Lukas Gvadanjīno „Saules apžilbinātie / A Bigger Splash” ir viena no šā gada gaidītākajām Eiropas kino pirmizrādēm – estētiska un vizuāla bauda, pirmklasīgs aktieru ansamblis ar pārpasaulīgo kino būtni Tildu Svintoni un episki hedonisko Ralfu Fainsu, kurš nebaidās pārkāpt savas aktiera reputācijas robežas.
20. gadsimta mākslas leģenda, popārta un grafikas guru Deivids Hoknijs (David Hockney) savā slavenākajā gleznā A Bigger Splash (1967) centās notvert mirkli, kad cilvēka figūra (vai varbūt kāds cits nezināms priekšmets) pazūd baseina dzelmē pēc lēciena vai kritiena ūdenī. Tas satricina iepriekš nekustīgu virsmu, saceļot pamatīgu šļakstu. Patiesībā mēs neko nezinām, redzam vien notikušu faktu, mūs hipnotizē laikā sastingusi ūdens kustība, netveramais tiek iemūžināts un nav novēršams – minimālistiski ģeometrizētas saulainās Kalifornijas arhitektūras idille ir neatgriezeniski iztraucēta.
Itāļu režisors Luka Gvadanjīno (Luca Guadagnino) turpina iedvest itāļu kino pasaulē jaunus artistiskus spēkus, savā jaunākajā darbā atsaucoties tieši uz Hoknija gleznu kā iedvesmas pirmavotu (diemžēl filmā netika iekļauta, visticamāk, dramaturģiski efektīga aina gleznas priekšā Londonas TATE galerijā). Režisors ievieto filmas varoņus tikpat klaustrofobiskā viltus paradīzes vidē – saules un smilšu vētras nokaitētā, nomaļā Itālijas dienvidu salā Pantelērijā. Sižeta shēma ir vienkārša – visdažādākās attiecību līnijas risinās starp četriem varoņiem. Kamēr rokmūzikas dīva Mariana Leina (Tilda Svintone / Tilda Swinton) kopā ar mīļāko Polu (Matiass Šonertss / Matthias Schoenaerts) bauda mierīgu piejūras atpūtu un mēģina atgūt nodziedātās balsis, abu dzīvē ietriecas bijušais dziedātājas partneris un menedžeris Harijs (Ralfs Fainss / Ralph Fiennes) kopā ar meitu Penelopi (Dakota Džonsone / Dakota Johnson).
Latvijas kinoteātros filma tiek izrādīta ar nosaukumu Saules apžilbinātie. Mazliet vieglprātīgi, taču šāds vārdu salikums visnotaļ piestāv filmas emocionālajam ritmam. Tajā varoņu reakcijas uz ārējiem un iekšējiem kairinātājiem, ar Hoknija gleznai raksturīgu smeldzes, nepateiktā un palēninājuma efekta klātbūtni, pavada izcili atlasīta rokmūzikas zelta izlase.
Baseina atspulgu meklējumos
Saules apžilbinātie ir viena no šī gada gaidītākajām pirmizrādēm trīs iemeslu dēļ. Pirmais iemesls ir filmas nepastarpinātā saikne ar 20. gadsimta 60. gadu kino klasiku, un rimeiki uzmanību piesaista vienmēr. Otrkārt, tai ir pirmklasīgs aktieru ansamblis, kas šajā kamerdrāmā un filmas kopējā veiksmē spēlē izšķirošu lomu. Visbeidzot, tā ir filmas mākslinieku un operatora skatījuma radītā vide, kas sniedz nepārtrauktu estētisko un vizuālo baudu jau kopš reklāmas rullīša iznākšanas.
Kaut arī intervijās Gvadanjīno uzver, ka no slavenās Žaka Dereja (Jacques Deray) krimināli erotiskās drāmas La Piscine / Baseins (1969) ar Alēnu Delonu (Alain Delon) un Romiju Šneideri (Romy Schneider) ir aizgūts tikai varoņu attiecību četrstūris un viņu atrašanās vienā samērā noslēgtā vietā, – tā tas tomēr īsti nav. Scenāristi (Deivs Kaiganičs / David Kajganich un Alens Peidžs / Alain Page) ir pamanījušies gan reanimēt pamata ainu sekvenci un dramaturģiju, gan piešķirt jaunu veidolu jau redzētām otrā plāna detaļām, nemaz nerunājot par varoņu vārdiem.
Atsauču uz Baseinu ir pietiekami daudz, kinomāniem tas ir labs iegansts pārskatīt oriģinālu un šīs atsauces sameklēt.
Tomēr par tiešu rimeiku Saules apžilbinātos nosaukt ir grūti, jo kulminācijas brīžos un kopējā spriedzes līmenī tā īsti nevelk līdzi aukstasinīgākajam, skarbākajam, psiholoģiski asākajam Baseinam. Noskatoties abas filmas, var pārliecināties, cik atšķirīga ir franču un itāļu pieeja šim materiālam (tās pat varētu salīdzināt ar apolonisko un dionīsisko), nerunājot nemaz par laikmeta un režisoru rokrakstu īpašībām.
Gvadanjīno koncentrējas uz formu un ārišķīgām stāsta izpausmēm. Tuvojoties filmas kulminācijai, režisoriskie rīki atrodas uz izsmelšanas robežas un saturiski iedarbojas ne līdz galam. Neskatoties uz to, filmā ir daudz citu vērtību un skatītāju piesaistošu lietu.
Tilda / Mariana. Dzīvā leģenda
“Viņa ir gadsimta sieviete!” – šādi Marianu Leinu raksturo viņas producents Harijs. Tildu Svintoni var nosaukt ja ne par gadsimta aktrisi, tad vismaz par pēdējās kino dekādes zvaigzni, precīzāk – pārpasaulīgu kino būtni (šāds raksturojums vairāk atbilst viņas paštēlam un lomu izvēlei). Viņa ir filmas kodols, ikona, kas no sava, Tildas Svintones - aktrises tēla pārdzimst Marianas Leinas - rokzvaigznes veidolā tik pārliecinoši, gaumīgi un stipri individualizēti, kā tas padodas vien dažām aktrisēm. Pārtapšana ir izdevusies spilgta, arī uz slavenā Another Magazine vāka un intervijā Svintone parādījās zem Marianas Leinas vārda. Šim tēlam ir visas iespējas apaugt ar kulta oreolu, jo filmas vizuāli stilistiskais un ritmiskais vēstījums vērsts uz varones dzīvesveida akcentēšanu.
Pirmkārt, tā ir muzikāla bāze, rokzvaigznes enerģiskā pievilcība – ārēji Svintone iedvesmojas no Deivida Bovija, arī tādām sievietēm - mūziķēm kā P. Dž. Hārvija (PJ Harvey) un Krisija Hainda (Chrissie Hynde). Taču tas, kas padara šo lomu tik pievilcīgu, ir aktrises darbs ar mīmiku un žestiem. Svintone gandrīz nerunā, tikai čukst, izrādot emocijas šķietami nemanāmi, bet šie pustoņi sasniedz skatītāju tiešāk par vārdiem, un no Marianas izlauzies izmisuma kliedziens ir viens no iedarbīgākajiem mirkļiem filmā. Viņa ne tikai parādās kā kādreizējā dumpiniece, kas uz laiku iestingusi bezrūpīgā atvaļinājumā, bet arī kā mīloša, trausla un enerģiska, jaunu dzīvesveidu pieņēmusi sieviete, kura izvēlas dzīvot tagadnē, nevis trakulīgas pagātnes ritmos.
Otrkārt, filmā parādās viena veco labo Holivudas laiku tradīcija – veltīt kinodīvai speciāli izstrādātus dizaina tērpus. Ar Svintones kundzi strādā Christian Dior radošais direktors Rafs Sīmonss – katra aktrises parādīšanās uz ekrāna tiek gaidīta ar nepacietību, un apģērbs darbojas viņas labā, uzsverot oriģinalitāti.
Treškārt, filmas operatoram Jorikam Le So (Yorick Le Saux ) šī ir ceturtā sadarbība ar aktrisi. Viņa spēju akcentēt Svintones īpatnējo skaistumu un stāju, viņas mijiedarbību ar apkārtējo vidi un līdzcilvēkiem skatītāji varēja redzēt gan Gvadanjīno filmā Es esmu mīlestība / I Am Love (2010), gan Džima Džarmuša romantiskajā šausmu filmā Izdzīvo tikai mīlētāji / Only Lovers Left Alive (2013). Šajā aktrises un operatora duetā atklājas kaut kas sakramentāls - kamera spēj notvert viņas sejas vēso šarmu un īpašu iekšēju siltumu un mīlestību, ko viņa nes līdzi katrai lomai.
Ralfa Fainsa benefice un bekvokāla spēks
Lai kā arī pārējie lieliskie kolēģi cenšas, Ralfs Fainss tomēr nozog šovu. Un vairākkārt. Pirmoreiz noskatoties filmu, šķiet – šis Fainsa viesulis pat neatstāj vietu citu varoņu izprašanai. Sevī noslēgtais Pols, kurš cenšas atgūties no nesenā pašnāvības mēģinājuma, un izaicinošā Penelope pēc savas iekšējās dramaturģijas ir gana negaidīti un daudzšķautņaini Šonertsa un Džonsones veidoti portretējumi, kas neatklājas skatītājam uzreiz. Turpretī Fainss, uzņemoties āksta, mūžīgā hedonista un neapturama ekshibicionista lomu-masku, pierāda komēdijas aktiera talantu un drosmi pārkāpt savas nevainojamās aktieriskās reputācijas robežas, vienlaikus padarot Hariju par viegli ievainojamu un līdz galam neiederīgu paša rakstura upuri ar aizejošās roka ēras uzdzīvotāja traģisko statusu.
Par spīti ārējai bezrūpībai, nebeidzamai sarunu plūsmai un neapvaldītai enerģijai, viņš ir viltīgs un mērķtiecīgs, tiešs, bet patiess. Iespējams, pateicoties tieši šim tēlam, Saules apžilbinātie iegūst pavisam citu, dinamisku virzību, ja salīdzinām ar iepriekš minēto Baseinu. Filmai ir raksturīga vieglprātība memento mori garā. Balansējot nāves un dzīvesprieka tēmā, šķiet,
pietiek tikai atcerēties Fainsa episko dejas performanci The Rolling Stones dziesmas Emotional Rescue pavadībā – un visas bēdas pāries!
Uz šo aizejošo Harija sugu un visām peripetijām, ko rada viņa atbraukšana, ar antropoloģisku topošā dokumentālista aci un provokatīvu jaunās dumpinieces smīnu noskatās jaunā Penelope. Viņa neiejaucas, taču vēro un rausta neredzamus diedziņus, laiku pa laikam izsakot kādu asu komentāru un gaidot, kas no tā sanāks. Dakota Džonsone negaidīti pārsteidz ar pārliecinošu šī neviennozīmīgā tēla prezentāciju tādā mērā, ka neapzināti gribas iekāpt kino ekrānā un izdarīt to, ko beigās atļaujas Mariana, pavadot meiteni lidostā. Domāju, šis ir visai labs tēla izveides līmeņa rādītājs.
Svētki acīm un vingrinājums prātam
Filmu Saules apžilbinātie caurvij atklāts, ķermenisks erotisms. Šeit nav runa par garīgām krāpšanām, tās ir miesiskas baudas, jutekliski pārdzīvojumi (ar vai bez noteiktiem mērķiem). Sekss un nāve – šis populārais vārdu tandēms uzskatāmi demonstrē nenovēršamu lietu kārtību. Stāsta gaitā soli pa solim tas tiek parādīts arvien skaidrāk – tiklīdz kāds no šīs četrdaļīgās ķēdes posmiem pēc ilgas pretošanās uzdrošinās spert soli pretī aizliegumam, kāršu namiņš sabrūk.
Estētiskā bauda, ko izsauc filma, kompensē tikai daļēji piepildītas vēlmes pēc pilnasinīgāka fināla, kaut arī precīza sižeta apļveida kompozīcija nobeidz filmu uz skanīgas nots. Nenoliedzami, šeit spēcīgākais trumpis ir attēls, tās vizuālās zīmes, ko atklāj operatora filmējumu variatīvais arsenāls un montāžas režisora kompozicionālais ainu salikums. Tie ir pelnījuši augstu novērtējumu. Piemēram, kadrs ar lidmašīnas kustīgo ēnu, kas optiski it kā šķeļ Marianas un Pola ķermeņus pludmalē; tāpat Marianas tuvplāni vai viņas izcelšana uz dabas un arhitektūras fona; augstā rakursa atbrauciena kadrs ar Harija slīkstošo ķermeni baseinā. Arī aina, kuras beigās Mariana saplēš glāzes, ir dinamiska tuvplānu, kopplānu un pat briļļu atspulgu saspēle. Tas viss stāsta stāstu dziļākos līmeņos nekā verbālie līdzekļi.
Luka Gvadanjīno, kā jau īstam itālim pienākas, visu dara ar gaumes un stila izjūtu, veikli neiekrītot glamūra un kiča lamatās. Turklāt itāļu sabiedrības vidi viņš attēlo ar humoru un pašironiju attiecībā uz tautiešu birokrātiju, lietu un dzīves uztveri; šī attieksme ienes filmā reālistiskumu un autentiskumu. Filmas vide tik ļoti ievelk, ka esi burtiski apžilbināts ar sauli un smeldzi, smilšu vētru un karstās zemes putekļiem; tikai tad, kad izej no seansa ar vaļējo jaku lietainā ielā, pēkšņi atgriezies realitātē. Viss, kas tev atliek, ir cīņa ar tūlītēju vēlmi aizbraukt uz kādu mazapdzīvotu salu Sicīlijas apkaimē vai, kā minimums, - iegādāties pāris vinila plates un iztērēt pēdējo naudu līdzīgām Dior saulesbrillēm. Un galu galā – lejupielādēt filmas dziesmu izlasi.
Jā, popkultūras elements te visur ir klāt, līdz pat beigu titru un plakāta dizainam – tam nav svešs komercializēts dolce vita pieskāriens, tomēr tas paslēpts aiz profesionālas un izteiksmīgas filmas valodas. Mums tomēr atliek daudz vielas pārdomām: par baseina, čūsku, ūdens un citu stāsta kontekstā izmantoto tēlu simboliskām nozīmēm un konotācijām. Visas detaļas ir pārdomātas un akcentētas, tikai jāspēj tās saskatīt, salasīt un salikt vienā gleznā.
Pēcvārds par nopietno
Kārtojot dabiskās vajadzības uz kādas kapa vietas, kas paslēpusies kārtējā vecās salas klintī, Harijs ironiski nosauc par kapu visu Eiropu. Dodoties pastaigā, Pols un peldkostīmā ģērbusies Penelope apsēžas atpūsties uz akmens drupām un satiek aizbēgušu bēgļu kompāniju – pirmie mēmi klusē, otrie kaut ko pārspriež, pēc brīža visi dodas katrs savā virzienā.
Visur fonā skan radio ziņas par bēgļiem Lampedūzas salā un viņiem sniedzamo palīdzību.
Visbeidzot policijas iecirknī Harija noslīkšanu pielīdzina vēl septiņiem līķiem, kas noslīkuši jūrā, un galvenais – Mariana norāda uz viņiem kā uz iespējamiem slepkavām... Saules apžilbinātie, šī kamertipa drāma ar erotikas un krimināla elementiem, pēkšņi kaut kur starp rindām skar tik neviennozīmīgu un reāli aktuālu problēmu, turklāt piešķir tai eksistenciāli filozofisku veidolu. Tāpat kā Hoknija gleznā, lēciens ūdenī jau ir noticis – mēs esam fakta priekšā. Kāds būs šī viļņa efekts, to gan mēs vēl nezinām.
