KINO Raksti

“Pastkarte no Romas”. Pusotra stunda maiguma

17.01.2024
“Pastkarte no Romas”. Pusotra stunda maiguma

Režisore Elza Gauja maigām rokām satvērusi un parādījusi ne tikai divu mīlošu cilvēku attiecības sarežģītā situācijā, bet arī (at)vasaru mikrorajonā un Romā.

Pēdējo gadu laikā uz pasaules filmu skatuves tēma par demences, tostarp Alcheimera slimnieku un viņu tuvinieku pieredzi nav vairs retums. Pieļauju, ka, līdzīgi kā Elzai Gaujai daļai producentu, scenāriju autoru un režisoru šī tēma izrietējusi no pašu saskarsmes ar tuvinieku slimību. Turklāt, ņemot vērā, ka demences pacientu skaits visā pasaulē arvien straujāk pieaug un, visticamāk, turpinās pieaugt, filmas par to ir un būs ne vien pašterapeitisks process vai sabiedrības uzmanības pievēršana problēmai, bet arī vieta un laiks, kurā cilvēki var justies saprasti, vienoti, sadzirdēti un ieraudzīti.

Lai cik ciniski varbūt tas skanētu, šī ir arī pateicīga kino tēma, jo risina tik lielus jautājumus kā patība, mīlestības, solījumu, rūpju un attiecību sarežģītība un transformācija laikā, kad otrs cilvēks it kā slīd projām no tā, ko pazīstam un saprotam. Šis ir skats un virziens, ko izvēlējusies arī režisore Elza Gauja. Tādā ziņā viņas filma globāli varbūt arī nepienes neko jaunu un neredzētu, bet gan drīzāk papildina (vajadzīgo) kritisko masu, kas turklāt Latvijā kā vietējā filma varbūt aizsniegs vairāk cilvēku nekā ārzemju filmas par (vairāk vai mazāk) šo pašu tēmu, piemēram, Still Alice (2014), The Leisure Seeker (2017), What They Had (2018), The Father (2020) u. c.

Pastkarte no Romas nerisina sociālus jautājumus par to, kas Latvijā notiek ar demences pacientiem un viņu radiniekiem – piemēram, kādiem birokrātiski medicīniskiem, sociāliem un juridiskiem līkločiem cilvēki iet cauri, kad saņēmuši savu vai radinieku diagnozi. Vienīgā īsā atsauce uz to filmā ir ārsta izsniegts buklets par aprūpes centriem – ejiet, meklējiet paši, kur likt slimo cilvēku! It kā ar demenci slimojošs cilvēks jau uzreiz būtu bakstāms, bīdāms un bez pašnoteikšanās, it kā visiem iesaistītajiem nevajadzētu laiku un atbalstu, lai aptvertu, kas ar viņiem tagad notiks. Šī epizode man iedūra tieši tās potenciāli reālistiskā skaudruma dēļ, uzurdot jautājumu par demences slimnieku autonomiju un izvēles iespējām mūsdienu (ap)rūpes sistēmā.

To visu sakot, es nedomāju, ka filmas uzstādījumam būtu bijis jābūt par sociālo un sistēmas problēmu izgaismošanu. Filmā spilgti izpaužas tas, ka režisori Elzu Gauju interesē cilvēks, viņa personība un attiecības, ko filigrāni iznes galveno varoņu Alvīnes un Ernesta atveidotāji Jānis Jarāns un Indra Burkovska, – viņi nenoliedzami ir filmas absolūtie smagsvari un, manuprāt, filma lielā mērā turas tieši uz viņiem. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka režisore nav gluži vienlīdzīgi koncentrējusies uz abiem varoņiem, drīzāk vēstījumu veidojusi caur Ernesta skatpunktu, bet Indras Burkovskas spēcīgais un emocionālais tēlojums, kas aptver viņas apjausmu par slimību un lēno samierināšanos ar tās progresu, skatītājam rada ilūziju, ka abi galvenie varoņi ir līdzvērtīgi. Realitātē filmas veidotāji daudz vairāk ir fokusējušies tieši uz Ernesta sadursmi ar Alvīnes slimību, rādot viņa dusmas, Alvīnes piesegšanu darbā, palīdzības meklējumus, prioritāšu pārkārtošanu u. c. Filmā mēs tā arī neuzzinām, ko Alvīne pati vēl bez ceļojuma uz Romu būtu vēlējusies, piemēram, saistībā ar savu nākotni. Ja neskaita mazus mirkļus, piemēram, Alvīnes priekpilno un svabado peldi Romā, savā ziņā filmas autori ir atņēmuši viņai rīcībspēju un pašnoteikšanos.

Visas filmas gaitā tieši Jarāna un Burkovskas meistarība un savstarpējā saspēle ir tā, kas notur manu uzmanību un virza sižetu. Skatoties filmu, pieķēru sevi vairākas reizes gandrīz iemiegam, par ko sajutos vainīga, jo galu galā šī taču ir tēma, kas mani interesē tīri profesionāli. Kāds varbūt teiks: “Anna, tu taču zini, ka viss Eiropas kino ir nesteidzīgs!” Uz to es iebilstu, ka filmas tempu veido dažāda veida nesteigšanās, un dažas nesteigšanās ir veiksmīgākas par citām – proti, veltīt padziļinātu laiku stāstam, varoņu pārdzīvojumiem un pašai kamerai var ļoti atšķirīgi. Mani lielākie iebildumi ir par pavadošo Ernesta jaunības dienu stāstu, kas vēsta par viņu kā amatieru cirka pārstāvi. Lai arī es saprotu šī sižeta saturisko vajadzību Ernesta mīlestības pārdefinēšanas stāstā, kamēr viņš nonāk no pirmās apjausmas par Alvīnes slimību līdz tās pieņemšanai (un atziņai, ka jādzīvo šodienai, nevis zārka naudai), formā tas pārlieku bremzē tempu un rada sadrumstalotības efektu. Turpretim no pusmiega stāvokļa mani izvilka tieši uz abu galveno aktieru sejām fokusētie apzināti lēnie, ilgie kadri, kas ļāva saredzēt Ernesta pieaugošās skumjas, cīņu, sarežģītās un pretrunīgās rūpes, lēno samierināšanos ar Alvīnes slimību un arī ar viņa jauno dzīvi, un Alvīnes pieaugošo apmulsumu, noliegumu, bailes, dusmas un maldīšanos, kas gan aizvien palika otrajā plānā aiz Ernesta pārdzīvojumiem. Šie mērķtiecīgie, tempu palēninošie kadri ir starp aizraujošākajiem, ko filmā vērot, un lielā mērā tas ir, pateicoties abiem aktieriem, kas tajās minūtēs piepilda operatora kameru un filmas ekrānu ar cilvēka visdziļāko ievainojamību un arī vislielāko spēku. Man gribējās viņu abus apskaut, viņi abi bija tepat, manā dzīvoklī, un pusotras stundas garumā piepildīja manu telpu ar maigumu. Dodiet viņiem Kristapus, Oskarus, lāčus un palmas! Piedāvājiet viņiem vēl un vēl lomas!

Filmas maigums gan slēpjas ne tikai aktierdarbos vai vārdos neizteiktajā mīlestībā, rūpēs un ikdienas sadzīves ainiņās starp Ernestu un Alvīni.

Daudz netiešāk maigums paslēpies izvēlētajā filmas norises vietā un tieši režisores liegajā un glāstošajā skatījumā uz Rīgas mikrorajoniem.

Pastnieki Alvīne un Ernests dzīvo un strādā kā pastnieki Purvciemā (ainas filmētas Purvciemā, Pļavniekos un Bolderājā). Sākotnēji uzzinot, ka galvenie varoņi ir pastnieki, es mazliet bažījos, ka filma mūs aizvedīs uz kādu Latvijas mazpilsētu ar ainaviskiem skatiem un kultūrvēsturiskām ēkām, izspēlējot stereotipus par mazpilsētām un to iedzīvotājiem. Tāpēc mani patīkami pārsteidza, ka par filmas norises vietu izvēlēts Rīgas mikrorajons. Savā ziņā tā ir mana personiskā, mikrorajona bērna pateicība filmas autorei, kura pret šo dzīvesvietu ir izturējusies ar cieņu un maigumu; gājusi pret vēl vienu stereotipu – pret pieņēmumu, ka mikrorajoni ir bezpersoniskas vietas, kur dzīvo ne pārāk forši cilvēki (tas ir stereotips, kas bieži kļūst arī par ne pārāk smieklīgu joku avotu).

Nevar noliegt, ka daudzu Rīgas mikrorajonu daudzstāvu dzīvokļu ēkas objektīvi nav pārāk glītas un iekšpagalmu sadrupušais asfalts, kur drūzmējas automašīnas, nav pārāk draudzīgs pašiem iedzīvotājiem. Arī ēku vienādība un pārāk plānās sienas, kas veido piespiedu berzi ar kaimiņiem, patiesībā lielā mērā ir izolējoša. Režisore to neslēpj, netušē, bet uz to arī īpaši nekoncentrējas. Tā vietā viņa izvēlējusies pievērsties pieredzei, ko neredz un nezina tie, kas nekad nav dzīvojuši mikrorajonā. Elza Gauja šos rajonus parādījusi kā itin siltus un sirsnīgus; to viņa panākusi niansēti – piemēram, brīdī, kad Alvīne apjukusi sēž daudzstāvu ēku pagalmā uz soliņa, kāds mazliet bravūrīga paskata vīrs pienāk viņai klāt un pavaicā, vai viss labi. Iespaidu papildina arī epizodes, kurās iedzīvotāji Ernestu un Alvīni uzrunā vārdos, nevis tikai nodur galvu un izliekas neredzam; tieši īsās, epizodiskās cilvēku attiecības ir tās, kas veido šo vidi par mājīgu un mīļu. Un kadri ar koši zaļu bērzu birzi un papeļu pūku pildītām koši zilām debesīm pat visparastākajam ķieģelim liek izskatīties priecīgākam (un vispār – aizbrauciet uz Purvciemu, kad zied ceriņi!).

Vasaras atnākšana Purvciemā un vēlāk arī Romā filmas varoņiem gan ieskicē atvasaru – saules, siltuma un atmiņu piesūcinātu rūgtenu realitāti. Dzīvi, kurā romantika visbiežāk atrodama ikdienišķajos mazajos priekos; tas ir stāsts par klātbūtni visos soļos, ne tikai gaišajos, bet vienlaikus arī par to, ka personiskos un kopā būšanas sapņus nevajag atlikt. Pastkarte no Romas varbūt nebūs mana šāgada iecienītākā latviešu filma, bet nevaru noliegt, ka (at)vasaras motīvu Elza Gauja ir satvērusi un maigām rokām parādījusi arī mums. No sirds un no rajona[1].

Filmas kadri - no publicitātes materiāliem

Atsauces:

1. Ozols, dziesma Rajons no albuma Cieņa un mīlestība (2001). 

Komentāri

Dace
27.01.202416:12

Filma patika, bet paliek atklāts jautājums vai sižets tika ņemts no filmas: The Notebook,(latviskais nosaukums ''Atmiņu klade'', kura tika izrādīta arī Latvijas TV vairākkārtīgi? Minētās filmas beigu daļa ir gandrīz identiska arī aktieru izskatu ziņā! Ar cieņu Dace



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan