Vai mums liktos normāli, ja sievietes drīkstētu strādāt par ārstēm vai skolotājām tikai vīriešu uzraudzībā? Kāpēc tad tas tiek uzskatīts par normalitāti luteriskās baznīcas ietvaros un mācītāja darbā? Par to aizdomāties liek režisores Kristīnes Briedes dokumentālā filma „Svārstības”.
Kristīnes Briedes dokumentālo filmu Svārstības rosinājis sieviešu ordinācijas jautājums, kas pēc būtības 1993. gadā neļāva apvienoties divām Latvijas Evaņģēliski luteriskajām baznīcām – tai, kura, par spīti PSRS antireliģiskās propagandas un likumdošanas ierobežojumiem, turpināja kalpošanu okupētajā Latvijas teritorijā (Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca, LELB), un tai, kura izveidojās trimdā, lielai daļai latviešu teologu Otrā pasaules kara laikā emigrējot (Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas, LELBĀL; šobrīd Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē, LELBP). Lai arī filmā iekļauti vēsturiski kadri, kas skatītājam atgādina vai ļauj nojaust sieviešu vietu tālaika LELB, tās centrā ir trīs sieviešu – Daces Balodes, Rudītes Losānes un Agritas Staško – personīgie kalpošanas stāsti, izgaismojot sievietes kalpošanu un vietu baznīcā mūsdienās.
Tomēr, lai filmas vēstījums skatītājam būtu labāk saprotams, visdrīzāk neiztikt bez īsa ieskata jautājumā, kas kļuvis par strīdus ābolu starp abām reliģiskajām organizācijām.
Īsa sieviešu ordinācijas vēsture
Ikvienam, kurš vēlas padziļināti izprast sieviešu kalpošanas stāstu luteriskajā baznīcā, varu ieteikt ielūkoties mājaslapā sieviesuordinacija.lv, kur vairāku gadu laikā Latviešu Luterāņu sieviešu teoloģu apvienība (LLSTA) apkopojusi gan vēstures materiālus, gan arī stāstus par sieviešu kalpošanu.
Viedokļi un debates par vienlīdzīgām sieviešu tiesībām reliģiskās institūcijās izskanēja jau 20. gs. 30. gados, kad arī sabiedrībā aktualizējās jautājums par sieviešu līdztiesību (lai arī tolaik būdama Krievijas guberņa, Latvijas teritorija ir viena no pirmajām Eiropā, kur sievietēm visai agri – jau 1905. gadā – tika piešķirtas tiesības balsot vēlēšanās; tāpat Latvijā sievietes vēlēšanās piedalījās 1920. gadā, vēlot Satversmes sapulci, kas nebūt nebija pašsaprotama prakse pārējā Eiropā[1]). Jau 1928. gadā LELB tika spriests, vai atļaut sievietēm runāt no pults, bet 1932. gada 31. martā LELB Sinode pieņēma šādu rezolūciju – sievietēm baznīcā ir atļauts sprediķot, tikai nevis no kanceles, kas tika uzskatīta par sakrālu telpu, bet gan no pults. Tāpat sievietes varēja darboties arī misijas darbā ārzemēs un Latvijā.[2] Starpkaru periodā sievietes luteriskajā baznīcā bija diakones – aprūpēja slimos, apkopa bērnus un rūpējās par žēlsirdības darbu draudzēs.[3] Līdzīgi sievietes Latvijas teritorijā darbojās luteriskajā baznīcā pēc Otrā pasaules kara – drīkstēja vadīt dievkalpojumus, organizēt Bībeles studijas un palīdzēt mācītājam iesvētes mācībās.
1975. gada 28. jūlijā LELB nolēma uzsākt sieviešu ordināciju un ordinēja par mācītāja palīdzēm trīs pirmās sievietes (tostarp Vairu Bitēnu, kura redzama arī filmā Svārstības, piemēram, epizodē ar Latvijas karoga iesvētīšanu). Tas nozīmē, ka sievietes varēja pildīt mācītāja pienākumus, bet ne iesvētīt, laulāt un konsekrēt svēto vakarēdienu. Savukārt 1989. gadā LELB sinode ar 46 balsīm par un 21 balsi pret izšķīrās pozitīvi par sieviešu ordināciju.[4]
Situācija mainījās 20. gs. 90. gados – uz luteriskā Teoloģijas semināra bāzes 1990. gadā tika izveidota (atjaunota) LU Teoloģijas fakultāte, kas bija cieši saistīta ar LELB (tolaik seminārā studēja vismaz 10 sievietes, trīs no tām arī kļuva par mācītājām). Savukārt luteriskajā baznīcā trimdā pirmā mācītāja sieviete vikāra amatā (bez tiesībām iesvētīt svēto vakarēdienu) faktiski sāka kalpot jau drīz pēc Otrā pasaules kara, bet sieviešu ordinācija aizsākās 20. gadsimta 70. gados.
1989. gadā abas baznīcas pieņem kopīgu deklarāciju, kurā atzīst viena otru; 1990. gadā tiek izveidota Koordinācijas komisija, kuras mērķis ir brīva Latvija un vienota Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca.” Ieteikumi atjaunot vienotu Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu, kas sastāv no LELB un LELBĀL, tiek pieņemti 1992. gada janvārī, tostarp tiek pieņemti arī ieteikumi Par garīgo amatu, kurā Baznīca pievienojas Limas dokumenta piebildei, kas savukārt paredz sieviešu ordināciju.[5]
1993. gadā par LELB arhibīskapu tiek ievēlēts sieviešu ordinācijas pretinieks Jānis Vanags. Diskusijas par sieviešu ordināciju un liberālāku teoloģiju turpinās[6]; LELBĀL sievietes var kalpot kā ordinētas mācītājas, savukārt LELB – kā evaņģēlistes (bez tiesībām laulāt, iesvētīt svēto vakarēdienu).[7] Punktu diskusijām par sieviešu ordināciju mācītāja amatā pieliek LELB sinode 2016. gadā, kur ar balsojumu par (201) un pret (59) tiek nolemts pieņemt izmaiņas LELB satversmes 133. pantā, paredzot ierobežojumu, ka tikai vīrietis drīkst lūgt ordināciju.[8]
Tikai vīriešu uzraudzībā
Kristīnes Briedes dokumentālā filma Svārstības nemēģina izsekot sarežģītajiem sieviešu ordinācijas līkločiem LELB vai LELBP, tāds pavisam noteikti nav šīs filmas nolūks. Lai arī sākumā skatītājs tiek informēts par pašiem būtiskākajiem faktiem, stāsts kopumā koncentrējas uz trīs Dieva aicinātu sieviešu vēstījumiem un kalpošanu. Kameras neuzkrītošā acs seko šīm sievietēm ikdienas gaitās, katras stāstu izgaismojot individuāli. Līdz ar to Svārstības būtu uztverama nevis kā filma par sieviešu ordināciju, bet gan kā iespēja ar skatītāju sarunāties trim sievietēm, kuras ir aicinātas uz kalpošanu un mēģina to īstenot pasaulē, kurā, kā precīzi norāda mācītājs vīrietis, “tā tas ir. Pēc mūsu noteikumiem.”
Visas trīs filmas varones ir drosmīgas sievietes, kas neslēpjas no režisores un kinokameras, līdz ar to arī no skatītāja. Vienlaikus režisorei izdevies panākt sajūtu, ka dokumentālās filmas varones kameras priekšā jūtas pietiekami droši, pat sarunājas ar to kā ar labu paziņu, neuzspēlētā vienkāršībā ļaujot izsekot savas kalpošanas un ticības ceļam. Arī pārējie filmas varoņi – draudžu locekļi vai mācītāji vīrieši – notverti maksimāli precīzi, tādējādi jau filmas uzbūvē un atsevišķās epizodēs ietverot tās vēstījumu pēc būtības. Te vietā atsaukties, piemēram, uz epizodēm ar mācītāju Pirro un Agritu Staško, epizodi ar Rudītes aiziešanu no kalpošanas LELB (viņa ir nolēmusi ordinēties LELBP), vai, manuprāt, filmas spilgtākais mirklis – diskusija Usmas Sv. Pētera draudzē tobrīd, kad Agrita Staško tiek atbrīvota no mācītāja pienākumu izpildīšanas Usmas Sv. Pētera un Rendas draudzēs.
Starp citu, arī dievišķā klātbūtne filmā apspēlēta tikpat neuzkrītoši – tās gredzenveida kompozīcija sākas un noslēdzas ar Dieva visuredzošo aci, netieši atgādinot skatītājam, cik pārejoša un sīka pret mūžību ir jebkāda cilvēku iekārtotā un diktētā ņemšanās.
Gribu pieminēt divas filmas iezīmes, kas dažam skatītājam, iespējams, raisītu zināmu mulsumu. Tās vēstījuma vēsturisko saraustītību centos skaidrot īsajā apskatā par sieviešu ordināciju, bet te vēl daži jautājumi, kas, iespējams, varētu rasties cilvēkam, kurš ikdienā par politisko teoloģiju un baznīcas vēsturi Latvijā sevišķi daudz neprāto. Piemēram, kāpēc Dace Balode uz ekrāna iznāk Latvijas Universitātes kontekstā? Un ko īsti vēlas sievietes, kuras jau kalpo draudzēs, valkā amata tērpus, nodarbojas ar pastorālo darbu, – kas tad nav kārtībā?
Atbilde uz pirmo jautājumu ir gaužām vienkārša – tāpat kā Rudīte Losāne vada resocializācijas programmu Mirjama Iļģuciema cietumā, Dace Balode jau daudzus gadus ir LU Teoloģijas fakultātes mācībspēks (šobrīd – profesore) un ir ievēlēta par dekāni. Turklāt LU Teoloģijas fakultātes un LELB teoloģiskās nesaskaņas vairākos (tostarp arī sieviešu ordinācijas) jautājumos diez vai būs noslēpums vidējam mediju patērētājam. Un, ja vīrietis savā darbā var apvienot gan akadēmisko, gan praktisko (baznīcas) teoloģiju, kāpēc to nevarētu darīt arī sieviete?
Atbilde uz otro jautājumu, manuprāt, ietver visu filmas Svārstības pamata vēstījumu – tā neuzkrītoši, bet ļoti nepārprotami atgādina, ka LELB vēl joprojām sieviete drīkst kalpot tikai vīrieša uzraudzībā. Par šo jautājumu gan LELBP (kā redzams pēc Daces Balodes un Rudītes Losānes ordinācijas, kur mācītāja amatā abas ievada LELBP arhibīskape Lauma Zušēvica) un LELB starpā, gan akadēmiski izglītoto teologu starpā Latvijā tiek un tiks lauzti šķēpi, bet šā apskata noslēgumā vedinātu skatītāju uzdot sev jautājumu. Vai patiešām sievietes, kuras vēlas kalpot baznīcā, vīriešu neuzraudzītas, kaut kādā veidā “dzenas pēc amata” (vai tad mācītāja amats mūsdienās vēl skaitās kas ekstrēmi cienījams un pārpasaulīgs)? Vai būtu pieņemami, ja, piemēram, arī ārstēm vai skolotājām vienīgais noteikums, lai viņas varētu strādāt pēc sava aicinājuma, būtu – tikai vīriešu uzraudzībā? Kādu Dieva portretu un skatījumu uz Viņa radību mums sniedz LELB nelokāmais “Tā tas ir. Pēc mūsu noteikumiem”?
Filmas Svārstības pirmizrāde ietilpst Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps atklāšanas seansā 23. februārī kinoteātrī Splendid Palace, biļetes pieejamas ŠEIT.
