Rets gadījums – filma, kas burtiski nupat saņēmusi trīs nopietnākās balvas Eiropas Kino akadēmijas ceremonijā (labākā filma – „Jaunība / Youth”, labākais režisors – Paolo Sorentīno, labākais aktieris – Maikls Keins), ir skatāma uz Rīgas kinoekrāniem (kinoteātros „Splendid Palace” un „Kino Citadele”). Un papildu bonuss – erudītā kinokritiķa Dmitrija Ranceva recenzija „Kino Rakstos”.
Neapšaubāmi atpazīstamais un vērienīgais autora Paolo Sorentīno rokraksts, kas visaugstāko koncentrāciju sasniedza oskarotajā filmā Dižais skaistums / La grande bellezza (2013, Ranceva recenzija ŠEIT), piemīt arī režisora nākamajai filmai Jaunība / La Giovinezza, kas uzņemta 2015. gadā.
Šī filma radīta, tā sakot, plašiem un drosmīgiem otas vēzieniem. Tomēr mūsu acu priekšā nenostājas viendabīgs, elpu aizraujošs audekls, skatoties drīzāk rodas sajūta, ka šķirstām skiču albumu; uzmetumi ir atbrīvoti nevērīgi un tajā pašā laikā filigrāni izstrādāti. Turklāt Sorentīno iemīļotajā stilistikā – postfellīniskajā visaptveramībā un kaleidoskopiskumā – izrādās iespējams vēstīt nevis par globālām problēmām un acīmredzamiem vispārinājumiem, bet iedziļināties pretrunīgās, grūti saprotamās intimitātes sfērās, ar kinematogrāfiskiem līdzekļiem uzminēt, iezīmēt un fiksēt smalkas dvēseles kustības un vissīkākās emocionālās nianses.
Kā Paolo Sorentīno to panāk un pie kā tas noved?
Apātija un testaments
Divi filmas centrālie varoņi – slavens komponists Freds Belindžers (82 gadus vecais Maikls Keins) un ne mazāk slavens kinorežisors Miks Boils (76 gadus vecais Hārvijs Keitels) – atpūšas greznā Šveices viesnīcā, kas atrodas gleznainā kalnu nostūrī un pirmkārt domāta bagātajiem un slavenajiem. Tiesa, kamēr Freds ir atteicies no jebkuriem darbiem un pilnīgi izbauda cēla apcerīguma piepildītu apātiju, Miks kopā ar jaunu scenāristu grupu sacer fināla ainu savai filmai-testamentam.
Filmas audumā delikāti ievijas visdažādākās kolīzijas, kas kaut vai iluzori virza uz priekšu sižetu. Anglijas karalienes sūtnis pierunā Fredu piedalīties ceremonijā, kurā viņam piešķirs sera titulu, un pie viena diriģēt orķestri, kas izpildīs viņa visslavenāko sacerējumu Vienkāršās melodijas. Miks ir radošu meklējumu pārņemts un cieši nolēmis topošā šedevra galvenajā lomā filmēt savu ilggadējo mūzu Brendu Morelu (Džeina Fonda), tomēr tas netraucē viņam laiku pa laikam pievienoties Fredam bezjūtu apceres brīžos. Freda meita Līna (Reičela Veisa) smagi pārdzīvo pēkšņo šķiršanos no Mika dēla, taču ar laiku tuvojas jaunu attiecību sākumam, šoreiz ar vienu no viesnīcas darbiniekiem, alpīnistu treneri.
Tomēr lielākais vairums Jaunības epizožu tiešā veidā neiedarbojas uz filmas sižetu.
Vizionāra pieredze
Kas šajā filmā ir neparasts, salīdzinot ar tradicionāliem kinomākslas darbiem? Parasti atsevišķas filmas ainas ir vairāk vai mazāk pabeigtas diskrēcijas, kuras, pateicoties skatītāja iztēlei un zemapziņā notiekošajai izlaistā papildināšanai, sakārtojas nepārtrauktā jēgas un naratīva kontinuitātē. Savukārt Sorentīno filmā skatītāja uzmanībai tiek piedāvāti tādi kā atsevišķi novērojumi, kuros pati ieskatīšanās intence ir svarīgāka par vērojamo objektu, tāpēc tie mierīgi var iztikt bez fabulas saskaņotības balstiem. Tādi vienas minūtes varoņi, mirkļa dialogi, kameras vienreizīgās panorāmas u.tml.
Citiem vārdiem sakot, filma būvēta no perfekti radītiem fragmentiem, kuros režisoriskā optika tiek regulēta pēc dažādiem emocionāliem negludumiem, pēc brīžiem nemanāmām abstraktā sensitīvā grafika svārstībām. Šiem fragmentiem nav pat paredzētas kādas salaiduma vietas, tomēr paradoksālā kārtā tie nerada nesavienojamības sajūtu. Drīzāk tā veidojas iespaidīgi barokāla mikrostāstiņu mozaīka, un katra šī stāstiņa galvenais raksturlielums ir „nepateikšana līdz galam”.
Neparasto vizionāra pieredzi, kuru Sorentīno realizē Jaunībā, varētu raksturot kā būtību realizāciju. Un lielā mērā šī pieredze savu ekrāna spēku apliecina, tieši pateicoties šai „nepateikšanai līdz galam”.
Kas tās ir par būtībām, kuras realizē režisors?
Slava
Šādā jēdzienu galerijā pirmais, kas pievērš sev uzmanību, ir slavas fenomens. Kopā ar abiem slavenajiem centrālajiem varoņiem – komponistu Fredu un režisoru Miku – viesnīcā uzturas jaunā ekrāna zvaigzne Džimijs Trī (Pols Dano), vēl arī Mis Visums un izbijis futbolists, kura tēlā var saskatīt mājienus uz Maradonu... Maz ticams, ka kādu no viņiem popularitāte padara laimīgu.
Piemēram, Freds un Džimijs jau vispār ir vienas popsīgas veiksmes ķīlnieki – neviens negrib neko dzirdēt par citiem Freda skaņdarbiem, izņemot Vienkāršās melodijas, tāpat kā neviens nav redzējis citas filmas ar Džimija piedalīšanos, izņemot stulbu fantastikas gabalu par robotu,
turklāt tur Džimijs staipa apkārt 100 kilogramus smagu kostīmu un viņa seja nemaz nav redzama.... Visā pasaulē laikam tikai viena meitenīte no suvenīru bodītes ir redzējusi Džimiju nopietnā kinolomā. Un brīžiem šķiet – tieši šīs meitenītes dēļ, tieši to skatienu dēļ, ko viņa pārmij ar Džimiju, kamēr tiek pārstāstīta svarīga epizode no šīs filmas, Sorentīno ir piešķīris saviem varoņiem elitārisma iezīmes. Vai varbūt tam ir kāds sakars ar skeptisko puisēnu, kurš mācās spēlēt vijoli, un Maikla Keina plastikā atspoguļoto ambivalento pārdzīvojumu gammu, ko izsauc viņam tik pazīstamā, jo paša radītā, bet šķībi spēlētā melodija...
Radošais darbs
Sorentīno postulē, ka īsta slava nav iespējama bez radoša darba. Filmā ir viens moments, kurā radošais process vizualizēts absolūti tieši – kamera pacelta vertikālā rakursā un tieši no augšas filmē gleznaini gulošo scenāristu un paša Mika galvas -, bet tas tikai akcentē zemapziņā slēpto radīšanas dabu, tāpēc šie procesi filmā bieži tiek iezīmēti tikai ar mājieniem, ambivalenci un to pašu „nepateikšanu līdz galam”. Džimijs atpūšoties gatavojas jaunai lomai, taču vienreiz pēkšņi ietērpjas Hitlera kostīmā un grimā, lai viesnīcas restorānā sarīkotu klusu jandāliņu. Šajā ainā svarīgāki ir restorāna apmeklētāju žesti un savdabīgā viņu reakciju horeogrāfija, nevis ainas saturiskā jēga.
Tikpat svarīga ir žestu horeogrāfija un plastiskais zīmējums tajā, kā Hārvijs Keitels attēlo kinorežisoru. Viņa autentiskums katrā mīmiskajā kustībā, katrā skatienā (bet to, kā Keitels prot spēlēt režisoru, mēs atceramies vēl no lieliskās Ābela Ferāras filmas Bīstamā spēle / Dangerous Game (1993)) it kā apvieno filmas Jaunība saturisko un ārpusteksta slāni. Tāpat, kā to dara Maikls Keins orķestra diriģēšanas noslēguma ainā, kur viņam sava Freda priekus un bēdas izdodas pārkausēt konstruktīvā pārdzīvojumā, kas atnes harmoniju.
Harmonija
Tiesa, no fabulas viedokļa noslēdzošās ainas harmonijai ir drīzāk norādījuma raksturs – par to, ka mūzika pati par sevi ir diža un mūžīga substance. Būtiskā harmoniskuma momenti jāmeklē (ja ar to saprotam atbilstošu vizuālo artikulāciju nolasīšanu) epizodēs, kurām nav tik izteikti deklaratīva slodze. Pie tādām var pieskaitīt sižetu par to, kā Freds pieregulē elkoni puisēnam-vijolniekam, kā tas izvēršas frāzē par to, ka visi kreiļi ir īpaši, kā šim „īpašajam statusam” bērnišķīgi grib pievienoties pagātnē varenais, bet šobrīd nožēlojamais „Maradona”, un kā tas viss atbalsojas Kārļa Marksa tetovējumā uz viņa muguras.
Savukārt apcerīgu kvintesenci Jaunības autora slēptajām pārdomām par harmoniju demonstrē aina, kurā Freds sēž pļaviņā, diriģēdams govis un putniņus. Šī šķietami rotaļīgā aina piesātināta ar to neticamo vieglumu, kas piepilda skatītāju ar cēlām skumjām un nesaprotamām ilgām – vai nu no tā, ka haotiskajos dabas trokšņos nav disonanses, vai no tā, cik pārsteidzoši vizualizēts šis dīvainais audiofragments.
Mīlestība
Mīlas mokas klasiskā interpretācijā režisoru Sorentīno diez vai interesē (teiksim, viņa 2004. gada filma Mīlestības sekas / The Consequences of Love, lai gan patiešām ir par mīlestību un tās sekām, nežēlīgi pievils tos skatītājus, kuri pavilksies uz nosaukuma burtisko nozīmi). Tomēr Jaunības varoņi nebaidās no cēlām jūtām (un ciešanām šo jūtu dēļ), lai gan filmā par to netiek runāts tieši. Iemīlējies pārītis no Mika scenāristu komandas darbojas perifērijā, savukārt visi Līnas pārdzīvojumi, ko izraisa mīļotā krāpšana, reducēti uz trim momentiem. Viņas raudāšana vannasistabā ir tik pārspīlēta, ka varones sāpes it kā sajaucas ar skatītāja attīrošajiem smiekliem – viņš jau zina, kā Līna tiks tam pāri. Viņas greizsirdība izplūst kičīgā, sapņveidīgā klipā, kurā darbojas viņas sāncense popdziedātāja (Palomas Feitas kameo loma). Savukārt šaubas par pašas seksuālajām spējām izvēršas nakts sarunā ar tēvu, piepildītā ar pikantu un ironisku daudznozīmību. Arī Freda meitas jaunā romantiskā līnija ir tikai saudzīgi ieskicēta – mazliet dīvainā alpīnista uzmanības izrādīšana krietni sakāpina emocionālā pieklusinājuma noti.
Šī pieklusinājuma nots par mīlas ainu ļauj dēvēt pat Mika pastaigu ar prostitūtu (viņš nopērk tieši šādu pakalpojumu)
un vēl jo vairāk – Mika traģisko tikšanos ar Brendu. Un tieši mīlestība motivē Fredu, kad tas tomēr padodas karalienes emisāra pierunāšanai. Jo savas Vienkāršās melodijas viņš ir sacerējis savai sievai, tieši viņai ar viņas soprānu ir tās jādzied. Bet, apmeklējis Venēciju, kur viņas vecais un bezpalīdzīgais ķermenis, būtībā dzīvs līķis, bez vārdiem kliedz par kaut ko svarīgu, Freds saprot, kā dēļ šoreiz viņam ir pienākums atgriezties profesijā.
Mierinājums
Apkalpojošais personāls šajā viesnīcā, vienlaikus sanatorijā, savus profesionālos pienākumus izpilda ar neuzkrītošu pašcieņu. Personāla darbībā nav tieksmes iejaukties viesu personiskajā dzīvē, bet nav arī pārmērīgas pakalpības. Viņi strādā, it kā abstrahējoties no hierarhijas, un dara precīzi to, kas vajadzīgs atpūtniekiem – palīdz aiziet no realitātes ar tās skarbajiem likumiem, atrast kaut vai īslaicīgu patvērumu, kur savi iekšējie spēki nav jātērē, cīnoties ar nesaudzīgo ikdienības rutīnu. Un nav svarīgi, ka Freds noslēdzies savā apātijā, Miks ieciklējies uz savas pēdējās filmas scenāriju, bet Džimijs pamazām izstrādā savu nākamo lomu. Visas šīs viņu iekšējās kustības no ārpasaules pasargā droša čaula, ko rada gādīgas rokas.
Tādā veidā Sorentīno iezīmē mierinājuma diskursu, kas ārpus šīs filmas konteksta ir svarīgs visai viņa daiļradei. Kaut kas līdzīgs bija vērojams Džesikas Hauzneres filmā Lurda / Lourdes (2009) – tur arī bija visas tās masāžas, vannas, baseini, saunas, ūdeņi, dūņas, procedūras, tikai mierinājumam bija sakrāls raksturs un to saņēma tikai bezcerīgi slimie. Cik neārstējami ir Jaunības varoņi, no kuriem divi jau tuvojas esības slieksnim? Jautājums daļēji metaforisks un zināmā mērā retorisks.
Skaistums
Ļoti nozīmīga estētiska kategorija režisoram Sorentīno ir skaistums. Protams, itāļu režisoram nav tieksmes bezatbildīgi, infantili un bezdarbīgi tīksmināties par realitātes ornamentiem – viņam dārgs ir pastarpinātības paņēmiens. Piemēram, šikiem Alpu skatiem atvēlēts pavisam maz ekrāna laika – šim diženumam autors ļauj izklīst miglas lāsītēs kūrorta sadzīves detaļās, Sorentīno izbauda tikai atblāzmu no atsevišķiem daiļuma koncentrātiem. Vai, piemēram, ja režisoru nodarbina cilvēka fizisko kustību elegance, viņš šo tieksmi pārvērš refrēnā, kurā masāžiste nodarbojas ar savdabīgu interaktīvu dejas karaoke.
Savukārt sievietes ķermeņa skaistuma demonstrēšanai Sorentīno izgudro epizodi, kas piepildīta ar kvazi-erotisku liriku – kaila Mis Visums graciozi iegremdējas baseinā, mizanscēnas jēgas akcentu novirzot uz ūdenī mirkstošā Freda un Mika, šo divu astoņdesmitgadīgo puišu izbrīnītajiem skatieniem. Un šie skatieni Mika pasviesto frāzi par „mūsu dzīves pēdējās dižās idilles izbaudīšanu” padara par tādu kā neverbālu ekvivalentu šeit apskatāmajai kategorijai.
Miesiskums
Noslēgt šo, domājams, pavisam ne pilnīgo uzskatījumu vislabāk ar jēdzienu „miesiskums”, novērtējot, kā to redz Sorentīno. Ķermenis ir dots lielums, kas kontakta veidā uztur trauslo un valdzinošiem noslēpumiem pildīto cilvēka saikni ar pasaules kārtību un eksistenciālā līmenī samierina visas iespējamās ētiskā un estētiskā gradācijas. Filmā ir daudz dažādu, tai skaitā pēc vecuma atšķirīgu ķermeņu, un tie ir tieši ķermeņi, nevis apģērbtu cilvēku figūras. Taču tuvplānos tiek rūpīgi apskatītas un pētītas tieši veca ķermeņa faktūras – vizuāls un gandrīz poētisks sekojums matiņiem, krunciņām, porām, rieviņām...
Lieta tāda, ka jaunības pašpietiekamība ierobežo nopietnu kinematogrāfisku meditāciju par miesiskumu kā ontoloģiskas realizēšanās funkciju. Tāpēc Paolo Sorentīno nereti savu darbu centrā noliek padzīvojušus cilvēkus (galu galā filma Dižais skaistums sākas ar galvenā varoņa 65. dzimšanas dienas svinībām). Režisora prasme šajos cilvēkos saskatīt precīzu materiālu, lai realizētu īpašu tikumisku pieeju mūžīgi aktuālām tēmām, ļauj viņam atrast maksimāli delikātu rakursu autora attieksmē pret saviem varoņiem.
Runājot starp rindām
Aiz šādas attieksmes, tāpat kā aiz jebkura no svarīgajiem jēdzieniem, kas ietilpst Jaunības tematiskajā lokā
(varētu vēl runāt par draudzību, nodevību, novecošanu, nāvi, pārmantojamību, ģimenes saitēm, līdzcietību, apmātību utt.),
slēpjas detalizēta izpēte. Lielākoties šī izpēte notikusi aiz kadra – tā kalpo par savdabīgu saistvielu filmas-mozaīkas uzbūvē. Vizualizācijas akts atbrīvo šīs izpētes milzīgo enerģiju, pārvērš to sevišķi kinematogrāfiskā kvalitātē un uzlādē šādas kvalitātes strukturēto emocionālo lauku ar patiesības strāvām.
Šādā kontekstā nav nejauša operatora Lukas Bigaci tieksme uz kompozicionālu un koloristisku simetriju, kas uzsver apzināti konstruēto vizualizāciju sadalīšanu sastāvdaļās. Tāpat nav nejauša aktieru izpildījumā jūtamā atbrīvoti pieklusinātā pamatnots, kas it kā palīdz neizšļakstīt atrasto līdzsvaru filmas būtības emocionālajā atspoguļošanā. Jo patiesībā – lai cik sīki vai lieli notikumi risinātos filmā Jaunība, lai cik bieži pārtrūktu un atkal savienotos šo notikumu ķēdīte; lai kādos dīvainos veidojumos savītos nejaušības un likumsakarības; lai kā virknētos aktivitātes uzplūdi ar pacilājošu vai piezemētu samierināšanos... viss šajā filmā stāstītais ir pateikts tikai un vienīgi starp rindām.
Jaunība
Rezultātā ir iznākusi filma par humānistisko sākotni, kas caurauž visu dzīves daudzveidību. Par to, ka pieredzi un viedumu pastāvīgi nivelē dzīves plūdums un šīs pieredzes stabilitāte ir tikai viena no lielajām ilūzijām. Lielā mērā arī par to, cik daudz jautrības un pat prieka var atnest fiziskas un dvēselē sakņotas likstas, un par to, ka jebkuras lielas skumjas ir pakļautas vienaldzīga cikliskuma likumiem, kas nepazīst vērtējošus uzstādījumus.
Bet vēl (tā sakot, last but not least) filma ir par to, kā saistīti vārdi un lietas, parādības un rīcība, vērienīgas ieceres un dziļi personiski sapņi. Par šīs saiknes trauslo un svarīgo dabu. Par to, ka jaunība ir ne tik daudz vecuma kategorija vai ātri aizslīdoša īslaicīgās substances velte, bet daudz lielākā mērā – jau minētā trausluma un svarīguma auglīga apjēgšana, radoši pārdzīvojot svētlaimes brīžus, ko rada nosauktās un neskaitāmi daudzās nenosauktās svarīgās un trauslās saites.
