No 12. aprīļa Rīgas kinoteātros skatāma Vitālija Manska dokumentālā filma "Saules staros" - ironisks, bet brīžiem pat traģisks stāsts par ideālu ģimeni ideālā valstī - Ziemeļkorejā, kur viss tik ļoti atgādina kādreizējo Padomju Savienību. Režisore un kinokritiķe Alise Zariņa jau pirms pusgada, noskatoties šo filmu Tallinas festivālā, saprata, ka "tā ir manta", kas jārecenzē tūlīt.
Tallinas festivāla "Black Nights" konkursa skatē blakus Lailas Pakalniņas „Ausmai” bija iekļauta vēl viena filma, kam titros kā viena no kopprodukcijas valstīm figurē Latvija, - režisora Vitālija Manska dokumentālā filma par Ziemeļkoreju "Saules staros / В лучах Солнца / Under the Sun". Filma, kuras uzņemšanas process tika totāli kontrolēts, taču režisors pratis šo procesa defektu pārvērst par graujošu efektu.
Biļetes uz Vitālija Manska dokumentālo filmu par Ziemeļkoreju nākamajā seansā pēc pirmizrādes bija gandrīz izpārdotas, bet es tomēr tiku pie vietas – pirmajā rindā. Parasti, ja esi ar mieru kinoteātrī sēdēt pirmajā rindā, tu no filmas sagaidi diezgan daudz. Un esi gatavs vilties.
Tomēr negaidīju to, kas notika. Un beigās bija tikai viens jautājums - kā? Kā iespējams skarbas diktatūras vidē, kur pieskata katru filmēšanas soli, kur pārskata katru kadru, kur scenārijs jau ir gatavs un pār kuru tev nav varas, kā iespējams radīt kino, kas izgaismo sistēmu? Cilvēciski, jūtīgi un pārsteidzoši.
Ja tas būtu komisks farss, kurš pieņem noteikumus un par tiem pasmejas, tā vēl aizvien būtu efektīga filma, kas, lai arī bezspēcīgi, tomēr uzjautrinās par to, cik paštaisni un nekaunīgi valdošā vara atļaujas pilnīgi visu. Piemēram, tāda ir dāņu režisora Mada Brīgera Red Chapel – arī pārsteidzoši drosmīga ielavīšanās vidē, maskējoties par nekaitīgiem māksliniekiem un lēniem solīšiem uzdrošinoties provocēt un izaicināt.
Manska metode ir cita.
Savas sasietās rokas režisors izmanto paša labā.
Un it kā elementārais kinematogrāfiskais paņēmiens atstāj graujošu efektu. Ja maza korejiešu meitene skatās kamerā un paklausīgi stāsta, kāpēc viņas dzimtene ir lieliskākā valsts pasaulē, mūsu pieredze, zināšanas un spēja lasīt cilvēkus, protams, jau uzreiz it kā atpazīst blefu. Tomēr pietiek ar pussekundi, mazu niansi, lai šo blefu izgaismotu līdz galam un paceltu visu gluži citā līmenī. Triks ir vienkāršs. Aina nesākas ar mazās meitenes monologu. Aina sākas ar paskarbu uzkliedzienu: "Aiziet!"
Ja liks smaidīt, tad smaidīs
Un tā skatītājs iepazīstas ar Ziemeļkorejas pārstāvi, kurš pieskata, lai filma izdotos tieši tāda "kā vajag". Turpmāk viņu redzēsim daudz. Viņš paskaidros, kad smiekli liksies pārlieku klusi, aplausi pārāk neaktīvi un dialogi - nepārliecinoši. Viņš pastāstīs visiem, ko darīt. Un, protams, ja viņš liks smaidīt, varoņi smaidīs. Kamera pievirzīsies tuvāk, un mēs brīžiem varoņu līksmajos skatienos uztversim nogurumu un bailes neizdabāt.
Ziemeļkorejas piedāvātā stāsta esence (Manskis aizrāda, ka scenārijs uzrakstīts un nodots viņam, pirms atrasti varoņi, – dokumentālajam kino tā varētu šķist kripucīt neierasta prakse) ir šāda: astoņgadīga meitene tiek sagatavota, lai iestātos organizācijā, kas šķiet ekvivalenta PSRS pionieru kustībai, un mēs sekojam viņas un viņas vecāku dzīvei.
Tur viss, protams, ir absolūti ideāli un saviļņojoši, kā jau totalitārismā ierasts.
[Kino Rakstu piezīme – studijas Vertov Real Cinema sagatavotā filmas anotācija vēsta: „Šī ir filma par ideālu dzīvi ideālā valstī. Un par to, kā šajā etalona pasaulē ieplūst jauni ideālie cilvēki. Filmā redzam, cik daudz pūļu no Ziemeļkorejas pilsoņiem prasa šīs ideālās pasaules kārtības uzturēšana, kuras dēļ katrs korejietis pašaizliedzīgi ziedo savu dzīvi, un vērojam ideāla veidošanas procesu. Sižets stāsta par mazu meiteni, ideālas skolas ideālu skolnieci, kuras ideālie vecāki strādā ideālos uzņēmumos; viņi visi dzīvo ideālā dzīvoklī, ideālas pilsētas centrā. Meitene gatavojas iestāties bērnu savienībā, lai kļūtu par elementu ideālā sabiedrībā, kuru apstaro mirdzoša Saule – tautas Diženā Vadoņa Kim Ir Sena simbols.”]
Bez pasēm, ar gidiem
Operators kameru izslēdzis reti un filmēšanas starplaikos cītīgi apmeklējis tualeti, lai izkopētu visu materiālu, kas autoritātēm varētu nepatikt. Piecdesmit gadu izolācija no pārējās pasaules, pēc filmas stāstīja Manskis, nenāk par labu tehniskai attapībai – teiksim, vietējie nav aptvēruši, ka kinokamerā var būt arī divas atmiņas kartes.
Filmas skaņai nav ne vainas, lai arī vietējā skaņu operatora primārā nodarbošanās tomēr esot bijusi korejiešu valodas pasniegšana kādā Krievijas universitātē. Attiecīgi - viņa uzdevums bijis nemanāmi sekot tām sarunām, kuras filmēšanas komandai nebūtu jāsaprot. Autoriem atņemtas pases, viņi visur devušies kopā tikai ar saviem "gidiem". Ielūkojoties galveno varoņu - korejiešu pirmrindnieciskās ģimenes - dzīvokļa skapjos, tie izrādījušies tukši. Mazā meitene komandai pastāstījusi par vecāku profesijām, taču, kad pienācis laiks doties uz viņu darbavietām, pēkšņi izrādījies, ka viņi nodarbojas ar ko pavisam citu.
Ir tikai viena aina, kur Manskim izdevies pārliecināt, ka, lai iegūtu labu tuvplānu, visiem citiem jāiziet no telpas. Un šajā ainā mazā Zin-Mi sāk raudāt. It kā - bez iemesla. Režisors sabīstas, kā uz šīm asarām reaģēs pieskatītāji, un ierosina, lai meitene dara vai domā kaut ko, kas viņu iepriecinās. Tas, kas notiek pēc tam, ir viena no iespaidīgākajām epizodēm dokumentālajā kino, kādu man jebkad gadījies redzēt.
Vai Manskis var naktīs gulēt?
Lielākoties dokumentālajā kino, protams, ir neizbēgama nemanāma skatītāja apšmaukšana, radot ilūziju, ka notiek nevis filma, bet pati dzīve. Saules staros fascinē ar spēju nojaukt šo sienu, nevienu brīdi neļaujot aizmirst, ka mēs skatāmies filmu, redzam tās tapšanu un izdzīvojam daudzos absurdos uzstādījumus kopā ar filmēšanas komandu.
Paskaidrojoši titri izmantoti tikai dažas reizes, lai darītu zināmu kādu detaļu, ko kamerai nav bijis ļauts uztvert. Lielākoties pietiek ar bildi, turklāt to pašu bildi, ko iekārtojuši Ziemeļkorejas "līdzproducenti".
Šis ir ļoti augstas raudzes dokumentālais kino, kas ne tikai izstāsta stāstu - precīzi, ticami un negaidīti -, bet arī nodrošina līdzpārdzīvojumu, un ne mirkli negarlaiko. Pēc filmas noskatīšanās šķiet pat ciniski lietot vārdu "garlaikot", it kā runa būtu par izklaidi.
Te vietā pieminēt skarbu kritiku, ko Manskim veltījusi Krievijas prese.
Vai viņš maz varot naktīs gulēt? Un kāds liktenis visticamāk piemeklējis tos, kuri pret savu gribu iesaistīti plānā pārvērst glītu propagandas video par ko gluži pretēju? Kaut arī ļoti formāls pārmetums, lai kārtējo reizi uzsvērtu, ka Manskim "vispār nav kauna", savā veidā tas norāda uz filmas uzvaru, uz spēju nodot ziņu, spēju likt just līdzi indivīdam, reducējot anonīmu daudzgalvainu pūli uz vienu mazu cilvēciņu. Un, kā jau sen pierādīts, tieši caur vienu mazu cilvēciņu mēs spējam saprast kopainu vislabāk.
Dokumentālista sātaniskā daba
Nesenā sarunā žurnālā "Rīgas Laiks" Vitālijs Manskis sarunā ar Uldi Tīronu apspriež dokumentālista morālo stāju vai drīzāk - sātanisko dabu. Un Manskis acīmredzami apzinās savu rīcību, tās motīvus un sekas - būtiski ir nodot ziņu un uzņemties riskus (un arī atbildību), kas saistās ar šīs ziņas nodošanu. Šai procesā nenoliedzami ir kaut kas cinisks un nežēlīgs, taču tieši māka dozēt nosacīto manipulāciju un aptvert savu lomu kā režisoram rezultējas dokumentālajā kino, kas iet daudz tālāk par vienkāršu redzamā atspoguļošanu. Manskis stāsta stāstu, un, lai stāstītu stāstu, jātop par tā autoru, par radītāju un - par atbildīgo. Vai vainīgo. No kuras puses skatās. Taču pati skatīšanās līdz ar to kļūst par dalību stāstā. Radīt tātad ir atbildība. Bet būt redzējušam un zināt - arī.
Šādas filmas varbūt arī nemaina pasauli, tomēr piespiež to domāt.
Ziemeļkoreja, neticēsiet, nav pārāk lepna būt par šīs filmas kopproducenti, arī Krievijā izskan aizvien nīgrāki viedokļi par Manska daiļradi; vēl producentu sarakstā ir Čehija un Latvija. Šī nav pirmā reize, kad Manskis sadarbojas ar komponistu Kārli Auzānu, arī Herca Franka filmā Baiļu robeža, kurai Manskis bija līdzproducents, skanēja Auzāna mūzika. Tāpat šajā filmā Manskis jau otrreiz strādā kopā ar skaņu režisoru Anriju Krenbergu.
Kopš Manski Krievijā diezko nemīl (lasi – nefinansē), viņš uzsācis daudz aktīvāk darboties Latvijā, tostarp rīkot šeit festivālu ArtDocFest Rīgas Starptautiskā kinofestivāla ietvaros. Un par to tiešām vajadzētu priecāties, jo Manska klātbūtne, gan tieša, gan pārnesta, noteikti ceļ dokumentālā kino latiņu un rada lielāku atpazīstamību Latvijai kā kvalitatīva dokumentālā kino izcelsmes valstij. Pāris starptautiskās recenzijās gan ievēroju, ka Latvija kā kopproducents netiek pieminēta, laikam jau pieskaitīta Krievijai. Nekas, gan jau ar laiku.
Katrā ziņā pēc filmas Saules staros noskatīšanās paliek savāda pēcgarša. Sūrais traģikomisms, cilvēki, kas pārtop marionetēs, maza meitene, kuras dabiskumu cenšas par visām varītēm iznīdēt, un pāri visam - teju vai vainas apziņa pašam par savu brīvību un iespēju runāt kā citādi, nevis iemācītos pantiņos. Gandrīz vai sāk gribēties izmantot smalko privilēģiju pateikt ko vērtīgu. Varbūt pāries.
Kopš recenzijā aprakstītā seansa pagājis jau pusgads un ar filmu notikušas visādas lietas, par tām var lasīt ŠEIT.
