Režisores Martas Elīnas Martinsones „Vecāku sapulce” ir diagnosticējoša filma, kas parāda šābrīža sabiedrības mikrošķērsgriezumu un apliecina, ka izglītības sistēma ir modelēta atbilstoši pieaugušo pasaules vajadzībām. Iespējams, komēdija ir vienīgais šobrīd jēgpilnais veids, kā runāt par izglītības sistēmas problemātiku.
Vēl labu laiku pēc saprātīga vecuma sasniegšanas es, ienākot jaunā darba vai studiju vidē, savu trauksmi mazināju ar mierinošu “Ieva, viss būs labi, šī nav pamatskola”. Lai cik grūti būtu iekļauties studiju vai darba vidē (un dažiem cilvēkiem tas ir grūti pat tad, ja izdodas izskatīties super pašpārliecinātiem), tomēr ir iespējams rēķināties ar to, ka visi cilvēki, kas šeit atrodas, ir te nonākuši pēc savas gribas, un viņu primārā motivācija šeit ir kaut ko izdarīt vai sasniegt, nevis pārciest mokošo laiku no pirmā zvana līdz pēdējam. Turklāt ir vismaz kaut kas vienojošs mūsu pasaules skatījumā un interesēs un mūsu vajadzībās, mums ir vismaz kaut kas kopīgs tajā, ko mēs gribam izdarīt, vai varbūt kopīgs ienaidnieks (lasi: klients), ar ko mums jātiek galā. Skolā nekā no tā visa nebija. Pamatskolā vienā klasē parasti tiek salikti kopā cilvēki, kuriem kopīga nav nekā cita, kā vien vecums un dzīvesvieta, un iespēja tikt no turienes projām ir viens no labākajiem motivatoriem skolu pabeigt un atrast tādu vietu dzīvē, kur ar šādu nejauši sakomplektētu kolektīvu vairs nav jārēķinās.
Bet, kā zināms, arī pieauguša cilvēka dzīvē absurdi daudz kas reizēm atgādina pamatskolas vidi un pamatskolas spēles noteikumus. Vecāku sapulces ir viens no tipiskākajiem piemēriem.
Savā ziņā tas ir vēl sliktāk nekā pamatskola – vecāku sapulcē pieaugušus cilvēkus vieno tikai bērnu aptuveni vienādais vecums,
turklāt viņi satiekas tik reti, ka jēgpilnas sociālas saiknes veidot ir grūti un varbūt pat nav vērts. Ja izmantojam spēļu teoriju, tad šī ir nevis daudzkārt atkārtota „cietumnieka dilemma”, kurā ir jēga rīkoties maksimāli labvēlīgi, lai ilgtermiņā saņemtu tikpat daudz labvēlības pretī, bet gan tikai dažas reizes izspēlēta „cietumnieka spēle”, kur vislielākos ieguvumus saņem tas, kurš rīkojas visegocentriskāk.
Martas Elīnas Martinsones režisētā Vecāku sapulce (scenārija autore Linda Rudene) ir filma tieši par šādu sociālu situāciju – daudzi nesaderīgi cilvēki tiek salikti vienā telpā, katram no viņiem ir savi mērķi un vajadzības, un katram no viņiem ir diezgan skaidrs, ka neviens cits viņu vietā nerīkosies un par viņu vēlmēm neparūpēsies, tādēļ nekas cits neatliek kā ar zobiem un nagiem cīnīties par sevi. Pat ja līdzi ir paņemts partneris vai partnere, vai varbūt nejauši atrodas kāda radnieciska dvēsele, arī tad ir jātur acis un ausis vaļā – nevar taču zināt, vai tieši šī saspringtā situācija nebūs īstais mirklis, lai iedurtu dunci mugurā. Vai izdevīgāk ir strauji doties uzbrukumā, vai varbūt klusi sēdēt stūrītī un cerēt, ka tevi nepamanīs un nenoēdīs? Ko darīt tad, ja ieraugi citā ko ievainojamu, bet labi zini, ka arī tevi var ievainot? Varbūt mēģināt visu šo pasākumu pārvērst par joku un censties to izbaudīt, kamēr vien vari? Šī ir lieliska premisa, kurā balstās daudzi trillera vai šausmu žanra darbi, sākot ar daudziem Stīvena Kinga romāniem un beidzot ar, teiksim, seriālu Squid Game. Uz šīs pašas premisas balstīt vieglu komēdiju – tas jau ir sarežģītāks uzdevums.
Es no skolas laika visvairāk atceros to šausminošo sajūtu, ka tu, cilvēks, gandrīz nemitīgi atrodies starp citiem cilvēkiem, un klases telpa ir tāds neorganizēts panoptikums, kurā visi visus vēro un visiem ir kādi spriedumi par visiem. Turklāt arī tas, ko kurš par kuru padomā, ir svarīgi tāpēc, ka arī par šī otra reakciju kāds kaut ko padomās. Cilvēki var izcelties vai izgāzties, viņus var pazemot vai mierināt, un visas šīs darbības notiek uz skatuves, kurā tu esi nemitīgi pakļauts citu skatieniem tādā mērā, ka pat neaptver pats savu reakciju uz notiekošo – vai, precīzāk, savu reakciju aptver tikai kā nākamo skatienam pakļauto izpausmi. Pēc līdzīga principa ir veidota arī filma Vecāku sapulce – gandrīz pēc katras dzēlīgas, mulķīgas vai plātīgas frāzes seko ne tikai tā cilvēka reakcija, pret kuru šī frāze ir vērsta, bet arī visu pārējo reakcija, un tieši šī pārējo reakcija arī ļauj secināt, ka “o-o, šis ir skandalozi!”, “beidzot kāds kaut ko jēdzīgu pateica” vai “šis gan ir par traku, mums tas nav pieņemams”. Mēs nojaušam, ka aiz katras no šīm frāzēm vai situācijām eksistē kāds stāsts, kas tiek iezīmēts, bet ne risināts. Gandrīz vai rodas iespaids, ka netipiskas, interesantas un krāsainas personiskās dzīves vai uzskatu esamība šajā mikrosabiedrībā nozīmē tikai to, ka tu esi ievainojams, savukārt tas, ka tu esi ievainojams, nozīmē, ka tevi noteikti ievainos – ja vien tu nepamanīsies uzbrukt pirmais.
Īsumā – Vecāku sapulce ir pusaudžu / skolas komēdija ar visām tai tipiskajām drāmām, ķildām un solidaritātes mirkļiem. Tomēr, skolas komēdiju skatoties, tu vari mierināt sevi ar domu, ka visi šie cilvēki reiz izaugs un varēs darīt, ko vien vēlas, viņiem vairs nebūs te jāatgriežas. Vecāku sapulce atgādina – ja būsi tik neprātīgs, ka uzcirtīsi kādu bērnu un vēl pildīsi apzinīga vecāka lomu, tad būs gan jāatgriežas, un šoreiz nebūs neviena, kas varētu visneciešamākajiem personāžiem ierādīt viņu vietu.
Filmas struktūra pēc būtības ir “salikt vienā klasē iespējami daudz dažādu tipāžu, kas pārstāv dažādas sociālas grupas, un paskatīties, kas tur sanāk”. Sapulces rezultāts ir iepriekšparedzams (proti, gandrīz nulle), bet zināmu optimismu raisa tas, ka nekas pārāk slikts arī nenotiek. Savā ziņā šī varētu būt arī diagnosticējoša filma – proti, ja mēs dažādos laika posmos apskatītu dažādas filmas vai teātra izrādes, kuras veidotas pēc līdzīga “tipāžu sajaukuma” principa, izveidotos sava veida diagramma par to, kādu mēs redzam un gribētu redzēt mūsu sabiedrību. Šoreiz tātad “vecāku sapulces” mikrosabiedrībā ir vairākas sievietes, kas ir “pārāk jaunas”, vismaz viena “pārāk veca” sieviete, tikai viena influencere, vismaz trīs cilvēki, kas pavada laiku iepazīšanās aplikācijās, divas lesbietes (plus vismaz viena sieviete, kuras orientācija varētu būt vismaz bi-curious), un tikai viens krievvalodīgais. Viņš arī ir vienīgais vīrietis, kurš staigā apkārt ar skrūvgriežiem un ir saimniecībā noderīgs, pusei no pārējiem ir grūti pat paēst bez cūkāšanās. Labā ziņa, ka vīrieši te vismaz ir – uz vecāku sapulci ieradušies pieci tēvi un dažiem no viņiem tur pat nebija obligāti jābūt, jo ir atnākusi arī mamma. Šāds mikrokosmoss signalizē par to, ko mēs vēlamies vai nevēlamies pieņemt mūsu sabiedrībā, ko saredzam un ko neredzam – piemēram, cilvēki ar invaliditāti vēl joprojām ir pārāk sāpīga tēma, lai par to varētu runāt, kur nu vēl komēdijas žanrā.
Ja neņem vērā to, ka šie ļoti dažādie personāži gandrīz vai nespēj savā starpā komunicēt, kā neliels sabiedrības šķērsgriezums tas nav briesmīgs.
Skatoties filmu, vairākas reizes pieķēru sevi pie domas, ka daudz lielāku spriedzi piešķirtu tāds dramaturģiskais princips, kurā iesaistītie ir ieslēgti vienā telpā un visa darbība notiek vienā laikā, bez atmiņu ainām vai iespējām pamest šo vietu – tādā veidā daudz akcentētāk izspēlētos dažādo raksturu sadursme. Tomēr šādā gadījumā kautiņš vai vismaz matu plēšana varētu būt neizbēgami un, iespējams, tieši iespēja atkāpties no klases telpas notikumiem ļauj Vecāku sapulcei palikt komēdijas žanrā. Tāpat noderīgas ir arī spilgti un precīzi pārspīlēti nospēlētās raksturlomas – visu kontrolējošā Žanete (Elita Kļaviņa), mācību pārzine Puķītes kundze (Indra Burkovska) un mačo Jānis (Lauris Dzelzītis). Arī situācijās, kurās ir skaidrs, ka filma varētu daudz iegūt, dziļāk ieskatoties kāda varoņa attīstībā vai psihes uzbūvē, šī izvēle apzināti netiek izdarīta, lai nepiešķirtu darbam smagumu vai nopietnību.
Problēmas gan tiek iezīmētas. Mums ir, piemēram, lesbiešu pāris, kuru lielākoties piecieš ar ļoti latvisku toleranci “mēs vispār par šo neinteresējamies”, – bet brīdī, kad izskan klaji homofobiski uzskati, visi vienojas kopīgā protestā. Šis protests gan, ļoti iespējams, sakņojas nevis pārliecībā par LGBT+ cilvēku tiesībām audzināt bērnus, bet gan sašutumā par to, ka vispār kāds ir uzdrīkstējies šo lesbiešu pāri ieraudzīt, jo pieklājīgā sabiedrībā par „tādām lietām” taču nerunā. Ko reāli nozīmē divām mammām audzināt bērnu, ar kādām problēmām viņas ir saskārušās? Filmas ietvaros šiem jautājumiem nav un nevar būt laika.
Līdzīgi ir arī ar Laines (Dārta Daneviča) un Valta (Mārtiņš Kalita) “atvērto laulību”, kas, šķiet, daudz gūst no abpusēji atbalstīta un uzkūdīta flirta. Šis modelis varētu darboties pārsteidzoši labi (katrā ziņā abu dinamika ir pārliecinoši pozitīvāka, nekā pasīvā agresija starp Raivo (Mārtiņš Meiers) un Maiju (Sandra Kļaviņa)), bet varētu arī beigties traģiski vai vismaz dramatiski slikti. Arī bērnu problēmas tiek iezīmētas tikai vienā ļoti interesantā līnijā ar Žaneti un viņas meitu, kuras psiholoģija un attieksme gan pret ģimeni, gan pret skolotāju būtu kvalitatīvas filmas materiāls. Tomēr Vecāku sapulcē, kā jau komēdijā pienākas, šiem jautājumiem tikai viegli pieskaras, nedaudz paspaida sāpīgos punktus un palaiž vaļā. Turklāt mirkļos, kad situāciju vairs izturēt nav iespējams, vienmēr pastāv iespēja bēgt – ne tikai uz dažām minūtēm, bet pat gandrīz visu vecāku sapulces laiku.
Tīri formāli varētu pieņemt, ka scenārija mugurkauls ir jaunās skolotājas Dārtas (Sandija Dovgāne) mēģinājumi tikt galā ar visu to raibo bandu, bet man, filmu skatoties, šī identificēšanās un līdzjušana īsti neizdevās un skolotājas personība palika fonā. Viņas iekšējie monologi šķiet neobligāti, bet atmiņu ainas no pagātnes (lielākoties romantisko attiecību veidošanās) gandrīz vai izkrita no sižeta, jo šajās situācijās viņa parādās kā pilnīgi cita persona. Varbūt pie vainas ir tas, ka skolotājas uzdevums pēc būtības ir nemitīgas ciešanas, kuras nespēj remdināt pat dažu vecāku līdzjūtība vai Puķītes kundzes skarbi mīlošā audzināšana. Proti – vecāki filmā parādās kā piepildītas, daudzpusīgas personības, kurām mātes vai tēva identitāte ir tikai viens un bieži vien ne svarīgākais patības aspekts, bet jaunā skolotāja ir uzsvērti “tikai skolotāja”, pat viņas cilvēciskās vājības vai kļūdas tiek skatītas primāri šādā kontekstā. Rakstura uzstādījumā tas jau ir iezīmēts – skolotāju dinastijas atvase, kura savai dzīvei nekad nav saskatījusi iespēju plūst citā gultnē. Būt par skolotāju – tas taču ir liktenis, un nekāda pretestība šim liktenim (kaut vai tā iztaujāšana) neparādās.
Savādi liekas tas, ka visā šajā darbā nav vietas pašiem skolēniem. Protams, par viņiem tiek runāts – bet tikai garāmejot, turklāt konsekventi saucot viņus par “bērniem”.
Tā kā 9. klasē cilvēkam jau ir vismaz 15 gadi, tad par bērnu viņu saukt ir vismaz trīs gadus par vēlu –
un brīžiem tas parādās arī vecāku sarunās, kurās iezīmējas jauno cilvēku dzīvesveids un intereses. Tiesa, arī šajos “reālistiskajos” priekšstatos nerodas sajūta, ka vecāki savus bērnus pazīst kā personības, zina viņu īstās intereses un vajadzības. No tā gan nevajadzētu secināt, ka vecāku un bērnu attiecības ir sliktas – drīzāk tas liecina par to, ka izglītības sistēma vispār nav domāta, lai veicinātu tuvas attiecības ar bērniem. Un šeit nav runa par to, ka pietrūkst rūpju par bērnu “radošumu” vai klases “mikroklimatu”, bet drīzāk par to, ka izglītības sistēma ir modelēta atbilstoši pieaugušo pasaules vajadzībām. Savukārt pieaugušie, filmā izspēlējot skolai tipiskos attiecību modeļus, dramatiski parāda šo modeļu nepiemērotību reālajai dzīvei. Un tomēr mēs šajā modelī esam (liktenīgi) iesaistīti, un maz ticams, ka tuvākajā laikā kāds piedāvās sakarīgu alternatīvu.
Šī arī, domājams, ir atbilde uz jautājumu par to, kāpēc Vecāku sapulce ir komēdija, – smiekli, vieglums un ironija, plus vēl zināma ticība laimīgām beigām, ir vienīgais šobrīd jēgpilnais veids, kā runāt par izglītības sistēmas problemātiku. Skaidrs, ka vecāki vēlas bērniem vislabāko un skolotāji – lai cik noguruši un slikti atalgoti – lielākoties šo profesiju saskata kā savu sirdsdarbu, misiju un aicinājumu. Starp šīm pusēm (ietverot arī pašus skolēnus) būtu nepieciešams veidot sarunu. Sarunas iesākums varētu būt godīga atzīšanās, ka ļoti daudz kas šajā sistēmā ir absurds, un ļoti bieži kļūdas ir arī tīri cilvēciskas. Kopīgi pasmejoties par to, cik traki neiet Vecāku sapulces varoņiem, un mierinot sevi ar domu, ka mums gan izdodas labāk (tomēr varbūt zemapziņā apjaušot arī savas kļūdas), šādas sarunas var kļūt vieglākas un risināmākas – un, spriežot pēc atsauksmēm internetā, ne viens vien skatītājs patiešām redz Vecāku sapulci kā labu pamatu empātiskākam un iejūtīgākam dialogam.
