Dažādos tulkojumos atrodama atšķirība jau pirmajās Odisejas rindās – Augusts Ģiezens piedāvā “Dziedi man, mūza, par rūdīto vīru…”, bet Emīlija Vilsone – “Stāsti man par sarežģītu vīru…”. Jau šie divi dažādie epiteti mums sniedz divus atšķirīgus skatījumus uz Odiseju, turpretim Kristofers Nolans piedāvā pavisam citu.
Šī nebūs kārtējā recenzija par Kristofera Nolana eposu Odiseja – filma tikusi jau ķidāta un lamāta, aizstāvēta un saplosīta, pirms vēl vispār iznāca uz ekrāniem. Bruņas neesot vēsturiski pareizas, kostīmi un grims neesot pietiekami koši un “antīki”, un, protams, izvēlētie aktieri neesot pietiekami… baltādaini. Manuprāt, viens no precīzākajiem šāda veida sašutuma atveidojumiem nāk no komiķa Džoša Džonsona viņa stendapā: “Ko?! Melnādaini cilvēki Odisejā?! Tas nav godīgi! Viņi taču tad vēl pat nebija izgudroti!”
Nevēlos nevienam sagraut ilūzijas, tomēr Homēra Iliāda un Odiseja nav vēsturiski dokumenti. Ja reiz kāds vēlas sašust par to, ka Nolana Odisejā spartiete Helēna ir tumšādaina, jo tas nav “vēsturiski precīzi”, es vēlētos dzirdēt līdzīgu satraukumu par to, ka eposā un filmā parādās arī tādi vēsturiski neeksistējuši tēli kā sirēnas, jūras briesmonis Skilla vai ciklopi. Ragana pārvērš vīriešus cūkās? Izklausās reālistiski. Dažādas ādas krāsas multikulturālajās un ceļojošu tirgotāju pilnajās Grieķijas karaļvalstīs vai Mazāzijas pilsētvalstī Trojā?! Nekādā gadījumā!
Bet ko gan daudz runāt par rasistiski noskaņotu cilvēku dubultajiem standartiem un faktu selekciju – to mēs pietiekami labi redzam šobrīd Latvijas priekšvēlēšanu kampaņās.
Kad 19. gadsimtā Turcijas teritorijā Hisarlika pakalnā divi entuziasma pilni amatieri-arheologi – Frenks Kalvērs un Heinrihs Šlīmans – atraka “Troju” (jeb Īliju – no tā nāk arī eposa nosaukums Iliāda), viņi to uzskatīja par pietiekamu pierādījumu tam, ka Homēra eposi balstīti patiesos notikumos. Turklāt Šlīmana atrastā zelta bēru maska tika nosaukta Mikēnu karaļa Agamemnona vārdā – par spīti tam, ka tā datējama kādus 300–400 gadus pirms šī mītiskā kara. Saskaņā ar Stīvena Fraja rakstīto grāmatā Troja, Šlīmans bijis bagātnieks, kurš nolēma atrast mītisko Troju un procesā sabojāja ļoti daudz vērtīgu artefaktu, – izrādās, lai veiktu arheoloģiskos izrakumus, ir nepieciešamas arī arheoloģijas zināšanas, ne tikai entuziasms un nauda.
Ar šo mazo vēsturisko atkāpi es tikai gribu akcentēt – pastāv teritorija, kas tiek uzskatīta par Troju, bet nav pierādījumu tam, ka Homēra aprakstītie notikumi ir norisinājušies tā, kā varam lasīt Iliādā vai Odisejā. Jā, ir liecības par nopietnu militāru konfliktu šajā teritorijā, bet nevienu milzīgu koka zirgu neviens nav atradis.
„Daudzpraša gudrais”
Tas, ko es gribu analizēt sīkāk, ir tieši Odisejs pats un tas, kā viņu nolēmis atveidot Kristofers Nolans. Homērs Odisejam velta dažādus pastāvīgos epitetus – visbiežāk izmantotais ir “daudzpraša gudrais”, kam seko “dievišķais cietējs” un “nelaimes sistais”. Pēdējie divi tiek izmantoti jau pēc Trojas kara beigām, kad Odisejs sadusmo jūras dievu Poseidonu, kurš neļauj viņa kuģiem atgriezties mājās. Tādējādi ir skaidrs, ka Odiseja raksturīgākās īpašības ir gudrība, viltība un spēja apbrīnojami labi melot. Ne velti jaunākajā Emīlijas Vilsones Odisejas tulkojumā (kuru par pamatu savam scenārijam izmantojis arī Nolans) ir atrodams jau par interneta mēmi kļuvušais teksts: “Melojot Odisejs atbildēja – es tev teikšu tīru patiesību.”
Interesanta ir arī dažādos tulkojumos rodamā atšķirība jau pirmajās Odisejas rindās – Augusts Ģiezens piedāvā “Dziedi man, mūza, par rūdīto vīru…”, bet Emīlija Vilsone – “Stāsti man par sarežģītu vīru…”. Jau šie divi dažādie epiteti mums piedāvā divus atšķirīgus skatījumus uz Odiseju, turpretim Nolans piedāvā pavisam citu.
Grieķu mitoloģijā un dažādos grieķu mītu pārstāstos Odisejs ir gudrākais no valdniekiem, viņu ir svētījusi un aizsargā dieviete Atēna – intelekta, stratēģijas un varoņu aizbildne. Taču vienlaikus Odiseja viltība un shēmošana ir izdzīvošanas taktika – Itaka nav no turīgākajām vai apdzīvotākajām grieķu salām, tās valdnieku bieži vien izsmej par to, ka viņš valda vien pār klintīm un kazām. Lai saglabātu savas karaļvalsts suverenitāti, Odisejam ir jāsadarbojas ar Mikēnu valdnieku Agamemnonu, kurš kā alkatīgs zirneklis savos tīklos iepin arvien jaunas un jaunas teritorijas.
Agamemnona alkatība un merkantilais skatījums uz goda jautājumiem tiek pieminēts arī Nolana versijā – lai arī oficiālais iemesls uzsākt karu pret Troju ir Agamemnona vēlme atgūt sava brāļa Menelāja sievu Helēnu, filmā izskan arī patiesais iemesls – vēlme kontrolēt Trojas tirdzniecības ceļus un iekarot vienu no bagātākajām karaļvalstīm. Meta Deimona atveidotais Odisejs cieš no posttraumatiskā stresa sindroma pēc Trojas karā piedzīvotā, taču lielākā daļa no notikušā ir tieši viņa vaina – jauši vai nejauši. Kad Spartas valdnieks Tindarejs nezināja, kā tikt galā ar milzīgo precinieku skaitu, kas kāroja pēc viņa meitas Helēnas rokas, tieši Odisejs (kurš arī bija viens no potenciālajiem preciniekiem, taču ieskatījās Helēnas māsīcā Pēnelopē) izdomāja plānu, kā izvairīties no gaidāmās asinsizliešanas. Tindarejs atļāva Helēnai pašai izvēlēties savu vīru, un visiem pārējiem preciniekiem (tai skaitā Odisejam) bija jādod asinszvērests, ka tie godās Helēnas izvēli un vienmēr nāks palīgā viņas nākamajam vīram. Helēna izvēlējās Menelāju, bet viņas dvīņumāsa Klitaimnēstra apprecēja Agamemnonu. Tāpēc, kad Trojas princis Parids nolaupa Helēnu, visiem grieķu valdniekiem ir jādodas viņam palīgā atgūt sievu. Respektīvi – viņiem jādodas palīdzēt Agamemnonam iekarot vēl vairāk teritoriju.
Pats Odisejs itin nemaz nevēlas doties uz Troju un ar viltību mēģina izvairīties no šī piespiedu iesaukuma Agamemnona armijā – viņš izliekas sajucis prātā. Taču Palamīds aptin ap pirkstu pašu “daudzprašu gudro” – lai pārbaudītu, vai Itakas valdnieks nudien ir zaudējis saprātu, viņš novieto Odiseja arkla priekšā viņa dēlu Tēlemahu. Tā nu Odisejs atklāj, ka tomēr ir pie pilna prāta, un negribīgi dodas karā. Tajā pašā laikā viņš ar savu viltību ievelk Agamemnona armijā Grieķijas spēcīgāko kareivi Ahilleju, kurš arī bija labi paslēpies no militārā dienesta, pārģērbjoties par sievieti. Turklāt pēc ilgā un mokošā kara tieši Odisejs ir tas, kurš izdomā triku ar koka zirgu, lai beidzot garantētu uzvaru Grieķijai un Agamemnonam.
Protams, cilvēki ir daudzšķautņaini un vairākas lietas var būt patiesas vienlaikus, bet ir mazliet dīvaini redzēt Nolana Odiseja šoku par grieķu nežēlību, kad viņi beidzot nonāk aiz Trojas vārtiem. Ko tieši Odisejs gaidīja? Ka grieķi paņems atpakaļ Helēnu, pārmetoši pakratīs pirkstu pret Paridu un laimīgi brauks mājās? Salīdzinājumam – Volfganga Petersena 2004. gada eposā Troja / Troy (2004) Šona Bīna atveidotais Odisejs ar tīri vieglu roku griež trojiešu rīkles un pārdzīvo vien par Ahilleja nāvi. Tomēr arī šajā ekranizācijā tieši viņš ir tas, kurš pierunā Ahilleju šajā karā vispār piedalīties.
Naivi lielīgais
Savā ziņā šķiet, ka Nolans arī Odisejā turpina risināt tēmu, kas viņu ļoti interesē, – par izcilu cilvēku nožēlu. 2023. gada filmā Openheimers / Oppenheimer mirklī, kad zinātnieks ierauga paša radītā atomieroča sekas, izskan viņa vārdi “Tagad es esmu kļuvis par nāvi – pasauļu iznīcinātāju.” Openheimera intelekts radīja atombumbu, kas atnesa iznīcības draudus pasaulei. Odiseja intelekts izdomāja triku ar Trojas zirgu, kas iznīcināja veselu karaļvalsti. Jā, daži trojieši šajā slaktiņā izdzīvoja, taču no reiz varenās pilsētas palika vien drupas. Un vai Agamemnons izbaudīja savu uzvaru? Ne pārāk. Atgriežoties mājās, viņu nogalināja paša sieva Klitaimnēstra. (Šis ir viens no tiem mirkļiem, kuru lasot vai redzot, vienmēr iesaucos: “Good for her!”) Lai cik interesanti būtu lasīt par Trojas karu un tās dalībniekiem atkal un atkal, nekad nepamet sajūta, cik bezjēdzīgs bija šis karš un kā teju pār visiem iesaistītajiem pēc tā nāca dievu sods.
Kristofers Nolans uz Odiseju kā varoni skatās ar izteikti mūsdienu cilvēka skatījumu – viņam ir savs goda kodekss, viņš cenšas cienīt Zeva likumu, būt uzticams vīrs savai sievai Pēnelopei. Trojas karā piedzīvotais un redzētais viņu ir tā traumējis, ka veterāns izstūmis no atmiņas šos notikumus un dzīvo pie nimfas Kalipso, apspiežot savas atmiņas ar lotosa zieda palīdzību. Šis Odisejs nespēj sev piedot un tāpēc nevēlas atgriezties pie savas ģimenes un dzimtenes.
Homēra Odiseja klupšanas akmens ir viņa augstprātība. Piemēram, viņš apmāna ciklopu Polifēmu, par savu vārdu uzdodot “Neviens”, tāpēc, kad Odisejs ar saviem vīriem izdur Polifēma vienīgo aci, ciklops kliedz, ka viņu sakropļojis Neviens. Taču vai “daudzpraša gudrais” varēja tā vienkārši aizbraukt no Polifēma salas? Nē, viņam no kuģa vēl vajadzēja lielīties, ka patiesībā ciklopa aci izdūris Odisejs. Un par šo lielību nāk sods – ciklopa tēvs, jūras dievs Poseidons, nolād Odiseja komandu, un viņi gadiem klīst pa jūru, nespējot rast ceļu mājās.
Savā ziņā arī Trojas zirgs ir Odiseja lepnības auglis – jā, viņš vienkārši gribēja nokļūt mājās, bet vienlaikus viņš arī gribēja būt tas, kura viltība sagrauj neieņemamās Trojas mūrus.
Nolana Odisejs pat medībās negrib nogalināt dzīvniekus, nedodot tiem brīdinājumu – paraujot loka stiegru pirms pirmā bultas šāviena. Šādi režisors rāda, ka viņa filmas varonis ir “goda vīrs” – par spīti tam, ka gandrīz visi eposa notikumi liecina par pretējo. Šī ir viena no pretrunām, kuru man, skatoties filmu, bija grūti pieņemt. Par spīti neskaitāmajām sižeta neprecizitātēm, Volfganga Petersena Odisejs šķiet daudz līdzīgāks Homēra radītajam varonim – šarmants, viltīgs, gudrs, cilvēcīgs, bet nožēlas nenomocīts. Iespējams, Nolans uzskatīja, ka tādam Odisejam būs grūtāk just līdzi, – bet mūsdienās, kad gods un patiesums ir kļuvuši par līderiem pilnīgi liekām īpašībām, šāda nostāja šķiet pat zināmā mērā naiva.
Dievi un skatpunkti
Visos grieķu mītos ļoti svarīgu lomu spēlē dievi un to dažādās intrigas, kurās marionešu vietā ir cilvēki. Arī Trojas kara pirmais impulss ir trīs dieviešu sāncensība – Atēna, Hēra un Afrodīte liek Paridam izvēlēties, kura no viņām ir visskaistākā, un tai pasniegt zelta ābolu. Visas dievietes solīja Trojas princim dažādas dāvanas, bet Afrodīte piedāvāja veiksmi mīlestībā, tādējādi izpelnoties zelta ābolu. Atēnas un Hēras aizvainotais lepnums lika viņām nostāties grieķu pusē, kamēr Trojas aizstāvji bija Apollons, Artemīda, Arejs un Afrodīte. Saskaņā ar Stīvena Fraja interpretāciju, diženais Zevs nolēma šo karu atstāt pārējo dievu rokās, nevēloties nostāties pret savu sievu Hēru, bet reizē negribot arī aizvainot, piemēram, karstasinīgo kara dievu Areju. Turklāt ļoti iespējams, ka arī Helēnas piepešā vēlme aizbēgt ar Paridu ir Afrodītes pirksts.
Kristofera Nolana izvēle pieminēt dievus, bet tos nerādīt, ir reizē gan māksliniecisks lēmums, gan vēlme padarīt stāstu ticamāku. Viņa varoņi dzīvo pasaulē ar dažādām mītiskām būtnēm, seko dievu likumiem, bet dievi fiziski neiesaistās viņu dzīvēs. Piemēram, Tēlemaha uzticamais biedrs Mentors ir vienkārši cilvēks, nevis Atēna cilvēciskā veidolā (lai gan Nolans nevar atturēties vairākas reizes norādīt, ka Mentoram ir “Atēnas acis”). Līdzīgi arī Odiseja fināla cīņā ar Penelopes preciniekiem viņam plecu pie plecu necīnās pati Atēna, tādējādi radot iespaidu par Odiseju kā tādu Marvel stila supervaroni, kurš teju viens pats apkauj veselu baru daudz jaunāku (lai gan, visticamāk, arī ļoti daudz iereibušāku) vīru. Tādējādi dažās ainās Nolana vēlme skatītājiem parādīt reālistiskāku stāstu panāk tieši pretēju efektu.
Viss tikko rakstītais varētu radīt iespaidu, ka man Odiseja nepatika, taču tā nav taisnība. Es to ļoti izbaudīju un pat iegādājos biļeti uz Prāgas slaveno 70mm IMAX kinoteātri, lai filmu noskatītos vēlreiz. Katram autoram ir tiesības stāstu – it sevišķi tik senu un tik nereālistisku – atveidot pēc sava prāta.
Esmu lasījusi neskaitāmas literārās versijas par un ap Trojas kara notikumiem, un stāsts mainās katru reizi, kad tiek mainīts stāstnieks.
Petas Bārkeres Trojas sieviešu triloģijā Ahillejs tiek aprakstīts šādi: “Dižais Ahillejs. Izcilais Ahillejs, mirdzošais Ahillejs, dievišķais Ahillejs… Kā šie epiteti sakrājas. Mēs viņu nekad tā nesaucām; mēs viņu saucām par miesnieku.” Medlinas Milleres grāmatā Kirke / Circe (2018) Tēlemahs savu tēvu Odiseju atceras šādi: “Es viņam atļāvu būt tādam, kāds viņš ir, gadu no gada – viņš ārdījās un sita kalpus, kliedza uz mani un māti, un pārvērta mūsu namu pelnos. Viņš lika man viņam palīdzēt nogalināt preciniekus, un es to izdarīju. Tad viņš man lika nogalināt visus vīrus, kas viņiem palīdzēja, un es izdarīju arī to. Un tad viņš man lika sasaukt visas verdzenes, kas jebkad ar viņiem gulējušas, [..] un nogalināt arī viņas.”
Konstancas Kazati grāmatā Klitaimnēstra / Clytemnestra (2023) galvenā varone nogalina savu vīru Agamemnonu, jo viņš ir ne tikai ziedojis abu meitu Ifigēniju, lai dievi viņam dāvātu ceļavēju uz Troju, bet ir nokāvis arī Klitaimnēstras pirmo vīru Tantalu un abu bērnu. Šai Klitaimnēstrai nav grūti just līdzi. Tikmēr Dženiferas Seintas grāmatā Elektra (2022) Klitaimnēstra ir apsēsta ar atriebību un, pārdzīvojot par Ifigēnijas nāvi, ir vēsa pret saviem pārējiem bērniem. Visu šo versiju pamatā ir vieni un tie paši mīti, bet varoņi, kuriem mēs jūtam līdzi, mainās līdz ar izvēlēto skatpunktu.
Varoņi vienmēr runā ar savu autoru vārdiem, un Nolana Odisejs nav izņēmums. Viņš jūtas atbildīgs par visiem Trojas karā kritušajiem, viņš apraud “aizejošo Bronzas laikmetu”, lai arī nekādā veidā nevarētu zināt par šādu 19. gadsimtā tapušu apzīmējumu. Nolans caur Odiseja muti vēlas mums stāstīt par to, kā nežēlība un dievu likumu neievērošana var novest pie civilizācijas beigām. Lai arī tas nav tas, par ko rakstīja Homērs, ir dīvaini lauzt šķēpus par to, vai mūsdienu režisors drīkst veikt izmaiņas gandrīz 3000 gadus senā darbā. Snobiskā sprauslāšana par to, ka „šī nav Homēra Odiseja” vai dusmas par “neatbilstošu kāstingu” atgādina mana antīkās vēstures pasniedzēja sašutumu par to, ka Olivera Stouna filmā Aleksandrs / Alexander (2004) Maķedonijas Aleksandrs atveidots kā biseksuāls; tai pat laikā visās lekcijās tika pieminēts, cik ikdienišķa parādība Senajā Grieķijā bija homoseksuālas un pedofīliskas seksuālās attiecības.
Mēs nevaram iestāties par māksliniecisko un runas brīvību un vienlaikus protestēt, ja tās rezultātā rodas darbi, kuri mums nepatīk. Mēs nezinām, ko Homērs teiktu par Kristofera Nolana Odiseju, bet zinām to, ka filma šobrīd pasaulē ir nopelnījusi jau vairāk kā miljardu dolāru un strauji palielinājusi interesi par Homēra eposu. Manā pasaulē šie fakti – ka cilvēki steidzas uz kino un vēlas lasīt Homēru – ir tikai un vienīgi apsveicami. Vienīgi žēl, ka filmā nebija ainas ar Odiseja komandas locekli Elpenoru, kurš smagā reibumā nokrita no Kirkes mājas jumta un salauza sprandu. Bet tas nekas. Varbūt tas būs kādā citā versijā.
