Pēc 2021. gada seriāla "Paliec negatīvs jeb Filma ar laimīgām beigām" režisore Una Rozenbauma ir atgriezusies pie daudzsēriju formāta, uzņemot komisku miniseriālu "Pilna pastkaste".
Seriāla Paliec negatīvs filmēšana notika Krimuldas muižā, kas ilgstoši bijusi pazīstama kā sanatorija, bet seriāls Pilna pastkaste uzņemts Ķemeros, kas vairumam Latvijas iedzīvotāju saistās ar ārstniecisko sēravotu ūdeni. Interesants fakts ne tādēļ, ka seriālu varoņi vīstītos dūņās un zvilnētu saules gultās, bet gan tādēļ, ka arī Rozenbaumas filmu pasaulei jau sērijveidā piemīt dziedinošs raksturs.
Četru īso sēriju galvenais varonis Ādams (Jānis Skutelis, kurš kopā ar Reini Piziku ir arī scenārija līdzautori) ir izsmēlis savu radošo potenciālu galvaspilsētas radiostacijā, viņš piedzīvo krīzi ētera laikā un, pieņemsim, izaicinājuma motivēts, dodas trimdā. Karjeras straujā izskaņa (pauze?) ir aizvedusi Ādamu uz mazmazītiņu mazpilsētu, kuras iedzīvotāji ir, kā Ādams saka, “kaut kādi izdomāti”. Mazpilsētā viņu gaida negaidīts karjeras pavērsiens – pēc īsām pārrunām ar Merilinas Monro līdzinieci, pasta vadītāju Anitu (Baiba Broka) viņš izmēģina spēkus pastnieka amatā, kur darba uzdevumi tikai pirmajā acu mirklī šķiet vienkārši. Jau gadu kaut kur pazūd mīlestības vēstules, kuras Anitai raksta slepenais pielūdzējs, un aukstasinīgu sabotāžu perina Anitas bijušais, kaimiņu pasta nodaļas vadītājs Brendons (Raimonds Celms).
Atšķirībā no Latvijas daudzsēriju filmu kopas, kur sižetiskajā centrā (dažkārt arī nosaukumā) dinamiskas mīlas kaislības mijas ar krimiķa piešprici, Pilna pastkaste ir pilnībā atbrīvota no pamatinstinktu spriedzes. Arī jaunā miniseriāla varoņi ir mīlīgi, mīlēti, mīloši un vēl dažādi mīl-būtīgi, tomēr tas līdzinās nevis asa sižeta melodrāmai, bet gan aizkustinošam un laikā sastingušam miniatūrmodelim, līdz pēdējai detaļai izlolotai diorāmai. Rozenbaumas konstruētie personāži ir mazliet kā animācijas tēli, ar slāpētu psiholoģisko dziļumu un stilizētu ķermenisko plastiku, viņu uzdevums ir visai shematiski kustēties, un runāt te jokos, te dziļdomīgos aforismos. Šai sakarā nevar nepieminēt acīmredzamo Vesa Andersona kinopasaules koloristikas, varoņu tipoloģijas un kadra kompozīcijas ietekmi. Pat tik pastarpinātā ainā, kā Ādamam piebraucot pie kafejnīcas ēkas, kas skaisti izslējusies tieši uz kadra centrālās ass, viņš novieto auto tā, lai arī tas maksimāli pietuvotos ēkas un kadra viduslīnijai.
Seriālā veiksmīgi ieausta virkne komēdijas tropu – skaņu efekti, uzvedības modeļi. Vienlaikus personāžu hiperbolizētā tipoloģija – liktenīgā sieviete, savā pasaulē dzīvojošais pastnieks-seniors, patmīlis donžuāns, klases klauns – atņem ticamību šiem tēliem. Reklāmā šāds paņēmiens nostrādātu izcili, daudzsēriju filmas formātā – ne tik ļoti. Aktieru ansamblis gan no sirds iejūtas tiem piedāvātajās veidnēs un četru sēriju laikā viņu tēlu dīvainības, neveiklības un ne īpaši izteiktā apķērība izraisa empātiju. Zināmu disonansi ansamblī ievieš vienīgi Olitas tēls (Marija Luīze Meļķe), kurš gan arī sižetiski nāk “no ārpuses”, tomēr Olitas atsvešinātība un it kā izbrīns par to, kur viņa atrodas, ir pārāk uzkrītošs. Olita pastā ir praktikante ar ambīciju kļūt par dokumentālā kino režisori; viņas veikums, īsu seriāla ainiņu melnbalta kompilācija tiek demonstrēta seriāla izskaņā, pavisam samulsinot, jo uzņemtā materiāla operators pilnīgi droši nav bijusi Olita.
Pasts ir katras mazpilsētas pukstošā sirds, un, līdztekus baznīcai un veikalam, veido vietējo ļaužu ikdienas gaitu tradicionālo trijstūri. Kristīnes Abikas rūpīgi iekārtotā pasta nodaļa seriālā ir kā atceļojusi no deviņdesmito gadu sākuma, nekas te diži nav mainījies. Smagnēji zīmogi, kalendāri ar dzīvnieku attēliem –
tieši šos ikoniskos pasta nodaļas inventāra objektus apgāna Pilnas pastkastes vienīgais ļaundaris, kaimiņpasta vadītājs Brendons.
Maskējies kā tēls no franču retro detektīvseriāliem, viņš ierodas ar plānu diskreditēt valdzinošās femme fatale – platīnblondās Anitas vadīto pasta nodaļu, lai iegūtu monopolu uz pasta piegādi pilsētiņā. Latvijas kino jau esam redzējuši taksometru karus, tagad kārta pasta nodaļu kariem. Un kā lai tādā uzvar? Skaidrs, ka ar divkaujas jeb, šajā gadījumā, badmintona mača palīdzību.
Badmintona epizodei tikusi liela uzmanība no miniseriāla veidotāju puses, tā veidota ar mīlestību pret spēli, pret detaļām, pret iespējamām kabatiņām jokiem un pret ekrāna mākslu kopumā, spēlējoties ar atsaucēm gan uz pasaules, gan Latvijas kino. Dalītais ekrāns, rapids, frontāls (un simetrisks) abu komandu spēlētāju izkārtojums… un negaidīts notikumu pavērsiens, kas Pulkvedim (Imants Strads) ļauj kā bruņiniekam glābt ievainoto Anitu, aizvedot viņu uz sava motocikla / zirga zilajās tālēs.
Kādu brīdi rodas priekšstats, ka filmas ātrumam ir būtiska sasaiste ne tikai ar notikumu nozīmīgumu, bet arī ar romantisko personāžu vecuma grupu. Ādama un Līvas svaigi radušos savstarpējo simpātiju iekrāsotais vistas ķeršanas sprints pļavā notiek pavisam citā ātrumā (lēnumā), nekā Anitas un Pulkveža izskaidrošanās dialogs, atrisinoties pazudušo vēstuļu mistērijai, – tas redzams paātrinājumā, piešķirot notikumiem nenopietnību. Tomēr vēlāk, novērojot rapida izmantošanu arī epizodēs, kurās tam vien jākāpina stilistiskais efekts, bažas par eidžisma rēgu tiek kliedētas. Patiesi mīlēt var visi, jauni un ne tik jauni.
Miniseriāls Pilna pastkaste paveic to, ko neesam sagaidījuši no politiķiem un citiem lielstratēģiem, – pierāda, ka dzīve eksistē arī ārpus valstspilsētas. Unas Rozenbaumas miniseriāls iet ne gluži to pašu ceļu, bet tajā pašā virzienā gan, kā īsfilma Gūtenmorgens un Vienciems, Lindas Oltes sirsnīgā audiovizuālā anekdote par viegli nīgru vīrieti no galvaspilsētas, kurš nonācis neierastā vidē – pie Kurzemes piekrastes zvejniekciema īpatņiem, kuriem piemīt pudiem lielāka dzīves gudrība un sirds siltums, nekā pirmajā brīdī varētu domāt. Ādama – metropoles rūdījuma nobružātā, nodiluša sarkasma vajātā, rezignētā klauna – pieredze mazpilsētā ir drīzāk oneiriska pelde tveicīgas vasaras pilnbriedā, nevis paraugmorāles uzlādēta “lauku sētas” pieredze. Pilsētiņas iedzīvotāji, ko viņam nākas sastapt, patiesi šķiet kā izdomāti. Bet varbūt visa viņa ierašanās šeit ir vien sapnis, atmošanās auto ar omulīgo dējējvistu uz krūtīm – sekas intoksikācijai zaļumballē, bet viss vēlāk piedzīvotais – delīrija vīzijas. Flanērisma labākajās tradīcijās Ādams dodas, kurp ved sirds, piestāj pie skaistās bufetnieces ar labo sirdi (Anta Aizupe), uzrāpjas kokā, aizklīst meža biezoknī iepazīt zvērus, un sacer jaunu nodaļu Andra Kalnozola kulta romānam. Ādams ierodas mazpilsētiņā kā minnezingers, lirisko meldiņu vietā apbruņojies ar jokiem, kas mazliet iederīgāki stendapā, nekā dabiskā dialogā, ik pa laikam laužot sarunu plūduma homogēnismu. Vēl sliktāk kā Ādams flirtē tikai vēl viens lielās pilsētas sūtnis – pasta kurjers Renārs (Matīss Ozols), kura hiphopa improvizācijas laikā deju placi pamet pat iejūtīgākie. Kafejnīcas iekštelpās izvietotajam klubam piederīgāka izrādās Edgara Mākena sarakstītā seriāla tituldziesma, kam piemīt ievērojams potenciāls aizkavēties skatītāja kešatmiņā.
Katras sērijas izskaņā pēc pirmajiem titriem ir ieslēpts pārsteigums pacietīgajiem skatītājiem, un te neviļus jāsāk domāt par jaunu tendenci daudzsēriju filmu sēriju ietērpšanā šādā aforistiskā vinjetē. Sabalsojoties ar latgaliešu seriālu Fati, arī Pilnas pastkastes sēriju izskaņā divi viedi vīri sēž uz soliņa zaļumos un bezkaislīgi apmainās ar frāzēm, kas ieskauj vienā satvērienā dienas lielāko gudrības graudu.
Pilnas pastkastes četru kompakto sēriju kompaktā metrāža un liesais notikumu blīvums liek vēlēties vairāk. Tagad, kad iepazīta visa mazpilsētas personāžu plejāde un zināms, kuram ir “pilna pastkaste”, bet kuram – pustukša, šķiet, ka notikumi varētu tikai sākties.
