Šāgada laikmetīgā teātra festivāla Homo Novus ietvaros 4. septembrī kinoteātrī Splendid Palace būs skatāma Austrālijas teātra trupas Back to Back Theatre veidotā filma Ēna / Shadow (2022). Trupa par savu darbību šogad ieguvusi starptautisko Ibsena balvu – ievērojamāko teātra balvu pasaulē –, un viņu veidotā filma "Ēna" ne tikai nojauc spēles un dokumentalitātes robežas, bet arī met izaicinājumu kino nozarē ierastajiem stereotipiem, kā drīkst un ko drīkst tēli un aktieri ar intelektuāla rakstura traucējumiem.
Šī trupa ieguvusi plašu ievērību, jo lauž stereotipus par to, kāds var būt teātris un kādam jābūt tā veidotājam un izpildītājam, – Back to Back Theatre sastāv no māksliniekiem ar dažāda rakstura garīgās attīstības traucējumiem (turklāt filmā Ēna tiek uzsvērts, ka precīzāks apzīmējums būtu „ar intelektuālās attīstības traucējumiem”, un tam noteikti var piekrist, jo apzīmējums “garīgā attīstība” var apzīmēt pavisam ko citu). Teātri un tā veidotos darbus raksturo plašs izpētes process, improvizācija un jautājumu uzdošana – katra izrāde vai performance ir kā mēģinājums atbildēt uz neatbildamiem jautājumiem, kas nomāc gan pašus veidotājus, gan sabiedrību kopumā.
Filmas Ēna (režisors Brūss Gledvins) pamatā ir 2019. gada izrāde Ēna, par kuras medījumu kļūst mednieks / The Shadow Whose Prey the Hunter Becomes, tās autori ir paši trupas dalībnieki, bet režisors – Back to Back Theatre mākslinieciskais vadītājs Brūss Gledvins. Lai arī Ēna nav šīs trupas pirmais kinoprojekts, tas izraisījis visplašāko rezonansi. Filma ir veidota dokumentālā stilistikā, taču noteikti ir kvalificējama arī kā spēlfilma, un viens no primārajiem mērķiem, kuru šis projekts sasniedzis, ir – iestāties pret pieņēmumu, ka cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem nav pietiekami labi aktieri.
Ņemot vērā pēdējos gados arvien plašāk izvērsto diskusiju par to, ka intelektuāla rakstura traucējumu reprezentācija kino ir mākslīgi kultivēta vai tās vispār nav (šādus varoņus parasti atveido slaveni aktieri bez jebkādiem traucējumiem),
Ēna ir kas līdzīgs manifestam.
Jo lielākoties kino par prioritāti izvirza māksliniecisko precizitāti un virtuozitāti, nevis iekļaujošāku un reālistiskāku atveidojumu. Varonis ar intelektuālās attīstības traucējumiem jau izsenis kļuvis par “izaicinošu lomu” aktierim, solot nodrošināt kādu nozīmīgu kino industrijas apbalvojumu, bet filmu veidošanā turpinot izslēgt no radošajiem procesiem īstas personas ar intelektuālas attīstības traucējumiem.
Jau 2008. gadā par šo Holivudas (un ne tikai) liekulību satīriskā veidā runāja aktieris un režisors Bens Stillers komēdijā Tropu negaiss / Tropic Thunder. Stillera varonis Tags ir neizpratnē, kāpēc viņš par garīgi slima varoņa lomu nav saņēmis pietiekami lielu kritiķu atzinību, un Roberta Daunija juniora atveidotais Kērks viņam skaidro, ka nekad nedrīkst spēlēt “pilnīgi slimu varoni”, kā labo piemēru minot Tomu Henku Foresta Gampa lomā. Tikmēr, protams, pats Kērks uzskata, ka drīkst atveidot afroamerikāni, jo ir īsts “metodes aktieris”. Pat ja lingvistiskā ziņā Tropu negaiss šodien daudzviet var likties novecojis vai pat aizvainojošs, tajā redzamā satīra ir tikpat aktuāla arī šobrīd.
Taču filma Ēna pievēršas daudz plašākam jautājumu un problēmu lokam – tā runā par cilvēces bailēm no mākslīgā intelekta, arī par politiskā aktīvisma izaicinājumiem un ēnas pusēm. Jo, lai arī mākslīgais intelekts ir bieds visai cilvēcei (kā to pierāda neskaitāmi piemēri no kinovēstures, tai skaitā filmā minētais Stenlija Kubrika eposs 2001: Kosmosa odiseja / 2001: A Space Oddissey, 1968), marginalizētas sabiedrības daļas tas apdraud vēl vairāk. Turklāt pats mākslīgais intelekts kā tāds simbolizē selekcionētas “smadzenes”, kurām nepiemīt nekādas cilvēciskas vājības, kur nu vēl kādi attīstības trūkumi.
Filmas galvenie varoņi ir Saimons, Skots un Sāra – aktīvisti, kuri iestājas par personām ar intelektuālas attīstības traucējumiem un viņu tiesībām. Viņi sasauc sapulci vietā, ko varētu raksturot kā pilsētas domi vai rātsnamu (ja izmantojam filmā izskanējušo apzīmējumu “town hall meeting”); sanākšanas mērķis ir izglābt pasauli. Sapulces vieta ir veidota gan reālistiskā, gan nosacītā stilistikā, tādējādi apvienojot gan kino, gan teātra valodas paņēmienus. Krēsli ir izvietoti aplī, radot asociāciju ar dažādām atbalsta grupām un jebkuru iekļaujošu telpu, bet sapulces vadīšanas uzdevumu uzņemas Saimons, kurš sevi nodēvē par pilsētas mēru.
Lai arī šos aktīvistus vieno kopīgs mērķis, kā jau jebkurā cilvēku kopumā, drīz vien sākas savstarpējas nesaskaņas par to, kurš ir galvenais un kā labāk sasniegt izvirzīto mērķi. (Šī ir problēma, kura pazīstama ikvienam, kurš jebkad iesaistījies kādā kopienā, kas nodarbojas ar aktīvismu. Labi nodomi negarantē to, ka nav gaidāms totāls haoss.)
Filmas gaitā Saimons pārlieku aizraujas ar savu glābēja lomu, Skots arvien vairāk sāk izbaudīt varu, bet Sāra vispār jūtas neuzklausīta un izstumta.
Ēna parāda to, ka jebkuras marginalizētas sabiedrības grupas kopums nav monolīta, vienāda masa, kā pārējai pasaulei patīk iztēloties, tādējādi atvieglojot sev dzīvi.
Jebkura persona ar intelektuālās attīstības traucējumiem var tikt ietilpināta vienā no diviem kinematogrāfiskajiem stereotipiem – vai nu ģēnijs, vai kāds, kurš nav spējīgs izteikties saprotami un loģiski. Tieši konfliktējošā sapulces iedaba visprecīzāk ilustrē to, ka ikviens no filmas varoņiem ir individualitāte, kuru raksturo ne tikai tas, ko sabiedrība uzskata par viņu “trūkumu”. Paralēli savstarpējo konfliktu risināšanai Skots sniedz baisu, izglītojošu lekciju par to, kā personas ar intelektuālās attīstības traucējumiem vēstures gaitā tikušas izmantotas kā bezmaksas darbaspēks vai kā ar viņiem eksperimentēts. Šis vēsturisko faktu izklāsts kļūst par analoģiju tam, kas cilvēci varētu sagaidīt brīdī, kad mākslīgais intelekts pārņemtu varu pasaulē.
Ēna noteikti nav ieliekama tikai “politiskā aktīvisma mākslas” plauktiņā, kas bieži vien tiek izmantots kā apzīmējums, lai mazinātu kādas konkrētas sabiedrības grupas radītā nozīmīgumu vai mākslinieciskās kvalitātes. Šis dokumentālā un spēles kino, kā arī teātra hibrīds liek arī aizdomāties par starpžanru uzplaukumu pandēmijas apstākļos, kad jebkura dzīvā māksla nebija pieejama vai arī tika ierobežota epidemoloģiskās drošības apsvērumu dēļ. Turklāt filmas gaitā aktieri komunicē ar dokumentālo komandu, viņi var ietekmēt filmēšanas gaitu. Piemēram, brīdī, kad Skots izjūt pārāk lielu satraukumu, viņš iesaucas “Stop!”, un kadrs pārtrūkst. Šī spēja kontrolēt naratīvu un to, kas tiek filmēts un vēlāk rādīts skatītājiem, ir kas tāds, kas pašiem Back to Back Theatre dalībniekiem un viņu līdziniekiem dzīvē bieži vien ir atņemts, jo īpaši kinematogrāfijā. Kino visbiežāk rāda to, kā filmas autori un sabiedrība iztēlojas personas ar intelektuālas attīstības traucējumiem, taču tā ir tikai viena versija, no kuras paši šīs komūnas pārstāvji tiek izslēgti.
Skatoties Brūsa Gledvina un Back to Back Theatre veidoto filmu / filmizrādi / starpžanru mākslas darbu, nepamet sajūta, ka ļoti daudzas sabiedrības grupas pasaulē eksistē paralēli un var arī nekad dzīvē nesatikties. Un tad ir šāda filma, kura nodrošina satikšanās prieku.
