Režisora Luisa Ortegas filma „Eņģelis / El Angel”, ko producējuši brāļi Almodovari, ir balstīta patiesos notikumos par Argentīnas, iespējams, slavenāko sērijveida slepkavu un noziedznieku Karlosu Rovledu jeb īstajā vārdā Karlosu Eduardu Rovledu Puču, kurš 70. gadu sākumā izdarīja 11 slepkavības, vairāk nekā 17 laupīšanas un dažus seksuāla rakstura noziegumus, to skaitā arī izvarošanas. Taču galvenais iemesls, kāpēc šis jauneklis kļuva par apspriestāko slepkavu Argentīnas kriminālo aprindu vēsturē, bija viņa jauneklīgi pievilcīgā un slepkavam visai neraksturīgā āriene.
Galvenā antivaroņa atveidotājs, argentīniešu aktieris Lorenso Ferro ir patiešām apbrīnojami līdzīgs realitātē dzīvojušajam prototipam. Gaišās matu cirtas, glītie sejas vaibsti un pilnīgās lūpas nebūt nelīdzinās tam draudīgajam paskatam, ko parasti piedēvē sabiedrības miera un drošības apdraudētājiem un potenciālajiem slepkavām, - argentīniešu slepkavas identitātē šķietami nesavienojamā kombinācijā apvienojas patīkams izskats un kriminālas aktivitātes. Varētu teikt, ka noziedzīgā Karlito tēls iemieso Bonijas un Klaida imperatīvu, kas kļūst par būtisku tēla suģestijas aspektu. No vienas puses, viņš izdara noziegumus, bet no otras – apbur skatītāju ar ārēji šķīsto un pievilcīgo fasādi.
Bezkaislīgs sociopāts
Ferro atveidotais Karlito filmas sākumā ir jauneklis, kurš izpriecas un savas iedomātās sūtības dēļ (viņš sevi dēvē par „dieva spiegu”) aizraujas ar ielaušanos citu dzīvesvietās, ar sīkām un ne tik sīkām zādzībām, taču pats apgalvo, ka ir piedzimis, lai būtu zaglis. Turklāt puisis vairākkārt filmas gaitā liek noprast, ka nauda nebūt nav šo izpriecu saldākais auglis. Viņu interesē noziegums kā tāds, fakts, ka viņš var anarhistiski rīkoties pēc saviem ieskatiem.
Skatītājam šī motivācija, domājams, ir visai neizprotama, tāpēc Karlito ir atsvešināts antivaronis jau savā būtībā, jo viņa rīcības motīvi ir izprotami vien viņam pašam. Arī absolūti imūnā nošķirtība no empātijas un līdzjušanas šo varoni padara arvien sarežģītāku un vienlaikus skatītājam interesantāku. Režisors šim tēlam nepiešķir cilvēkam raksturīgo emocionālo saiti ar pasauli – pat tad, kad Karlito raud, viņa seja, šķiet, nepauž nekādu nožēlu vai cita veida emocionālu spriedzi. Cilvēks kā vērtība viņa apziņā neeksistē. To pastiprina viņa izteiktā sociopātiskā uztveres īpatnība, kas ar katru filmas nākamo ainu pieaug un kļūst arvien spēcīgāka. Arī savus upurus viņš nogalina aukstasinīgi, it kā tie būtu bezpersoniski mērķi, kuros ieurbjas viņa revolvera lodes.
Tieši varonim piemītošā bezkaislīgā apātija kāpina vardarbības un baiļu līmeni skatītājā.
Turklāt režisors neļauj izteikt pēdējos vārdus arī slepkavas upuriem, jo tie vai nu tiek nošauti pirmajā acumirklī (kā tas notiek ar dārglietu veikala apsargu), vai arī brīdī, kad tie līdz galam netic, ka tūlīt tiks izvadīti no šīs realitātes (piemēram, Karlito nozieguma partneris Ramons (Chino Darin), kurš arī tiek nošauts). Šķiet, filmas pēdējā aina, kurā Karlitos ierodas sava drauga Ramona pamestajā mājā, ir visai uzskatāma metafora, kas apzīmē galvenā varoņa strauji katalizējušos vienpatību. Taču arī šī situācija viņā neizsauc ne mazāko izmisumu. Gluži pretēji, viņš ieslēdz radio un, līdzīgi kā filmas sākumā, uzdejo pats sev.
Karlito savā apātijā nemaz neraujas kļūt par filmas galveno varoni, bet tas pastiprina viņa suģestiju uz ekrāna. Viņa kriminālās nodarbes varētu salīdzināt ar uznākšanu uz skatuves, taču skatītāji viņam nav nepieciešami. Jauneklim piemītošā narcisisma dēļ viss vairāk atgādina tīksmināšanos par sevi un to, kādu dievam līdzīgu visatļautību viņš spēj īstenot.
Cita biogrāfija
Filmas sākumā režisors skatītājiem ļauj sadzirdēt Karlito iekšējo monologu, kas izskan filmas aizkadra balsī, jau sākumā piesakot šo darbu kā subjektīvu vēstures izklāstu. Skatītājs jau no pirmajiem filmas metriem tiek radināts pie domas, ka filmas stāsts tiks stāstīts no paša Karlito skatpunkta.
Filmas naratīvs mijas ar sapņa / fantāzijas elementiem, taču tie netiek kinematogrāfiski izcelti, tieši pretēji – saplūst kopējā filmas ritējumā, piešķirot tai izteiktāku subjektīvo dziļumu. Šādu naratīvo struktūru varētu konceptuāli attiecināt uz galveno varoni, jo, būdams apmāts ar nozieguma idejisko vērtību, viņš pats konstruē sapnim līdzīgu realitātes formu.
Ortegas filmu nevar traktēt kā precīzu Karlosa Rovledas biogrāfijas pārnesumu uz ekrāna, jo, līdzīgi kā tas notiek arī citās biogrāfiskā žanra filmās, režisors filmā izcēlis, viņaprāt, dramaturģiski būtiskākos notikumus, kas tiešā veidā neatspoguļo galvenā varoņa patiesās noziedzīgās darbības. Piemēram, filmā neparādās izvarošanas ainas vai citi seksuāla rakstura noziegumi, ko Rovleda pastrādāja filmā attēlotajā laika posmā no 1971.-1972.gadam. Šāda formāla stāsta atkāpe no precīziem vēstures faktiem un notikumiem ļauj skatītājiem vērot romantizētu slepkavas figūru un “iemīlēties” tajā mazliet vairāk, nekā lasot 1972. gada februāra avīzi ar arestētās personas pastrādāto noziegumu sarakstu.
Tas šķiet arī pavisam dīvaini, jo jāatzīst, ka jaunais aktieris Ferro savas ārējās pievilcības dēļ spētu noturēt spēcīgas suģestijas un aukstasinīgas amoralitātes līdzsvaru, pasvītrojot skatītājos radīto neviennozīmīgā antivaroņa vērtējumu.
Arī galvenā varoņa homoseksualitāte ir režisora iztēles radīta.
Tāpēc šo filmu ir grūti skatīt biogrāfisko filmu kontekstā, jo tajā acīmredzot integrēts režisora pašizdomāts dramaturģisks sakāpinājums, kas savukārt ievieš korekcijas vēstures izklāstā.
Krāsa un mūzika
Sarkanās krāsas partitūra, it kā brīdinot par Rovledas kriminālajām aktivitātēm, Ortegas filmā izspēlē galvenā varoņa pārtapšanu kriminālvajātā noziedzniekā. Filmas sākumā, kad Karlito ielaužas lepnā savrupmājā, sarkanā krāsa parādās mājas interjerā, arī nozagtais motocikls ir sarkans, taču palēnām šī krāsa no interjeriem un rekvizītiem aizplūst uz pašu varoni. Vispirms parādās asiņaini sasista seja (Karlito un Ramons sākumā izkaujas), vēlāk Karlito kadrā redzams sarkanās apakšbiksēs, zeķēs un visbeidzot, filmas pēdējā kadrā, viņam ir sarkans džemperis, toties interjers pavisam noplucis un pelēks, it kā varonis absorbētu vidē esošo vardarbības un priekšmetiem līdzīgās apātijas kodu, saplūstot ar to vienā veselumā.
Arī mūzikas motīviem Ortegas filmā atvēlēta īpaša vieta. Filma sākas un beidzas ar vienu un to pašu dziesmu El extraño de pelo largo, kas atsaucas uz 1970. gada argentīniešu filmu ar tādu pašu nosaukumu (filmas stāsts risinās ap mūzikas grupu Jaunais aizsargs / La Joven Guardia un tās centieniem gūt panākumus sociālpolitiski sarežģītā laikā). Ortega filmas skaņu celiņā izmanto arī citas 70. gadu populārākās dziesmas spāņu valodā. Mūzika šajā filmā kļūst par spēcīgu atmosfēras veidotāju, un to apzīmējošie elementi (Karlito spēlē klavieres, zog skaņuplates) nav vien nejauši izvietoti filmas naratīvā, tie ar katru nākamo kadru iegūst kompleksas laikmeta zīmes aprises.
Gandrīz Tarantino
Kādā intervijā Argentīnas “nāves eņģelis” Karloss Rovleda sacījis, ka priecātos, ja Kventins Tarantino uzņemtu filmu par viņu un galvenajā lomā uzaicinātu Leonardo di Kaprio. Šo ideju režisors Luiss Ortega filmā Eņģelis ir izmantojis, vairākkārt tieši atsaucoties uz Tarantino filmām un tām raksturīgajiem vizuālajiem paņēmieniem – piemēram, filmas sākumā un beigās parādās jau minētā dejas aina, kas raksturo arī filmas Trakie suņi / Reservoir Dogs (1992) un Lubene / Pulp Fiction (1994), citkārt izmantots ekstrēms lūpu tuvplāns, līdzīgi kā filmās Lubene un Nogalināt Bilu: 1. daļa / Kill Bill: Vol.1 (2003).
Neiztrūkstoši filmas rekvizīti ir mašīnas, tajās režisors veido dažādas mizanscēnas un kadru kompozīcijas, kas brīžiem liek atcerēties filmas Lubene vai Nāves pierādījums / Death Proof (2007, skatiens atpakaļskata spogulī). Ortega izmanto arī Tarantino raksturīgos kadru plānus un kameras leņķus, piemēram, vannas ainā lūkojoties uz galveno varoni no dieva skatupunkta.
Tualetes aina, kurā Karlito uzdāvina Ramonam zagtās šķiltavas, ir gandrīz spoguļskatā veidota filmas Trakie suņi mizanscēna. Tomēr vistiešāko atsauci filmas autors demonstrē ainā, kur varonim Karlito tiek izsniegta viltus pase, un tajā rakstītais vārds ir “Karloss Brauns”, kā reference uz Tarantino 1997. gada filmu Džekija Brauna / Jackie Brown. Turklāt šajā filmā Kventins Tarantino galveno lomu uzticēja 70. gadu blekspluatāciju filmu zvaigznei Pemai Grīrai (Pam Grier), kas spēlējusi arī filmās Foksija Brauna / Foxy Brown (1974) un Kofija / Coffy (1973). Pats Karlito, mazliet pasmejoties, salīdzina savu jauniegūto vārdu ar animācijas filmu varoni Čārliju Braunu, kuru ierunāja Pīters Robinss (2015. gadā aktieri atzina par vainīgu pasūtījuma slepkavības mēģinājumā – viņš samaksājis kādai personai 50 tūkstošus dolāru par Sandjego šerifa slepkavību).
Lai gan filma paredz zināmu stilizāciju un atkāpes no vēstures naratīva, tā vienlaikus veido plašu atsauču kopumu un rada interesantu un noteikti vēl pētāmu virsvēstījuma sistēmu. Un, kā mudinājums apmeklēt kinoteātri, šis patiešām ir vizuāli baudāms un noteikti skatāmo filmu saraksta / watchlist cienīgs kinodarbs.
