Vēls 1961. gada 25. jūnija vakars Ņujorkā. Nokāpjot Septītās avēnijas 178. ēkas pagrabā un ieejot krēslainā ķīļveida telpā – džeza klubā Village Vanguard –, ielas trokšņi paliek aiz muguras. Uz skatuves redzami trīs mūziķi – bundzinieks, basists un pār klavierēm salīcis pianists, leģendārais Bila Evansa trio.
Lai gan katrs no viņiem ir iegrimis sevī, starp mūziķiem valda tik pilnīga saskaņa, ka viņi, šķiet, domā un jūt sinhroni. Šajā vakarā tiek ierakstīts materiāls diviem no visu laiku izcilākajiem dzīvās mūzikas džeza albumiem – Waltz for Debby un Sunday at the Village Vanguard. Taču desmit dienas pēc šī muzikālā triumfa 25 gadus vecais basists Skots LaFaro iet bojā autoavārijā, un mūzika apklust. Nespējot vairs pieskarties klavierēm, pianists Bils Evanss ieslīgst dziļās sērās un heroīna atkarībā.
Ar šīm zināšanām pilnīgi pietiek, lai bez īpašas sagatavošanās noskatītos režisora Grānta Gī jauno filmu Visiem patīk Bils Evanss / Everybody Digs Bill Evans. 2026. gada Berlīnes kinofestivālā Grants Gī par šo filmu saņēma Sudraba lāci kā labākais režisors.
Zinot, ka režisors iepriekš uzņēmis dokumentālās filmas par Joy Division un Radiohead, ir skaidrs, ka Bils Evans viņam nav anonīms pianists vai vispārīgā radošuma metafora. No pirmajiem filmas kadriem ir skaidrs, ka filma Everybody Digs Bill Evans pievēršas vienai no atslēgas figūrām džeza vēsturē, piedāvājot intīmu skatījumu uz viņa satricinātās eksistences mēnešiem.
Bils Evanss džeza panteonā ir pirmajā rindā – 20. gs. otrajā pusē viņš ietekmējis gandrīz ikviena džeza pianista harmonisko domāšanu. Pat tie, kuri Bilu Evansu nav klausījušies, gan jau būs dzirdējuši viņa ietekmētos mūziķus – Herbiju Henkoku, Kītu Džaretu, Čiku Korea, Bredu Meldo un daudzus citus. Bērnībā Ņūdžersijā iegūtā klasiskā izglītība pieradināja Bila Evansa dzirdi pie Baha polifonijas, Debisī un Ravēla impresionistiskajiem triepieniem, Stravinska un Skrjabina harmonijām. Vēlāk, jaunībā, iedvesmojoties no džezmeņiem Bada Pauela, Neta Kinga Kola un Teloniusa Monka, dzima Bila Evansa unikālais rokraksts – klasiskās mūzikas un bībopa apvienojums.
Uz lielās džeza kartes Evansu uzlika Mailzs Deiviss. Tie mēneši, ko Evanss aizvadīja Deivisa pirmajā zelta sekstetā līdzās Džonam Koltreinam un Kanonbolam Aderlijam, padarīja Evansu par centrālo figūru pārejā uz modālo improvizāciju. Arī visu laiku slavenākajā džeza albumā Kind of Blue pirmās notis spēlē tieši Evanss un, lai gan skaņdarbu Blue in Green un Flamenco Sketches autorība tiek pierakstīta tikai Deivisam, līdzautors ir Evanss.
60. gadu sākumā izveidotais Bila Evansa trio pilnībā izmainīja džeza muzikālo valodu. Atšķirībā no tālaika stingrās hierarhijas, kur pianists vada, bet bass un bungas kalpo par ritma pavadījumu, Evanss piešķīra melodisko atbildību visiem trim instrumentiem, padarot tos par līdzvērtīgām balsīm. Izšķiroša loma šajā pavērsienā bija viņa draugam, traģiski bojā gājušajam basistam Skotam LaFaro.
Jautājums tikai – vai filmā Everybody Digs Bill Evans to vispār ir iespējams notvert un vai režisors to ir vēlējies parādīt? Jau redzot daudzsološo treileri, radās jautājums, vai filma sekos džeza biogrāfiju ierastajiem šabloniem. Piemēram, Dona Čīdla 2015. gada drāma Miles Ahead par Mailza Deivisa dzīvi bija iespiesta klasiskajā klišejā – narkotikas, vardarbība, sievietes un sporta auto. Daļai klausītāju šis tēls pat ir aizēnojis mūziku – uzzinot par Mailza Deivisa sadzīves tumšajām pusēm, viņa nospriegotā trompete vairs neskan kā astotais pasaules brīnums, bet drīzāk kā nazis pie rīkles. No šī skatpunkta neizbēga pat žanra klasika, lieliskā Klinta Īstvuda filma Bird (1988) ar Forestu Vaitekeru galvenajā lomā par Čārliju Pārkeru vai režisora Roberta Budro aizkustinošā Born to be Blue (2015) ar Ītanu Houku Četa Beikera lomā. Tajās aiz ģēnija tēla rēgojas izdegusi dvēsele, bet līdzās radošajām atklāsmēm vīd narkotiku atkarība, vardarbīgas attiecības un nebeidzamas traumas.
Protams, tas ir liels izaicinājums – kā kinovalodā attēlot ģenialitāti vai, kas vēl grūtāk, atainot mākslinieka iekšējās pasaules norises? Līdzsvaru atrast ir grūti, filmas bieži ieslīgst vai nu sadzīviskā prozaismā, vai pārlieku dramatizētās klišejās, salaulājot džeza zelta laikmetu ar bohēmu, narkomāniju un izdegšanu.
Līdzīga situācija ir vērojama literatūrā – centieni izteikt vienu mākslas formu citā ir kā likt marmoram dejot. Džeza sarežģītības, bagātīgā sociālā fona un neparedzamības dēļ vairāki autori – Džeimss Boldvins, Džeks Keruaks, Tonija Morisone – centušies savā rakstības stilā ietekmēties no džeza improvizācijas un ritma. Vispārliecinošāk savā daiļradē, manuprāt, tas izdevies Hulio Kortāsaram, īpaši stāstā Vajātājs / El perseguidor, kas veltīts Čārlijam Pārkeram. Tas ir stāsts par to, kā sabiedrība un džeza mīta veidotāji – rakstnieki un režisori – salipina spilgtu un pārdodamu “džeza ģēnija” masku, vienlaikus ignorējot un nespējot parādīt mākslinieka patieso tiekšanos pēc netveramā.
Pieminēt literatūru Granta Gī filmas Everybody Digs Bill Evans kontekstā ir likumsakarīgi, jo tās scenārijs balstīts Ouena Mārtela romānā Starpbrīdis / Intermission (2013). Stāsta fokusā ir Evansa sēras pēc basista Skota LaFaro nāves 1961. gadā, lai gan daudzas sadzīviskas detaļas – sarunas, varoņu iekšējā refleksija – ir izdomātas. Režisors atteicies no hronoloģiskā stāstījuma par labu savdabīgai vizuālai struktūrai – melnbaltās ainas seko Evansa dzīves pagrieziena punktiem, savukārt krāsu uzliesmojumi kalpo kā ieskats nākotnē. Šis paņēmiens filmai piešķir sirreālu atmosfēru, liekot sajust, kā Evansa pagātne un nākotne veido traģisku akordu.
Galvenās lomas atveidotājs, norvēģu aktieris Anderss Danielsens Lī ir īsts atradums. Aktieris pēc izglītības ir klasiskais pianists, kurš pats transkribējis Bila Evansa klaviersolo un filmā izpilda Evansa mūziku. Jau no pirmajiem kadriem viņš spēj atklāt skatītājiem mūziķa izsmalcināto un trauslo būtību. Lī atveido Evansu kā nodilušu un sēru nomāktu tēlu – garš, tievs, elegantā uzvalkā, galvu pār klavierēm noliecis, ar galējas koncentrēšanās izteiksmi sejā. Viņa ķermenis ir kā ēna, kas gatava izšķīst cigarešu dūmos. Aktieris precīzi attēlo emocionāli sastingušu cilvēku, kurš iesprostots pašpārmetumu un heroīna minorā.
Filmas dinamika mainās, sižetā ienākot mīļotajai sievietei Elēnai, kuru atveido Valeina Keina, Evansa ģimenei – mātei un tēvam, kuri lepojas ar dēlu, – un vecākajam brālim Harijam ar ģimeni, kas cenšas uzturēt kontaktu ar slaveno brāli. Viņi visi ir kļuvuši par svešiniekiem – katrs klusumā cieš savā veidā.
Abu dēlu un tēva cīņa ar depresiju, greizsirdību, alkoholismu un narkomāniju veido sižeta mugurkaulu. Šī filmas daļa ir balstīta rakstnieka un scenārista fantāzijā, tāpēc aizrauj mazāk. Filmu caurvij vārdos neizsakāma vibrācija, ko pastiprina sabiezinātais Rodžera Goula radītais skaņu celiņš, kura fonā dialogi zaudē nozīmi; brīžiem kļūst pilnīgi nesvarīgi, par ko varoņi runā. Bila Evansa vecākus lieliski atveido Holivudas veterāni Bils Pulmans un Lorija Metkalfa, viņu tēlojuma spēks slēpjas nevis izrunātajā tekstā, bet radītajā noskaņā. Operators nebaidās no neizrunātiem vārdiem, klusuma, skatieniem, cigarešu dūmiem un ēnu spēlēm. Šeit nav ne vēsts no džeza bohēmas stereotipiem vai varoņa, kurš triumfāli pārvar krīzi. Stāsts atklāj, ka sēras ir telpa, kurā cilvēki ir vientuļi, pat ja fiziski ir kopā.
Filmas sižeta līnija atgādina neatrisināmu akordu virkni, ceļojumu bez galamērķa. Filma ir par mūziku, bet vēl vairāk – par to, kas paliek pāri, kad iestājas klusums. Rodas sajūta, ka mūziķis pa īstam dzīvojis tikai sevis radītajās skaņās.
Noslēgumā gan atkal rodas jautājums par stāsta centrālo tēmu – drauga zaudējumu. Bila Evansa un Skota LaFaro radošā saskaņa džeza vēsturē bija unikāls, reizi mūžā piedzīvots brīnums un smalks džeza dialogs, tāpēc šī filma ir stāsts par minētā tandēma sabrukumu.
Režisora Granta Gī skatpunktu vieglāk uztaustīt, uzzinot viņa galveno iedvesmas avotu. Kādā intervijā režisors atzinās, ka viņu sākotnēji iedvesmoja nevis stāsts vai mūzika, bet gan vizuālais tēls –
Bils Evanss viņam pirmo reizi atklājās Lī Frīdlandera fotogrāfijā, kurā pianists sēž pie klavierēm – izteiksmīgs, intensīvs un nolemts,
it kā būtu ieraudzījis spoku. Jautājums “kas īsti ir šīs cilvēks fotogrāfijā?” kļuva par filmas Everybody Digs Bill Evans impulsu, un tieši no šīs fotogrāfijas piedzima kino iecere.
Tas nav nekas neparasts, jo fotogrāfijas vēsturiski veido džeza leģendas daļu. Arī filma savus spēcīgākajos brīžos iedvesmojas no monohromās kinematogrāfijas piesātinātā, tumšā toņa, kādu radījuši fotogrāfi Viljams Klekstons un Lī Frīdlanders. Fotogrāfijas klusums ir metafizisks veids, kā komunicēt ar mūziku. Filma nemudina skatītāju kļūt par ausi, kas uzver mūziku, bet aci, kas vēro atdzīvojušās fotogrāfijas. Filma iedarbojas kā atdzīvojies skaņuplates vāks – vizuāla mūzika bez nevienas skaņas.
Tas arī padara šo darbu īpašu starp citām džeza kinobiogrāfijām. Režisors necenšas izstāstīt mūziķa biogrāfiju, aizraut ar mūziku vai psiholoģiski sapiņķerētām sižeta līnijām, bet gan translēt fotogrāfijas radīto sajūtu, kas par ģēnija iekšējo pasauli, iespējams, pasaka vairāk. Tā ir liecība par mākslinieka spēju radīt ko tik trauslu un reizē spēcīgu, kas spēj salauzt un pacelt. Filma Everybody Digs Bill Evans ir zemsvītras piezīmes fotogrāfijai – poētiska meditācija par skumjām un Bila Evansa mākslas patieso cenu.
Taču jāatzīst, ka šī ir vien režisora Granta Gī radīta Bila Evansa maska, – cik daudz tajā patiesības, mums nekad nebūs lemts uzzināt. Beigu titriem parādoties, radās vēlme atgriezties filmas ievadā – 1961.gada 25. jūnija vakarā Ņujorkā, brīdī, kad skanēja Bila Evansa skaņdarbs Jade visions, pats pēdējais skaņdarbs, ko Bila Evansa trio nospēlēja kopā.Tā ir patiesākā un tīrākā filmas daļa, kas apliecina šīs mūzikas skaistumu un nebeidzamās iespējas, ko paver Bila Evansa, Skota LaFaro un Pola Moušiona mijiedarbība. Tā skanēs neatkarīgi no vārdiem un tēliem, ko tai pievienojam. Mūzika, iespējams, arī bija vienīgais, ko Bils Evanss vēlējās aiz sevis atstāt.
Filmas Visiem patīk Bils Evanss seansi Riga IFF programmā – 16. oktobrī Splendid Palace, 20. oktobrī un 25. oktobrī – Forum Cinemas
