“Tu nevari pamosties, ja neaizmiedz,” skandina aktiermākslas studentu pulks Vesa Andersona filmā “Asteroīdu pilsēta / Asteroid City”, un, filmu skatoties, rodas sajūta, ka šie vārdi attiecas ne tikai uz kiča karaļa (vispozitīvākajā nozīmē) jaunāko darbu, bet uz lielu daļu režisora daiļrades.
Iesāku ar citātu – tiešu izvilkumu no filmas – kā piemēru tam, ka Asteroīdu pilsēta ir gan manās, gan vairāku citu recenzentu acīs pati “Ves-Andersoniskākā” no visām viņa kinolentēm. Tas nozīmē gan ļoti piesātinātu un reizēm pārmērīgu viņam raksturīgā stila demonstrējumu – silti pasteļtoņi, simetrija, uzskatāma kameras kustība, rūpīgi izstrādātas, viegli dekoratīvas fona scenogrāfijas –, gan režisoram raksturīgo tēmu atkārtošanu, taču šoreiz arī izteiktu apspēlēšanu. Likumsakarīgi, ka līdzšinējā reakcija uz filmu ir bijusi diezgan atšķirīga: daļa recenzentu uztver to kā meistardarbu[1], daļai filma liekas kaitinoši manierīga[2], vēl trešie to skata kā Vesa Andersona vispersoniskāko darbu[3].
Diezgan provokatīva ir pat grūti aprakstāmā sižeta uzbūve. Šis ir “stāsts stāstā, kas ievietots trešajā stāstā” – piecdesmito gadu televīzijas raidījums dokumentē (vai pat drīzāk inscenē) teātra uzveduma tapšanu, bet iestudējuma sižets ir par nosaukumā minēto pilsēteli tuksneša vidū, kurā norit liela daļa filmas notikumu – jauno izgudrotāju saiets; augoša mīlas dēka starp nesen sievu zaudējušu kara fotogrāfu (Džeisons Švarcmans) un viegli depresīvo, Skārletas Johansones spēlēto aktrisi; jaunu cilvēku pirmā iemīlēšanās… Un to visu sakāpina negaidīta un nesaprotama citplanētieša vizīte, kuras dēļ pilsētelē ievieš karantīnu.
Līdzīgi kā ar vairumu Vesa Andersona filmu, sižeta izklāsts liekas krietni maznozīmīgāks un neinteresantāks par režisora izmantotajām metodēm un to nozīmi gan šīs filmas, gan visas viņa daiļrades kontekstā. Kā jau minēts, tematiski Andersona faniem pavērsies maz kā jauna – te ir disfunkcionālas ģimenes, kādas bija vērojamas Karaliskajos Tenenbaumos / The Royal Tenenbaums (2001) un Ceļojumā uz Dardžilingu / The Darjeeling Limited (2007); ir paaudžu savstarpējā neizpratne un rīvēšanās kā, piemēram, Ūdensdzīvē ar Stīvu Zisū / The Life Aquatic with Steve Zissou (2004), ir pirmā iemīlēšanās iepretim padzīvojošāku cilvēku attiecību cinismam (skat. Mēnesslēkta karaļvalsts / Moonrise Kingdom, 2012). Taču manā skatījumā Asteroīdu pilsēta, turpinot Francijas vēstnesī / The French Dispatch (2021) iesākto virzību, ir galvenokārt veltīta stāstniecības fenomenam kā tādam – Vesu Andersonu interesē gan vēstīšanas iespējamās metodes vispār, gan dažādās iespējamās motivācijas un mērķi, kālab mēs, cilvēki, tik maz pūļu veltām dažādu naratīvu veidošanai.
Burtiski acīmredzamākā metode ir jau minētais “stāsts stāstā un stāstā”, kurā mēs pieredzam gan lugas autora radošo dilemmu, kuru atrisina “pareizais aktieris”, gan to, kā izrādes režisors min, ka nozīme ir tikai dzīvei “uz skatuves”, gan ainu, kurā Džeisona Švarcmana tēls burtiski nokāpj no skatuves, lai aizskatuvē saņemtu apstiprinājumu no režisora, ka viņš spēlē lomu pietiekami patiesi (proti, reizē izrādot pienācīgu cieņu gan lugai, gan tās mirušajam autoram – savam bijušajam mīlniekam). Papildus ceturto slāni piešķir Skārletas Johansones spēlētā aktrise, kura, kā jau aktrise, arī iestudētās lugas sižetā gatavojas tēlam (citiem vārdiem sakot, Skārleta Johansone spēlē teātra aktrisi, kas izrādē spēlē aktrisi, kura gatavojas lomai filmā).
Šī pastāvīgā vairāku slāņu saspēle un pretspēle nozīmē to, ka skatītājam ir pastāvīgi jāpatur prātā, ka, piemēram, aina, kurā Švarcmana fotogrāfs speciāli apdedzina plaukstu uz vafeļu pannas, ir kaut kas tāds, ko viņa spēlētais aktieris ir spontāni izlēmis darīt, nevis tas, kas bijis iecerēts lugā, vai arī, ka pat citplanētieša īpatnos manierismus izprātojis viņu atveidojošais aktieris (jeb aktieris, kas atveido citplanētieša tēlotāju. Nu, jūs saprotat…) kā sava veida metaforu. (“Metaforu kam?” viņam vaicā. “Es vēl nezinu,” viņš atbild.)
Protams, šāda veida samudžināšanu varētu viegli nodēvēt par pašmērķīgu, taču es sliektos teikt, ka ar šo metodi Vess Andersons piešķir skatītājam lielāku interpretācijas varu, nekā filmās, kurās nav šādu postmodernisku gājienu. Pirmkārt, var teikt, ka režisors savā ziņā atklāj visas kārtis, parāda, „kas lācītim vēderā” – kādas izvēles, dilemmas un kompromisi veido ne tikai kino, bet gandrīz jebkuru radošu darbību. Otrkārt, mums kā skatītājiem tiek dota brīva izvēle novilkt robežu starp tēlu Asteroīdu pilsētas iestudējumā un aktieri, kas to spēlē. Ne velti Adriena Brodija atveidotais teātra izrādes režisors Švarcmana atveidotajam kara fotogrāfam saka – ne tikai viņš ir kļuvis par tēlu, bet tēls kļuvis par viņu.
Ņemot vērā, ka pat aizkadra lugas iestudēšana tiek pasniegta kā (visdrīzāk) inscenējums, mums kā skatītājiem tiek arī dota izvēle vērtēt stāstu patiesumu (nejaukt ar faktiskumu) un to, cik šis patiesuma faktors, piemēram, ir nozīmīgs gadījumā, kad kara fotogrāfs cenšas bērniem paskaidrot mātes nāves faktu (un pēcnāvi, kurai bērni tic, bet viņš pat ne), vai arī skumjās par mīlnieka-dramaturga nāvi, kuras Švarcmaņa spēlētais aktieris izmanto paša tēlotajā kara fotogrāfā.
Minētais duālisms izpaužas arī Vesam Andersonam raksturīgajos dialogos – monotonas intonācijas sarunās ložmetēja ātrumā; dialogu straujais temps un aukstums vienlaikus rada zināmu atsvešinātību un absurda pieskaņu, taču reizē arī vērš uzmanību uz sarunu kā mūždien nepilnīgu, taču fundamentāli nepieciešamu cilvēciskās pieredzes daļu. Andersona dialogi drīzāk ir kā domu pamattēmu apmaiņa, kurā nokāsti visi frazeoloģismi un dabiskums, kas raksturīgs parastām sarunām. Taču Asteroīdu pilsētā dialogi iegūst papildu nokrāsu tieši iepriekšminētās daudzslāņainības dēļ – sarunas ir jūtami emocionālākas un cilvēciskākas aizskatuves ainās, kurās aktieri, atbrīvoti no tēlu sloga, dalās savās šaubās, frustrācijā vai skumjās. Taču sarunu emocionalitāti nevajadzētu uztvert kā ieganstu vērtēt aizskatuves sarunas kā patiesākas; drīzāk ieteiktu skatīt šo paņēmienu kā vēl vienu iemeslu un iespēju skatītājiem apsvērt, kurš sarunu risināšanas paņēmiens ar mums rezonē vairāk – pierasti empātiskais vai šķietami aukstasinīgais, taču nozīmes un jēgas ziņā krietni piesātinātākais?
Atgriežoties pie pamattēmas – lai cik varbūt kaitinoši tas arī būtu, ja jāatbild, par ko tad īsti ir filma Asteroīdu pilsēta vai kāda ir tās jēga, tad atbilde droši vien būtu: īsti ne par ko vai drīzāk – par stāstīšanu pašu par sevi. Tas, protams, nenozīmē, ka filmas emocionālākajiem momentiem (manā gadījumā, piemēram, visām burvīgajām dialoga ainām ar Švarcmanu un Johansoni) nav nekāda svara vai nozīmes. Taču, ja būtu jāizvirza kāda filmas virstēma bez iepriekšminētajiem režisora jājamzirdziņiem – ģimenes locekļu nesaprašanās, atsvešinātības utt. –, tad, līdzīgi kā ar dzīves jēgu, kas nodarbina Džeika Raiena spēlēto kara fotogrāfa dēlu ģēniju, tādas varbūt nemaz nav. Filmas piecdesmito gadu pasaule ar omulīgajām ceļmalu ēdnīciņām un blūgrāsu spēlējošajiem bikšaiņiem ir spiesta milzu soļiem mainīties tehnoloģiskā progresa un nesaprotamu ārpuszemes viesu ietekmē. Vienīgā uzticamā pamatvērtība ir stāsti, kurus vēstām mums tuvajiem un pēc kuriem cenšamies definēt paši sevi. Vienīgā jēga ir atrast, kā tos izstāstīt vispatiesāk mums un vissaskanīgāk pašiem ar sevi.
Protams, var saprast, kāpēc daļu skatītāju šāda neskaidrība un nenoteiktība varētu nokaitināt un atgrūst, it sevišķi komplektā ar visu filmas labirintiskumu, kam jāsaprot gali un malas. Taču, līdzīgi kā sapņi, kuros tēli jebkurā brīdī var ieņemt citu nokrāsu un daudz kas būt par metaforu kam vēl nenodefinētam, filma piedāvā mums iespēju krietni padomāt par to, KĀ kaut kas tiek vēstīts. Domāt par to, KAM un KĀPĒC, mums vienmēr būs iespēja pēc pamošanās.
