Režisora Aika Karapetjana jaunākā filma pusotras stundas laikā skatītāju gluži nemanot ievilina dīvainā pasaulē, kas liek pārbaudīt pašam savu civilizācijas pakāpi.
Aiks Karapetjans latviešu kino ainavā jau ir iezīmējies kā viens no provokatīvākajiem kalniem, iepriekšējās pilnmetrāžas filmās Cilvēki tur (2012), M.O.Ž (2014) un Pirmdzimtais (2017) sevi konsistenti pierādot kā autorkino veidotāju, kas darbos nebaidās iepīt žanriskuma elementus bez obligātas vēlmes par tiem ironizēt vai veidot subversiju. Tas varētu būt iemesls, kādēļ režisora darbi patīk ne tikai kritiķiem un kinobalvu žūrijām, bet arī vietējiem skatītājiem. Savos iepriekšējos darbos Aiks ir strādājis ar šausmu žanru (medijos atrodamais liecina, ka tajā ierakstīsies arī režisora topošā filma Bezkaunīgie), un arī filma Sema ceļojumi, lai gan pozicionēta kā "melnā komēdija", var tikt attiecināta uz folk horror kustību, ko pēdējās desmitgades laikā revitalizējis slavenais ASV audiovizuālais uzņēmums A24 (filmas Ragana / The Witch (2015), Saulgriežu kults / Midsommar (2019), Vīri / Men (2022)).
Tādēļ – nē, lai kā arī es cerētu, ka stāsts par ārzemnieku, kas ierodas Latvijas laukos un kļūst par draugu ar datorgrafiku uztjūnētam sivēnam, ir šī gadsimta Mazulis / Babe (1995), tas tā diemžēl nebūs gan.
Kaut arī nebūtu nekāds pārsteigums, ja režisors kādā mirklī izlemtu parakņāties ģimenes filmu žanra iekšās, – cerēsim!
Ar barokālu mūziku un slīprakstu iezīmētie Sema ceļojumi sākas ilgā kadrā, sekojot kāda sivēna pēcpusei – viņš bēg pa mežu, ilgojoties pēc triumfāla svaiga gaisa malka. Tikmēr skatītājam atklājas kompanjons filmā pavadītajam laikam – Teicējs, aizkadra balss, kas piesaka šo stāstu kā pasaku un vēsta, ka šis sivēns ir gatavs labāk mirt vilka zobos brīvs, nevis drošībā un verdzībā, kuru piesola mājās aicinošā sievietes balss.
Tad stāstā uz putekļaina nekurienes ceļa parādās arī mūsu titulvaronis Semjuels jeb "šefs Sems" (beļģu aktieris Kevins Jansenss) – viņa vārds te izskan, šķiet, pēdējo reizi, turpmāk viņš būs tikai „ārzemnieks”. Sems ieradies kādā svešā zemē meklēt savu nekad neiepazīto tēvu (par Latviju šī zeme nevienā mirklī netiek nosaukta, taču auto numurzīmes, zemnieku mājās runātā valoda un ballītē skanošais Latvijas Radio 2 repertuārs šo stāstu tomēr lokalizē). Vienīgā saikne ar radinieku ir veca fotogrāfija un aptuvena apjausma par viņa uzvārdu. Semam braucot mašīnā, uz krēsla novietotā fotogrāfija pēkšņi sāk lidināties kā maģiska kompasa bulta, un mūsu varonis, šī skata apburts, iebrauc dziļos mēslos. Labi, to viņš vēl nezina, taču blīkšķis un kvieciens saved abus varoņus kopā.
Sema ceļojums bez galamērķa turpinās šausmu žanra gegu labākajās tradīcijās, iebraucot benzīntankā, kur neviena nav, kamēr sivēns guļ ar asiņainu muti. Tālāk seko negaidītu pavērsienu virtene, kurā rindojas biķerītis ar Preiļu dzeltenuma brāgu un "labākā guļvieta mājā", konflikts Semam nesaprotamā valodā un visnotaļ brutālas metodes, kamēr beidzot Sems ir spiests saprast – turpmāk, lai nenonāktu lopbarībā, viņam nāksies strādāt un mācīties likumus, kas valda šajā savādajā saimē, kura nebeidz slavēt Dievu par to, ka viņiem ticis pašiem savs „ārzemnieks”. Kā kulta šausmu filmā Svešinieki / The Strangers (2008), kur uz upuru lūgumu paskaidrot, kāpēc spīdzināšanai izvēlēti tieši viņi, slepkavas vēsi atbild: "Tāpēc, ka jūs bijāt mājās."
Līdzīgi kā Džonatana Svifta Lemjuels Gulivers, Sems nonāk gūstā neizprotamā vidē, un caur viņa acīm arī skatītājam paveras iespēja novērot šo savādo pasauli, kuru apdzīvo cilvēki un cūkas, bet cilvēku attiecības nosaka tikai lietderīgums. Pēc būtības viss ir lopiski – lai gan Kirki svešinieka kailais augums sajūsmina arī jutekliski, pārējie vēsi rēķina, ka viņa muskuļi lieti noderētu saimniecībā. Varbūt tā ir blakne dzīvei filmas degradētajā vidē, bet varbūt šie ciematnieki ir atklājuši patiesību, ka dzīve bez pārmērīga morāla uzslāņojuma ir vienkāršāka un godīgāka. Interesanti, ka kameras acs nevienā mirklī īsti neieslīd soģa pozīcijā – lai arī laucinieki savā pragmatiskajā nežēlībā un primitīvajās varas spēlēs atklājas reizē šausminoši un smieklīgi, kontrastējošu raksturu vakuumā tie kļūst arī empātiski saprotami – galu galā, cūkām cūku dzīve. Un Kirke galu galā atzīst, ka viņai briesmīgākais liktenis būtu pārdot visas cūkas un pārvākties uz pilsētu.
Plašākas interpretācijas iespējas, šķiet, paver otrs filmas vērojums – caur aizkadra balsi un aktiera mīmiku mēs uzzinām par Sema iekšējās pasaules izmaiņām. Filmas gaitā aizkadra balss atklāj, ka Sems pamazām aizmirst dzimtās pilsētas kņadu un savu mērķi atrast tēvu, rodot apmierinājumu cūku pastorālē. Sākumā viņš vēlas tikai bēgt, vēlāk jau tiecas palikt ar Kirki, kas vienīgā spēj ar viņu sarunāties vienā valodā; visbeidzot viņam kļūst saprotama arī sievietes mīlestība, kuru tā izrāda caur varas un pazemojumu spēli. Pamazām Sems sāk saklausīt arī filmas sākumā pieteiktā sivēna balsi, kas viņam vairākkārt mēģina palīdzēt izbēgt, taču šķiet, ka Sems, kurš ir baudījis dzīvi brīvībā un ar to saistīto izvēles atbildību nastu, arvien vairāk novērtē ekstrēmu konformismu, kas mijas ar mīlestības jūtām.
Gan pasakas formāts, gan teicēja balss ir paņēmieni, kas vedina uz domām par to, ka šis ir Aika Karapetjana komentārs par lietu dabu vai vismaz status quo, taču ir viena problēma – nerodas pārliecība, ka filmas veidotāji līdz galam zina, ko tieši vēlas pateikt. Sema ceļojumi varētu būt asa kritika par pāķu piezemēto pasaules skatījumu, par attiecībām šādā ekonomiskajā modelī (te jāmin sadistiskie Jančuka aizbildņi, kas aizdomīgi nosaukti par Mark(s?)u un Vilhelmu (H.?)); iespējams – par sievietes varu pār vīrieti (šī tēma, tiesa, akūtākā formā, parādās arī režisora iepriekšējā filmā Pirmdzimtais), par demaskulinizāciju; varbūt globālāk – par jebkurām varas attiecībām un smalko līniju starp līdzatkarību un rūpēm, vardarbību un mīlestību. Ņemot vērā filmas veiksmīgos ceļojumus pasaules kinofestivālu arēnā, Sema ceļojumu kanva ir gana universāli meistarīgi darināta dažādiem lasījumiem (šai Latvijas un Beļģijas kopprodukcijai aiz muguras jau pasaules pirmizrāde Fantastic Fest ASV un joprojām aktīva turneja citviet pasaulē). Bet filmas publicitātes kampaņā skatītājiem tiek lūgts neiespējamais – ieiet kinozālē bez iepriekšējiem priekšstatiem un būt gataviem pieredzei.
Nav noslēpums, ka Aiks Karapetjans filmas veidošanā ietekmējies no spilgtā kinorežisora Sema Pekinpā (Sam Peckinpah) daiļrades (pat filmas projekta pirmais darba nosaukums bija Pig’in Pah’); tas vizuāli parādās filmas telpas hermētiskajā noslēgtībā, bet sižetiski – tēlos, kurus grūti kategorizēt varoņa / antivaroņa pretnostatījumos. Tāpat nenoliedzama šķiet Karapetjana iecienītā franču režisora Bertrāna Blijē (Bertrand Blier) ietekme – viņa filmu varoņi pin prasmīgu manipulāciju tīklus, rādot, ka cilvēka raksturs, pakļauts varas dinamikai, ātri vien var kļūt par sākotnējā tēla parodiju (Blijē filmā Ménage (1986) varoņu trio aizmanipulē cits citu līdz prostitūcijai). Blijē rokraksts ir jūtams arī filmas uzbūvē – stāsts līkločo ar aizvien dīvainākiem uzstādījumiem, līdz beigās skatītājs nemanot iemānīts līdzjušanā arvien aizdomīgākām un morāli apšaubāmākām situācijām un pagriezieniem. Tas pats notiek arī Sema ceļojumos –
pusotras stundas laikā ir iespējams noticēt filmas piedāvātajām "laimīgajām beigām", kas, iznākot no filmas pasaules, liek sev uzdot pāris jautājumus par savu patieso civilizētību.
Filmu šausmu žanram pietuvina arī tās vizualitāte – daudz piedzīvojušas lauku sētas tekstūras mākslinieka Jurģa Krāsona vadībā ir sasmērētas ar dubļiem, netīra siena vīkšķiem un cūkas iekšām; operatora Jurģa Kmina kadrējums, īpaši filmas pirmajā daļā, ir šīs matērijas piesūcināts, uzsverot Sema un sivēnu miesas līdzību; šo efektu pastiprina arī piesātinātā krāsu gamma. Taču, lai nenobiedētu lasītāju, atklāšu, ka filmā ir arī komiski mirkļi – absurda garoziņa starp labi nostādīto, visu zinošo Teicēja balsi un drūmo ekrāna realitāti; asprātīgs pietuvinājuma lietojums; daži no zilās komēdijas aizlienēti gegi (viena no pēdējā laika ņirdzīgākajām intimitātes ainām, piedaloties šaujamieroča lodei…).
Diezgan daudz jau pieminēts Sema lomas tēlotāja Kevina Jansensa kailums, parunāsim par mīmiku. Aktierim, kurš latviski nerunā, ļoti organiski izdodas uz ekrānam būt apjukušam svešas valodas un nozīmju ieskāvumā. Diemžēl rodas sajūta, ka aktiera pievilcīgā, labi koptā seja, uz kuras bārda pati visu laiku turas optimālā garumā, paliek pārāk rezervēta un netur līdzi tam ārprātam, kuru ar lielu prieku spēlē viņa kolēģi; šī seja ir pārāk civilizēta, lai iekļautos cūku karaļvalstī. Laimīgā kārtā to kompensē ar acīmredzamu draivu apveltītie aktiera kolēģi – Normunda Griestiņa atveidotais Jančuks ir asinis stindzinošs gan uz divām, gan četrām kājām, savukārt Laura Siliņa (kurai šī neticamā kārtā ir kino debija) tiešām maģiski iznes Kirkes maigumu un apmātību, cietsirdību un taisnīgumu, pat vienas ainas ietvaros plūdeni pārejot no viena reģistra otrā.
Viss filmas farss ietilpināts mazāk nekā 90 minūtēs, tādēļ man personīgi palika sajūta, ka šī ekstrēmā fabula "ārzemnieks latvietim gardākais ēdiens" varbūt par daudz pazaudējusi uz montāžas galda. Es ceru, tas neaizkavēs skatītāju parakties dziļāk par sākotnējo provokāciju – tas, visticamāk, nav par jums, ja vien neesat cūka. Bet varbūt cūkas esam mēs visi. Tas nekas. Pēc filmas noskatīšanās cūkas patiesi šķiet daudz simpātiskākas. Katrā gadījumā, Aika Karapetjana pasaka pieaugušajiem ir piedzīvojums, kurā ir vērts atgriezties atkārtoti – it īpaši tad, ja tā jūs aizskar.
P.S – Noteikti palūkojiet, kā sauc sivēnaktierus beigu titros!