Kinoteātra „Splendid Palace” skatītājiem “Atvērto lekciju” cikla ietvaros tika piedāvāta unikāla iespēja apmeklēt vienīgo Aleksandra Sokurova jaunākās filmas „Frankofonija / Francofonia” seansu un tikšanos ar režisoru. Filma savulaik nopelnīja četras nominācijas 2015. gada Venēcijas kinofestivālā, saņemot divas godalgas, tostarp kinokritiķu balvu par labāko Eiropas-Vidusjūras filmu.
Sokurovs – stāstnieks
Aleksandra Sokurova – kino autora, mākslinieka un, kā izrādījās, arī diplomēta vēsturnieka – filmogrāfijā ir pāri par trīsdesmit dokumentālo un astoņpadsmit spēlfilmu. Par ko šoreiz izvēlējies runāt šis patiesi viseiropeiskākais no krievu režisoriem un viskrieviskākais eiropietis? Par Francijas lepnumu un, bez mazākā pārspīlējuma, visas Eiropas civilizācijas šūpuli – Luvru, par pasaulslaveno muzeju tā grūtākajos laikos – nacistiskās Vācijas okupācijas gados. Un skatītāju šis stāsts sasniedz negaidītā un komplicētā veidolā.
Sākotnēji, ja ir redzēts režisora meistardarbs Krievu šķirsts / Русский ковчег (2002), šķiet sagaidāma ne mazāk efektīga, viengabalaina un mērogā grandioza virtuāla tūre pa muzeju. Taču, par laimi, Sokurovs-autors sevi necitē un šo pasaulslaveno viena kadra epopeju neatkārto; Sanktpēterburgas Ermitāža ir pelnījusi šo nedalīto privilēģiju. Frankofonija līdz ar pirmajiem kadriem, piesātināta ar patiesi eiropeisku kultūrgaru, savos vizuālajos līdzekļos ir formāli sadrumstalots, eklektisks mākslas darbs, kas ideju līmenī izplešas tālu ārpus Luvras sienām.
Filma ir grūta. Tāpat kā lielākā daļa Sokurova filmu – tā ir grūti skatāma un grūti aptverama divu iemeslu dēļ.
Pirmais ir filmas komplicētais vēstījuma diapazons, sarežģītā dokumentālā valoda, par kuru tiks runāts atsevišķi, kā arī ar režisora filmogrāfijas konteksts. Liekas, jo vairāk viņa filmas redzētas (precīzāk – jo vairāk tajās pacietīgi iedziļinās), jo savā ziņā vieglāk interpretēt nākamās.
Otrais iemesls ir filmas vispārcilvēciskās, filozofiskās un vēsturiskās matērijas, ko režisors cenšas ievietot kopīgā ekrāna laikā. Tās ir smagas un dziļas, taču tik ļoti nepieciešamas zāles, kas ne bez sāpēm, tomēr palīdz skatītājam savienot pagātnes, tagadnes un nākotnes tiltus.
“Man liekas, filma nesanāk...” - telefonsarunā ar kādu kravu kuģa kapteini, vārdā Dirks, atzīstas filmas režisors. Viscaur filmā Sokurovs reprezentē pats sevi – parādās uz ekrāna savā darba kabinetā, filmas tapšanas procesā. Izdomātā sarunbiedra - kapteiņa kuģi plosa okeāna vētra, uz klāja atrodas konteineri ar muzeju eksponātiem, vērtīgiem mākslas darbiem. Tiem ir lemts pazust okeāna dzelmē.
Būtībā Frankofonija iesākas ar Krievu šķirsta nobeiguma kadru, kad pēc pusotru stundu gara klejojuma pa muzeju zālēm kamera izbrauc pa logu, un mēs redzam nevis mierīgu Ņevas krastu, bet gan bezgalīgu, šalkojošu jūras plašumu. Šai okeāna-haosa, ūdens kā laika plūsmas un nežēlības metaforai uzreiz tiek pretnostatīta Luvra: muzejs, kas simbolizē stabilitāti, nesatricināmību. Šis dzīvais organisms, nosargāts un paslēpts aiz akmens fasādes, majestātiski noskatās uz vēstures peripetijām, nezaudējot savu stāju pat visdrūmākajos laikos. Teodora Žeriko glezna Medūzas plosts ne reizi vien atgādina par stihijas klātbūtni un gaidāmo satricinājumu – gan toreizējo, gan arī mūsdienu Eiropai tuvojošos.
Sokurovs – eklektiķis
Ja kāda konceptuāla orķestra spēlētu kakofoniju varētu vizualizēt, tas varētu izskatīties līdzīgi Frankofonijai. Šī dokumentālās drāmas disharmoniskie, bet iedarbīgie komponenti ir šādi.
Vēsturiskās hronikās un iestudētās hipotētiskās rekonstrukcijās aktieri Luido de Lekvesēns (Louis-Do de Lencquesaing) un Bendžamins Utzerats (Benjamin Utzerath) spēlē galvenos varoņus: Luvras direktoru Žanu Žožāru un vācu oficieri, pieminekļu aizsardzības galvu, grāfu Francu Volfu-Meternihu. Rezervētais, un piesardzīgais Žožārs un entuziastiskais muzeja jaunais saimnieks Meternihs – uzveiktais un uzvarētājs, bet abi ir nosacīti sabiedrotie, vienoti humānajā mākslas saglabāšanas uzdevumā.
Paralēli risinās meistarīgi Luvras mākslas darbu filmējumi – gaisīga Bruno Delbonēla (Bruno Delbonnel) kamera lidinās cauri telpām, ziņkārīgi palēninot gaitu pie eksponātiem, lai mēs tos redzam detalizēti, it kā būdami klāt kā liecinieki. Tam visam pēkšņi pievienojas stilizēti un nedaudz kariķēti Mariannas (Johanna Korthals Altes) un Napoleona (Vincent Nemeth) rēgi. Abi franču simboli ik pa laikam skandē savām sirdīm tuvos saukļus. Marianna ar frīģiešu cepuri galvā izsaucas “Liberté, égalité, fraternité!”, kamēr imperators ar lepnumu uzstāj, ka Luvra ir viņš pats – “C’est moi! C’est moi! C’est moi!”.
It kā ar to nepietiktu, pa okeānu turpina klejot kapteinis Dirks, šad tad vēstījumā iespraucas aizkulišu klapīte ar filmas nosaukumu, Luvras noslēgto stikloto pagalmu šķērso kara lidmašīna, aktīvi tiek izmantota datorgrafikas un speciāli novecināta attēla apstrāde.
Visbeidzot, šī ansambļa virsdiriģents, jeb narators – pats Sokurovs, precīzāk, viņa balss. Mēs atceramies šo patīkamo, taktisko un empātisko balsi no Krievu šķirsta. Arī te stāstījumam, tā saturam un intonācijai ir spēcīga iedarbe uz skatītāju. Brīžiem haotisku un atsvešinātu vizualitāti tā piepilda ar iesaistītu, personisku, filozofisku vēstījumu, tādējādi panākot līdzsvaru. Balsī nav ironijas, attēlā – ir gan.
Pēc filmas demonstrēšanas Sokurovs atzinās, ka bērnībā viņš gribējis kļūt par radio režisoru un vizualitāte viņam nebija nozīmīga. Balsī bija brīvība.
Filmas gaitā režisors ir pastāvīgā diskusijā ar skatītāju – uzdod jautājumus, uztur saikni. Protams, lielākā daļa no jautājumiem paliek bez atbildes; tās var mēģināt saskatīt vizuālajā vēstījumā.
Neapšaubāmi filmas estētisko kodolu veido muzeja dārgumu – gleznu, skulptūru, interjeru attēlošana, atmosfēriski filmējumi dažādu kustību diapazonā. Māksla Sokurovam ir teju svēta substance. Rodas sajūta, ka caur kameras optiku, tieši caur kustību un gaismu, filma mūs sasniedz tiešāk, iedarbojas emocionālāk, atdzīvojas. Luvra ir cilvēces stāsts, “...par to, kā mocījās, mīlēja, slepkavoja, meloja, nožēloja un raudāja.” Te parādās sen aizmirstu laikmetu portreti, plašai publikai nezināmas sejas - viņi ir Luvra, viņi ir vēsture, taustāma un vienlaikus netveramā laika matērija. Ilgstošā kadrā kāda apmeklētāja (varbūt paša režisora) plauksta maigi, tikko pamanāmi pieskaras teju caurspīdīgai marmora skulptūras rokai. Protams, mēs sagaidām Monu Lizu – viņa skatās uz noklīdušajiem Mariannu un Napoleonu no augšas un ironiski smaida.
Mēs aizceļojam senajā Asīrijā, pie spārnoto Lamasu vēršu vārtiem, pie deviņus gadsimtus vecās Jordānijas skulptūras, tad nonākam pie Ēģiptes mūmijas. Stiklotā sarkofāgā kāds klauvē, bet viņa nedzird, viņai atbildes nav.
Sokurovs – vēsturnieks
Filmas pasūtītājs ir Luvras muzejs, veidotāji – starptautiska kinematogrāfistu komanda. Kādā intervijā režisors atzinās, ka vadība gribējusi redzēt sava veida Šķirsta šablona atkārtojumu, taču nepieciešamos filmēšanas apstākļus sarūpēt nebija iespējams. Savas autorības robežās Sokurovs centās izpildīt pasūtījumu, galvenokārt vadoties pēc savas mākslinieka sirdsapziņas, akcentējot uzmanību uz Francijai tik vēsturiski sāpīgu tēmu kā okupācija, bet izdarot to pēc iespējas delikāti. Komplicēts, daudzslāņains vēstījuma fons ļauj Sokurovam izteikt savu režisorisko, cilvēcisko, pilsonisko un humānistisko pozīciju. Un vai ir iedarbīgāks veids kā to izdarīt, ja ne ar pretnostatījumu?
Parīze un Ļeņingrada, kapitulācija vai cīņa, Luvra un Ermitāža.
Tikpat lielā mērā, kā par kara laika Franciju un francūžiem, Frankofonija ir par Padomju Krieviju un tās tautu. Abu teritoriju kultūrvēsturiskās saiknes ir ciešas un nenoliedzamas. Atceraties, Krievu šķirsta svešinieks, Sokurova ekskursants un sarunbiedrs ir viens kritisks franču diplomāts, vērtējošs pētnieks?! Tagad šādā lomā iejūtas pats režisors. Viņš cenšas atmodināt mirušos Tolstoju un Čehovu, jautājot “Kas mūs sagaida?” Abi klusē, bez rezultāta.
1940. gada Parīzes dzīve rīt ierastajā ritmā, viesmīļi pienes kafiju, koķetē ar modīgām francūzietēm. Hronikas iestarpinājums. Aizkadra balss. 1942. gada Ļeņingrada. Iesalusi drupās, nobrāzta līdz kauliem, iekalta blokādes važās. Luvra ieņemta, Ermitāža pretojas. Tā turas ar pēdējiem spēkiem – liela daļa mākslas darbu izvesti, daļa nozaudēta. Zaldātiem, izrādot telpas, rāda uz tukšajiem rāmjiem: "Šeit bija El Greko. Te – Leonardo".
Muzeja pagrabos taisa zārkus, fasāde sacaurumota no bumbu sprādzieniem. Pie slavenā Vasaras dārza žoga dokumentālista kamera vēro kā mirst vīrietis – padevīgi nolaižas sniega kupenā; uz kamanām līķi, Ņevā – līķi. No dienasgrāmatas aizkadrā: "...gulēja mirusi sieviete ar meitu. No rīta meitenes nebija – droši vien, apēsta. Sievietei jau nebija kāju". Šķiet, tas neatstāj jautājumus attiecībā uz režisora ieceri... Šajā monumentālajā, emocionālajā pagriezienā ir Frankofonijas smeldze un nozīmīgums, it īpaši mūsdienu skatītājam.
Režisors stāstīja - Venēcijas pirmizrādē lielākā daļa skatītāju nav iedomājušies, ka tagadējā Eiropas apmeklētākā pilsēta toreiz piedzīvojusi tādu elli un miljonos mērāmu upuru skaitu. Sokurovs nav didaktiķis, viņš ir vēsturnieks un domātājs. Filmas beigās uz tumša, brūngani sarkana, tad drūmi zila mirgojoša fona skan atonāli, citās simfoniskās atskaņās ietērpti PSRS himnas motīvi. Tu domā, lauzi galvu par nozīmēm, ietrenētais politkorektums neļauj atslēgt prātu. Tad sagaidi režisora komentāru – grūtsirdīgi nopūties, viņš definē šo gājienu skaidri, bez liekām piebildēm: "это визуализация мук".
Par kādu cenu tika aizstāvēta pilsēta, kas, tāpat kā Parīze, ir vienādota ar mākslas un kultūrvēstures jēdzienu, Ermitāžai / Luvrai esot šo vērtību simbolam? Kādu cenu nācija samaksāja par mieru? Vai cilvēka dzīvība ir izmērāma viņa esības div- vai trīsdimensionālos atveidojumos?
Krīzes situācijās kultūra nav atdalāma no politikas. Valsts un mākslas mērķi reti sakrīt.
Frankofonijas filmas nosaukuma turpinājums Elēģija Eiropai ir tik precīzs! Lirisks, trauksmaini skumjš filozofisks apcerējums par vērtībām un izvēlēm – sabiedriskām, pilsoniskām, vispārcilvēciskām, toreiz un tagad. Par mākslu, jo tā ir paliekoša, tā ir cilvēces ģenētiskā atmiņa. Mākslā mēs paliksim dzīvi mūžīgi, ja vien spēsim to saglabāt.
Sokurovs – muzeologs
Filmas seansa un diskusijas noslēgumā izskanēja ārkārtīgi trāpīgas Sokurova domas par ideāliem muzejiem, tāpēc nobeigumā nevaru ar tām nepadalīties. Ieceļojot kādā jaunā valstī, mūsu apskates objektu sarakstā vienmēr ir viens vai vairāki muzeji. Par šo institūciju sociāli kulturoloģiskām funkcijām ir runāts iepriekš. Tagad par praktiskām lietām.
Jūs noteikti esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc muzeju apmeklējums prasa tik daudz spēka, un no tiem iznāc kā izspiests citrons?
Sokurovam nevar nepiekrist: “Liela māksla, oriģināls darbs skatītājam atņem daudz enerģijas”. Jokodams viņš saka: “...bez cilvēka klātbūtnes, viņa enerģijas audekli jau sen būtu izbiruši”. Tajos attēloto cilvēku vairs nav, muzejos laiks ir sastindzis, tur valda nāve. Kāds, viņaprāt, būtu optimālais nākotnes muzeja projekts? Tāds, kurā eksponāti atrastos pastāvīgā dinamikā, pārvietotos telpā (un modernās tehnoloģijas to atļauj), jo kustība liecina par dzīvību.
Personīgi es vienmēr cenšos apskatīt skulptūras, telpiskus objektus (ar gleznām ir sarežģītāk, bet ideja tā pati) tieši kustībā, cenšoties atdarināt... kameras kustības – rotējošas, slīdošas, tuvināšanos vai atkāpšanos no objekta. Mani vienmēr fascinējis veids, kādā caur kameru uz ekrāna tiek projicēta māksla, konstruēta telpa, skatpunkts un konteksts tai apkārt. Protams, var pārmest garīgās dimensijas, “dzīvā efekta” un tā saucamās auras klātbūtnes trūkumu. Filozofs Valters Benjamins par šādu tehniski-mehānisku reprodukciju savulaik bija izteicies vēl kritiskāk: kino mākslas darbu auru nogalina. Tomēr pastāv izņēmumi, kad ar šo domātāju var pastrīdēties. Aleksandrs Sokurovs ir viens tādiem izņēmumiem. No tiem autoriem, kas filmās ieliek savu personisku auru, savu garīgumu, savu dziļo mīlestību pret mākslu, vēl vairāk – cilvēci un tās atmiņu.
