Daudzsēriju filmas „Dumpis” galvenais varonis Daiņa Grūbes atveidojumā laikam gan ir viens no interesantākajiem atgadījumiem neatkarīgās Latvijas kino tēlu katalogā…
Šobrīd jau kļuvis skaidrs, ka Latvijas daudzsēriju filmu vēstures ainu atskatoties varēs iedalīt laikos “pirms un pēc ERAF”. Formula šī atbalsta mehānisma ietvaros ir bijusi vienkārša, bet acīmredzot ģeniāla – finansējums plus ierobežots laiks –, jo pēc šīs formulas radītie seriāli līdz šim nav likuši vilties.
Andreja Ēķa režisētais Dumpis ir jau trešā „ERAF rāmī” tapusī daudzsēriju filma – reālos notikumos balstīts stāsts par sacelšanos pret Kremļa režīmu uz militāra karakuģa 1975. gada Rīgā. Dumpja galvenais varonis, jūras kara flotes virsnieks Valērijs Špagins (Dainis Grūbe) laikam gan ir viens no interesantākajiem atgadījumiem neatkarīgās Latvijas kino tēlu katalogā – labais komunists, līdz totālam naivumam uzsūcis sevī Ļeņina mācību un viņa apsolījumu, ka nākotnes sabiedrībā visi būs vienlīdzīgi. Špagins ir gara radinieks dakterim Fjodorovam no Padomju džinsiem, savu ideālu ķīlnieks. Režīma blakusprodukts, paštaisns un pašaizliedzīgs cīnītājs, ar līdzīgu centību kā Prokrusts, gatavs “piegriezt un piecirst” citādi domājošos, lai tie glīti ietilptu komunisma konservā. Brīdinu seriāla skatītājus par kognitīvo disonansi, kas būs jāpiedzīvo, jūtot līdzi komunisma pirmrindniekam, kurš ieradies Rīgā ar misijas apziņu un bez mazākās vēlmes izprast, kādi meža dīvainīši šeit ir tie “vietējie”. Viņa misija ir ieviest partijas un vadoņa teorētiskos ideālus (un iekārtot “Ļeņina istabu”) kara flotes ikdienā, kur kā vēža metastāzes izpletušās ārpusreglamenta attiecības.
Dumpis tiek pieteikts kā spriedzes piepildīts stāsts, un pieteikums atbilst redzamajam. Notikumi attīstās dinamiski, mazām, dažreiz nišīgām epizodēm kalpojot kā labai degvielai kopējā stāsta gaitā. Režisors un scenārija līdzautors Andrejs Ēķis, stāstot par seriālu, atsaucas uz savu paša pieredzi bēdīgi slavenajā padomju armijā, un šī tematiskā lauka pārzināšana sižetā un sulīgajos dialogos ir labi nolasāma. Komandējošo militāristu pulciņš ir sakomplektēts tik koši, it kā te pati Soprano ģimene tiktu mobilizēta. Virspavēlniecības kodols, kurā ietilpst Bubļikovs (Andris Keišs), Tilovs (Egons Dombrovskis) un admirālis Nosovs (Igors Čerņavskis), acīmredzami izbauda varas spēku, regulāri testējot gan ierindas matrožu, gan Špagina izturības robežas. Matrozim peldot aiz borta ledainā ūdenī, Tilovs rezignēti novelk: “Viņš nevar noslīkt, viņš var tikai norūdīties”.
Dombrovska labākā pēdējo gadu kinoloma, virsnieks Tilovs, ir maksimāli ticams, maksimāli derdzīgs un psiholoģiski pamatots. Viņš pie katras izdevības skalda plakātiskas frāzes (piemēram, “mēs strādājam ar lauku zaglēniem, viņi saprot tikai spēku, un spēks esmu es!”), bet ne mirkli tas neskan uzspēlēti. Tilovam ir aizmugure – glumais, jebkādu cilvēcību zaudējušais admirālis, kura sadistisko izpriecu kāre noved kuģa apkalpi līdz vienam no seriāla kulminācijas brīžiem, medībām mežā. Tieši šī varas patvaļas un nesodāmības apogeja epizode (kā noprotams, gan vēl neredzot pēdējās sērijas) iedēsta Špagina prātā lēmumu par dumpi. Vienīgi jāpiebilst, ka ciniska un nepamatota šķiet Bruno Ojas iedziedātā Kur tu biji…, Raimonda Paula dziesma no filmas Tauriņdeja (1972), atskanot brīdī, kad par mežacūku ne īpaši talantīgi pārkrāsotā mājas cūka raustās pirmsnāves agonijā. Varbūt šim kapu humoram ir dubulta oderīte; ja tā – to grūti saskatīt.
Blakus Dombrovska un Čerņavska spēlētajiem flotes čiekuriem Andris Keišs Bubļikova lomā sagādā mazāk pārsteigumu. Plātīgais, izmanīgais, miesaskāres kairinātais Bubļikova tēls kā tāda divdimensionāla testosterona pistole mētājas starp pakļāvību un pakļaušanu. Lieku lielas cerības uz to, ka pienāks brīdis, kad atkal ieraudzīsim Andri Keišu arī mazāk klišejiskā kinolomā, bet tikmēr – Bubļikovs vienkārši sagādās jautrus brīžus aktiera faniem, īpaši duetā ar garlaikoto sirēnu Ritu (Inga Tropa). Šī dueta erotiskās ainas (un to reibinošie filmēšanas paņēmieni) jau tuvojas ekspresīvam laikmetīgās dejas numuram, austrumu cīņas veidam jeb savvaļas dzīvnieku pārošanās rituālam, kur mātīte beigās nokož tēviņam galvu. Šeit gan letālo rituāla iznākumu aizstāj krūštura uzsiešana uz Bubļikova galvas – šim kadram zibenīgi atsaucot atmiņā filmu Dīvainā zinātne / Weird Science (1985, John Hughes), kurā divi tīņi, šādām galvassegām apbruņojušies, gatavojas ar datora palīdzību radīt sievieti. Neliela piebilde – sirds asiņo, redzot kadrā šo viesi no tobrīd vēl nepārredzamas nākotnes, krūšturi ar apaļām, polsterētām bļodiņām. Šāds klupiens nepelnīti apēno citādi patiesi rūpīgi veikto kostīmu departamenta darbu.
Stalto un viegli nekaunīgo kuģa matrožu tēlu plejāde ir pārliecinoša – tiesa gan, tas attiecināms uz pirmā plāna lomu atveidotājiem. Gorlovs (Jēkabs Reinis), Avdejevs (Ritvars Toms Logins), Hmurovs (Edgars Samītis) kļūst par tādiem kā Špagina musketieriem; starp viņiem notiek visai zīmīgas sarunas, kas piedzīvo arī zināmu attīstību sēriju gaitā – no alkohola sildītas bravūras “mēs esam te visu atbrīvojuši, mums pienākas!” līdz jau kaut kādai, lai arī nelielai, tomēr interesei par iemesliem, kāpēc družiņņiki drīkst kādu aizturēt uz ielas par to vien, ka viņiem atbild latviski. Uz kuģa notiek nemitīga personīgo robežu pārbaude – gan augstākās pavēlniecības līmenī, gan arī ēdnīcā un mašīntelpā, kur „vienlīdzīgākos starp vienlīdzīgajiem” pārstāv Kopitovs (Kaspars Zāle) un Borodavkins (Romāns Vēvers), matroži, kuri nepagurstoši uztur dzīvu ģedovščinas tradīciju. Tikmēr matroži “otrajā rindā un tuvāk kadra malām” gan, lai arī acīmredzami izbaudījuši filmēšanos, nav tik cieši turējuši prātā ticamības elementu kā lomas sastāvdaļu. Smaidiņi vietā un nevietā, centīga pieliekšanās, kliedzieni un glābšanās no ūdens šļūtenes strūklas, kuras nav pat tuvumā, skaļā žagošanās pēc tam – tas viss rada iespaidu par jautru filmēšanas procesu, bet ne tik reālistisku situācijas atveidojumu.
Dumpī savietotas divas pasaules – militārā un civilā –, un to pārklāšanās punktos tad arī notiek sižeta pavērsieni. Abas pasaules arī vizuāli risinātas atšķirīgi. Kara kuģa ārskatu un iekšskatu epizodes izceļamas kā kinematogrāfiskākā filmas daļa, kur apvienojas dažādu intensīvu gaismojumu, neparastu leņķu un arī izsvērtu kompozīciju izmantojums (operators Gatis Grīnbergs). Uzmanību piesaista aina ar virsnieku iedzeršanu pie gara galda, kas filmēta no galda centra uz abām pusēm kā divas identiskas spoguļkompozīcijas; perspektīvā aizejošie galda gali veido piramīdu, kuras virsotnē pamīšus parādās gan Tilovs, gan Špagins.
Industriālās estētikas apvienojums ar kontrastējošo zaļo vai sarkano gaismojumu tumšajos koridoros, arī dutch angle trāpīgs lietojums, filmējot pa kāpnēm lejup skrienošo matrožu kāju rindu, rada dinamiska, pulsējoša ekrāna efektu, tuvinot redzamo deviņdesmito gadu sākuma kulta mūzikas videoklipam, U96 Das Boot, kura montāžā izmantoti tāda paša nosaukuma 1981. gada filmas fragmenti. Kā suverēni estētiska vienība jāizceļ aina ar Gorlovu jūrā, peldot pēc formas cepures, – daļa no kadra atrodas zem ūdens līmeņa, piedāvājot tādu kā haizivs (vai, ņemot vērā to, ka darbība notiek Baltijas jūrā, cūkdelfīna) skatpunktu, fonā slejoties monolītā flagmaņa Storoževoj bortam un ūdens virsmai atspoguļojot tā krāsojuma toņus.
Flotes vidi kopumā raksturo vēsa krāsu palete, kadra asums un telpas lakonisms, pretstatā civilajai videi ar siltu kolorītu, košiem rakstiem un no sirds nodzīvotu komunālo dzīvokli ar noķepušiem elektrības slēdžiem un katram īrniekam savu poda brilli. Kuģis Storoževoj ir caur un cauri vīriešu pasaule, kamēr ārpus ostas teritorijas, Špaginu jaunajā dzīvoklī, parkā un kafejnīcās mīt sievietes, bērni un vecāka gadagājuma ļaudis – režīma otrā plāna spēlētāji. Ingas Tropas atveidotā Rita, pārspīlēta krāsojuma un žestu būtne ar koši ziliem acu plakstiņiem un mūžīgo cigareti pirkstos, ir kā durvju sardze uz virsnieku sievu blata, dīkdienības un ārpuslaulības sakaru paradīzi.
Arī istaba, kurā viņa mīt, ir pielāgojusies Ritas mažora personībai, pretstatā kaimiņienes Katrīnas (Agnese Budovska) pieklusināto toņu interjeram, kurā akcents likts uz latvisko. Katrīna no platēm mācās franču valodu, viņas matu sakārtojums atgādina Katrīnu Denēvu septiņdesmitajos gados, bet kvēlākais sapnis ir – dzīvot (ārpus Padomju Savienības).
Šis komunālais dzīvoklis, kura kādreizējais saimnieks nu ir tikai viens no īrniekiem, ir kā miniatūrs sabiedrības spogulis, kur kā zem katliņa vāka pat bērnu leksikā nemitīgi burbuļo vārdi „okupanti” un „fašisti”. Tomēr nekas no iepriekšminētā it kā nemulsina Špaginus, kad viņi ierodas tur no tālās Severomorskas un iekārtojas savā jaunajā sapņu mītnē. Špagina sieva Ņina (Elīna Hanzena), gaišmataina būtne ar naivu skatienu un pēc pirmā iespaida arī ne īpaši asu prātu, vēlāk, izšķirošos brīžos, tomēr spēj rīkoties impulsīvi un izlēmīgi. Špaginu istabās, īpaši rītos, kad tur redzami tikai Ņina ar dēlu, izmantots maigs, poētisks gaismojums, pat ar nelielu sveicienu krievu autorkino.
Dumpī kā jūrasbraucēju kompasā satiekas četras polaritātes: krievi (un citas PSRS tautības – te asprātīgi ievīta ukraiņu nots), latvieši, māju dzīve un militārais dienests. Šo nolemto rāmi mazliet pašķaida Katrīnas dīkdienīgie draugi un paziņas no mākslinieku aprindām – viņas tēlam, kā jau “nacionālistei”, jāilustrē tas nolemtais liktenis, kāds sagaidīja teju ikvienu skaļāku brīvdomātāju. Bet iepretī Katrīnai ne mazākas un, tā vien šķiet, patiesas morālās ciešanas izdzīvo Špagins, apveltīts ar atbrīvojošu etniskās problemātikas kurlumu, bet uzasinātu sistēmiskās nevienlīdzības un netaisnības izjūtu. Kā tāds paraugzēns, kurš nav pamanījis, pa kuru brīdi izaudzis no šortiem līdz garajām biksēm, viņš sakniebtām lūpām un taisnu muguru it kā cenšas pie apvāršņa ieraudzīt risinājumu.
Par notikumu trūkumu Dumpī nevar sūdzēties, par tempa zudumu – arī ne, spriedzes solījums ir pilnā mērā piepildījies. Neparasti, ka detaļām un kontinuitātei vienlaikus ir pievērsta liela un tai pat laikā nepietiekama uzmanība, ko apliecina vēl joprojām zaļā zālīte pie mājas, kamēr ostā valda bargs sals un spoži balts sniega segums. (To gan varētu arī neņemt vērā, ja reiz nupat paši esam pieredzējuši, ka vēl pirms pāris dienām siltuma viļņa ietvaros Daugavgrīvā gaisa temperatūra bija vien +13 grādi, kamēr Rīgas centrā +24.) Tomēr nevienmērību var izjust arī jau vairākkārt minēto pasauļu – flotes un civilās dzīves – attēlojumos. Cik nospriegotas un tīras ir epizodes uz kuģa, tik pārmērībās lieki aizejošas, gan vizuālajā estētikā, gan aktierspēlē, gan sižetiski dažkārt šķiet tās, kuru darbība risinās citviet, ar citiem seriāla personāžiem (lai gan tieši šāds filmveides stils plašākai auditorijai pat varētu būt vieglāk uztverams).
Diskutablāka ir valodas lietojuma izvēle, kas gan varētu samulsināt daudzus. Seriāla valoda ir latviešu, vien ar dažiem sulīgāku vārdu iespraudumiem, tādēļ vismaz pirmajās sērijās ir tikpat kā neiespējami atšifrēt, vai ekrānā redzamās sarunas tiek risinātas latviski vai krieviski. Tāpēc skatītājs palaiž garām arī iespēju saprast konfliktu, kas uzliesmo starp brīvprātīgajiem kārtības sargiem un Katrīnu; tikai krietni vēlāk, no matrožu savstarpējām sarunām, situācija kļūst saprotama.
Līdz ar obligātā militārā dienesta atjaunošanu Latvijā, kas kā iecere vīd pie apvāršņa, seriāls iegūst vēl papildu aktualitāti, tomēr paļaujos uz to, ka brīvās Latvijas armija ir brīva arī no tik sāpīga padomju okupācijas mantojuma kā ārpusreglamenta attiecības. Dumpis, lai arī saturā un dažviet formā mazliet vienkāršots, būs vēsturisko atmiņu bagātinošs, ar aculiecinieka zināšanām veidots darbs, kam piemīt dedzība un vēstījums (īpaši domājot par auditoriju, kas dzimusi un augusi pēc krievu militāristu izbraukšanas no Latvijas). Stāsti par jūrnieku deju klubiem dievnamos un patvaļas apreibinātām virsnieku sievām, kas uzposušās apakšsvārkos kā vakartērpos, tā arī varētu izplēnēt no mūsu apziņas, kā ar zāli aizaug pamestās ēkas Karostā, ja ne šādi atgādinājumi.
