Esmu pateicīga par dokumentālo īsfilmu cikla “Latvijas kods: Latvija šodien” izvirzīto tēmu – sabiedrības veselība – un iespēju to skatīties tieši Latvijas Televīzijā, nevis tikai neaizsniedzamos Rīgas kinoteātros vai haotiskajās interneta dzīlēs.
Protams, gribētos ticēt, ka mentālās veselības aprūpē esam spēruši lielus soļus pareizajā virzienā, tomēr – redzot, cik daudz cilvēku joprojām cieš no vientulības, atkarībām un neizrunātām bērnības traumām, nereti nolaižas rokas. Kad rokas jau nolaistas, cik vien zemu iespējams, gribas apgulties, jo viedokļi teju pie katra pieredzes stāsta joprojām liecina par diezgan nopietnu stigmu. Es pati, būdama cilvēks, kas neslēpj, ka lieto antidepresantus, ar šo stigmu saskaros diezgan maz (iespējams tāpēc, ka esmu sieviete un… nu, dzejniece – t. i., tāpat jau neglābjama), tomēr ļoti labi apzinos, cik bieži cilvēki joprojām tiek aicināti „saņemties”, strādāt, sportot, dzemdēt bērnus un turēt savu netīro veļu tai paredzētajā grozā (mājās, savā galvā un tamlīdzīgi).
Tāpēc – varbūt esmu naiva, bet ceru, ka Latvijas koda filmu mazie lodziņi, kas ļauj ieskatīties mūsu līdzcilvēku pasaulēs, veicina empātiju, izpratni un galu galā ļauj redzēt tālāk par savu degunu, pie reizes mazinot vēlmi nosodīt un izteikt kaitnieciskus viedokļus.
Ciklu veido piecas filmas, ko radījuši gan pieredzējuši režisori, gan debitanti. Par zāļu lietošanu vai terapeita apmeklēšanu tieši netiek runāts nevienā no īsfilmām, tomēr tajās parādās visdažādākie cilvēki, kuru problēmas veidojuši vide vai laiks, kurā viņi atrodas un atradās; cilvēki, kuriem ļoti nepieciešamas struktūras un iestādes, kas gan izpilda pamatvajadzības, gan sniedz sabiedrisku piepildījumu. Savā ziņā atpazīstami cilvēki – tādi, kuru dzīves kaut kādā veidā jau varu iztēloties, tomēr esam pārāk tāli, lai es patiesi varētu izprast viņu raizes un sapņus. Šī bija mana iespēja. Ar mainīgiem panākumiem.
PALĪDZĪBAS PIEMINEKLIS (režisors Ivars Zviedris)
Kadrs no šīs filmas reklāmā par jauno Latvijas koda ciklu bija mana pirmā saskarsme ar šāgada īsfilmām. Šajā kadrā Ivara Zviedra filmas galvenā varone Ginta bez jebkādas aiztures saka – viņa ienīstot cilvēkus. To redzot, es uzreiz zināju, ka gribu Gintu redzēt vairāk. Pēc filmas Palīdzības piemineklis es viņu joprojām gribu redzēt vairāk, un ne tikai tāpēc, ka viņa ir kolorīta personība. Filmas veidotājiem izdevies Gintu, viņas kolēģes, klientus un vidi parādīt cieņpilni, interesanti un paliekoši.
Ginta strādā Sarkanā krusta labdarības veikalā Alūksnē – nodzīvotās, noplukušās kādreizējās pasta nodaļas telpās. Cilvēki pie viņas un kolēģēm nāk pēc pārtikas pakām, iegādājas apģērbu un dažādas sadzīves preces par 20 centiem, tātad klienti pārsvarā ir trūcīgi cilvēki.
Tomēr tā vietā, lai nabadzīgus cilvēkus parādītu kā nevainīgus svētos (kā to esam pieraduši redzēt gan pasaules, gan Latvijas literatūras klasikā) vai kā neizglītotus varmākas (kā esam pieraduši domāt, redzot kautiņus un dzērājus mikrorajonos vai mazpilsētās), Ivars Zviedris ar savu pieredzējušo dokumentālista aci mums parāda realitāti, nemaz neizejot tālāk par veikala slieksni. Gintas un viņas kolēģu klienti ir sirsnīgas kundzes gados, vīrietis, kurš aicina visām sievietēm uzcelt pieminekli, bet arī jauns vīrietis, kurš atsakās Latvijā strādāt un rupji izturas pret veikala darbiniecēm.
Kad vecāka kundze, asaras slaukot, stāsta par savu dzīvi šķūnī, man gribas novērsties, bet Gintai šādas iespējas nav. Pilnībā saprotu, kāpēc viņai liekas, ka cilvēki ir pretīgi. Viņa to tuvplānā redz ik dienas. Ne jau ļaudīs, kas apmeklē viņas veikalu, bet gan netaisnībās, kuras viņiem jāpieredz.
Vispievilcīgākais veikala saimniecēs ir viņu tiešums. Domāju, ne velti režisors nolēma par šo vietu un tās cilvēkiem taisīt atsevišķu mākslas darbu; sākotnēji tā bijusi vien epizode viņa pilnmetrāžas filmā Esi uzticīgs līdz nāvei, kā režisors stāsta intervijā LSM.lv).
Gintai piemīt kvalitāte, ko allaž esmu apbrīnojusi un apskaudusi citos cilvēkos – viņa vienmēr saka, ko domā, tomēr vārdi neskan pazemojoši vai iznīcinoši, jo vārdu avots ir patiesas rūpes. To pašu novēroju viņas kolēģē, kas kādam apmeklētājam palīdz izvēlēties apģērbu tēva bērēm. Sieviete nekad neizsaka savu līdzjūtību vārdos, tomēr tā jūtami strāvo cauri visai viņu kopīgajai darbībai. Savā ziņā labdarības veikals ir kā atkāpe no mūsu realitātes – te visi viens pret otru ir godīgi, bez liekām pieklājības normām un viltvārdības.
CAUR BĒRNA ACĪM (režisore Gerda Jirgena)
Emocionālais stāsts par bērniem, kas uzauguši bez vecāku klātbūtnes, nāk no Latvijas koda debitantes, Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas studentes Gerdas Jirgenas – viņa, kā daudzi jaunie mākslinieki, pirmajos darbos ķeras pie personīgām tēmām. Bieži vien esmu no malas dzirdējusi nepatiku pret šāda ceļa izvēli, tomēr nekad neesmu spējusi tādu nepatiku izprast. Katrs jaunais profesionālis, kas ienāk mūsu kultūras telpā, arī ar savu stāstu spēj ienest jaunas, nepieciešamas vēsmas, īpaši jau tāpēc, ka šādā veidā viņi pārstāv paaudzi, kuras problēmas un balsi mums vēl nav bijusi izdevība dzirdēt pietiekami.
Un filmā Caur bērna acīm paaudzes balss ir visa pamats. Tie ir jaunieši, kuri savu bērnību piedzīvoja 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā – tātad dažus vai varbūt desmit gadus pēc manas, mileniāļu paaudzes bērnības. Kamēr mums aktuālākas bija vecāku šķiršanās, vardarbība vai nabadzība, Gerdas Jirgenas vienaudži biežāk piedzīvoja vecāku aizbraukšanu, kuru motivēja darba iespēju un finansiālu līdzekļu trūkums dzimtenē. Filmu veido pašas Gerdas pieredzes stāsts un sarunas ar vienaudzēm, kuras režisore atradusi ar Tik Tok palīdzību. Sarunas caurvij mājas video no jauno sieviešu bērnības, uzsverot tā laika noskaņu un arī pozitīvās atmiņas par vecākiem.
Tā kā pati kopā ar kolēģiem esmu radījusi izrādi par savām attiecībām ar tēvu, zinu, cik grūti ir saņemt drosmi runāt par vecāku nodarījumiem. Ticu, ka jaunajai režisorei tas bija vēl grūtāk, jo abi viņas vecāki joprojām ir dzīvi, līdz ar to saprotu, kāpēc vispirms ir vieglāk to izstāstīt kamerai. Tiesa, filmas noslēgumā redzam arī Jirgenas sarunu ar vecākiem. Skatītāji nedzird runāto, taču izskatās, ka vecāki uz meitas patiesību reaģē mīloši un saprotoši. Un tā ir liela veiksme, jo daudzi cilvēki šo sapratni tā arī nekad nepiedzīvo.
Tā laika labākas dzīves meklējumi ārzemēs ir cilvēciski saprotami, man vairāk pazīstamas ir sāpes, ko piedzīvo atstātie. Piedzīvoju atraidījuma sāpes jau tad, kad mamma, strādājot ārvalstīs, nevarēja apmeklēt manu devītās klases izlaidumu. Filmas varones joprojām bija drošībā un saņēma rūpes, dzīvojot pie vecvecākiem, taču pusaudžu un bērnu vecumā, kas visvairāk ietekmē arī turpmāko dzīvi, vecāku trūkums ir nodevība, kura visdrīzāk vajā visu atlikušo mūžu. Galu galā tie ir pirmie cilvēki, kuri var ielikt mūsu dzīvēs drošus pamatus un būvēt uzticību citiem. Ja šo pamatu nav, arī vēlāk bieži vien stāvam uz trīcošām kājām.
Pati režisore filmas ietvaros vislabāk paskaidro motivāciju atklāt šo stāstu: “Tu tās lietas izliec skaļi, tu viņas sadzirdi, tu viņas apzinies, un ir vieglāk turpināt.” Varētu iebilst, ka tādā gadījumā tā vairāk ir pašterapija, tomēr es tam nevaru piekrist. Tāpēc jau mums vajag mākslu – lai saprastu, ka mēs tādi neesam vieni, un būtu vieglāk turpināt.
PASTNIEKU GAIDOT (režisors Mārtiņš Grauds)
No laika, kad bērnības vasaras pavadīju ģimenes lauku mājās Vidzemē, atceros arī tās dienas, kad pastniece opim atveda pensiju. Tika notīrīts galds, uztaisīta kafija vai tēja, un opis ar pastnieci tad sēdēja pie galda. Detaļas diemžēl pagaisušas no atmiņas, tomēr atminos, ka visam bija tāda nedaudz svinīga noskaņa.
Nu, lūk, arī filmā Pastnieku gaidot Krāslavas rajona iedzīvotāji, uzņemot pastnieku, taisa pusdienas (kuras pat dod līdzi) un silda kafiju. Kamēr man Rīgā pasta apmeklējums ir viens no nemīlētākajiem pienākumiem (nepacietīgi darbinieki, rindas un rupji apmeklētāji), Latgalē pasta piegāde daudziem cilvēkiem joprojām ir sevišķa diena. Īpaši tiem, kam dažādu iemeslu dēļ ir grūtības pamest mājas.
Lai gan filmas ievadā nedaudz iepazīstam arī pasta nodaļu, no kuras sūtījumi nonāk pie saņēmējiem, un brīžiem ieraugām arī pašu pastnieku, režisors tomēr vairāk koncentrējies uz gaidīšanas un gaidītāja aspektu. Paralēli skaistām tulpju laika ainavām un mazliet bezgaumīgām dārza figūriņām, iepazīstam Latgales iedzīvotājus, kurus kaimiņmāju vietā ieskauj daba. Tā ir pasaule, kur interneta tīmeklis vēl nav aizsniedzis pilnībā visu; cilvēki gaida ne tikai pastnieku, bet arī drukāto presi. “Neviens ekrāns, neviens HD nevar aizvietot tipogrāfijas smaržu,” stāsta zirgu saimniecības īpašnieks. Nezinu, vai tas ir apzināti, bet filmā ne brīdi nepavīd kāds viedtālrunis vai dators. Ja tie tur būtu, pastnieka ierašanās visdrīzāk zaudētu daļu savas nozīmes.
Tiesa, nav jau arī tā, ka šī būtu maģiska vieta, kas pilnībā paglābusies no modernās pasaules ķetnām. Kādreiz pastnieki ieradās uz zirga vai velosipēda, tagad visiem ir mašīnas, mazbērni un bērni apmaksā rēķinus internetā. Dažos no filmas varoņiem novēroju raizes par citām gaidāmām izmaiņām (pirmo impulsu filmas idejai režisoram devušas ziņas par vairāku pasta nodaļu slēgšanu ). Iespējams, dažādi interneta pakalpojumi atvieglotu ikdienas dzīvi, bet tie nekad nespēs aizstāt pastnieka vizītes sociālo vērtību. Savā ziņā filmas Pastnieku gaidot tēma sasaucas ar Palīdzības pieminekļa beigās atklāto problēmu – abās filmās vietējie iedzīvotāji zaudē vai drīz zaudēs nepieciešamu kopienas saistvielu un atbalstu. Pasta pakalpojumi Krāslavas apkārtnē pamazām zūd, savukārt labdarības veikaliņš Ivara Zviedra filmas beigās jau ir slēgts.
Lai gan fokuss nudien mērķēts uz cilvēkiem, kas pastnieku gaida, brīžiem šķiet, ka filma tāpēc zaudējusi daļu savas saistvielas. Cilvēki, ar kuriem mūs iepazīstina, ir brīnišķīgi, es viņos varētu klausīties stundām ilgi, tomēr stāsta kompozīcija īsti neveido vienu veselumu, montāža šķiet gandrīz nejauša. Iespējams tuvāka iepazīšanās ar pašu pastnieku, ne tikai viņa ceļu, būtu tā tērcīte, kas visu sapludina kopā.
Tiesa, arī bez izteikti skaidras stāsta līnijas filmas veidotājiem izdevies perfekti iekapsulēt noskaņu vietējo iedzīvotāju mājās un apkārtnē vispār. “Cilvēku maz, dzīvnieku daudz,” skaidro viena no filmas varonēm. Mēs redzam elpu aizraujošas ainavas, šo ainavu mājas un cilvēkus, kas tajās vada savu dzīvi. Tā kā daļēji esmu šādā ainavā uzaugusi, filmas skatīšanās man ir visu maņu pieredze – es spēju sajust lieveņa kāpņu vēso klonu, kūpošu kartupeļu un tauku smaržu dzīvesvietās, kuru interjers nav mainījies kopš manas bērnības. Pastnieku gaidot ir ļoti skaista kino pieredze, kas turklāt nešķiet pārlieku romantizēta vai augstprātīga pat tad, ja intervēto izkārtojums dažos kadros ir manāmi iestudēts.
POSTPARTUM (režisore Katrīna Birkenberga)
Arī šī Latvijas koda filma runā par diezgan jauniem cilvēkiem, konkrēti par jaunajām māmiņām. Lai gan manā dzīvē ir vairākas sievietes, kas vēl pavisam nesen pirmo reizi iejutās šajā lomā, mani vienmēr pārsteidz, cik daudz es vēl nezinu par mentālām un fiziskām sāpēm, kuras rada grūtniecība un periods ar jaundzimušo.
Postpartum piesaka savu noskaņu jau ar pirmo epizodi – redzam tikko dzimušu bērniņu uz mātes krūts. Tā ir aina, kuru parasti pieredz tikai paši tuvākie, tomēr te trīs filmas varones ielaiž mūs savā pasaulē ar pašfilmētām video dienasgrāmatām, šādi veicot svētīgu darbu sabiedrībā, kurā sievietes tiek agresīvi aicinātas dzemdēt, nerunājot arī par negatīvajiem aspektiem dzīvē ar bērniem. Bieži vien vecāki, kas atklāti runā par grūtībām, uzsākot jaunu ģimeni, tiek arī kaunināti, jo pastāv uzskats, ka jaunas dzīvības ienākšana pasaulē ir tikai un vienīgi svētība. Postpartum attēlotās jaunās sievietes arī tā uzskata, tomēr neslēpj savus pārdzīvojumus. Realitāte ir tāda, kāda tā ir, nevis tāda, kādu mēs to gribētu redzēt.
Jauno māmiņu stāstos, pirmkārt, redzam daudz vientulības un izolētības. Nezinu, vai tas darīts apzināti, taču arī bērnu tēvi filmā novērojami ļoti reti. Noprotu, ka viņi pārsvarā strādā, taču tas vēl vairāk izceļ, cik bieži jaunās mātes ir vienas ar bērniem. Līdz kaulam izjūtu izolētību, kad viena no māmiņām vīra dzimšanas dienas svinībās sēž mašīnā ar mazuli, kamēr citi pieaugušie aiz logiem nododas izklaidēm. Protams, nevaru līdz galam iejusties šajā situācijā, tomēr nu jau pāris gadus esmu dzīvojusi līdzi draudzenei, kas bieži pārdzīvo par bezbērnu kompāniju pasākumiem, uz kuriem viņa vispār nevar ierasties vai ir spiesta doties prom ārkārtīgi agri.
Ar šo vientulības sajūtu nāk arī bailes pazaudēt sevi. Cilvēks, kas tu biji vēl pavisam nesen, savā ziņā ir pazudis. Tu vēl nēsā viņa daļas, tomēr dzīve, kuru dzīvoji iepriekš, ir aiz akvārija stikla. Ir jāatrod veids, kā savienot savu veco un jauno lomu. Ticu, ka ir sāpīgi, ja tas neizrādās nemaz tik viegli.
Mākslinieciskā ziņā, manuprāt, lieki ir filmas starpkadri, kuros nekvalitatīvu vēstures kanālu stilā redzam dabas fragmentus un sievietes baltos naktskreklos. Tie atņem Postpartum tiešajam un personīgajam vēstījumam nedaudz spēka. Bet, iespējams, tie mūs ved pie filmas noslēguma, kurā galvenās varones guļ dārza krēslos, baudot saules starus, kas krīt starp koku lapām. Filmas autori viņām novēl mieru.
Saprotu, ka šis nebija tieši Postpartum uzdevums, taču es gribētu piedzīvot mākslas darbu, kas par pēcdzemdību problēmām stāsta vēl tiešāk. Mēs kā sabiedrība pārāk maz zinām par pēcdzemdību depresiju vai pat psihozi, par kuru es arī iemācījos vien pirms pāris mēnešiem. Šaubos, ka tas jebkad aizsniegtu īsto auditoriju, tomēr naivi ceru, ka cilvēki tad pārstātu uzskatīt izvēli veidot ģimeni par lēmumu, kas pieņemams ar vieglu roku.
AAAAAAAAA (režisors Dāvis Gauja)
Jaunais režisors Dāvis Gauja izvēlējies skatīt trauksmes un stresa jautājumu, pētot, kā Latvijas iedzīvotāji šo problēmu risina. Filmu AAAAAAAAA veido ieskats dažādās vietās, kurās cilvēki par maksu var izgāzt savu frustrāciju; starp tām ir boksa studija, teātra nodarbības, smieklu joga un rage room, ko latviski, iespējams, varētu tulkot kā “agresijas telpu”. Filma sākas ar kadriem, kuros redzami daudzstāvu māju logi jeb mūsu mazās pasaulītes, kurās piedzīvojam gan savu trauksmi, gan kaimiņu skaļākās stresa izpausmes. Drīz vien uz ekrāna parādās informatīvs teksts: “14,9 % Latvijas iedzīvotāju mēneša laikā lietojuši nomierinošus medikamentus. (Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījums, 2022. gads).” Tiesa, filmas gaitā šis teksts, manuprāt, īsti neapaug ar realitāti.
Ir interesanti paskatīties, cik radošos veidos cilvēki cenšas sev palīdzēt, tomēr pārsvarā AAAAAAAAA vairāk atgādina ļoti garu reklāmu, kas piedāvā dažādas alternatīvas terapijai vai zālēm. Tā vien liekas, ka beigās gaidāms vēl viens teksts: “Ja nekas no redzētā tevi neuzrunāja, pamēģini tomēr to Noofen!”
Stāsta vietā filma drīzāk piedāvā faktu – ir slikti, bet cilvēki kaut ko dara.
Tiesa, mēs šos cilvēkus nekad īsti neiepazīstam vai neielūkojamies iemeslos, kas vedina doties uz lietu iznīcināšanai paredzētu telpu. Katru reizi, kad no jauna ieraugām filmas varoņus, nekas nav mainījies, iesāktais stāsts visu laiku tiek spēlēts uz vienas nots. Iespējams, tāds arī bija mērķis – tikai ielūkoties līdzcilvēku cīņā ar mūsdienu grūtībām, lai atzītu, ka tās vispār eksistē, nevis domātu par to, kur tās radušās vai kā ar tām cīnīties.
Lai filma atstātu lielāku iespaidu un liktu man vairāk raizēties par 21. gadsimta mentālās veselības krīzi, noderīgāk būtu bijis apstāties skrējienā starp dažādajām atslodzes vietām. Liels potenciāls šādam rezultātam, manuprāt, bija epizodēs, kurās jaunā rage room darbiniece zvanīja dažādiem uzņēmumiem, lai piedāvātu telpas iznīcināšanu kā foršu kooperatīvu pasākumu. Šie zvani uzdod svarīgu jautājumu – kāda ir mūsu pasaule, ja par labu atpūtas veidu ar kolēģiem tiek uzskatīta kopīga stiklu šķaidīšana? Kā mēs te nonācām? Mēs katrs varētu sniegt vismaz trīs atbilžu variantus, tomēr filmas veidotāji to atstāj tikai skatītāju ziņā.
