KINO Raksti

„Pansija pilī I-VIII”. Inciema vasaras, smiekli un asaras!

27.03.2024
„Pansija pilī I-VIII”. Inciema vasaras, smiekli un asaras!

Kad pirms padsmit gadiem lasīju Anšlava Eglīša romānu „Pansija pilī”, ne prātā nevarēja ienākt, ka tas varētu kalpot par vielu saturiski piepildītam Latvijas kino vēstījumam…

"Brīžiem gribas ticēt tiem filozofiem,
kas apgalvo, ka laika nav,
ka laiks ir tikai ilūzija
un visas lietas patiesībā notiek vienlaicīgi un – tagadnē."
Anšlavs Eglītis. Pansija pilī

Reizēm nākas dzirdēt, ka pusgadsimtu ilgajā padomju okupācijā mitušie ļaudis par vēstures reālajām norisēm esot turēti pilnīgā tumsībā un liecības par īsto Latvijas laiku visiem spēkiem no atmiņas dzēstas, jau no skolas sola borējot, cik grūta bijusi dzīve buržuju Latvijā. Gluži tā, protams, nebija, un paradoksālā kārtā uz dzīvi starpkaru Latvijā ļāva paskatīties arī tā aizkara maliņa, kas tika pavērta padomjlaika filmās. Protams, tur seno laiku notikšanas bija iesārņotas šķiru cīņas mērcē, mantīgo un nemantīgo pretešķībās, tomēr arī šādā vīzē rādītais ļāva noprast, ka uzņēmīgi, izdarīgi cilvēki tolaik daudz ko varēja sasniegt un viņu labklājības līmenis tālu pārsniedza vienkāršam padomju cilvēkam pieejamo. Vairumam ļaužu atmiņā noteikti palikušas vēl joprojām šad tad televīzijā rādītās literāru darbu ekranizācijas Pie bagātās kundzes (Leonīds Leimanis, 1969), Ceplis (Rolands Kalniņš, 1972), Agrā rūsa (Gunārs Cilinskis, 1979), Akmeņainais ceļš (Rolands Kalniņš, 1983), kas tolaik tika formāli veltītas Latvijas laika „buržuāziskā dzīves veida atmaskošanai”, taču uz sabiedrības apziņu iedarbojās gluži pretēji padomju ideologu iedomām. Ikviens uz ekrāna redzamais īstā Latvijas laika dzīves fragments raisīja tikai nožēlu par vēstures gaitā atņemto kvalitatīvas dzīves iespēju pašiem savā zemē.

Mūsdienās šo laiku varam skatīt filmās un seriālos bez melīgām vēstures dogmām, bez aizspriedumiem, pieņemot vai nepieņemot autoru mākslinieciskā talanta atveidoto priekšstatījumu ietvarus. Ir radošās brīves laiks. Pirmskara Latvijas valdzinājums slēpjas ne eksotikā, laikmeta restaurācijas tiešumā, bet gan mākslinieciskās idejas spēkā.

Kalendārs nemanot mūs nes aizvien tālāk no pagājušā gadsimta Latvijas, no tā Latvijas laika, kad ļaudis priecājās par savu valsti, ticēja tai un mierīgi nodevās dzīves veidošanai. Trimdiniekiem tā vienmēr bijusi zaudētā dzimtene, un atmiņās parasti aizmirsās pārciestās grūtības, brūces, neveiksmes, netaisnības. Viens no izjustākajiem trimdā tapušajiem atmiņu romāniem ir Kalifornijā dzīvojušā Anšlava Eglīša (1906–1993) Pansija pilī, ko 1962. gadā izdeva Grāmatu draugs; tagad tas Zvaigznes ABC apsviedīgi izdots ar jauntapušā seriāla aktieru bildēm uz vāka. Kad pirms padsmit gadiem romānu lasīju, ne prātā nevarēja ienākt, ka tas varētu kalpot par vielu saturiski piepildītam latviešu kino vēstījumam. Rakstnieka pieredzējumi uzrakstīti tik maigā, sirsnīgā, smaida apdvestā intonācijā, ka šķiet kā trausls zieds, kura smaržīgās ziedlapas it viegli notraukt. Darbs noteikti ierindojas starp labākajām jaunības atcerēm latviešu literatūrā.

Plašajā Anšlava Eglīša prozas klāstā romāns Pansija pilī atšķiras ar to, ka tajā izpaliek intrigas virzīta caurviju darbība.

Tas sastāv no tieši nesaistītu epizodu virtenes, kas daļēji balstās noskaņā, izjūtās, jaunības iespaidu trauslajā virmojumā, nevis notikumos. Vienojoša ir darbības vieta – Anšlava tēvam, rakstniekam Viktoram Eglītim (1877–1945) piešķirtā Inciema pusmuiža, zeme un parks ap to. Izklāstu vieno arī paša Anšlava dzīves notiksmes. Aprakstā gluži sajūtama elpo vide, gluži kā dzīvi un atmiņā paliekoši ir muižas iemītnieki un pansijas viesi, kurus reljefākus padara autora trāpīgās ilustrācijas.

* * *

Romāna transformācijai vienotā kinodarbā bija nepieciešami dinamiski papildinājumi, kam vajadzēja harmonizēties ar aizgājušā laika un romāna faktūrām, norisēm, personāžiem. Protams, ar radošu izdomu un riskētspēju apveltītais producentu pāris Gints Grūbe un Inese Boka-Grūbe ļoti labi to saprata, tāpēc pieaicināja scenāristus Tabitu Rudzāti un Ivo Briedi, kuru galvenais uzdevums bija dinamizēt seriāla norises, paņemt ņemamo no romāna un izdomāt iekļaujošas situācijas un personāžus, kas ļautu atmiņu tīklojumā iepīt papildus enerģētiku. Lai iznākums arī vizuālā ziņā pilnīgi drošs, tika piesaistīts izsmalcināti daudzveidīgais operators Andrejs Rudzāts un pieredzējusī māksliniece Kristīne Jurjāne. Tāliedarbīga daudzpakāpju kino raķete tika gatavota startam.

Sākas vairāksēriju stāsts visai dabiski, ar pazīstamā literāta Viktora Eglīša un abu viņa dēlu Anšlava un Vidvuda pirmo ierašanos jauniegūtajā muižā. Pēc agrārreformas rakstniekam Eglītim 1922. gada vasarā piešķīra baronu Tīzenhauzenu dzimtai piederējušo Inciema pusmuižas centru ar 13,5 ha zemes, par ko bija jāiemaksā 15 000 rubļu drošības nauda. Pārvēršot latos, tie bija 300 Ls, pazīstamajam literātam gluži samaksājama summa. Te jāpiezīmē, ka dokumentālajā 8. sērijā, komentējot šo faktu, cienījamais vēsturnieks Gatis Krūmiņš steigā kļūdās, nosaucot to par „lielu naudu” un piemirstot, ka lati parādījās tikai pēc 1922. gada 3. augusta, kad rubļus mainīja attiecībā 50:1.

Gundara Āboliņa spēlētais Viktors Eglītis it kā izkāpis no dēla Anšlava atmiņām. Kad Vidvuds prasa, kāpēc ar viņa domām nekad nerēķinās, tēvs pārliecināti atbild: „Tāpēc, ka es domāju par visiem.” Ar kaunu jāatzīst, ka neko daudz nezinu par Viktoru Eglīti kā rakstnieku, bet no lasītā varu spriest, ka pašapziņa viņam bijusi augsta. Tādu ģimenes galvu viegli ironiskā ietonējumā mums rāda arī Gundars Āboliņš – svarīgu, daiļradē grimušu, bet arī iejūtīgu, piedodošu un ciest spējīgu.

Jau sākot ar trešo sēriju, vēstījumā sāk dominēt scenāristu sacerētas norises. Dažas veiksmīgākas, dažas priecē mazāk, taču kopumā stils un stāja tiek saglabāti. Ik sērijā iekļauts kāds realitātes sabiezinājums, pieņemu, ka ar nodomu – izsaukt komisku vai paradoksālu efektu. Pirmajā sērijā tūlīt pēc Eglīšu ierašanās pirmajā naktī notiek žurku uzbrukums, viņas ir visur, lien pat mutē; piektajā sērijā nomnieka Jāņa Liepiņa (Vilis Daudziņš) pagrabā audzēto dārgo slieku invāzija rada gluži sirreālu tārpu apsēstību Viktora Eglīša kabinetā un visā mājā. Vācot tārpus prom, vecā virēja Priedene (Lāsma Kugrēna) piemetina: „Trekns karalis un liesais nabadziņš ir tikai divas dažādas maltītes vienam galdam. Tādas ir tās beigas.”

Režisors Andis Mizišs pirmajās trīs sērijās, balstoties pieredzē, ļauj notikumiem it kā ritēt pašiem ar savu sparu, Marta Elīna Martinsone nākamajās trijās sērijās ik pa brīdim darbībai piemet kādu pagalīti, lai „tā būda kūp”.  Dāvis Sīmanis septītajā sērijā, labi apzinādamies, ka viņš noslēdz seriālu, pēc baisi komiskiem nakts māžiem rada romantiski nostaļģisku izskaņu pie ugunskura. Danas Bjorkas sulīgi atveidotā  Hilda Vīka (1897–1963) beidzot ir sagaidījusi Viktora Eglīša (Gundars Āboliņš) bildinājumu, un 1930. gada 21. decembrī viņi apprecas, pēc dievturu kārtības izlīdzinoties. Atbilstoši seriāla veidotāju datējumam, Inciemā ir aizvadīti četri gadi.

Krietns scenāristu jaundarinājums ir saimnieciski rosīgais, muižu iegūt kārojošais nomnieks Jānis Liepiņš un viņa sieva Ieva (Guna Zariņa). Visai saderīgs un izdarīgs pāris – Jānis rīkojas, bet Ieva zina, kā pareizi jādara. Viņa atbalsojas – lepni un izteiksmīgi visā filmas garumā. Abi muižā ierīkojuši bodi, un savs ienākums ir, bet gribas taču vairāk!  Lai nu muižas nenopircēja ķieģeļrūpnieka Ilmāra Cepļa uzņēmuma akcija Jāņa kabatā atnes laimi Liepiņu pārim – mēs taču zinām, ka Ceplis „bija varens un būs!” Esmu drošs, ka Liepiņam nepietrūks ideju, kā uzlabot dzīvi, iekopjot kādu jaunu biznesu, lai gan vienmēr kaut kas nostājas ceļā veiksmei. Truškopība neieviešas, tehniski pilnveidotais kandžas dzenamais aparāts sasprāgst jau 2. sērijā, bet tas taču nav mazinājis reibinošo dzērienu producēšanas jaudu. Liepiņš lasa Jaunākās Ziņas, tāpēc rodas bažas, vai tikai scenāristi nav pārspīlējuši viņa nezināšanu – vai viņš varēja par budismu pārprasīt „būdisms?”, vai tiešām nebūtu neko dzirdējis par Jaunsudrabiņu, vai varēja tik muļķīgi iekrist ar eau de Cologne konjaka etiķešu vietā? Liepiņš ir viltīgs praktiķis, kas notikšanās orientējas labāk par daudziem un zina to, kas jāzina. Vilis Daudziņš savā lomā ir lietišķi daudzveidīgs, neizslēdzot arī bezgaldziļās skumjas par dzīves zūdību un lapsas nokosto vistu Ciepu. Tādās reizēs tik šunelis Žibītis saprot cietēju. Vecie mistiķi, Brizgu pāris, ko kolorīti atveido izcilie vecmeistari Olga Dreģe un Ģirts Jakovļevs, mēģina glābt Liepiņa karmu, iedodot palasīties Kārļa Tenisona / Vahindras Mantramitras (1873/1883–1962) grāmatu Budisma baušļi. Šis vīrs 1924. gadā Āgenskalnā atvēra Rīgā pirmo budistu templi un nosauca sevi par Baltijas budistu arhibīskapu. Tagad Liepiņš meditē un skumst, ka viņa apziņa nekad nesasniegs nirvānu. Vitālais meitmīlis Alvils Brizga (Kaspars Dumburs) Liepiņam saka: „Viss ir zūdīgs, tāpēc arī skaists. Tā arī ir tā nirvāna.”

Scenāristi parūpējušies arī par mīlestības vai tās ilūzijas līniju. Netālajam kaimiņam, turīgajam baltvācietim Vilim Stepermanim (Artūrs Skrastiņš) ir diezgan izskatīga meita Alise (Alise Dzene) – enerģiska, praktiska, dzīvē jau šo to izbaudījusi; viņa brauc ar motociklu un iepērkas Liepiņu bodē. „Jaunais muižkungs” Anšlavs viņai ir pietiekami interesants, samērā strauji viņa ļauj abu romānam risināties. Aktieriski veikla ir Riharda Zelezņeva un Alises Dzenes saspēle, kad kautrais, inteliģentais jauneklis, kurš nemēdz klaji izrādīt savas emocijas, saskaras ar meitenes neslēpti pašapzinīgo pārliecību par savas pievilcības spēku. Anšlavs ir savaldzināts, aizrauts un arī cieš, kad mīla to prasa. Skaista ir epizode, kad lietū un negaisā „kučers” Peltmans (Jānis Jarāns) spēlē serenādi pie Alises loga, bet pavisam citu pavērsienu ienes brutāli histēriskais motobraucējs Žanis Kasparecs (Edgars Ozoliņš), kurš iebrāžas zaļumballes jūklī.   

* * *

Visas septiņas sērijas vieno kolorītie vecie muižas kalpi, kas vairāk par visu baidās, ka viņiem liks pārcelties uz nabagmāju, un te seriāla veidotājiem veicies savākt lielisku pieredzējušu aktieru kompāniju. Robustais „kučers” Peltmans ne tikai laiku pa laikam sulīgi nospļaujas un azartiski muzicē ar lauku kapelu, bet, kad neviens neredz, var arī skumt ar mīļotās matu šķipsnu rokās. Pirms 15 gadiem radītais neaizmirstamais Jāņa Jarāna Indrānu tēvs šodien uzplaucis jaunā krāsziedā. Ne mazāk spilgta ir vecā Priedene, kura, ja ieskatās, nemaz tik veca nav; Lāsmas Kugrēnas acīs vēl daudz dzīvotgribas, bet bailīte arī tur klāt – ka tik kaut kas nenotiek! No senatnes muzeja vitrīnas izkāpis kādreizējais barona sulainis Mārtiņš Jura Strengas virtuozajā izpildījumā, ar savu pakalpīgo stāju, nedziedināmo Hortenzes slimību un parka alejas liepā iegriezto „Mīlu tevi zem rozēm” latīņu valodā. Nenovaldāmu jūtu vilnis sagrābj Mārtiņu un aiznes ilgotnes valstībā.

Visus darbus muižā darījusi Daces Eversas izteiksmīgi iemiesotā Arnīša māmiņa. Kad vajag, viņa rosās, vāra zāļu tējiņas visiem gadījumiem, un, kad nesnauž viesistabas stūrī, pieskata savu nebēdni dēlu Arnīti (Kaspars Znotiņš), kurš, kā pats saka, ir labākais dārznieks pagastā un „daudz cietis no sieviešiem”. Uz darbu prāts Arnītim nebūt nenesas – sāp mugura, nomoka bruka un paģiras, kaulus lauž, bet, kad saņemas, daudz ko var izdarīt. Kaspara Znotiņa parādīšanās kadrā ikreiz ienes traģikomisku akcentu, bet viņa gurdo balsi tā vien gribas mājās atdarināt, lai no kaut kā atrunātos. Visi bijušie muižas, vēlāk pansijas kalpotāji kā pārlaicīgi gari piepilda muižas daudzos nostūrus. Viņu klātbūtnē senā celtne dveš, pārdzīvo, atgādina un mudina dzīvot. Laika dimensija filmā materializējusies.

Pansijas atklāšanas balle filmā nolikta uz 1926. gada 19. jūniju, tas ir arī gleznotājas un rakstnieces Hildas Vīkas pirmais uznāciens, ar kuru viņa iekrīt Viktora Eglīša sirdī. Balle kā balle, Vidvuds pat noorganizējis vērienīgu uguņošanu, sabraukuši latvju kultūras vēsturei svarīgi viesi. Pārliecinoša, kopainu pārredzoša režija; epizode, ko ar prieku var skatīties – ja ne dīvainie datumi. Skaidrs, ka filma nav vēstures rekonstrukcija, bet norādītie konkrētie datējumi gribot negribot izsauc iebildumus, uz kuriem pārliecinoši savā rakstā Pansija pilī. Senie, jaukie ļaudis ir visapkārt… jau norādījusi Eva Eglāja-Kristsone, LU literatūras, folkloras un mākslas institūta direktore. Un patiesi, lai kādas būtu attiecības starp Viktoru Eglīti un viņa sievu Mariju (1879–27.06.1926.), viņam prātā nevarētu ienākt rīkot balli laikā, kad dēlu māte cīnās par savu dzīvību. Savāda autoru nevērība, lai neteiktu vairāk. Bet dīvainības ar to vēl nebeidzas – tajā pašā 2. sērijā Viktors Eglītis saņem vēstuli no izdevēja Jāņa Rozes ar krietnu čeku klāt. Jauki, protams. Bet vēstule datēta 1925. gada 21. martā, vairāk kā gadu veca! Nav labi tas, mani mīļie!

* * *

No 3. sērijas sākas jaunatvērtās Inciema pansijas dzīve ar raibu viesu plejādi, un te nu seriāla autoriem ir darbiņa, cik uziet.

Daļa notikumu tiek aizgūta no romāna, daļa ir fantāzijas auglis, bet nesamērosim filmu ar romānu, jo tiem dažādi mērķi un uzdevumi.

Svarīgs ir kopsakars, vairākdaļu kinostāsta tecējums, un jāteic, ka šajā sērijā Andis Mizišs pārspēj pats sevi notikumu saliedētībā, sākot ar krimiķim piemērotu ievadu. Norisēm bagātajā un kompaktajā filmas daļā satiekas gan sieviešu sabiedrību alkstošais krājaizdevu sabiedrības Zelta lats kasieris Alfons Maltuss (Jēkabs Reinis) un tikumīgā kultūras godātāja, bibliotekāre Meta Paugas jaunkundze (Inese Kučinska), gan no Kaupēna bandas izbēgusī Liepiņu radiniece Velta Avena (Katrīna Griga), turklāt pie sava drauga Viktora, kurš mīlas mokās dzer jau sesto dienu, ierodas temperamentīgais Edvarts Virza (Lauris Dzelzītis). Te gan jāpiezīmē, ka īpaši maza auguma aktieri filmas veidotājiem nav izdevies sameklēt, tāpēc Anšlava pavecais joks, ka Virza ar lietussargu virs galvas varot zem gultas pastaigāties, izklausās diezgan neiederīgs. Toties dzejas lasījums saviļņo klātesošos. Šajā sērijā atgadās arī incidents ar policistu Kulbergu, bet jāteic, ka visumā spožajā seriāla aktieru parādē diemžēl tieši Gata Malika pieņemtais karikatūriski viennozīmīgais veidols šķiet pārāk plaknisks, bez īstu emociju klātbūtnes.

Smiekli un asaras neatstājas arī turpmākajās trīs sērijās, kas sparīgās Martas Elīnas Martinsones rokās. Viņas vadītais seriāla posms ir stilistiski daudzveidīgs, bet pietiekami savietojams. 4. sērijā interesanti organizēta Visneru ģimenes uzturēšanās pansijā ar nebeidzamo, bet draudīgo bridža spēli. Psihopātiski greizsirdīgais juriskonsults Emo Visners (Mārtiņš Kalita), viņa sieva, seksuāli aktīvā kacinātāja Vilhelmīne Visnere (Ilze Trukšāne) un mūždien grāmatā grimusī Emma Visnere (Agnese Jēkabsone) ir robusti saskanīgs trio, ar kādu labāk netikties. Taču spožs kalpones, Zeltmata dramatisko kursu audzēknes Līnas (Anta Aizupe) uznāciens visu atrisina. Sērijas beigās ierodas Viktors Eglītis ar Hildu un Vidvudu, un tas nozīmē, ka dzīve Inciemā turpmāk būs pavisam citāda.

Hilda Vīka, pārņemta ar savu glezniecību un greizsirdīga uz mirušo rakstnieka sievu Mariju, vienkārši tiranizē sirmojošo vīru, kurš, mīlas pārņemts, dzer un pārspriež Padebešu problēmas latviešu dzejā ar pansionāru, Prinduļu pamatskolas pārzini Antonu Bucinski (Kaspars Gods). Tad pienāk zaļumballes laiks, no gaidāmā ļembasta baidās Priedene, bet Viktors Eglītis sola, ka šoreiz viss būs pavisam citādi, augsti kulturāli, ar tautiskām dejām un bezalkoholisku bufeti. Mākslas sekciju vadīs ciemos atbraukušais savdabis Romans Suta (Kaspars Kārkliņš), paša Eglīša pārziņā būs literārā sekcija… Bet kā jau tas mēdz būt, ļaužu stihija ir neregulējama. Kā sveiciens no kinovēstures ballē ierodas kinogrupa ar Andi Mizišu operatora lomā; viņi gatavojas uzņemt skaņu filmu Spīdola, un iespaida blīvumam režisore Martinsone arī seriāla attēlu pārvērš mēmā kino stilistikā.

Atgriežoties realitātē, atklājas visas padarīšanas pieticība – ne tuvu tai noskaņai, kas Anšlava Eglīša romānā. Tā ir – viegli uzrakstīt, bet ne uzfilmēt. Tomēr iespēju robežās režisore ar sarežģīto epizodi galā tikusi. Sēriju vainago kalpotāju mēmā aina, Anšlavam mostoties.

Dāvis Sīmanis 7. sērijā arī iemiksē kino vēstures reminiscences – Cepļa kunga lielo atvēzienu jau esam redzējuši pirms pusgadsimta citā kinodarbā. Šajā daļā ir arī Vidvuda (Kristians Teterovskis) centrālais izgājiens – jauneklim jau ir 17 gadu, un ļaudis ieklausās viņa teiktajā. Pateicoties teicamam uzdevumu sadalījumam, sarežģītais muižas nosargāšanas plāns izdodas pārliecinoši. Iespējams, sava loma te bijusi pērngada Rīgas Laika publikāciju sērijai par haluciongēnajām sēnēm…

* * *

Visas septiņas spēles kino sērijas, kā zināms, uzņemtas Kurzemē, dižciltīgā skotu tirgotāja Džona Balfūra 1840. gadā uzceltajā Padures muižā, kas vēstures vējos spējusi saglabāt savu sākotnējo apveidu un ik sērijā aicinoši gozējas parka ielokā. Astotā, dokumentālā sērija, kuras režisors ir Gints Grūbe, stāsta par īsto Inciemu, un arī mēs, gatavojoties sacerei par seriālu, kādu dienu ar sievu nobraucām uz kinomuižas prototipu Inciemā palūkoties, kas tur palicis pāri no senās godības. No godības jāteic, nav palicis vairs nekas. Tik vien kā dūšīgi izaugušais ozols sakoptajā, bet ziemīgi caurskatāmajā parkā – koks tur sakņojas kopš 1922. gada vasaras dienas, kad Eglīšu ģimene atbrauca lūkot savu jauniegūto Inciema īpašumu.  Abi dēli, Anšlavs un Vidvuds (1913-2003), katrs iestādījuši pa ozolam. Jaunākā dēla stādītais pēc gadiem nokaltis, bet Anšlava ozols joprojām stalts. Parkā – apmēram turpat, kur Anšlavs zēna gados ierīkoja savu sporta laukumu un sacentās ar savu draugu, komponista Emīla Dārziņa dēlu Volfgangu (1906–1962), – rakstnieka brāļa Vidvuda atraitne Ingrida Frickauss gādājusi, ka 2006. gadā, rakstnieka simtgadē, iecelts tēlnieces Gaidas Grundbergas granītā izkalts piemineklis Anšlavam un tiem kultūras ļaudīm, kas tajā īstajā Latvijas laikā viesojās Inciemā.

Pie jaunradušās godības vēl jāpieskaita modīgā, kompaktā un saturā ietilpīgā ekspozīcija par Eglīšu ģimeni un plašais savākto materiālu klāsts, ar ko mūs iepazīstināja sirsnīgi darbīgā muzeja vadītāja Sintija Kostjukoviča. Pie jaunajām vēsmām jāpieskaita arī bijušajā muižas smēdē ierīkotā kafejnīca Pansija, kuras ēdienkarte lepojas ar 30 dažādu karbonāžu piedāvājumu, un porcijas tādas, ka vienam neapēst. Tā ka Inciema apmeklējumam ir arī savs vainagojums.

Bet kā tad ar pašu muižu? Nu nekā tur nav! Kolhoza Ezerciems priekšsēdētājs 70. gados bija nolēmis pārveidot muižu kantora vajadzībām. Kas no tā iznācis, var labi redzēt 8. sērijā – bezpersonisks, silikātķieģeļiem apšūts klucis ar totāli deformētu interjeru.

* * *

Arnītis Anšlavam filmas finālā saka: „Par šito vajadzētu grāmatu uzrakstīt. Es jau arī varētu, bet sirds gurst, un pirksti…” Visi sapulcējušies pie ugunskura, un ir tik labi kā nekad. Bet vecais Brizga ar sievu aizčāpo, zem deguna norūcot: „Tagad jau neviens netic, ka būs vēl sliktāk.” Tik pravietiska novakare…

Komentāri

Egils Kuks
28.03.202417:20

Es pirmoreiz to izlasīju ASV, tagad skatos ķinīti.

Lauma
31.03.202415:42

Filma skatāma. Nenožēloju. Iesaku filmas skaņu meistariem un arī aktieriem lielāku uzmanību pievērst tam, lai teksts filmā būtu galvenais, nevis "skrāpējošā" fona mūzika. Daudziem aktieriem būtu jāpamācās no vecā kaluma aktieriem J.Strengas, Ģ.Jakovļeva saprotamu dikciju. Lielu daļu domu nevarēju sadzirdēt aktieru nevērīgās bubināšanas dēļ.



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan