Vēl tikai cenšoties ieinteresēt potenciālos skatītājus nākt uz kinoteātri un skatīties filmu Lotus, tās autori filmas treileri noslēdz ar teikumu: „Es patiešām nezinu, kā šo eksperimenta filmu uztvers skatītāji…”
Tas ir gan brīdinājums publikai, tā sauktajam „plašam skatītāju lokam”, par risku sastapties ar īpatnēju un grūti uztveramu materiālu, gan mēģinājums pašiem autoriem nodrošināties pret potenciālu atraidījumu – sak’, mēs apzinājāmies, ko darām, un jums, skatītāji, arī bija jāapzinās, jo tas ir eksperiments! Signes Birkovas filmā to saka latviešu režisors Vilis Segliņš (Vilis Daudziņš) vācietei Alisei fon Trotai (Severija Janušauskaite), taču atjautīgākie no plašā potenciālo skatītāju loka jau saprot, ka ar viņiem še pa taisno runā Birkova.
Lotus ir autorfilma šī vārda vistiešākajā nozīmē (latīņu auctor – „radītājs”), kurā Birkova ir izveidojusi izteikti subjektīvu īstenību, kas izriet no viņas saprašanas par to, kas šajā laiktelpā ir interesants un svarīgs. Tā ir viņas faktu un tēlu sistēma, kurā populārām konvencijām gan par vēstures atainojuma, gan par filmveides principiem ir sekundāra nozīme. Viņai realitāte, vismaz šīs filmas kontekstā, ir vīzija un ilūzija, bet vēsture – vizuāls iluzions, un tam vispiemērotākais medijs ir tieši filma. „Filma” gan kā audiovizuāls mākslas darbs, gan arī „filma” kā caurspīdīga materiāla lente ar gaismjūtīgu virskārtu.
Ir sanācis teju avangardisks (daudziem, sevišķi gados jauniem skatītājiem varbūt šķiet, ka latviešu kino vēsturē šāda maniere ir kas nebijis) un vienlaikus ļoti konservatīvs mākslas darbs – jo gan estētiski, gan no filmēšanas procesa puses skatoties, tas balstās kinomākslas pirmsākumu praksēs. Iespējams, ka šāda tendence – atgriezties pie saknēm – ir attiecināma ne tikai uz mākslas, bet arī uz sociālajām sfērām, norāda uz vajadzību pārdefinēt it kā jau zināmo, aktualizēt aizmirsto, apliecina vēlmi pēc stingra pamata zem kājām un jauna atspēriena. Laikā, kad ticami šķiet vienīgi distopiskie nākotnes scenāriji, gribētos būt aizrautiem ar jaunu, "neutopisku" utopiju, pamēģināt garšīgā kokteilī samaisīt kanonisko ar nepārbaudīto, konservatīvo ar liberālo, pagātni ar nākotni… un kaut kādā veidā Lotus ir šāds kokteilis. Tāpēc, šķiet, nav nejaušība, ka tie, kurus filma uzrunā, optimistiski apgalvo – kaut kas tāds sen esot bijis vajadzīgs. Un varbūt tas nav saistīts tikai ar estētisko baudījumu, bet arī ar ontoloģiskiem jautājumiem.
Nedomāju, ka filma būs kases grāvējs, jo, lai skatītājs pilnībā to uztvertu, pieņemtu un tai ļautos, tam būtu jāzina kaut nedaudz no tā, kas šajā filmā citēts, taču tādu cilvēku nebūs daudz. Filmā ir manāmi Deivida Vorka Grifita, Žermēnas Dilakas, Karla Teodora Dreijera, Lenijas Rīfenštāles, Alfrēda Hičkoka, Orsona Velsa, Deivida Linča, Gaja Madina un citu izcilu kinorežisoru daiļrades nospiedumi. Runājot līdzībās – lai filma Lotus jums atvērtos, pašiem ir jābūt pietiekami trenētiem meditācijā spēt ilgstoši un nepiespiesti nosēdēt lotosa pozā.
Lotus – lotoss jeb lotosa zieds – ir visās senajās kultūrās pazīstams simbols ar neatlaidības, apgaismības un pārdzimšanas nozīmi. Zieds, kas aizveras un atkal atveras katru ziedēšanas cikla dienu, katru vakaru atgriežas duļķainajā ūdenī, lai, dienai sākoties, atkal iznirtu un uzplauktu no jauna. Pirmie filmā izteiktie vārdi ir „mana nākotne”, un tieši par to tā vēstī. Scenāriste un režisore Signe Birkova ar šo filmu un Alises fon Trotas stāstu mēģina izrauties no duļķainajiem ierobežojumiem, ko uzliek ķermenis, dzimums, tautība, vēsture, mode, priekšstati, priekšraksti, realitāte, – un uzplaukt. Šķiet, ka izdodas. Kas notiks pēc tam, to jautāt ir par agru.
Filma nav bez trūkumiem – var teikt, ka dramaturģiski tā ir pārblīvēta un saturs neizsekojams. Jau pirmajās sekundēs galvenā varone tiek iesviesta šaurā nolemtības tunelī un dzīta uz mērķi, kas nepiedāvā iespēju izprast viņas līdzšinējo dzīvi, dziņas un vēlmes, attiecīgi iztēloties alternatīvus sižeta attīstības scenārijus. Alises fon Trotas izvēlēm stāstā nav lielas nozīmes, cilvēcisku motivāciju aizvieto liktenis, kas varoni padara visai vienveidīgu – tādu, kas drīzāk ir sagadīšanās rezultāts, metafizisku spēku iedarbības objekts vai instruments citu (arī režisores) rokās, nevis pašas talantu, vājību, kārdinājumu, gribas, baiļu un ticības piepildīts paradoksāls raksturs. Alise ir vairāk funkcija nekā raksturs, un tomēr – ir vēlēšanās to visu attaisnot, jo filma Lotus veidota kā pasaka vai mīts, kur galvenais nav psiholoģisms, bet arhetipiskais, metaforiskais, pārlaicīgais, par ko cilvēkiem ir visai miglains priekšstats.
Tāds filmas skatītājs, kuru neinteresē vēstures atsauces, simboli un miglainais, ar latviešu režisora Viļa Segliņa tēla muti atgādina režisorei, manuprāt, svarīgākajā filmas dialogā: „Sinematogrāfs taču ir konkrēti tēli, vēlams, vēsturiski tēli, tas ir naratīvs!” Uz to ar Alises fon Trottas tēla palīdzību mums atbild pati Signe Birkova: "Tas bija eksperiments ar kameru un filmu, kura laikā es atklāju, ka sinematogrāfs var būt arī personisks atdzimšanas rituāls. Man tas bija vajadzīgs, lai es atgūtu savu dvēseli.” Un režisore aicina mūs visus nokļūt šādā sakrālā rituālā.
„Jūsu filmā jūs runājat pati ar sevi,” vēl iebilst Segliņš, uz ko fon Trotta-Birkova atbild: „Jūs taču arī runājat ar sevi baznīcā!”
Viņa ieved mūs kaleidoskopiski fantasmagoriskā sakrālā ceremonijā ar nosaukumu Lotus, kas notiek kinozālē-baznīcā ar ekrānu-altāri, un ceremonija ir piesātināta ar tādu daudzumu izdomas, talanta, zināšanu un smaga darba, ka atliek tikai brīnīties. Kostīmi ir izcili, mākslinieki paveikuši apbrīnojamu darbu, skaņas dizains nevainojams. Galu galā režisores izveidotā tēlu sistēma ir tik savdabīga, ka nav apšaubāma, jo nepadodas salīdzināšanai. Šāda estētika un vēstījuma veids var nepatikt, var palikt nesaprasts, taču labot autores uzburto pasauli nav iespējams, var tikai mēģināt uzburt savējo, kas sastāv no sev pašam tuviem tēliem. (Te saskatāma zināma līdzība ar Ginta Zilbaloža animācijas filmām – arī tās ir drosmīgas pašatklāsmes jeb autora iekšējās pasaules projekcijas uz lielā ekrāna un tajās (īpaši vēlos izcelt filmu Projām, 2019) notiekošais tēlainībā pietuvojas sapņiem, kuru dramaturģiju, kā zināms, mēs neapstrīdam.)
„Es nekad nebiju par to tā domājis, ka baznīca un kinoteātris ir kaut kas tik radniecīgs,” tad nosaka Segliņa jaunskungs – reāla persona, Vilis Segliņš, kurš esot sapņojis izveidot „grandiozu filmu par latviešu izcelšanos”. Filmā Lotus viņa studijas pagrabā pie sienas iekārtā ģīmetnē redzams amerikāņu režisors Grifits, kura vispazīstamākā filma ir Nācijas dzimšana / Birth of a Nation (1915). Režisore ir metusi šādu tiltu starp idejām, un gribas cerēt, ka Lotus ja ne uzreiz, tad pamazām atradīs ceļu pie latviešu „plašā skatītāju loka” un stiprinās nācijas pašapziņu, jo pēc filmas seansa ir acīmredzami – mūsu salīdzinoši nelielā valsts ir maģiska vieta, kurā dzīvoja un dzīvo neparasti ļaudis, turklāt tiek veidotas pārsteidzoši atšķirīgas filmas.
Savdabīgus tiltus režisore met arī uz latviešu populāro kultūru. Ir amizanti redzēt, ka Lotus sākas ar to pašu, kas notiek daudzsēriju filmā Pansija pilī (2024) – proti, aizlaistā muižā Latvijas provincē, lai pārņemtu īpašumu savā pārziņā, ierodas jaunā saimniece, kas vēl nesen dziedējusi savas kaites kaut kur Rietumeiropā, sastopas ar pils „inventāru” jeb kalpiem, kas ir neatņemams saimniecības elements, un sākas problēmas (lai uzzinātu, kādas, ir jāiet skatīties filmu pašiem). Sīka, bet asprātīga un eleganti iederīga ir atsauce uz filmu Pelnu sanatorija (2016). Komplimenti jāizsaka par filmas skaņu celiņu – tajā skanošās latviešu estrādes dziesmas padara filmas kopainu patiesi latvisku. Ir izdevies izvairīties no pašmērķīga kiča bedres, kurā ar šādu triku varēja iekrist, un dziesmu izvēle (ejiet un klausieties!) kopā ar vizuālo noformējumu ļauj piešķirt šim episkajam kustīgo bilžu gleznojumam „par latviešiem” vajadzīgo saldsērīgas sentimentalitātes nokrāsu. Tieši tās epizodes, kuras var nosaukt par muzikālajām pauzēm, dod skatītājam atelpas brīdi un liek pasmaidīt.
Un vispār filmā ir daudz humora. Tā nav joku dzīšana, bet gan kopējā atmosfēra jeb, lietojot filmas leksiku, „atmosfairs”, ko caurstrāvo deadpan nopietnībā pausts absurds. Tāpēc arī tiem skatītājiem, kuri neuzskata sevi par sinefīliem, taču saprot ironiju, šādā rotaļīgi spiritiskā seansā, šķiet, būs ko redzēt. Vislabāk uz kino iet kā uz eksperimentu ar sevi (jo tā taču ir „eksperimenta filma”), būt lakmusa papīram, baltai lapai jeb „sanctus nihil” – svētajam "nekam", ko filmā Lotus pielūdz kāda kulta sekotāji (neteikšu, kāda).
