„TikTok” seriālu pasaule man ir diezgan sveša, lai gan dažādi uzņēmumi šo formātu jau izmanto savā labā, veidojot paši savus seriālus. Arī LTV sociālo mediju kanālā “+audzis” notiek mēģinājums spert soļus šajā sfērā, lai atrastu veidus, kā uzrunāt jaunāko paaudzi. „TikTok” seriāls “Četrinieks”, kura režisors ir Mārtiņš Dinsbergs, mediju vidē ritinās kopš 2025. gada.
Pirmo epizodi, sakrustojusi kājas, skatos vilcienā. Telefons uzkarsis, un apkārtējo pasauli bloķē austiņas. Citu epizodi skatos, ērti ierāpusies dīvānā, vēl citu – kādā uzgaidāmajā telpā. Šāda tipa saturs pilnībā maina skatīšanās pieredzi. Automātiski ieeju komentāros, varu komentēt, lasīt viedokļus, pārpublicēt un veidot tālāk jau savu saturu. Rodas īpatnēja hibrīdskatīšanās forma.
Koncepts ir diezgan riskants – mākslīgā intelekta izmantojums vizuāliem elementiem, aktieri bērni, scenārijs izteiktā “jauniešu valodā”. Būtu ārkārtīgi viegli nošaut greizi vai trāpīt zonā “es kā pieaugušais domāju, ka bērni uzvedas un runā šādi”. Un tomēr. Man par pārsteigumu, par spīti skepsei pret TikTok satura kvalitāti kā tādu, visi šie elementi organiski savā starpā strādā.
Tematiski seriāls ir ļoti klasisks bērnu un pusaudžu saturs, tajā tiek skartas dažādas tēmas par attiecībām, uzticēšanos, baumām, ķermeņa robežām, intimitāti un to, ko nozīmē būt īstam draugam.
Seriāls sākas ar klasisku iepazīstināšanu – tiek parādīts galvenais čaļu četrinieks, viņu dinamika, katram raksturīgās īpašības un frāzes. Mēs iepazīstamies ar Klāvu, Emīlu, Rūdi un Uvi. Un tad – viena meitene, Denīze. Visi četri puisēni ar sirds actiņām skatās uz viņu un kopīgi nolemj izdomāt, kā pievērst viņas uzmanību. Katrai epizodei ir savs kodoliņš, bet galvenais vienojošais elements ir šo puišu draudzība. Ļoti pozitīvi var vērtēt to, kā savstarpēji attīstās un veidojas viņu attiecības – parādās pozitīva maskulinitāte, vieta maigumam, spējai atvainoties un vēlmei iekļaut citus.
Dažubrīd pavīd arī klišejas, taču tas ne vienmēr ir slikti.
Epizodes ir aptuveni trīs minūtes garas, un tas ir interesanti. No vienas puses, tas ir TikTok formāts — īss, ātrs, pielāgots skrollēšanas kultūrai. No otras puses, tas vēl nav pilnībā “izfritētas uzmanības” noturēšanas saturs. Epizodēm ir sākums, vidus un beigas. Ir sižets, konflikts un atrisinājums. Dažās epizodēs pat ir diezgan klasiska dramaturģiska struktūra, piemēram, vesternu dueļa ideja starp badmintonistiem un tenisistiem vai epizode, kas sākas ar sekām un jautājumu: “Jūs tagad jautāsiet, kā mēs te nonācām?”
Lielākais klupšanas akmens, lai gan tas seko mūsdienu tendencēm, ir mākslīgā intelekta izmantojums. Jau pirmajās sekundēs redzams, ka mākslīgais intelekts daudz lietots, lai ģenerētu pašus varoņus komiksu stila versijās un pievienotu dažādus specefektus, piemēram, liesmas u. tml. Palasot komentārus, redzams, ka arī skatītājus tas īsti neapmierina – daudzi komentētāji šāda veida saturu sauc par “AI slop” vai „MI šļuru”. Tomēr epizožu gaitā MI izmantojums ir līdzsvarā ar bērnu aktieriem, īstām lokācijām un citiem dzīviem elementiem.
Jāatzīst, ka zem visa šī tehnoloģiju trokšņa slēpjas diezgan funkcionējošs komēdijseriāls. Seriāla humors bieži balansē uz sveškauna robežas, bet ne vienmēr tajā iekrīt. Bija epizodes, kuras skatoties, tiešām smējos. Joki lielākoties ir trāpīgi, ar tēliem ir viegli rezonēt un atrast kaut ko kopīgu. Tas ir būtiski, jo šāda veida saturs ļoti viegli var sākt attēlot pieaugušo priekšstatu par to, kas bērniem šķiet smieklīgi. Četrinieks ne vienmēr no tā izvairās, bet bieži vien tomēr trāpa tuvāk nekā gaidīts.
Pēc uzbūves Četrinieks ir klasisks sitkoms – darbojas draugu grupa, katrai epizodei sava mazā problēma, beigās – mācība. Var pat teikt, ka tas ir kaut kas starp bērnu Friends versiju un Nickelodeon vai Cartoon Network tipa seriālu, tikai pārcelts TikTok vidē, bez fona smiekliem un ar džinglu, kas iesēžas galvā. Šī dinamika ļoti atgādina komiksu uzbūvi, arī vizualitātē un visa seriāla struktūrā parādās komiksu iezīmes – lieli burti WHAM, BAM, AARGHH, lai parādītu dažādas darbības; vienīgi lapaspuses pāršķiršanu nejūt. Atsevišķas epizodes ir kā īsas komiksa daļas – straujas, spilgtas, ar konfliktu, atrisinājumu un klāt pieliktu dzīves morāli.
Četrinieks nav veidots tādam skatītājam, kurš apsēžas pie televizora un divdesmit minūtes bez pārtraukuma seko vienam stāstam. Tas paredz skatītāju, kurš atrodas nemitīgā satura plūsmā: starp citiem TikTok video, komentāriem, reakcijām un algoritma piedāvājumiem. Šis ir veids, kā uzmanība tiek organizēta citādi. Skatītājam nav jāiegulda daudz laika, lai saprastu stāsta pasauli, bet viņš var atgriezties pie tās atkal un atkal.
Protams, īsformāta video kultūra var veicināt nepacietību pret garākiem naratīviem, bet Četrinieka gadījumā redzams arī pretējais – pat ļoti īsā formātā bērniem joprojām tiek piedāvāta seriāla domāšana. Ir pastāvīgi varoņi, attiecības, atkārtoti joki, konflikti un nelielas mācības. Bērna uzmanība šeit nav vienkārši izšķīdināta, tā tiek virzīta caur īsu, bet strukturētu stāstījumu. Tādā nozīmē
Četrinieks ir labs piemērs mūsdienu skatīšanās hibriditātei – reizē seriāls, skeču komēdija, komikss, TikTok video un sociāls notikums komentāru sadaļā.
Vai TikTok seriāls var kļūt par jaunu bērnu satura formu? Droši vien jā. Bērni jau tāpat skatās īsos video, un jautājums nav par to, vai viņi tos vispār skatīsies, bet gan par to, ko šādi video piedāvās. Ja izvēle ir starp pilnīgu MI šļuru un īsu, strukturētu seriālu ar tēliem, attiecībām un kaut kādu morālu kodolu, Četrinieks nav sliktākā iespējamā izvēle. Tas nav ideāls, bet vismaz mēģina izmantot konkrētās platformas valodu, nevis tikai sūdzēties par to, ka bērni vairs neskatās televīziju.
Tomēr Četrinieka lielākā problēma tik un tā paliek MI izmantojums. Interesanti, ka vēlākajās epizodēs mākslīgā intelekta šķiet mazāk – iespējams, komentāru reakcijas bijušas pietiekami asas, lai tas tiktu piebremzēts. Kad Četrinieks mazāk paļaujas uz MI estētiku, vairāk uz aktieriem, situācijām un dialogiem, tas kļūst daudz skatāmāks.
Kopumā jāsecina – Četrinieks ir pārsteidzoši dzīvotspējīgs eksperiments. Jā, brīžiem neveikls, brīžiem, iespējams, izraisa sveškaunu, dažreiz vizuāli un konceptuāli apšaubāms, bet arī smieklīgs, mīlīgs un labi strukturēts. Tajā ir klasiskas sitkoma epizodes, tikai saspiestas TikTok formātā. Tajā ir bērnu draudzība, mazas drāmas, komiski pārspīlējumi un arī zināma sirsnība.
Skatoties Četrinieku, rodas sajūta, ka ar šīs paaudzes bērniem viss būs kārtībā. Ja viņiem joprojām šķiet aizraujoši iet vienam pie otra, lai skatītos filmas, ja viņi joprojām smejas par muļķīgiem jokiem un izvēlas pavadīt laiku kopā, nevis tikai sēdēt telefonā, ja viņi uztraucas par draudzību un mācās, kā nebūt nejaukiem vienam pret otru, tad platforma varbūt nav galvenais jautājums. Svarīgi atcerēties, ka tas ir tikai vēl viens formāts. Galvenais jautājums ir – vai piedāvātajā saturā ir sirds. Un Četriniekā – ir.
