Latvijas kinoteātru laukā arvien spēcīgāk jūtams kāds iztrūkums – trūkst radikalitātes un ne-drošības. Bet tā varētu būt arī skatītāju, ne tikai kuratoru vaina. Šis teksts ir uzbrukums mums visiem.
Es varētu iesākt ar tādu pašu teikumu, kā Jānis Ābele pirms kāda laika: “Par plašu un daudzveidīgu kino piedāvājumu, kura ikdienā ietilptu radikālas un nestandarta filmas, Rīgā varam tikai sapņot.” Viņš alkst iespējas dienas vidū nozust mēmā kino seansā, bet es – nakts vidū piedzīvot pārdabisku radījumu uznācienu.
Mūsu abu vēlme pašos pamatos ir viena: lai uz vietējiem ekrāniem biežāk nonāktu izaicinošs, neparasts un ne-drošs kino, kas novestu skatītāju ne vien dialogā, bet varbūt pat strīdā pašam ar sevi.
Kaut kas tāds, kas atsvaidzinātu līdz šim pieejamo izvēli starp izklaides un mūsdienu “mākslas” kino, kas abas pašos pamatos ir stabilas, drošas kategorijas. Jā, arī fon Trīrs.
2003. gadā zem Arsenāla spārna radās Rīgas Starptautiskais fantāzijas filmu festivāls, kam izdevās izdzīvot četras sezonas, līdz tas gāja bojā vienlaikus ar Arsenālu. Savukārt Hāpsalas Šausmu un fantāzijas filmu festivāls (HÕFF), kas ir mazliet jaunāks – radies 2005. gadā (kad Rīgas festivāls piedzīvoja otro sezonu) –, eksistē joprojām un pulcē žanra kino cienītājus no Igaunijas un ne tikai. Izpārdotās zālēs tajā izrāda gan jaunāko “gaļas kino” (slashers), gan psiholoģiskas šausmu filmas, gan klasisku fantāziju no reģiona. Šāgada festivālā starp skatītājiem biju arī es un, klausoties auditorijas smieklos, prātoju par to, kādēļ gan pie mums ar žanra kino mīlestību iet kaut kā čābīgāk.
Skaidrs, ka skatītāju mīlestībai pret žanru (vai tās neesamībai) ir cieša saistība ar kinoveidotāju entuziasmu. Zinot, ka pagājušajā gadā HÕFF izrādīja Aika Karapetjana Sema ceļojumus (2021), vaicāju festivāla organizētājiem par citām programmā iekļautajām latviešu filmām. Izrādās, kaut gan Tallinas Black Nights, kura satelītfestivāls ir HÕFF, regulāri izrāda latviešu kino, līdz Hāpsalai līdz šim ticis tikai Sems (festivāla vadītājs Helmuts Jeness gan neizslēdz iespēju, ka varbūt rādīta kāda mūsu īsfilma). Pavisam nesen, domājot par Uģa Oltes Upurgu (2021), es nonācu pie pārsteidzoša secinājuma –
lai gan latvieši lepojas ar savu pagānisko, mitoloģisko pagātni, kino tajā materiālu smeļas reti.
Ir maz filmu, ko mēs vispār varētu piedāvāt tādam festivālam kā HÕFF. Man nav informācijas par to, cik labi apmeklēts bija Rīgas Starptautiskais fantāzijas filmu festivāls, bet es minu, ka tam varēja iet grūti (pat ja milleniuma skatītājs, spriežot pēc tālaika kino piedāvājuma, bija drosmīgāks nekā mūsdienās), jo vietējais skatītājs nav radis pie baisiem vai pārdabiskiem stāstiem. Es nedomāju, ka pie vainas ir tikai sociālistiskā reālisma pārsvars ilgā mūsu kinovēstures posmā, jo tāpat taču klājās arī Igaunijā, kur tomēr jau gandrīz divdesmit gadus norisinās žanra festivāls.
Par to, cik ļoti Hāpsalā mīl šausmu kino, pirms četriem gadiem Kino Rakstos stāstīja mana kolēģe Agnese Logina, kura apraksta gan tradicionālo zombiju parādi, gan tematisko atklāšanas pasākumu ar grima darbnīcu, gan programmas saturisko dažādību. Atrodoties Hāpsalas kultūras namā, kas kļūst par festivāla galveno mītni, ir sajūta mazliet kā vidusskolas tematiskajā vakarā – apkārt staigā cilvēki kostīmos, telpas rotātas ar kreppapīru un mākslīgajām asinīm, pie ieejas izvietoti vairāki milzu zirnekļi.
Cilvēki ir priecīgi, smejas par vakara vadītāju teikto (saturs gan paliek mistērija, jo viss norisinās igauniski, bet skaidrs, ka vadītāji ir ļoti asprātīgi), aktīvi iesaistās vietējā kino artefaktu izsolēs un visādi citādi labi pavada laiku. Man ļoti nepatīk apgalvojumi, ka pie tā vai šitā vainojama latviešu mentalitāte, bet šādās situācijās reizēm rodas sajūta, ka latviešiem nepatīk priecāties. Vai drīzāk – ka mēs sevi uztveram pārāk nopietni.
Mēs paliekam drošā vidē, baidāmies izrādīt izaicinošu kino (un baidāmies uz tādu nākt) – ja vien tas nav pacelts “īstas mākslas” līmenī,
kā tas notiek eksperimentālā kino festivālā Process, kura pievēršanās paplašinātā kino (expanded cinema) konceptam šogad atmaksājās ar uzviju. (Nopietnu) mākslu gan mēs mīlam.
Un tomēr! Fakts, ka jūnijā notikušais lektorija Tas, ko tu nedrīksti nezināt noslēgums ar kulta filmu Rokija Horora šausmu šovs / The Rocky Horror Picture Show (1975) bija apmeklēts gandrīz pirmspandēmijas līmenī, liecina, ka auditorija šādam kino Latvijā ir. Arī Kino Kulta organizētie populārās klasikas seansi ir labi apmeklēti. Ar neparastu formātu negaidītā telpā rotaļājas Rojas festivāls RojaL, bet pie konkrētas tematikas jau ilgstoši pieturas Valmieras Kino pedālis un Kuldīgas Dizaina filmu festivāls. Diezgan labi Latvijā iet dokumentālistiem, jo ir vairāki dokumentālā kino svētki, kuros ar šo formātu saskarties, kaut arī dažkārt liekas, ka par tiem zina gandrīz tikai jomas pārstāvji un daži entuziasti. Līdzīgi klājas īsfilmu festivālam 2ANNAS. Visu minēto pasākumu apmeklējums fluktuē, un par pandēmijas atstātajām sekām ne vien kinoteātru industrijā, bet arī festivālu vidē mēs varēsim spriest tikai pēc laika, taču tie eksistē! Kultūras centrā Tukku Magi Tukumā pat tiek izrādītas Āfrikas filmas, un Kino Bize Rīgā apņēmīgi organizēja “melno” filmu seansus. Negribas ticēt, ka šādi eksperimenti interesē tikai to organizētājus.
Bet atgriezīšos pie HÕFF, kas man šajā pārspriedumā ir galvenais piemērs. Es sēžu Honkongas 3. kategorijas filmu maratonā un divos naktī skatos vienu no pretīgākajām filmām, ko jebkad esmu redzējusi. Zālē ir varbūt desmit cilvēki.
Rīgā šāda ir realitāte arī diezgan veiksmīgām Eiropas mākslas filmām daudz izdevīgākā laikā (ja, protams, drīkst tā salīdzināt festivālu ar ikdienas repertuāru). Bet viņi ir – gan ārthausā, gan pretīgā šausmu filmā –, un liekas, ka varbūt atbilde ir neatlaidībā. Taču neatlaidība prasa finanses. HÕFF ir satelītfestivāls, un ļoti iespējams, ka bez Black Nights atbalsta tam pastāvēt būtu grūti (paskatieties uz minēto Rīgas Fantāzijas filmu festivāla likteni). Turpināt rādīt kino, uz kuru neviens nenāk, ir dārgi. Sasniegt līdz šim nesasniegtu auditoriju ir dārgi. Bet rādīt tikai drošas izvēles ir garlaicīgi. Varbūt vienmuļība ir viens no iemesliem, kādēļ tik daudzi pēc izolācijas, kurā pavērās interneta bezgalīgās pieejamības āres, negrib atgriezties kinoteātros
– datora ekrānā ir lielāka dažādība. Un nav pat jāiziet no mājas.
Tajā pašā laikā pieredze rāda, ka cilvēki baidās no tā, ko viņi nepazīst. Skatītājs negrib maksāt naudu par biļeti uz filmu, kas nevar garantēt baudāmu pieredzi. Tāpēc mums nākas viņus vilināt, valdzināt, vilkt. “Seanss ar filmas autoru piedalīšanos”, “seanss ar lekciju”, “dubultseanss”, “īpašs notikums”… Process, piemēram, ir kaut kas tāds, ko mājās nav iespējams piedzīvot, tāpēc nākas piecelties un uz to aiziet. Fon Trīra retrospekcija vai Kasablanka nāk ar kvalitātes zīmogu, uz to iet ir droši. Kāpēc lai cilvēks maksātu par 1959. gada somu pasaku filmu ar viena latviešu aktiera piedalīšanos?[1] Viņš par to līdz šim nav dzirdējis, tātad nevar zināt, vai būs interesanti. Līdz ar to viņš labāk paliek pie netfliksa, kur viss iekļauts cenā un var nejusties vainīgs, pārtraucot filmu skatīties.
Atbildes man nav, ir tikai minējumi. Jā, es vainoju skatītāju kūtrumu pie tā, ka kuratori neriskē iekļaut repertuārā neparastas filmas, bet tai pat laikā es saprotu piesardzības iemeslus. Es gribētu, lai kāds piešauj uguni pakulām, sakacina gan skatītājus, gan kuratorus, jo
līdzšinējā stratēģija – mēģināt maigi pierunāt, aicināt, pielabināties – strādā nosacīti.
Kinoteātrim nevajadzētu kļūt par pasākumu vietu, uz kuru vērts nākt tikai tad, ja filmai piekabina kādas ekstras. Jo pat tad, ja tavu biļeti pārbauda meitene ar mākslīgajām asinīm uz sejas un filmu piesaka leģendāra varoņa kostīmā tērpts kungs, būtiskākais šajā pieredzē ir kolektīva ielūkošanās citā pasaulē caur kopīgu, bet katram individuālu logu.
