KRISTĪNE ŽELVE. Viena Jaungada apņemšanās man skaidra jau šonedēļ – nākamgad uz „RigaIFF” laiku neplānot nekādus lieldarbus, lai pēc iespējas vairāk laika varētu pavadīt kinozālēs.
Tas, ka neizdodas noķert karstās & aktuālās filmas, kremt mazāk, jo šis tas jau redzēts, piemēram, Berlīnē, šis tas droši vien uzkavēsies vai vismaz pazibēs uz kinoteātru ekrāniem Rīgā arī pēc festivāla. Bet, piemēram, dokumentālo filmu (ArtDocFest) vai kinovēstures klasikas (In kino veritas) piedāvājums ir unikāls, palaidīsi garām – nez vai (un nez kad) otrrreiz tiksi pie iespējas skatīt Dzigu Vertovu vai kanādiešu jauno vilni... Īpaši žēl, ka In kino veritas filmas vienīgo reizi parādīja festivāla pirmajā vīkendā, kad daudzi vēl vispār nebija paspējuši iebraukt ne kino programmās, ne festivāla piedāvājumā.
Bet tā labā sajūta, kad no tumšās rudenīgās ielas nonāc Splendidā un ar kafijas krūzīti rokās dodies uz pieklājīgi piepildīto zāli, lai skatītos labu filmu, kura sāksies laikā, pa vidam neapstāsies un būs kvalitatīvi iztulkota... tā noteikti ir īstā – kinofestivāla sajūta! Gluži vai gribas atgriezties savu studiju laika Arsenālos, kad festivāla laikā mūsu galvenais darbs un dienas piepildījums bija kino skatīšanās – pirmais seanss vienpadsmitos no rīta, pēdējais – desmitos vakarā, un tos visus mēs apmeklējām, turklāt viens otrs ( konkrētāk – Viesturs Kairišs) vēl, atnācis mājās vienos naktī, noskatījās arī pa TV rādīto Bergmanu.
Tas, kā vēl pietrūkst pilnai laimei, ir kādi workšopi vai meistarklases kino speciālistiem, jo mūžizglītības iespējas kino un TV profesionālim Latvijā, manuprāt. ir diezgan paplānas. Atceros, reiz tai pašā Arsenālā biju pieteikusies uz islandiešu montāžas režisores meistarklasi (tās, kura montējusi arī Trīra filmas), un tas bija kino aprindās ļoti gaidīts notikums, bet Islandē izvirda vulkāns, Jāks Jerīts priecīgs varēja vērot Gētes un Dantes debesis (proti, bez lidmašīnām), bet meistarklase tā arī nenotika.
Klau, RigaIFF ļaudis, varbūt nākamgad?
Nu jā, mierina tikai doma, ka – ja vēl meistarklases visam pa vidu, tad gan strādāšanai ikdienas darbos pavisam nebūtu laika. Šobrīd spraigi tiek sarauti pēdējie darbi Latvijas simtgades filmu konkursam, un tie, kā allaž vairojas aritmētiskā progresijā. Kinocentra portālā filmas.lv publicētie spēlfilmu pieteikumi liecina, ka konkurence būs nopietna, daudzi projekti ir gan saturiski saistoši, gan vizuāli pārdomāti nostrādāti. Kopiespaids ir labs. Vajag tikai iespēju.
Bet mans aizvadītās nedēļas emocionālākais pārdzīvojums tomēr notika nevis kinozālē vai Barišņikova izrādē, bet filmēšanas laukumā, kad, gatavojot simtgades projekta pieteikumu, bijām aizbraukuši apciemot Tatjanu Pāveli – Mērijas Grīnbergas kolēģi un draugu; cilvēku, kurš, neviena nemudināts un neapmaksāts, reiz no vācu valodas iztulkoja un uz rakstāmmašīnas pārrakstīja Mērijas mātes dienasgrāmatas, tā neļaujot tām izzust nebūtībā un ļaujot šodien mums meklēt tām jaunu traktējumu un vizualizāciju par izdzīvoto laiku... Pāveles kundze dzimusi vienā gadā ar Latviju, krievu inteliģentu ģimenē Ludzā, strādājusi Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejā un šobrīd, gaidot mūs, pārlasa Dostojevska Idiotu. Protams, tā nav intervija klasiskā nozīmē, bet daži mirkļi kopābūšanas – un notiek pieskaršanās citam laikmetam, kuru Eduards Kļaviņš aprakstīja kā „sen zudušu aprindu audzināšanu un savstarpējās attiecības”...
Nē, es nevaru piekrist kaut kur dzirdētam apgalvojumam, ka arhīvu filmas vai filmas par vēsturi nav dzīvas. Arhīva kadros slēpjas viena no kino būtiskākajām dimensijām – laiks. Kā Selecku pāra portretfilmā lepni noteica Maija Selecka, mātišķi paplikšķinot safilmēto un samontēto filmu bundžu kaudzīti: „Te tās ir! Un tās paliks.”
Tādos momentos paliek drusku neērti un žēl par tiem cīniņiem un enerģiju, kas tiek veltīti reitingiem, topiem, klikšķiem utt. Jā – pavisam tuvu šīgada nacionālā kino tops – Lielā Kristapa balvu sadalīšanas ceremonija, kurā šogad (pirmoreiz manā aktīvas kinointeresentes biogrāfijā) balvu piešķir nevis īpaši izvēlēta žūrija, bet „profesionāļu foruma” balsojums. Lai gan pazīstu tikai divus, kas šajā balsojumā piedalījušies (daži atturas principā, citi nejūtas tiesīgi balsot, jo nav redzējuši visas filmas), priekšsajūta saka – gan jau balvas tiks sadalītas godam . Bet to, vai šāda izvērtēšanas un apbalvošanas sistēma ir dzīvotspējīga, droši vien parādīs tikai laiks.
