Režisora Kristiāna Riekstiņa pilnmetrāžas debija “Visiem vajag naudu” ir koša un dinamiska kriminālkomēdija, bet jaunam cilvēkam Latvijā tā sit pa ļoti pazīstamām sāpītēm.
Filma Visiem vajag naudu ir popkorna kriminālkomēdija, un tās uzbūve ir ļoti vienkārša un klasiska – skaidri pieteikts mērķis un sastādīts plāns, tas neizbēgami noiet greizi, un varoņiem jācenšas izkļūt no pašu radītā haosa. Topošā aktrise Paula kopā ar draugu Kasparu nonākusi parādos un nolemj apzagt boulinga zāli, kurā pati strādā par viesmīli (galvenajās lomās – Agate Marija Bukša un Kārlis Dzintars Zahovskis). Filmas gaitā netrūkst pārpratumu, aizdomās turamo un nelielu sižeta pagriezienu, tomēr stāstījums kopumā paliek viegli paredzams. Lielu pārsteigumu nav, un filma arī īpaši necenšas izjaukt žanra nosacījumus; skatītājam diezgan drīz kļūst skaidrs, kāda veida atrisinājuma virzienā stāsts dodas.
Šī paredzamība dažbrīd mazina spriedzi, tomēr filmas spēks drīzāk slēpjas nevis jautājumā “kurš to izdarīja?”, bet tās enerģijā, ritmā un atpazīstamajos tipāžos. Īpaši pārliecinoši darbojas Jānis Skutelis boulinga īpašnieka lomā – kā savdabīgs „ļaunais Gastons”. Skutelis tēlu spēlē ar pietiekamu nopietnību, lai tas nekļūtu tikai par skeču, tomēr saglabā vajadzīgo komisko pārspīlējumu, tādējādi labi iederoties filmas pasaulē, kurā gandrīz visi ir mazliet spilgtāki, skaļāki un pašpārliecinātāki nekā dzīvē.
Filmas humors vislabāk darbojas tieši laikmetīgajos jokos un detaļās, kurās tā uztver ļoti konkrētus mūsdienu Rīgas dzīves elementus. Mačas tēja un „klusā centra mammītes”, runas par pašrealizāciju, personīgo zīmolu un darba iespējām rada vidi, kuru iespējams atpazīt nekavējoties. Joki nav atrauti no filmas sociālā fona, tie rodas tieši no pretrunas starp veidu, kā šī paaudze vēlas dzīvot, un to, ko tā patiesībā var atļauties. Tā ir Rīga, kurā cilvēki dzer dārgus dzērienus, runā par savu izaugsmi un vienlaikus nezina, vai nākamajā mēnesī spēs samaksāt par dzīvokli.
Vizuālajā tēlā filma Visiem vajag naudu atsakās no pelēcības, kādā bieži tiek attēlota Latvijas sociālā realitāte. Te valda spilgtas neona krāsas, piesātināts apgaismojums un teju amerikānisku reklāmu estētika. Filmas pasaule izskatās pēc amerikāņu sapņa atdarinājuma – glancēta, mākslīga un tieši tāpēc interesanta. Rīgas mikrorajona boulings dienas vidū ir neizskaidrojami pārpildīts, it kā tas būtu visas pilsētas ekonomiskais un sociālais centrs. Reālistiski? Diez vai. Taču filmas radītajā pasaulē tas darbojas.
Spēcīgā vizualitāte precīzi sasaucas ar varoņu vēlmi izskatīties veiksmīgākiem, nekā viņi jūtas. Neona gaismas apspīd vidi, kurā gandrīz nevienam patiesībā neklājas īpaši labi. Jo košāka kļūst filmas virsma, jo vairāk jūtama nedrošība, ko tā cenšas aizsegt.
Skatoties filmu, dažas emocijas un redzētais sit pa ļoti pazīstamām sāpītēm. Studijas tikko pabeigtas, bet apsolītā dzīve nav sākusies. Paula vēlas būt aktrise, taču viņas profesionālā realitāte sastāv no neveiksmīgām provēm un viesmīles darba boulingā. Mākslinieciskās ambīcijas ir lielas, bet caurums maciņā aizdomīgi kļūst vēl lielāks.
Filma Visiem vajag naudu šķiet gandrīz neērti tuva manai paaudzei.
Tu pabeidz ar kultūru saistītu studiju programmu, iegūsti diplomu, izej vairākas bezmaksas prakses un drudžaini veido portfolio, bet pēc tam atklāj, ka darba tirgus tevi nav gaidījis atplestām rokām. Tas drīzāk piedāvā virkni īslaicīgu projektu, neskaidrus pienākumus, nepilna laika atalgojumu un prasību vienlaikus būt astoņkājim ar desmit profesijām. Vēlams, ar daudzu gadu pieredzi, kuru vajadzēja sākt krāt, tikko piedzimi. Kultūras jomā nodarbinātība bieži nozīmē vairāku mazu darbu kombinēšanu, vienlaikus saglabājot ārēji redzamu pārliecību, ka viss notiek lieliski. Sociālajos medijos starojam kā maija saulītes – LinkedIn ieraksts par aizraujošu jaunu projektu, Instagram storijs no pirmizrādes, biogrāfijā vēl viens bezmaksas sadarbības piedāvājums, kas noteikti “labi izskatīsies portfolio”. Tā rodas savāda plaisa starp profesionālo tēlu un finansiālo realitāti. Tu vari būt redzams visur un darīt šķietami daudz, un tomēr nespēt no šī darba normāli izdzīvot.
Latvijas mērogs to visu padara vēl saspringtāku. Radošo profesiju tirgus ir mazs, iespēju skaits – ierobežots, bet robeža starp darbu, praksi, pašrealizāciju un ekspluatāciju mēdz būt ļoti izplūdusi. Kultūras darbs joprojām nereti tiek uztverts nevis kā profesija, bet kā aizraušanās, par kuru atalgojumu gandrīz vai būtu nepieklājīgi prasīt. It kā iespēja strādāt kino, mākslā vai medijos pati par sevi jau būtu samaksa.
Sociālajos medijos izplatītais pašironiskais joks “can’t wait to graduate and become a barista!” ir veselas paaudzes ekonomiskās nedrošības īsā formula. Ironija ļauj atzīt savu nedrošību, nepārvēršot to atklātā izmisumā, – par bezdarbu, izdegšanu un nepieejamu mājokli iespējams runāt tā, it kā tas viss būtu tikai kārtējais joks.
Paulas tēls šo pretrunu iemieso ļoti precīzi. Viņa grib būt aktrise, bet ikdienā ir spiesta spēlēt daudz vairāk lomu, nekā pati apzinās. Viņa tēlo pārliecību provēs, tēlo kompetenci boulingā, tēlo vecākiem un draugiem veiksmīgāku dzīvi, nekā viņai patiesībā ir, un reizēm tēlo arī pati sev, ka joprojām visu kontrolē. Īpaši skaidri tas atklājas ainā, kurā Paula ar velosipēdu dodas pie saviem acīmredzami turīgajiem vecākiem. Plaša māja, smalkas vakariņas trijatā un dzīve, kurā naudas trūkums šķiet pilnīgi nepazīstama problēma. Paula ir iecerējusi lūgt vecākiem palīdzību, jo nenomaksātais īres parāds sāk spiest abus jauniešus, tomēr pie vakariņu galda viņa to nespēj izdarīt. Ne tikai lepnuma dēļ – viņa vēlas ticēt, ka pati kontrolē savu dzīvi un nevienam nebūs parādā.
Šajā ziņā Paula nedaudz atgādina Jūliju no Joahima Trīra filmas Pasaulē sliktākais cilvēks / The Worst Person in the World (2021) – abas varones ir iestrēgušas starp dažādām iespējamām sevis versijām un jūtas tā, it kā galvenā loma viņu dzīvē būtu apsolīta kādam citam. Paula ir ambicioza, taču nezina, kur šīs ambīcijas novirzīt; viņa grib uzmanību, bet īsti nezina, ko darīt, kad to saņem. Viņa pati savā dzīvē šķiet kā otrā plāna tēls, kurš izmisīgi cenšas pierādīt, ka ir pelnījis atrasties kadra centrā.
Ja dzīve nedod galveno lomu, atliek pašai sarīkot laupīšanu un piespiest sižetu beidzot sākties.
Šī nepārtrauktā tēlošana padara interesantu arī filmas aktierspēli, lai gan ne vienmēr tai par labu. Scenārija dialogi ir laikmetīgi un dabiski, cilvēki tiešām tā runā (un filmā tas nebūt nav pašsaprotami). Tomēr brīžiem nepamet sajūta, ka aktieri tekstu ir rūpīgi iemācījušies no galvas, bet vēl nav paspējuši to pilnībā izjust. Replikas tiek pateiktas pareizi, taču starp tām ne vienmēr rodas dzīva savstarpējā reakcija. Rezultātā atsevišķās ainās parādās teātra skatuves sajūta, kas ne vienmēr organiski iederas filmas pasaulē.
Paulas gadījumā šo kokainumu daļēji iespējams uztvert arī kā tēla īpašību. Viņa ir topošā aktrise, kura savu dzīvi nepārtraukti pārvērš priekšnesumā. Robeža starp tēla radīto masku un aktierspēles kokainumu paliek izplūdusi, tāpēc skatītājam Paulu ārpus pašas veidotā priekšnesuma tā arī īsti neizdodas ieraudzīt.
Latvijas kino ainā filma Visiem vajag naudu ienāk kā izteikts krāsu sprādziens – stilīga, svaiga, enerģiska un bez liekas bijības pret smagnējumu. Klasiskais naratīvs un prognozējamie pavērsieni gan neļauj filmai kļūt par īpaši pārsteidzošu kriminālstāstu, tomēr tā pārliecinoši uztver konkrētas paaudzes noskaņojumu. Aiz jokiem un ironijas slēpjas ļoti pazīstamas bailes – ja nu visas mūsu ambīcijas galu galā nav iespējams pārvērst darbā?
Tas ir stāsts par paaudzi, kurai tika mācīts sekot sapņiem, nemācot, kā samaksāt īri tajā laikā, kamēr sapņi vēl nav piepildījušies; par paaudzi, kura savu ekonomisko nedrošību pārvērš TikTok jokos, jo atklāta atzīšanās bailēs šķistu pārāk sentimentāla. Filma šīs bailes neanalizē īpaši dziļi un piedāvā samērā klasisku, viegli uztveramu žanra stāstu, tomēr atrod paaudzes bailēm precīzu laikmetīgu formu. Košu, ironisku un mazliet izmisīgu.
Ko lai saka – visiem patiešām vajag naudu.
