Režisors Gunārs Piesis, 50. gados studējot Maskavas kinoinstitūtā, uzņēma kursa darbu "Meitene ar sērkociņiem" - spēles īsfilmu, par kuru Latvijas kino vēstures kontekstā ir daudz runāts, tomēr maz ir tādu, kas šo izcilo raritāti būtu redzējuši. Iespēja noskatīties Pieša leģendāro darbu bija galvenais iemesls, kāpēc kinozinātniece Inga Pērkone devās uz arhīva filmu festivālu Krievijā. Un vēl Inokentijs Smoktunovskis Ļeņina lomā...
Festivāls Baltie Stabi / Белые Столбы, ko izveidojis un organizē Krievijas Valsts Filmu fonds — pēc pašu raksturojuma, pasaules lielākais kinoarhīvs —, šogad martā notika 21. reizi. Festivāla mērķauditorija ir specifiska – galvenokārt arhivāri, kino teorētiķi un kritiķi. Nepieciešams priekšnoteikums, lai festivālā varētu piedalīties pilnvērtīgi, ir krievu valodas zināšanas, jo gan visas filmu skates, gan publikācijas (izcils katalogs!) un informācija ir tikai krievu valodā. Tomēr, kā pakāpeniski atklājās, festivālā bija visai daudz ārzemju viesu, arī no Lielbritānijas, Vācijas u.tml. – pētnieki, kas specializējušies padomju kino vēsturē vai Austrumeiropas kino.
Festivālā viesojās arī daži filmu veidotāji, lielākoties klasiķi – tie, kuru filmas iekļautas festivāla programmās. Trīsas, ko izraisa elks, sajutu, satiekot Marlenu Hucijevu (1925) – vienu no objektīvi un arī man personiski visnozīmīgākajiem padomju atkušņa laika režisoriem. Viņa filmu Jūlija lietus / Июльский дождь (1966) uzskatu par padomju kino 60. gadu modernisma kvintesenci, bet festivālā, programmā Restaurācijas, rādīja Hucijeva klasiskās filmas Bija maija mēnesis / Был месяц май (1970) restaurēto versiju. Savulaik filma tapa kā TV pasūtījums, tāpēc festivāla skate faktiski bija pirmā, kur iespējams ieraudzīt kvalitatīvu filmas kopiju uz lielā ekrāna.
Diemžēl, šodien filmu skatoties, grūti nedomāt par stāsta melīgumu – padomju karavīru grupiņa pirmajās pēckara dienās atpūšas vācu fermā, pamazām sadraudzējoties ar iemītniekiem, bikli un romantiski iemīloties saimniecē... Taču, ja izdodas aizmirst par padomju armijas zvērībām reālajā vēsturiskajā laiktelpā, tad filma joprojām ir uztverama kā brīnišķīgs mākslas darbs ar perfekti izstrādātu ritmu, kas no harmoniski liriska pakāpeniski pāraug traģiskā, neizmantojot ārējus šokējošus paņēmienus, vien vizuālas noskaņas un attiecību nianses.
Smoktunovska Ļeņins
Festivāla galvenā programma šogad bija veltīta revolūcijām. Kamēr mēs nododamies projektu sacerēšanai ar devīzi Es esmu Latvija, Krievijā svin Oktobra revolūcijas simto gadadienu (un festivālā bieži skanēja kādreiz pieņemtais pilnais un svinīgais apzīmējums „Lielā Oktobra Sociālistiskā revolūcija”). Tāpēc no visiem festivāla plakātiem un publikācijām raudzījās Ļeņins... Faktiski gan tas bija aktieris Inokentijs Smoktunovskis, kurš tikai gadu pēc sava smalki vibrējošā Hamleta spēlējis Ļeņinu filmā Uz vienas planētas / На одной планете (1965, režisors Iļja Olšvangers), veidodams jokus mīlošu, taču visai robustu un vizuāli pilnīgi kanonisku Iļjiču – nedomāju, ka nezinādama būtu spējusi aktieri atpazīt!
Starp citu, festivāla vizuālajā simbolikā saskatīt spēli vai ironiju neizdevās, tāpat kā Oktobrim veltītajās padomju filmās. Zināms mierinājums gan ir festivāla mākslinieciskā vadītāja, kinovēsturnieka Pjotra Bagrova izteikums katalogā:
„Kopumā tomēr arhīvniecībai nav nekā iznīcinošāka par revolūcijām – noteikti kaut ko izmetīs, norakstīs, nomazgās vai vienkārši pazaudēs”.
No revolūciju programmas visinteresantākā šķita Rēzeknē dzimušā padomju režisora, četrkārtīgā Staļina prēmijas laureāta Frīdriha Ermlera filma Vēstures tiesas priekšā / Перед судом истории (1964), kas Ermlera daiļrades kontekstā ir visai pārsteidzošs, padomju atkušņa periodam raksturīgs darbs. Kvazidokumentālo filmu veido arhīvu filmējumi un divu personu saruna – aktiera Sergeja Svistunova tēlots vispārināts Vēsturnieks un reāls Vasilijs Šuļgins – viens no pazīstamākajiem cariskās Krievijas politiķiem, monarhists un antiboļševiks, baltās kustības organizētājs Krievijas pilsoņu kara laikā, Krievijas trimdas ideologs. Padomju armija Šuļginu sagūstīja Dienvidslāvijā 1944. gadā, aizveda uz PSRS un notiesāja uz 25 gadiem. Pēc Staļina nāves atbrīvots, Šuļgins bija spiests publiski atzīt savas vēsturiskās kļūdas – tas arī ir filmas galvenais uzdevums.
Taču 85 gadus vecais, tomēr ļoti staltais un gaišu prātu saglabājušais vīrs uz savu pagātni nebūt neatskatās ar nožēlu, viņš mēģina ieraudzīt savas un savu domubiedru kļūdas, mēģina saprast boļševiku panākumu iemeslus, un filma, pretēji gaidītajam, atklāj nevis sociālisma uzvaras likumsakarīgumu, bet gan tās pretrunīgo, nejaušību pilno raksturu. Kā katalogā raksta Oļegs Kovalovs: „Autori it kā apzinīgi atmaskojuši Šuļgina uzskatus, taču intelekts un viņa „vecā režīma” valdzinājums bija tik liels, ka izsauca skatītāju simpātijas un dedzīgu interesi”.
Pēkšņi – Hendelis
Tomēr galvenais stimuls apmeklēt festivālu, kurā nebiju bijusi 14 gadus, bija ziņa, ka festivāla tradicionālajā programmā Studentu darbi, kur tiek rādītas pazīstamu režisoru studiju laikā veidotas filmas, būs skatāms Gunāra Pieša leģendārais VVKI otrā kursa darbs Meitene ar sērkociņiem – šī īsfilma visai bieži pieminēta Latvijas kino literatūrā, bet tikai retais to ir redzējis. Es nebiju redzējusi, tāpēc devos uz Maskavu!
Gunāra Pieša filmu festivāla katalogā izvērsti apraksta Pjotrs Bagrovs pats, un skatē festivāla mākslinieciskais vadītājs filmu pieteica kā studentu programmas galveno notikumu, faktiski – festivāla atklājumu, jo pašā Krievijas Valsts Kinematogrāfijas institūtā par filmu vairs neesot atrodama nekāda informācija, tikai viena vienīga, ne sevišķi labi saglabājusies kopija.
Kāpēc galvenais notikums? Jo Meitene ar sērkociņiem (1957, režisors Gunārs Piesis, operatori Igors Bogdanovs, Uldis Brauns, mākslinieks Gunārs Balodis, skaņa – Jurijs Mackēvičs, skaņu operators Viktors Harlamenko, lomās Irina Medera, Jurijs Speranskis) ir filma ārpus 50. gadu padomju kino estētikas un īpaši studentu darbu konteksta – festivāla programmā tas bija labi redzams.
Pjotrs Bagrovs raksta: „VGIK (VVKI) studentu 50. gadu darbus bieži nogalina skaniskais risinājums. Pat, ja nav Leonīda Hmaras pamācošās aizkadra balss, mūžīgi skan Čaikovskis un Rahmaņinovs, vai arī vispār mūzika no lielā kino, no populārām melodrāmām, kas ļaunprātīgi izmanto sentimentālas stīgu pasāžas. Un pēkšņi – Hendelis, lēns, svinīgs minors uz gotisku smaiļu fona. (..)
Meitene ar sērkociņiem vispār gandrīz neizskatās pēc padomju kino. Grūti pateikt, uz ko orientējās Piesis, taču abus operatorus es izprašņāju kaismīgi. [Pjotrs Bagrovs paspēja intervēt Uldi Braunu īsi pirms viņa nāves. - I.P.] Pat leģendāro šīs pašas pasakas ekranizāciju, ko uzņēmis Renuārs, vgikovieši nebija redzējuši. (..) Un kur tādā gadījumā radušās viegli izplūdušās sejas aiz pilošām svecēm, - un tas viss caur stiklu, caur kuru skatās meitene, kaut kur sānis un no lejas? Čugunā kaltie vārti, kas lēni atveras kadra dziļumā, uzņemti no zema rakursa, it kā ar zemei piespiestu kameru? Vai garāmgājējs, kas vienaldzīgi aizslīd garām, knapi uzmetot skatu sērkociņu kārbiņai? Tieši aizslīd: jauns cilvēks cilindrā iet gar sienu, bet siena ir liela, un uzņemta gandrīz kopplānā; tāpēc cilvēks aizņem tikai pusi kadra, bet visu kadru – pār sienu slīdoša ēna.”
Gaisma no augšas
Operators Igors Bogdanovs stāsta, ka Ulda Brauna uzņemtu plānu filmā gandrīz nav – viens kadrs zem tilta un Rīgas panorāma, tomēr kopējo filmas vizuālo koncepciju izdomājis tieši Brauns, un Bogdanovs tieši tad sācis saprast, ko nozīmē meklēt tēlainu patiesību. „Meitenē ar sērkociņiem augšējā apgaismojuma efekts izmantots gandrīz visur. Tas deva sajūtu, nu... ne par Dieva (tolaik, 1957. gadā), bet kāda augstāka spēka dotu gaismu, tur, no debesīm, zvaigžņotajām debesīm. To Uldis tā izdomāja. Bet es to pieņēmu un sajūsminājos. Kaut arī vēlāk to tulkoja, ka tā esot tumsa, trūkums, sliktas dzīves sajūta...” [[1]]
Neparastās un ļoti izteiksmīgās atsauces uz mēmo kino Pjotrs Bagrovs skaidro daļēji ar Pieša kursa darba vadītāja Ļeva Felonova ietekmi – viņš bijis pazīstams montāžas režisors, pedagogs un teorētiķis, mēmā kino periodā strādājis kopā ar Esfiru Šubu. Te arī vērts atgādināt, ka Gunārs Piesis sāka savas studijas Maskavā kā Aleksandra Dovženko students – tas, kā festivāla katalogā raksta Alisa Nastrdinova, esot bijis īpašs „dažādu tautību skaistuļu kurss”, jo Dovženko esot uzskatījis, ka tikai skaisti cilvēki var veidot talantīgas lietas. (Līdz ar Piesi kursā mācījās Larisa Šepitjko, Otars Joseliani, Viktors Turovs, Aleksandrs Mita, Rimma Firsova, Leida Laijuse u.c.).
Piesis vēlāk teicis, ka „Dovženko radītais mums likās pseidopatētisks” [[2]], tomēr iespējams, ka meistars studentiem rādījis arī savus mēmā kino darbus, kuru poētika diezin vai būtu atstājusi topošo režisoru vienaldzīgu. Dovženko gan kursu vadīja tikai gadu, līdz savai nāvei 1956. gadā, pēc tam par kursa meistaru kļuva režisors Mihails Čiaureli. Gunārs Piesis vēlāk par viņu teicis: „Ārkārtīgi sarežģīts cilvēks, traģiska personība. „Staļina galma āksts”, kā viņš pats sevi dēvēja. Reizēm viņš dalījās ar mums savās rūgtajās atziņās par varu, kas lauž un degradē mākslinieku”. [[3]]
Piesis pats norāda, ka studiju gadu galvenie iespaidi viņam saistījušies ar Sergeju Eizenšteinu, kura arhīvs tolaik VGIKā „mētājies malu malās”, un Piesis lasījis visu, ko atradis: „Sevišķi aizrāva Eizenšteina „zelta griezuma” ideja. Par to, kā organizēt materiālu filmas pēdējā trešdaļā – kad precīzi jābūt kulminācijas mirklim, kad izskaņai, kodai”. [[4]]
Jāmeklē vēl!
Interesanti, ka tālaika preses materiāli apgāž operatoru apgalvojumus, ka studenti nav neko zinājuši par franču impresionisma filmām un Žanu Renuāru. 1958. gada žurnālā Zvaigzne ir raksts [[5]] par Gunāru Piesi: „No tālajām bērnu dienām atmiņā ataust slavenā dāņu rakstnieka Andersena pasakas. Gunāra sirdij tuva ir skumjā pasaka par meiteni ar sērkociņiem. Šo pasaku jau 1928. gadā bija ekranizējis slavenais Žans Renuārs. Bet Renuāra filmā vadošais bija mistiskais elements. Filma bija sentimentāla un modināja vienīgi līdzcietību pret mazo, nelaimīgo meitenīti... Gunārs Piesis šai filmai piešķir citu raksturu. Tajā izskan protests pret necilvēciskiem apstākļiem ekspluatatoru pasaulē.”
Pēdējais apgalvojums gan ir tīrā propaganda – protests varbūt arī ir, taču „necilvēciskos apstākļus” filmā rada tēvs alkoholiķis, un mistikas elements Piesim ir tikpat spēcīgs, kā Renuāram.
Savulaik filma tika ļoti augstu novērtēta, rādīta gan televīzijā (Centrālajā?), gan 6. Vispasaules Jaunatnes un studentu festivālā Maskavā 1957. gadā, kur ieguvusi diplomu „Par izcilu režisora darbu ar aktieriem”. [[6]]
Pēc panākumiem, ko guva Meitene ar sērkociņiem, Gunāram Piesim un topošajam operatoram Jānim Celmam uzticēts filmēt krāsainu filmu par Vissavienības Kinematogrāfijas institūtu – Ceļš uz ekrānu, kas rādīta Pasaules izstādē Briselē, 5. Starptautiskajā kino un televīzijas skolu festivālā Parīzē u.c. [[7]].
Ļoti ceru, ka īsfilmas Meitene ar sērkociņiem ierakstu visā drīzumā izdosies iegūt Rīgas Kino muzejam, bet Ceļš uz ekrānu vēl jāmeklē. Tāpat kā citas dažādos gados Maskavā un citur tapušās studiju filmas – tā ir Latvijas kino mantojuma vismazāk apzinātā daļa!
