Ja “Kriminālās ekselences fonds” (2018) būtu reāls cilvēks, tas par savu pēcteci “Tumšzilo evanģēliju” (2025) teiktu: “Tu redzēji, kādi viņam bija pagoni?!” Režisors Oskars Rupenheits ir “uzdienējies” un atkal industrijai rāda pigu, sakot: “Žanra kino ir un būs!”
Nevar nepiekrist filmas veidotājiem divos aspektos. Pirmkārt, Tumšzilais evanģēlijs nav Kriminālās ekselences fonds 2. Otrkārt, kvalitatīvs žanra kino veselīgas industrijas apstākļos ir ne tikai pozitīva, bet pat ļoti vēlama parādība. Jāskatās tikai, cik tie pagoni ir īsti un pelnīti.
Filmas Tumšzilais evanģēlijs centrā ir jaunais un dedzīgais policijas kadets, nupat kā akadēmiju absolvējušais Romāns Skulte (Raitis Stūrmanis). Ar fanātismu apveltīts ideālists – tā varētu raksturot šo tēlu. Viņš ir gatavs pierādīt, ka “godaprāts un taisnīgums” ir viņa morāles kompasa rādītāji, kas, pēc Skultes domām, ir tādi paši, kā vairumam cilvēku. Tikai “šīberniekiem” un citiem slimajiem var ienākt prātā terorizēt sabiedrisko kārtību. Viņš filmā sevi piesaka kā mesiju – evaņģēlijos aprakstīto glābēju un pestītāju. Pat pirmā saskaršanās ar absolūtu degradāciju un nepamatotu vardarbību iecirknī pēc tam, kad pats iekūlies nepatikšanās ar sava drauga Miķelsona palīdzību, tikai vairo šo pārliecību un uzcītību.
Filmas varoņa ticību labajam iezīmē filmas sākuma epizode, kurā Romānam ir aptuveni 8–9 gadi un viņš katru dienu aklam komunālā dzīvokļa kaimiņam lasa priekšā horoskopu. Dažu brīdi lasa, citkārt izdomā pats savu, taču mērķi sasniedz – vecais kungs par ikdienas sarunu puikam atmet pāris santīmus. Tomēr kādā reizē viņš atzīstas, ka pamanījis brīžus, kad ticis muļķots, bet puika taisnojas – darījis to tāpēc, ka baznīca nodegusi un viņš, kristiešu mātes vadīts, krāj naudu. Šī epizode filmā atkārtojas, režisors vairākkārt būvē tiltu starp pieaugušā Romāna dzīvi un pagātnes notikumiem. Atšķirība ir tikai faktoloģiska, bet pēc būtības galvenā varoņa dzīves filozofijas ietvars paliek nemainīgs. Pieaugušā vecumā par Romāna “baznīcu” un stingro balstu kļūst ideja par sabiedrisko kārtību, kuru, viņaprāt, nodrošina policija. Tā viņš no Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa pārceļas uz „tumšzilo evaņģēliju” – savas ideālās pasaules interpretāciju.
Romāns līdzinās paštaisnajiem miličiem no padomju kriminālfilmām – sistēmas sists, lamāts un audzināts, bet paklausīgs uz vārda. Puika, kurš, pavadot pirmās dienas 21. iecirknī, raksta „zajavas”, iztaisās par pareizo un kā savu augstāko mērķi pieņēmis lēmumu izskaust netaisnību, vardarbību un kriminālas aprises savā jaunajā baznīcā. Tikai krusts sen kā nolauzts, un pasaule neviļus pārvērtusies līdz nepazīšanai. To gan viņš ilgi vēl nespēj pieņemt un naivi cer, ka spēs labot sistēmu, kas “nupat tikai” sākusi pūt. Savā ziņā Romāna tēls sākotnēji turpina padomju kriminālfilmām raksturīgo izmeklētāja tēlu, kas auditorijai kalpo par sava veida morālo atsvaru pasaulē, kur kameras acs lietišķi vēro sabiedrisko principu un noteikumu pārkāpējus. Taču ar laiku top skaidrs, ka nelikumības nav novirze no sabiedriskās dzīves normas, tā ir režisora piedāvātās realitātes norma. Tumšzilais evanģēlijs nav nekāda “priecas vēsts” par policijas godaprātu un taisnīguma nelokāmību noziedzības priekšā. Gluži pretēji – par sistēmas slimīgumu, koruptīvo raksturu un nodevību. Par jaunu mesiju, kura taisnprātību sit krustā, jo izvēle ir neizbēgama – vai nu Romāns ļauj sistēmai sevi samalt, vai upurējas un kļūst par tās daļu. Patiesībā šī dilemma, ar ko saskaras filmas galvenais varonis iekšējā un ārējā konflikta pīķa momentā, daudz vairāk līdzinās gangstera tēla izvēlei. Atšķirībā no pasaules, kurā gangsteris nemāk un nevar iekļauties, Romāna universā pastāv sava veida izvēle. Tikai cena par to ir visai augsta – miesa vai gars ir jāupurē vienā vai otrā situācijā.
Bandīti vai menti – tam nav nekādas nozīmes realitātē, kurā dzīvo, bet kuru visādi cenšas apkarot Romāns. Visi ir grēcinieki. Arī viņš pats. Taču tas, kā filmas galvenais varonis līdz šai atziņai nonāk, ir stāsta interesantākā daļa. Dzīve 21. iecirknī līdzinās 12 apustuļu uzstādījumam, vismaz no Romāna perspektīvas tā sākumā varētu likties. Ik pa laikam visi kolēģi sapulcējas šefa kabinetā, katrs stāsta, pie kādas lietas strādā, kāda ir virzība un kas jauns atklājies. Viņi visi it kā spēlē godīgumu un sistēmas pareizumu, taču ar laiku top skaidrs – nekāda reāla kriminālās pasaules apkarošana nenotiek. Tā vietā ir tikai tukša fasāde, kuru, spītējot paša veselajam saprātam, Romāns cenšas apdzīvot. Galvenā varoņa prātā kolēģi sākotnēji iedzīvina “tumšzilā evanģēlija” sekotājus, bet ar katru belzienu pa viņa taisnprātīgo naivumu top skaidrs, ka 12 apustuļi, iespējams, izskatās darbojamies svētās patiesības, godīguma un taisnīguma vārdā, bet patiesībā kultivē grēku – vardarbību, vispārēju morāles neesamību, varas butaforiskumu un, visbeidzot, „tumšzilajā evaņģēlijā” pausto ideju nodevību.
Mirušā bezpajumtnieka lieta ir vienīgā izmeklēšanas līnija, kas visu filmas laiku darbojas kā blakusstāsta traģikomiskā līkne. Tajā atklājas “apustuļu” savdabīgā un ar necenzētu leksiku piesātinātā valoda, aukstasinība un pat augstākā mēra stulbums; vienlaikus tā uzdod toni galvenā varoņa lielajam dzīves un darba konfliktam. Līdz traģikomismam izspēlētais stāsts par cilvēku, kurš “pats nezina, kurā ielas pusē nomiris”, gan šķiet kādā brīdī pārspīlēts – varbūt par ilgu noturēts un izstiepts, turklāt nekādi nav saprotams, ar ko tas vispār beidzas. No otras puses – varbūt absurds, kādu filma sasniedz šajā aspektā, tīšām izstumj pabeigtību no dienaskārtības. Varbūt tam nemaz nav nozīmes. Varbūt skatītāja tieksmi pēc lietas pabeigšanas veicina identificēšanās ar galveno varoni, kas līdz pēdējam cīnās par bezpajumtnieka nāves taisnīgu izmeklēšanu?
Bezpajumtnieka nāves sižeta līnija ir tā, kurā parādās Kriminālās ekselences fonda un Tumšzilā evanģēlija paralēles, – tieši šajos brīžos skatītājs iesmejas, atslābst un saņem gaidīto Rupenheita žanra devu. Tie ir brīži, kas piesātināti ar rupjībām, jokiem un nedaudz paštīksminās par izteicienu krāšņumu. Vienlaikus šajos darba brīžos Romāns, kurš neviļus tiek iesaistīts bezpajumtnieka lietā, tuvojas savam priekšgājējam Imantam – pašdarbniekam no KEF. Ar tikpat lielu rūpību un nopietnību viņš izturas pret absurdās situācijas risināšanu, padarot sevi nedaudz muļķīgu – iesvaidītais pasaules lāpītājs situācijā, pār kuru nespēj gūt kontroli.
Runājot par līdzību ar filmu Kriminālās ekselences fonds – Romāna draugs un cīņubiedrs Miķelsons (lomā Viesturs Berkmanis) ir vēl viens naratīva elements, kas neviļus liek atsaukt atmiņā Rupenheita debiju. Miķelsons katra trešā (vai otrā) vārda galā lieto lamuvārdus, sūdzas par to, ka viņam nav telefona (jo visiem lielajiem čiekuriem darbā ir), lielās par visa veida naudas kāšanas mehānismiem ceļu policijas ikdienā un, gluži kā KEF Imanta uzticamais draugs Harijs (Andris Daugaviņš), – brauc ar mašīnu, kas ir viņa tēla, iespējams, vērtīgākais elements. Viņš pilda arī sava veida funkcionālu lomu sižeta attīstībā – gluži kā Ģetzemanes dārza eņģelis, kuram pēkšņi dota iespēja izteikties (brīžiem šķiet, ka labāk būtu tomēr klusējis…), Miķelsons iedrošina Romānu sisties pretī jaunatklātajam, bet ne līdz galam izprastajam likteņa pavērsienam, kas filmas galvenajam varonim iedibina nāves bailes. Viņš arī pavada Romānu uz “vietu pie Olīvu kalna”, taču krustā sišanas norises fināla fāzē Miķelsons nepiedalās. Tajā Romāns faktiski dodas viens.
Varētu pieņemt, ka Miķelsona tēls atsver kaut kādu sižetisko smagumu, kuru uz saviem pleciem velk filmas galvenais varonis un viņa pašdarbnieciskās darbības, taču Berkmanim piemītošā aktierspēle, kas auditorijai var šķist gana humorīga, krīt ārā no vispārējas filmas struktūras un kopējā uzstādījuma. Šeit jāatzīst – filmas lielākais klupšanas akmens ir tieši tie brīži, kad tā sāk līdzināties KEFam. Ja reiz Tumšzilais evanģēlijs nav Kriminālās ekselences fonda turpinājums, tad kāpēc jāatražo nu jau par klišejām kļuvušie elementi, kas bija iepriekšējās filmas panākuma atslēga?
Vēl viena funkcionāla sižeta līnija atvēlēta Romāna romantiskajām attiecībām ar pataloganatomi Lilitu. Jau viņas personvārds vien konstruē konkrētu ietvaru, ar ko varētu interpretēt šīs attiecības un Elīnas Avotiņas varoni kopumā. Viņa ir nepieradināma reāliste, pastāvīga, mazliet skarba, tomēr īsta, arī taisnīga attiecībā pret Romānu. Saprotams, ka viņas atraidījums un Romāna izlikšana no mājas brīdī, kad filmas pamatkonflikts kulminē, varētu izsaukt žēlumu, tomēr tas ir pamatots lēmums. Elīnas Avotiņas mazliet distancētais spēles stils un kopumā atsvešinātā varone atsvaidzina filmas kopējo stāstu; Tumšzilais evanģēlijs patiešām zaudētu noteikta veida sižetisko un konflikta jēgas reljefu, ja šīs sižeta līnijas nebūtu.
No otras puses, var diskutēt par sieviešu lomas reprezentāciju (šī diskusija, šķiet, nebeigsies nekad, bet ne par to šoreiz) un sižeta līnijas funkcionalitāti, jo būtībā
Elīnas Avotiņas ādā iemiesotā Lilita attiecībā pret Romānu un viņa iekšējo / ārējo konfliktu kļūst par sava veida kārdinātāju –
to, kas apdraud Romāna „tumšzilā evaņģēlija” garīgo šķīstību un izaicina viņu stāties pretim savai naivajai ticībai. Tieši viņa ir tā, kas sākotnēji mudina Romānu rīkoties un pēc tam pamet – tad, kad situācija pilnībā eskalējusies.
Domājot par to, kāds ir filmas Tumšizilais evanģēlijs noslēgums, jāpakāpjas soli atpakaļ un jāparaugās, kā tiek būvēts morāles grāvēju un sabiedriskās kārtības apdraudētāju tēls – Armēņa grupa. Šo vārdu kombināciju Romāns sākotnēji ierauga avīzes atvērumā, tad par to sāk runāt kolēģi, seko brīdinājums ar visām izrietošajām sekām, taču tikai pašā filmas noslēgumā galvenajam varonim ir iespēja skatīt savu ienaidnieku nepastarpināti. Lai arī drauds sabiedriskajai kārtībai un Romāna „tumšzilā evanģēlija ticībai” tiek pozicionēts kā ārējs spēks, patiesībā filma gluži kā slavenākie evanģēliju priekšgājēji uzsver ne tik daudz bruņotā spēka pārākumu un vardarbīgo raksturu, bet gan apustuļa Jūdas nodevību. Izmeklētājs Oļegs Rukovs (Armands Guļāns) jau no pašas pirmās filmas ainas, kurā tas parādās, principā atbilst reketiera (nodevēja) aprakstam – plecīgs un augumā ražens, tērpies ādas jakā, ar skūtu galvu. Viņš ir patiesais Romāna taisnprātības un beznosacījuma ticības krustā sitējs. Un atcerēsimies, ka Jūda par savu grēku samaksāja ar dzīvību, ko pats sev atņēma.
Romāns līdz ar savu miesisko augšāmcelšanos un garīgo kritienu bezdibenī kļūst par Jūdas pēcteci – Mateju. Pēc tam mums vairs nav ziņu par šo noslēpumaino tēlu. Jautājums paliek neatbildēts – vai goda ordenis un ādas jaka viņu glābs no mocekļa nāves?
