Režisora Ronalda Mežmača otrā spēlfilma dod iespēju spriest, vai balvai par labāko debiju seko līdzvērtīgs turpinājums.
Gandrīz precīzi pirms gada Latvijas kinoainavā ar debijas filmu sevi pieteica Ronalds Mežmačs – režisors ar kinooperatora izglītību, ieguvis plašu pieredzi, strādājot pie komercprojektiem ārzemēs. Toreiz filma Elpot zem ūdens (2023) nāca kā pārsteigums ne tikai tādēļ, ka par filmas ražošanas faktu lielākā daļa vietējo kinoprofesionāļu uzzināja vien tad, kad pilsētā parādījās pirmie publicitātes plakāti. Lielākais pārsteigums bija Mežmača un komandas snieguma augstā kvalitātes latiņa (vērts atgādināt, ka tas bija kinooperatores Elīnas Matvejevas maģistra darbs (!)), filmu ar labākās debijas balvu novērtēja arī Lielais Kristaps. Režisora Mežmača pirmā filma Elpot zem ūdens izceļas ar piepildītu un detalizētu filmas pasauli, tēliem un to attiecībām; filmas emocionālais motors, kas raisa empātiju, ir Kaspara Dumbura attēlotais Raitis, kura ekrāna klātbūtni filmas gaitā pārņem vēlme „dzīvot normāli”, bet realitāte ir narkotiku atkarība. Lieliska aktieru ansambļa saspēle, gari un detalizēti kadri, kuros ne uz mirkli nezūd spriedze, jo notikt var jebkas – Raiti vada iekšēji impulsi, kuru smagumu skatītājs var sajust arī bez iekšējā monologa atskaņošanas. Laimīgas beigas šai filmai ir neiespējamas jau no pirmajām ainām, taču režisors meistarīgi uztur cerības stīgu. Kinozinātniece Elīna Reitere savu recenziju par filmu noslēdz ar šādu teikumu: “Lai gan, kā jau ar debijām, pagaidām atklāts paliek jautājums, vai šī ir tikai daudzu faktoru veiksmīga sakritība, vai arī tā kļūs par jaunā režisora normu.”
Te nu mēs to varam noskaidrot – filma Slāpes ir repertuārā.
Abi darbi ir tapuši līdzīgos apstākļos – lai arī, atšķirībā no debijas, otrā filma nav veidota pamatā par privātiem līdzekļiem (to finansē platforma Go3), tā tomēr uzņemta samērā īsā laika posmā un ar samērā nelielu budžetu (kā noprotams no apstākļa, ka filmas veidotāji mājaslapā piedāvājuši interesentiem ziedot filmas pēcapstrādes posmam). Līdzīgi debijas filmai, Slāpes sastāv no garajiem plāniem (precīzi 65, kā to vēsta filmas operatora Emīla Spuņģa ieraksts Facebook); režisors ir izvēlējies filmā iekļaut pavisam maz dialogu un ļaut vietu arī improvizācijai un pēdējā mirkļa izmaiņām scenārijā[1].
Zināmas paralēles velkamas arī starp to, kā režisors Mežmačs konstruē savus galvenos varoņus – Mehāniķis, kuru filmā spēlē Kaspars Aniņš, līdzīgi Raitim filmā Elpot zem ūdens, ir “klusais tips”, nerunīgs un maskulīns vīrietis, kura ekrāna klātbūtni raksturo nemitīga savaldīšanās. Tiesa, pirmajā filmā šī tēla īpašība izriet no nepieciešamības ikdienā cīnīties ar narkotiku atkarību, turpretī Aniņa varonis pārsvarā vienkārši šķiet nikns, gatavs aizšķilties, taču nekad neuzliesmo. Viņš ir vīrietis, kurš, citējot filmu, ir gatavs darīt to, kas jādara. Ārējie apstākļi faktiski ir tēla virzītājspēks – varētu pieņemt, ka tādēļ galvenajam varonim nav pat vārda, jo viņa dzīve ir pakārtota ar nieru mazspēju sirgstošās sievas Annas vajadzībām (lomā Ieva Aniņa, kurai šī ir pirmā pilnmetrāžas ekrāna loma ārpus televīzijas). Filmā Elpot zem ūdens dzinējspēks ir galvenā varoņa raksturs, bet Slāpes piedāvā stāstu par bandinieku krietni lielākā spēlē, tuvojoties klasiskas traģēdijas formai.
Par Mehāniķa galveno pašizpausmes instrumentu kļūst motocikls – viņa uzticamais partneris, kura reakcijas ir paredzamas, uzbūve saprotama. Tiesa, šeit saredzama atšķirība no citām filmām, kurās motocikls kļūst par kontrkultūras, statusa vai mobilitātes simbolu un līdz ar to par tēla rīcībspējas brīvības garantu. Kā piemēru gribu minēt Lolas Kivoronas debijas spēlfilmu Rodeo (2022), kur galvenā varone iesaistās kriminālā motociklistu grupējumā un stāsts fokusējas uz subkultūras asinīm – marginalizētiem personāžiem un viņu vērtību shematiku; tikmēr interesantu sasaisti ar Latvijas kino vēsturi piedāvā Toms Treibergs savā recenzijā portālā TVnet. Tomēr Mehāniķa attiecības ar savu spēkratu veidotas līdzīgākas Džūlijas Dikurno Titānam / Titane (2022) – vienā filmas epizodē Mehāniķis glāsta motociklu ar gandrīz erotisku interesi, kā pazīstamu mīlnieku, bet pēc tam pats spoguļa priekšā sasprindzina muskuļus dažādās pozās; kamera pētošā horizontālā panorāmā izmeklē motocikla sastāvdaļas un pēc tam vertikālā panorāmā piedāvā nopētīt Mehāniķa ķermeni. Galvenā tēla acīs, iespējams, viņam ir vairāk kopīga ar motociklu, nekā ar citiem cilvēkiem.
Šī iezīme ir arī tā, kas galveno varoni padara interesantu filmas nosacītā antagonista, Viļa Daudziņa attēlotā motociklistu bandas vadoņa Leo acīs. Viņa kabinetā uzstādītais krusta formas iekšdedzes dzinējs, pēc Leo vārdiem, „piedāvā atdzimšanu”, un Leo ir tas, kurš rada iespēju atdzimt arī Annai, sagādājot viņai nieres donoru, bet par samaksu pieprasot Mehāniķa iesaistīšanos krusta gājienā pret “jauno pasauli” un padarot galveno tēlu par savu vasali. Daudziņa tēls, kura ekspresīvās ieelpas atgādina motocikla uzrāvienu, ir pārliecināts, ka viņa misija ir saglabāt “veco pasauli”, un savu rīcību viņš traktē kā pašsaglabāšanās instinktu – tai skaitā noziegumus pret “zaļo risinājumu” organizāciju, novedot galveno varoni līdz punktam, no kura vairs nav iespējams atgriezties.
Tieši caur Viļa Daudziņa atveidoto tēlu skatītājs uzzina par filmas idejisko vai pat ideoloģisko kodolu – Leo cīnās pret pasauli, kuru interneta sarunvalodā dēvējam par “progresīvu” vai “liberālu”; šos terminus izmantoju apzināti, jo, līdzīgi kā interneta diskursā, filmā Slāpes “jaunā pasaule” ir aizdomīgi izplūdis jēdziens – te ātrā pārskrējienā pieminēta gan iekšdedzes motoru aizliegšana, gan ēdiens „ar ķīmiju”, dzimumu lomu izmaiņas un demogrāfijas problēmas, cilvēku dalīšana “pareizās” un “nepareizās” valodās (!), un brīdinājums par to, ka „būs tāpat kā vakcīnu laikā” (šīs remarkas filmu šķietami ieenkuro aktuālajā realitātē). Tomēr “jaunā pasaule” filmas telpā ieplūst caur mediāciju – televīzijas un radio balsīm –, neradot uzskatāmu draudu filmas varoņiem; tas ir savāds risinājums, kas slāpē uz ekrāna redzamā konflikta iespējamību.
Atturoties no vērtējuma par filmas veidotāju simpātijām vai antipātijām pret konkrētām idejām (jo netop skaidrs, vai Mehāniķis ir tēls, ar kuru mums, skatītājiem, būtu jāempatizē), gribu atgādināt, ka cīņa pret modernizāciju pasaules kinematogrāfijā parasti tiek atainota tieši otrādā ptretnostatījumā – ar benzīnu un motorzāģiem, kas draud iznīcināt miermīlīgu un “zaļu” dzīvesveidu. Romāna Polaņska Ķīniešu kvartāls / Chinatown (1974), Pola Tomasa Andersona Plūdīs asinis / There Will Be Blood (2007 ), Džeimsa Kemerona Avatars / Avatar (2009) – visas šīs filmas pievēršas jaunas, vardarbīgas pasaules ienākšanai un panāk efektu, uzskatāmi demonstrējot inovatoru vardarbīgo rīcības manieri, ekspluatoru dabu un ietekmi uz konkrētām kopienām. Netrūkst arī filmu (pārsvarā dokumentālu), kas kritizē “zaļo tehnoloģiju” ieviešanu, potenciālo postu biotopiem, kopienām un cilvēka veselībai. Šīm filmām ir kopīga iezīme – darba veidotāji dažādās pakāpēs izmanto ekokritikas instrumentāriju, lai uzlūkotu ekonomisko modeļu, uzņēmējdarbības vai cilvēku darbības iemeslus un sekas.
Ronalda Mežmača filma Slāpes šim jautājumam, kas sižetiski iezīmējas kā filmas galvenā konflikta izraisītājs, pievērš mulsinoši maz uzmanības, lai gan lielākā daļa filmas jau tā trūcīgā teksta apjoma tiek veltīts tieši “jaunās pasaules” draudiem; patiesību sakot, rodas iespaids, ka tieši Leo un bezsejainā mācītāja / ideologa sprediķu ainas ir radušās pirmās un pārējais sižets aptamborēts ap tām.
Bet kāpēc “zaļais kurss” ir filmas lielais drauds? Jo tas izteikti nepatīk vienam filmas varonim?
Konfliktu mēģināts sabiezināt, “jauno” jeb “zaļo” pasauli pietuvinot galvenā varoņa personīgajai dzīvei – proti, Anna strādā “zaļā” uzņēmumā un filmas tekstā ir norādes, ka “jaunā pasaule” viņai ir tuvāka par benzīna smārdu. Norādes gan ir savādas – Anna dzer augu izcelsmes pienu un šķiro atkritumus, filmas izskaņā pievienojas new-age garīguma pulciņam. Vai šī ir tā „uzbrūkošā jaunā pasaule” un fundamentālās atšķirības pāra domāšanā, kurām skatītājam būtu jānotic? Grodāka šķiet spriedze, kas rodas Annas slimības dēļ, – vienā no veiksmīgākajām filmas sākuma epizodēm Anna, kurai Mehāniķis mājas apstākļos veic dialīzes procedūru, cenšas vīrā izsaukt iekāri, taču viņš nespēj aiz sava rūpju objekta saskatīt sievu. Abu attiecības atrodas konstantā nospriegojuma stāvoklī, nemainot aktierspēles reģistru, un sākotnēji tas ir saprotams, taču filmas gaitā šī mākslinieciskā izvēle šķiet aizvien dīvaināka. Filmas pirmajā daļā spriedzi rada slimība un nedrošība par Annas dzīvību, otrajā – Mehāniķa iesaistīšanās noziegumos un Annas mainītā dzīves uztvere (skatītājam to parāda sekojošas detaļas – vecu drēbju izmešana tekstila atkritumu konteinerā un kino klišeja – kurpju novilkšana, lai ar basām pēdām pastaigātu pa zaļu zāli). Autoru pieteiktā abu dzīvesbiedru attālināšanās faktiski sākas filmas pēdējās divdesmit minūtēs, taču tā nav pamanāma, jo arī līdz tam atsvešinātās aktierspēles dēļ pietrūkst detaļu, kas skatītājam vēstītu par tēlu tagadējo vai kādreizējo tuvību.
Filmā Elpot zem ūdens ar rokas kameru uzņemtie garie kadri skatītājam ļāva iepazīties ar filmas darbības vides topogrāfiju, kameras horeogrāfijai mainot plānus no klaustrofobiskiem līdz plašiem, akcentējot svarīgākās detaļas. Slāpes iet citu ceļu – filmā netrūkst tehniski iespaidīgu kadru, kuros brauc ar motociklu, taču filmas darbības vide neizceļas kā atsevišķs filmas tēls un arī plānu maiņa šķiet tehniskāka un funkcionālāka. Vienā no filmas dinamiskākajām epizodēm, kurā Mehāniķim dzenas pakaļ apsardzes darbinieks, kadra dinamiku faktiski veido Toma Auniņa komponētais ritmiskais skaņu celiņš – vienveidīgs vidējs plāns un daudz sekošanas no mugurpuses šo potenciālo saspensa epizodi padara līdzīgāku videospēles varoņa vērojumam. Dažbrīd kamera pat ir nodevīga, piemēram, gaismā izceļot acīmredzami mākslīgi veidoto rētu uz galvenā varoņa muguras.
Filmas nelielā detalizācijas pakāpe un atsvešinājums aktierspēlē šķiet, iecerēta kā brāļu Koenu filmās, taču nolasās kā intereses trūkums par reālpsiholoģisku attiecību atspoguļojumu.
Tas liek domāt, ka Slāpes iecerētas kā darbs, kas balstīts arhetipu, metaforu un simbolu pasaulē, taču – neveiksmīgi. Jautājumus par “vecās” un “jaunās” pasaules sadursmi, kas nemaz īsti nav izspēlēta, aizēno citi jautājumi, piemēram – kāpēc Slāpes? Kāpēc galvenajam varonim vienīgajam nav vārda? Kādi ir viņa paša pasaules uzskati, kas vai nu konfliktē, vai sabalsojas ar filmā minētajiem “lielajiem spēkiem”? Kas ir filmā pavīdējusī sekta? Kā jāsaprot idejiskā motociklu pasaules sasaiste ar kristietību? Ar ko tieši nodarbojas ikviens no filmas varoņiem? Kāpēc filma beidzas pie vēja ģeneratoriem? Visbeidzot – vai tas ir apzināts joks, ka filmas titros kā pirmais atbalstītājs norādīts Latvijas Zaļais punkts?
Spožai debijai sekojošajā darbā ir redzams Rolanda Mežmača režisora rokraksts, taču stāsts un pasaule, kuru tas veido, nav tik spēcīgi – nojaušami radošo meklējumu virzieni, taču uz ekrāna tie ved dūksnājā. Filmas uzstādījums ir ambiciozs un apskatītā tematika plaša, taču, šķiet, mēģinot runāt par daudz ko, šajā darbā režisors diemžēl skaidri nepasaka neko īpašu.
