermeņu apmaiņas pieredzi, un Marijas Kreiceres filmā Maigais briesmonis / Gentle Monster (Austrija, Vācija, Francija), kas pēc Korsetes / Corsage (2022) pārsteidz ar savu organisko, pilnasinīgo reālismu. Konkursā iekļautas arī Žannas Anrī Garansa / Garance, ķīlnieku drāma ar Moniku Beluči Histoires de la nuit (režisore Léa Mysius), Sievietes dzīve / La vie d’une femme (Charline Bourgeois-Tacquet), Notre Salut (Emanuel Marre), Asgara Farādi Paralēlie stāsti / Histoires parallèles, kas turpina slavenu franču aktieru plejādi.
Līdztekus japāņu režisoru filmām Nagi Notes (Fukada Koji) un Sheep in The Box (Koreeda Hirokazu) gan Japānu, gan Franciju šoreiz pārstāv Rjusukes Hamaguči filma Pēkšņi / Soudain, tā arī gandrīz pilnībā norisinās Francijā, vecoļaužu namā, kur tiek praktizēta eksperimentāla humanité pieeja – pamatprincips ir labestība un līdzjūtības sajūta pret citiem. Vairāk kā trīs stundu garā filma ir saglabājusi Hamaguči filmu lēno plūdumu, kas reizēm nonāk pretrunā ar franču personāžiem piemītošo impulsivitātes potenciālu, bet, ja skatītāja pacietība samierinās ar epizodi, kurā japāņu teātra režisore franču aprūpes nama vadītājai ilgi skaidro un uz baltās tāfeles zīmē kapitālisma sabiedrības uzbūvi un pilsētvides un dabas mijiedarbību, tad kā balva seko meditatīvs ceļojums gan telpā – uz Japānu –, gan aprūpētāja un aprūpējamā attiecību līkločos brīdī, kad nāves tuvums kļuvis nepārprotams.
Tas, ka mēs dzīvojam novecojošā sabiedrībā un vairs neizliekamies neredzam vājākos, seniorus, līdzcilvēkus ar attīstības vai smadzeņu darbības traucējumiem, atspoguļojas kinematogrāfijas aktuālo tēmu lokā. Vēl šāgada Berlinālē Sudraba lāci par labāko režiju saņēma Lānss Hammers ar Queen at Sea, kas pievēršas meitas (Žiljeta Binoša) un mātes (Anna Kaldere-Māršala) attiecību dimensijām ikdienā, ko apēno mātes demence un zaudētā sasaiste ar realitāti. Šī filma veido tematisku tiltu uz Kannu īpašo seansu sadaļā izrādīto, kritiķu augsti vērtēto kanādiešu melnbalto animācijas filmu Pinekļi / Tangles (Leah Nelson), par 90. gadu Sanfrancisko iemītnieci, politisko aktīvisti un mākslinieci, kuras mātei tiek atklāta Alcheimera slimība. Filmas gaitā slimība strauji progresē un māksliniecei jāatgriežas dzimtajā pilsētiņā, atstājot Sanfrancisko gan karjeru, gan attiecības. Galvenās varones emociju karuseli, sapņus un bailes spilgti ilustrē epizodes komiksu estētikā, kas sasaucas ar viņas darbu stilistiku žurnāla redakcijā, bet citādi filmas naratīvs un vizuālā valoda ir gana konvencionāli, lai raisītu jautājumus par izvēlētās tehnikas atbilstību – šī ar vienlīdz lieliem panākumiem varētu būt arī spēlfilma ar animētām epizodēm.
Par to, kā tas izskatītos animētā versijā, atsevišķās epizodēs (piemēram, nezvēru izārdītā tirgus plača ainā), pateicoties kadra kompozīcijai un virtuozajai detalizācijai, vedina iztēloties Dienvidkorejas lielfilma Cerība / Hope (Na Hong-Jin) – enerģisks vingrinājums kaidžu filmu teritorijā (zinātniskās fantastikas žanrs ar milzu briesmoņiem centrā, kuru Rietumu pasaule iepazina, pateicoties žanra spilgta pārstāvei, filmai Godzilla (1954)). Ar līdzīgas vides pārnešanu animācijā teicami tikušas galā, piemēram, pagājušā gada Jasuhiro Aoki filma ChaO, vai arī, atskatoties uz klasiku, Mijadzaki Gariem līdzi / Spirited Away (2001). Atmetot pārdomas par Cerības paralēlo dzīvi animācijā, jāpiebilst, ka filma sākas ar nesenajā kinovēsturē spēcīgāko pakaļdzīšanās ainu, turklāt tikai 47. minūtē skatītājs beidzot ierauga vajāto briesmoni sejā (ja varam lietot šādu vārdu) – līdz tam mūsu iztēle tiek barota vien ar briesmoņa pēdu nospiedumiem un aculiecinieku atstāstu.
Vēl viens festivāla akcents – un te gribētos mazliet no tendences piedēvēt arī Straumes panākumiem – ir animācijas filmas,
kas caurvij gan konkursu, gan arī paralēlās skates. Quinzaine des cinéastes programmā bija iekļauta vēl kāda kritiķu favorīte – Dienvidkorejas We are Aliens (Kohei Kadowaki) – un Sebastjena Laudenbaha Viva Carmen, variācija par klasisko sižetu, Karmenu atveidojot kā jaunu brīvdomātāju, nevis kā femme fatale. Laudenbahs ir līdzrežisējis arīdzan Chicken for Linda! (2024), animācijas filmu, kas saņēma aptuveni 40 dažādas balvas, ieskaitot Francijas nacionālo kino balvu Cēzars”, un tika apbalvota kā labākā Eiropas filma jauniešiem.
Pavisam īpašu, jau tradicionāli provokatīvu pieredzi bija sarūpējis franču kino brīvais gars Kventins Dipjē ar Le Vertige, pilnībā Blender radītu filmu mocap tehnikā, kurā digitāli uzfilmētas cilvēku kustības tiek pārnestas uz 3D vidi. Filmas sinopse ir lakoniska – “cilvēce patiesībā dzīvo simulācijā”. Dipjē pamanījās startēt pat divās Kannu programmās, arī Pusnakts seansos ar spēlfilmu Pilns Fils / Full Phil, Tarantino Četru istabu gara apciemotu pilnmetrāžas etīdi par tēva (Vudijs Harelsons) un meitas (Kristena Stjuarte) attiecībām kādā luksusa viesnīcas numuriņā Parīzē, kamēr fonā rit B kategorijas briesmoņu filmas sižets par diviem zinātniekiem un asinskāru amfībiju.
Noslēdzot aktualitāšu iezīmēšanu, jāpiemin viena no festivāla spilgtākajām pretendentēm uz balvām, Pāvela Pavļikovska filma Tēvzeme / Fatherland ar Hansu Cišleru kā Tomasu Mannu un Sandru Hilleri viņa meitas Ērikas lomā. Filmas notikumi risinās 1949. gadā, kad Manns pēc 16 trimdā ASV pavadītiem gadiem devās ceļojumā cauri Vācijai no ASV kontrolētās Frankfurtes līdz pat padomju kontrolētajai Veimārai. Viņu ceļojuma maršruta specifika, Aukstā kara fons un traģēdija ģimenē izvērš braucienu eksistenciālā pieredzē, ko mēs, kā jau ierasti Pavļikovska filmās, redzam augsti estētiskā, melni baltā kadrā. Domāju, vai šīs filmas sajūta – pēckara realitāte, brutāli pārdalīta valsts un pārtrūkušas ģimenes saites – iezīmē to tēmu loku, kurp virzās Eiropas kino, apsverot drīzumā iespējamo galu Krievijas iebrukumam Ukrainā…
Tikmēr, pāris dienas pēc Tēvzemes izraisītajiem spēcīgajiem domu nosēdumiem, pirmizrādi Kannu galvenajā konkursā svin arī Andreja Zvjaginceva filma Mīnotaurs / Minotaur, variācija par Kloda Šabrola filmu Neuzticīgā sieva / La Femme infidèle (1969). Izdevumi Variety, The Guardian, Indiewire izplūst sajūsmā: “Andreja Zvjaginceva aizraujošā atgriešanās ir Šabrola rimeiks bezcerīgajā kara laika Krievijā”, bet komentāros kāds ir neizpratnē – kopš kura laika Krievijā ir karš, tas taču notiek Ukrainā!
Vērojot, cik lielu interesi latviešu filmu nozares pārstāvjos izraisa Mīnotaura pirmizrādes ballīte, lasot ziņas no Baltijas kolēģiem par to, ka “filma ir ļoti laba, bet mani var kancelēt, ja to pateikšu”, un dzirdot, kā krievu kinokritiķi piekodina latviešu producentiem “jūs tikai neaizmirstiet krievu valodu”, man piezogas doma, ka dekolonizācija, un īpaši domāšanas dekolonizācija varbūt ne vienmēr un visur ir patiesi iespējama. Kamēr mēs paši to nevēlēsimies. Neizbēgami – savu Kannu atskatu noslēdzu ar līdzīgām pārdomām, kā sāku 2025. gada festivāla rakstu.
Un tomēr pēcvārds. Runājot ar citiem mediju pārstāvjiem, vienojoša ir sajūta, ka šī Kannu kinofestivāla programmā nav izteiktu un tikai dažu lielu, smagsvara filmu, tā vietā redzama virkne kardināli dažādu filmu, kas pat rada bagātāku un izlīdzsvarotāku sajūtu. Un, lai gan kinopreses mašinērija arī šādos apstākļos centās saražot sensācijas, piemēram, rakstot par Club Kid (Jordan Firstman) izplatīšanas tiesību vairāksolīšanas cīņām, kurās figurējot arī septiņciparu skaitļi, 2026. gada festivāla pēcsajūta ir harmoniska.
Redakcijas piebilde: – Visā drīzumā Kino Rakstos sekos arī atsevišķs stāsts par Kārļa Arnolda Avota, Viestura Kairiša un citu komandas biedru piedzīvojumiem Kannu kinofestivālā, svinot spēlfilmas Uļa pasaules pirmizrādi.
