KINO Raksti

“Viņa teica”. Realitāte pret fikciju

08.12.2022
“Viņa teica”. Realitāte pret fikciju

Kad 2017. gadā "New York Times" publicēja žurnālistu Meganas Touvijas un Džodijas Kantoras rakstu sēriju par slavenā Holivudas producenta Hārvija Vainstīna emocionālajiem un seksuālajiem uzbrukumiem aktrisēm, asistentēm, modelēm un citām kolēģēm, nodrebēja visa Holivuda.

Šie raksti uzsāka plašu kustību ar tēmturi #MeToo, zem kura milzīgs daudzums sieviešu dalījās savā pieredzē par piedzīvotu seksuālo uzmākšanos un vardarbību. Nevar noliegt, ka Hārvija Vainstīna stāšanās tiesas priekšā un sekojošais (un negaidītais!) cietumsods, ko viņš izcieš joprojām, ir bijis viens no lielākajiem skandāliem 21. gadsimta Holivudā.

Atceros, tolaik, kad kļuva skaidrs, ka Vainstīns nonāks tiesas priekšā, mans partneris vaicāja, vai man bijusi kāda līdzīga pieredze. Atzinos – kāds mūsu kopīgais kolēģis vairākus gadus pirms tam bija mani darba apstākļos vairākkārt nepiedienīgi aizticis, un tas man lika justies ļoti neērti. Vai es tobrīd par to sūdzējos? Protams, nē. Es taču biju nekas, un kurai sievietei tad nav tādas pieredzes! Turklāt pēc tam, kad partneris man pārvaicāja, vai es gadījumā neesmu kaut ko “pārpratusi”, jo minētais kolēģis taču ir tik foršs, sapratu, kāpēc man pat neienāca prātā par to ieminēties. Tas taču nav nekas tāds, vai ne? Daži negaidīti glāsti aizkulisēs un divdomīgas piezīmes. Tikai pēc vairākiem gadiem sapratu, ka man joprojām paliek nelabi, kad dzirdu šī cilvēka vārdu, un esmu neticami pateicīga, ka šobrīd esmu situācijā, kurā varu izvēlēties cilvēkus, ar kuriem strādāt. Taču filmas Viņa teica varonēm tādas privilēģijas nebija.

Jo brīdī, kad tu izlem stāties pretī ietekmīgākajam cilvēkam Holivudā, tavai karjerai ir beigas.

Režisores Marijas Šrēderes filmas Viņa teica pamatā ir Touvijas un Kantoras grāmata ar tādu pašu nosaukumu, bet scenāriju veidojusi Rebeka Lenkjevica (iepriekš – scenārija līdzautore Pāvela Pavļikovska filmai Ida (2013) un Veša Vestmorlenda filmai Kolete / Colette, 2018). Diemžēl neesmu lasījusi šo grāmatu, toties labi atminos Ronana Farova 2019. gada žurnālistisko trilleri Catch and Kill: Lies, Spies, and a Conspiracy to Protect Predators, un jāteic, ka šī grāmata bija daudz biedējošāka, nekā jebkurš daiļliteratūras šausmu trilleris.

Grāmatā Farovs apraksta savu pieredzi, izmeklējot apsūdzības pret Hārviju Vainstīnu; viņš pat min, ka Vainstīns algojis privātus izraēliešu spiegus, lai iebiedētu kanāla NBC vadību. Lai arī Ronana Farova pētnieciskais raksts tika publicēts piecas dienas pēc Touvijas un Kantoras eksplozīvās publikācijas, viņš savu ievākto informāciju bija piedāvājis NBC jau gadu iepriekš. Filmā šī paralēlā izmeklēšana tiek pieminēta vien garāmejot – kā vēl viens spiediena avots, lai arī tā nozīmīgums ir nenoliedzams, turklāt Ronans Farovs ir rakstījis arī par citām nozīmīgām seksuālās uzmākšanās un vardarbības prāvām - piemēram, par komiķi Bilu Kosbiju (un 2018. gada Pulicera balvu ieguva gan Megana Touvija un Džodija Kantora, gan Ronans Farovs).

Spriežot pēc filmas Viņa teica, Touvija un Kantora saņēma savu redaktoru atbalstu un aizstāvību, kamēr Farova izmeklēšanu mēģināja norakt visi mediju kanāli, ar kuriem viņš strādāja. Bet vai tāpēc abām žurnālistēm šis uzdevums bija daudz vienkāršāks? Itin nemaz.

Pētnieciskās un izmeklējošās žurnālistikas tematikai veltītās filmas pat varētu nošķirt konkrētā apakšžanrā, pie kura spilgtākajiem piemēriem pieskaitāmas Visi prezidenta vīri / All the President’s Men (1976), Tīkls / The Network (1976) un Slepenie dokumenti / The Post (2017). Lai arī žurnālistika nav īpaši pateicīga nodarbe attēlošanai kinoekrānā, šīs filmas ir spējušas pielīdzināt izpētes un rakstīšanas procesu tādam kā detektīva darbam. Filmu varoņi atklāj valdības līmeņa sazvērestības, tiekas ar saviem informācijas avotiem tumšās autostāvvietās, cenšas apdzīt laiku un nonāk nāves briesmās. Salīdzinājumā Viņa teica šķiet daudz pieklusinātāka un mierīgāka savā tempā – galvenais izaicinājums, ar ko jāsastopas abām žurnālistēm, ir neveiksmīgi mēģinājumi pārliecināt kādu no cietušajām sievietēm publiski atklāt to, kas ar viņām noticis. Šajā ziņā gan Marijas Šrēderes filma Viņa teica, gan Farova grāmata lauž stereotipu, ka sievietes tā vien raujas apvainot ietekmīgus vīriešus par seksuālo uzmākšanos. Visa filma paiet kā cīņa ar vējdzirnavām – līdzko tiek atrasts kāds no Vainstīna upuriem, sieviete vai nu atsakās par to runāt, jo pieredze ir bijusi pārlieku traumatiska, vai nevēlas to darīt publiski, baidoties no atriebības, vai arī nemaz nedrīkst to darīt. Jo lielākoties visi Vainstīna pārkāpumi tika atrisināti ar sāpju naudas izmaksām upuriem, liekot sievietēm parakstīt neizpaušanas līgumus. 

Jāteic, ka daudzviet filma ieslīgst pārlieku izvērstos paskaidrojumos un sāk nogurdināt – šis noteikti nav kinematogrāfiski pateicīgs materiāls. Tai pat laikā filma skrupulozi izskaidro, kā tieši Hārvijs Vainstīns tik ilgi palika nesodīts. Gandrīz visas sievietes stāsta, ka pēc tam nav varējušas atrast darbu kino jomā, jo citi darba devēji nevarējuši saprast, kāpēc viņas gribētu citu darbu, ja reiz strādājušas tā brīža ietekmīgākajā neatkarīgajā studijā Miramax. Tikpat bezcerīgi bijuši mēģinājumi dabūt solītās rekomendācijas vēstules vai mēģinājumi strādāt kādā no filmu studijas ārzemju filiālēm.

Filmas Viņa teica vislielākais trumpis ir aktieru ansamblis, sākot ar titullomu atveidotājām Keriju Maliganu un Zoji Kazanu. Maligana savu varoni Touviju atveido kā apņēmīgu un spēcīgu profesionāli, kura pieradusi strādāt ar smagām tēmām, regulāri saņemot seksistiskus apvainojumus un draudus. Kazanas Kantora ir maigāka un pieklājīgāka, taču filmas gaitā pierāda savu neatlaidību, kas sakņojas atbildības sajūtā pret uzrunātajām sievietēm.

Tā kā filma lielākoties sastāv no runāšanas pa telefonu, sarunām ar sievietēm gan dzīvē, gan platformā Zoom, liela daļa informācijas tiek nodota verbāli. Tas, protams, sasaucas ar filmas ironisko nosaukumu Viņa teica (tā ir parafrāze par angļu valodas frazeoloģismu “He said, she said”, ar kuru tiek apzīmētas baumas), bet ar laiku šie paņēmieni sāk kļūt vienveidīgi. Dīvainā kārtā brīžiem šķiet, ka scenārija ietvaros filmai ir pārāk zemas likmes – lai arī ir skaidrs, ka abu žurnālistu veidotajam rakstam ticamību sniegtu tikai avoti, kas atklāj savu vārdu, šo spriedzi ir sarežģīti pietiekami aizraujoši pārtulkot kinovalodā.

Viena no spraigākajām ainām ir Kantoras saruna ar Miramax un Weinstein Co. grāmatvedi Ērvinu Reiteru (Zaks Greniers), jo tieši viņš ir cilvēks, kas var sniegt kādus taustāmus pierādījumus. Reiters vēl tikai pirms pāris nedēļām publicēja savas pārdomas par Vainstīna tiesas prāvu LA Times, norādot uz savu atbildību notikušajā. Viņa aprakstītie pazemojumi, kas sievietēm jāpārcieš no Vainstīna advokāta Marka Verksmana puses, ir baisi. Filmā Viņa teica neskaitāmas reizes tiek uzsvērts, ka “Hārvijs vienkārši pārstāv citu paaudzi, bet cenšas kļūt par labāku cilvēku”, tomēr Reitera aprakstītais liecina par tieši pretējo. Iebiedēšanas un pazemošanas taktika turpinās arī tiesas zālēs.

Neveiklākas ir ainas, kurās žurnālistes tiekas vai sazinās ar “īstām Holivudas aktrisēm” – telefonā dzirdam Rozas Makgovanas balsi (kas nav viņas, bet gan Keilijas Makkveilas balss), satiekam Gvinetas Paltrovas “asistenti” un dzirdam pašas zvaigznes balsi; vienīgā aktrise, kas filmā tiešām atveido pati sevi, ir Ešlija Džada. Interesants aspekts ir filmā dzirdamā Vainstīna (Maiks Hūstons) apsēstība ar faktu, vai “Gvineta ir runājusi ar žurnālistēm”. Taču, ņemot vērā, ka viens no filmas izpildproducentiem ir Breds Pits, kurš 1995. gadā esot piedraudējis Vainstīnam, lai liek mierā Breda tālaika draudzeni, šī īpatnējā detaļa šķiet saprotamāka. Tomēr, manuprāt, arī rada iespaidu, ka Holivuda ar šo filmu mēģina mazgāt rokas nevainībā – sak’, bija mums viens tāds “briesmonis”, bet tagad viss ir lieliski, un mēs visi tik ļoti atbalstām sievietes. Turklāt, tā kā pats Breds Pits šobrīd cīnās ar apvainojumiem no savas bijušās sievas Andželinas Džolijas puses, šis izskatās arī pēc mēģinājuma uzlabot savu publisko tēlu.

Filma kļūst atmosfēriski un vizuāli interesantāka, kad tā apspēlē galveno Vainstīna slazdu – viesnīcu numuriņus.

Natašas Braieres kamera pietuvojas atpazīstamiem viesnīcu atribūtiem, kuri konkrētajā kontekstā iegūst baisu konotāciju – gulta, dīvāns, uz galda atstāts filmas scenārijs, balts peldmētelis, gaitenis. Vienā ainā redzam tikai šādu kadru sēriju, kuru pavada audio ieraksts – modeles Ambras Gutjeresas ierakstītā saruna ar Vainstīnu, kurā viņš mēģina sievieti piespiest pievienoties viņam numuriņā. Šī aina ir, iespējams visreālistiskākā un baisākā no visām filmā redzamajām, jo tajā ir dokumentalitātes spēks, turklāt, pateicoties Ronana Farova grāmatai, ir zināms šī ieraksta svarīgums Vainstīna notiesāšanā. Tā iegūšana bija ļoti sarežģīts un bīstams process – Gutjeresa riskēja ar savu drošību, to saglabājot kā “apdrošināšanas polisi”, jo Vainstīns bija viņu nopietni iebiedējis.

Rakstīt par šo filmu ir grūti – smagā tematika un visu laiku klātesošā negodīguma sajūta ir gandrīz vai smacējoša. Reti kad, kaut ko skatoties, jūti, ka visu laiku esi sažņaugusi dūres, jo ir tik ļoti… pretīgi. Bet vai man patika filma? Ne pārāk. Manuprāt, Holivuda kārtējo reizi ir centusies izlikties labāka, nekā tā ir, un šoreiz, lai glābtu savu publisko tēlu, ir piesaistījusi pietiekami daudz talantīgu cilvēku. Drīzāk es ieteiktu izlasīt abu žurnālistu – Meganas Touvijas un Džodijas Kantoras – publikācijas The New York Times, Ronana Farova rakstu The New Yorker un viņa grāmatu Catch and Kill: Lies, Spies, and a Conspiracy to Protect Predators. Jo šoreiz realitāte ir daudz baisāka par jebkuru fikciju.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan