Klāt ikgadējais starptautiskais dokumentālo filmu festivāls “Artdocfest / Riga” ar divām jau tradicionālām konkursa programmām, un kinorežisore Kristīne Briede izceļ no tām filmas, kurām vērts pievērst uzmanību. Taču negaidīti parādās arī šoka elements, kas liek brīnīties par konkrētu filmu iekļaušanu programmā.
Viena no Artdocfest / Riga programmām ir Baltijas fokuss, kura ietvaros skatāmas desmit filmas no Baltijas jūras reģiona un Ziemeļvalstīm – „ar odziņu”, kā tās raksturo festivāla direkcija. Otra programma ir Artdocfest Open un tajā startē 21 filma “no pasaules”, kuras apveidam, kā ierasts šajā festivālā, ir reģionāla seja – pārsvarā tie ir darbi no Austrumeiropas un kādreizējām PSRS pakļautības un ietekmes zonām.
Festivāla pārstāvji neatslābstoši un pamatoti uzsver, ka programmās nav nevienas Krievijā un Baltkrievijā producētas filmas, tomēr Krievija un krievu valoda ir nemainīgi klātesošas gan Artdocfest Open neatkarīgo autoru darbos, kas tagad strādā no ārzemēm, gan filmās, kuras lingvistiski un kulturāli balstās Krievijas kolonizēto tautu vidēs un kontekstos. Vienlaicīgi priecājoties par jaudīgām filmām festivāla programmā, novēlu programmas sastādītājiem pēc tik ilgiem gadiem Latvijā turpināt mācīties saskatīt, ka Rīga nav ne Berlīne, ne Amsterdama, un politiski provokatīva satura ziņā mūsu skatītāju tolerances līmenis ir krietni vien zemāks, toties jūtība un riska faktori ievērojami augstāki nekā lielās, pašpietiekamās un no Krievijas robežām tālās valstīs.
Baltijas fokuss
Pie šīs programmas smagsvariem es noteikti liktu Metes Karlas Albrektsenas filmu Vieta saulē / A Place in the Sun. Tā ir lieliski – pa dārgo – producēta zviedru un dāņu kopražojuma filma, kas pievēršas mūsdienu vecās Rietumeiropas šābrīža pulsam uz masu tūrisma industrijas fona Kanāriju salās. Brīnišķīgā klimata dēļ Kanārijas – vulkāniskas izcelsmes salu grupa – jau vairāk kā trīs ceturtdaļas gadsimta piesaista milzīgas tūristu masas; pirmie zviedru čarterreisi uz Kanāriju salām sākās jau 1955. gadā. Starp sākotnēji koši baltajiem, pēc tam sarkanajiem un visbeidzot šokolādes brūnajiem (bet dažbrīd pavisam plikajiem) tūristiem, kas tur regulāri brauc (un vairāki pat apmetas uz dzīvi), visvairāk ir skandināvu un vāciešu. Viņu augstais dzīves līmenis pašsaprotami pat visvienkāršākā darba strādniekam ļauj atļauties vismaz vienu “saules braucienu” gadā (zviedru valodā tie tā arī saucas – „solresor”). Turklāt lielākais vilinājums ziemeļniekam, kā zināms, ir saule, kuras tik ļoti trūkst pašu zemē.
Tad nu filmas autori ieņem novērotāju pozīcijas un ziemeļu kinematogrāfijām raksturīgā, it kā bezkaislīgi vērojošā, bet nenoliedzami ar zināmu ironijas devu iekrāsotā stilā (līdzīgi kā Rojs Andersons, jaunā zviedru-dāņu zvaigzne Karls Olsons un citi) ar statisku, bet eleganti kadrētu attēlu un izteiksmīgu montāžu rāda mums kameras priekšā notiekošo kiču. No vienas puses, tā ir tāda kā paš-ierēkšana Skumju trīsstūra stilā, bet vienlaicīgi arī aizkustinošs attiecīgā sabiedrības segmenta portretējums – visi šie ķermeņu blāķi, kas rij izklaidi, sauli un alkoholu mūžīgas vasaras un festivāla gaisotnē; un ir vienalga, vai izvirst vulkāns (var taču nedaudz pabīdīties), jo par visu ir padomāts – „all inclusive” pakalpojuma ietvaros.
Kamera pievēršas arī apkalpojošajam personālam – dabiski brūnajiem un melnajiem, ar laiviņām no netālās Āfrikas atīrušajiem bēgļiem un viņu lielajiem sapņiem par Eiropu.
Nu jau pašsaprotami tur ir arī no kara bēguši ukraiņi, bet tāpat arī jauni skandināvi, kas šausmīgi noguruši no studēšanas un vispār no dzīves, tāpēc vēlas kādu laiku padzīvot un pastrādāt brīvdienu paradīzē. Lielākā daļa pēc kāda laika aizbrauc, daži aizķeras un uzsāk biznesu vai attiecības, bet visi kā viens meklē… laimi.
Pēckarš / Afterwar ir konceptuāli izsmalcināts darbs, kas tapis veselus 15 gadus. Šo distopiju skatīties ir smagi, bet arī atrauties no tās ir grūti. Filma vēsta par to, kas notiek pēc kara, – jo karš nebūt nebeidzas tad, kad beidzas šaušana un tiek parakstīti dokumenti. Kaut varētu to iestāstīt un ierādīt šodienas karakungiem! Atstātās traumas, tāpat kā drupas un rētas, paliek uz ilgiem gadiem, bet, ja kara vai pēckara laikā esi bijis bērns, tad uz visu mūžu.
Filmas centrā ir četri bērni, kurus 2009. gadā Kosovā satiek režisore Birgita Stērmoze, un kopā viņi sāk veidot filmu, kurā līdzās mīt gan dokumentalitāte, gan inscenētā realitāte. Proti, bērni, kas desmit gadus vēlāk ir jau bijušie bērni, gan kādreiz, gan tagad izdomā savas dzīves un sačukst tās režisorei un kamerai. Filma, kas necenšas iekļauties kādā no žanriem, bet runā pati savā unikālajā un poētiskajā kinovalodā; operatora un kolorista darbam vēl īpaša zvaigžņu sauja klāt. Vēl prieks par to, ka ziemeļnieki nav ieradušies svešajā zemē kā “baltie novērotāji” no malas – Kosova ir kopproducējusi šo filmu, un, manuprāt, 21. gadsimtā tas ir vienīgais veids, kā ārzemēs filmēt dokumentālo kino.
Somu filma Sāpes un prieka darbs / The Labour of Pain and Joy manā uztverē pieder pie pārsteidzošākajām šāgada festivāla filmām. Kā kosmiskas gaismas stariņš no nākotnes pāri daudzajām, šobrīd īpaši nomācoši rezonējošām netaisnību un bezcerību vēstošām drupu un iznīcības filmām, šī realitāte, kas izskatās pēc skaistas pasakas, ieved mūs, gribētos teikt, nākotnes dzemdību pasaulē. Te rosās dūlas un vecmātes, sievietes, mātes, topošās mātes, bērni un vīrieši. Piemēram, jaunais tēvs, kurš mājas dzemdību noslēguma fāzē pie plastmasas baseina, kurā draudzeņu un atbalstītāju aktīvā ielenkumā tikko dzimusi viņa meitiņa, aizkustinājumā metas spēlēt elektriskās klavieres, kamēr jaundzimušās brālītis prasmīgu roku un uzmundrinošu čukstu vadīts, tiek pie nabas saites griešanas. Dūla vispirms uzprintē placentu kā mākslas darbu uz šim procesam iepriekš īpaši sagatavotām virsmām, un tad no tās gabaliņiem uzmiksē smūtiju, ko jaunajai mātei iedzert uz veselībām. Tas, viņa saka, palīdzot pret pēcdzemdību depresiju.
Režisores Karolīnas Grendālas filma sniedz aizvien pieaugošu tuvības, siltuma un labvēlīgas intimitātes sajūtu. Tā fiksē dzemdības kā māsību – ķermeņu un dvēseļu simbiozē šķīst asaras, asinis un vēl visi iespējamie šķidrumi, reizē arī jūtas un mīlestība šķīst. Vulvas un miesas ir tā visa nozīmīgas un godinātas sastāvdaļas. Šādā uzstādījumā līdz ar jauno cilvēku, kas dzimst, piedzimst arī sieviete kā dieviete – gan tā, kura dzemdē, gan tās, kas palīdz tam notikt. Lai arī tas izklausās ārkārtīgi banāli, filmā tas notiek dabiski. “Dzīve, nāve un seksualitāte,” saka dūla Anna-Riita, viena no filmas galvenajām varonēm, „kopā veido svēto trīsvienību.” Tā šeit ir nofilmēta.
Mirklis pirms ir Latvijas filma – pazīstamā operatora Aleksandra Grebņeva debija režijā, pilnīgi traks ceļojums, kurā viena otrai seko piecas noveles – katra savā žanrā un tehnikā, kopā veidojot stāstu ar morāli. Morāle skatītāja prātā savelkas kopā krietni vēlāk, bet filma ir par mūsu raibās sabiedrības attieksmi pret Ukrainas kara un bēgļu problemātiku caur dažādām prizmām un… mīlestību. Sākumā Ivars Zviedris, kurš patlaban Latvijā acīmredzot iemieso autentiskāko no dokumentālistiem, filmē sevi, bet sarunājas ar uz ielas sastaptiem ļaudīm („ko tu domā par Putinu?”) visai specifiskā rajonā – Rīgas dzelzceļa stacijas un Centrāltirgus apkārtnē. Sekojot Ivaram, mēģinām saprast, kurp mūs aizved nākamā epizode.
Kopbilde veidojas pamazām, un tas ir mirklis, pirms “pasaule iet bojā”, kā filmas beidzamajā novelē vagoniņā pie jūras dzied Imants Daksis. Lai arī šis kino korpuss (dokumentālā kino, teātra, animācijas, spēles īsfilmas–komēdijas un muzikāla priekšnesuma kombinācija) lielākoties izskatās pēc eksperimenta ar muskuļu trenēšanas elementiem, tajā jaušams visai svaigs un neordinārs skatījums, spožs talants un tāds kā jauneklīgs izziņas prieks. Sadarbības momenti ar jaunu ukraiņu dramaturģi / aktrisi, ar Nacionālās Filmu skolas studentiem, ar JRT aktieriem liek domāt, ka darbs radīts kā kino iespēju robežu paplašināšanas pētījums – proti, studentu iesaistīšana “īstos darbos” ir jaunais know-how izglītībā, kā mums Lielajos Kristapos jau otro gadu demonstrē režisora pastāvīgais kolēģis Matīss Kaža. Skaidrs, ka tikai tā jau pie tās meistarības tiek!
Filma uzņemta ekvilibristiskā viena kadra formātā, kas jau kļuvis par Grebņeva firmas zīmi, – un te nu tiešām ir intriga un jautājums, kā no stacijas tuneļa ar pavisam īsu animācijas starpliku kravas kastē var nokļūt pie jūras, kur filma beidzas? Vietā, kas vispār izskatās pēc Karostas Liepājā? Filmai ir daži negludumi, ritms un proporcijas vēl nav tik stilīgas, kā Straumes kaķa pikseļotās kontūras, – otrā daļa noteikti ir par garu, bet kopumā tas ir efektīgs un vitāli aktuāls darbs.
ArtDocFest Open
Kinematogrāfiski elegants darbs ir Koka – aizkustinoša, iejūtīgi un klasiski skaisti uzfilmēta poļu filma par čukču puisīti Koku un viņa tēti. Mīlestība, ar kādu tētis audzina savu puiku, filmas sākumā pilsētniekam – eiropietim varētu šķist tikpat skarba un šņerkstoši griezīga, kā nazis, ar kuru tētis noskuj Kokas matus uz nullīti. Pamazām maigumā paveras gan tēta raupjā plauksta, gan sirds – peldējums kopā ar dēlu (fantastiski nofilmēts), nomedītā vaļa griešana un ēšana. Pirms skolas gaitu uzsākšanas septiņgadīgais Koka uzvelk krietnu dūmu, bet tētis gatavojas dēla kārtējai sirds operācijai…
Viestura Kairiša brīnišķīgais, rimtais vērojums Piedzīvotāji – par vecticībnieku kopienu, kas apdzīvo nelielu igauņu salu Pīrisāri uz robežas ar Krieviju Peipusa ezerā, – ir absolūta pērle. Filma uzņemta vislabākajās Baltijas poētiskā kino tradīcijās. Vasara. Vecticībnieku ciems gatavojas kāzām – meijas, godavārti, svētki. Šolaiku tikumus, piemēram, par “piedzīvotāju” pāri, kas izlēmuši apprecēties pēc 20 gadu kopdzīves, komentē viens no ciema vecajiem, visu novērojot pa auto lodziņu, kas daļēji aizausts ar zirnekļa tīklu. Ciematnieku garīgais sazemēšanās punkts ir mazā, baltā vecticībnieku baznīciņa, kas ik pa laikam nokļūst režisora uzmanības centrā. Viens no kadriem tās priekšā – ar kailo bērniņu – ir Tarkovska līmeņa cienīgs. Daba, miers, paaudzes, kapi – “piedzīvotāji” ir īstenie krievi, līdz kuriem iznīcinošā “krievu pasaule” tā arī nav aizsniegusies.
Filmas iespaidā atkal nolēmu kļūt par labāku cilvēku.
Šamaņa pasaka / A Shaman’s Tale, ko uzņēmuši Beata Baškirova un Mihails Baškirovs, ir stāsts par slaveno jakutu šamani, kurš veselas divas reizes, 2018. un 2019. gadā, kājām no tālās Sahas jeb Jakutijas republikas devās uz Kremli, lai izdzītu no turienes tur sēdošo dēmonu Putinu (vai izdzītu dēmonu no viņa) un tādējādi atbrīvotu valsti no ļaunuma. Tā sākas šī daļēji ceļa filma, kur šamanis ar līdzgājējiem iet kā Jēzus ar apustuļiem, kas pametuši visu un devušies līdz. Pa ceļam šis savādnieku un neiederīgo pulciņš sastop visai raibu sabiedrību, kas viņus gan atbalsta – nes ēdienu, fotografējas, uzmundrina, rīko politiskus protesta mītiņus –, gan mēģina apstādināt. Piemēram burjatu šamaņu kolektīvs pilnos amata tērpos, kas nostājas gājēju ceļā ar visām bungām un apšauba mūsu šamaņa šamanību.
Var tikai pabrīnīties kā viņam / viņiem izdodas šādi nostaigāt veselu pusgadu un n-tos kilometrus, bet jāapzinās, kas šis viss vēl notiek vēl pirms Krievjas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, attiecīgi šīs valsts represīvais aparāts vēl nav sasniedzis pēdējo trīs gadu līmeni, kad apcietina uz daudziem gadiem vai nozūmē uz visiem laikiem pat par nieka laiku sociālajos tīklos. Cita starpā te dokumentēts gan Holivudas cienīgs un detalizēts Omon kaujinieku iebrukums, gan masveida civilās pretošanās akti Krievijas ziemeļos 2019. –2020. gados. Kamēr dzeguze vēl nav pārlaidusies pār šamaņa ligzdu, viņš kļūst par “visu labas gribas cilvēku” iedvesmotāju un simbolu. Par tālāko negribas domāt.
* * *
Festivāla programmās ir arī vairākas spēcīgas televīzijas žanra filmas, kas nepretendē uz mākslu, bet ir nozīmīgas informatīvā satura ziņā. Tās veidojuši no Krievijas emigrējušie neatkarīgie žurnālisti, kas secīgi dokumentējuši demokrātijas sabrukuma procesus Krievijā. Filmā Par karavānu un suņiem / Of Caravan and the Dogs ar Dmitriju Muratovu un viņa vadīto Novaja Gazeta centrā, noraugāmies, kā trīs kara gadu laikā cits pēc cita tiek aizklapēti neatkarīgie masu mediji un cilvēktiesību organizācijas, kas tiek nodēvēti par ārvalstu aģentiem ar visām no tā izrietošajām sekām. Varētu jau priecāties, līdz kādiem virtuoziem vārdu salikumiem nonāk radošie žurnālisti (piemēram, virsraksts “Krievija bumbo Ukrainu” – bez vārda “karš” pieminēšanas), lai izlaipotu starp aizliegtajiem vārdiem lielās kara fāzes sākumā un “nenonāktu Bastīlijā”, kā viņi saka, ja vien nebūtu tik bezcerīgi skumji.
Filmā Savienoti / Connected Vera Kričevskaja, kas tagad bāzējusies Lielbritānijā, ir nofilmējusi Dmitrija Zimina pēdējās mūža dienas. Zimins agrāk bijis augstas raudzes padomju zinātnieks un inženieris, bet pēc PSRS beigām kopā ar amerikāņu partneri un draugu uzsāka Krievijā pirmo mobilo sakaru firmu / tīklu Beeline un kļuva par miljonāru un filantropu. Viņa dzīves gājums ietver vai visu pēdējo gadsimtu Krievijā – valstī, kas viņam, tāpat kā viņa senčiem, visu atņēma. Tālāk vairs nav kur, un Dmitrijs pieņēmis lēmumu par eitanāziju. Neraugoties uz drūmo aprakstu, filmas noskaņa ir gaiša, jo varonis ir tāds. Gaišs.
Un šoks
Visbeidzot nonāku pie, manuprāt, festivāla saturiski problemātiskā gala, kas, godīgi sakot, šokēja. Šeit es gribētu atzīmēt divas filmas. Pirmkārt, tā ir ļoti laba igauņu režisora Vladimira Loginova 10 minūšu īsfilma Bojs / Boy (nosaukumā zīmīga vārdu spēle), kurā par pamatu ņemta 2023. gada Putina jaungada televīzijas uzruna ar karavīriem fonā. Loginovs iezūmē šī parādes kaujinieku grupējuma maigākā un pēc skata nevainīgākā puiša tuvplānu un piespēlē viņam ar Putina runu kontrastējošu skaņas fonu – respektīvi, kas varētu darīties šī “boja” galvā? Es saprotu režisora nodomu, darbs ir konceptuāls un asprātīgs, bet šķiet, ka šīs filmas uznāciens ir krietni novēlots – 2023. gada sākumā varbūt vēl nebija „naši maļčiki” vaiba problēmas, toties tagad tāda noteikti pastāv, un tā tas arī nolasās.
Otra, manuprāt, ļoti pašpārliecināta izvēle ir čehu-nīderlandiešu-franču Laimi visiem / Happiness to All. Manuprāt,
vienīgais veids, kā skatīties abas šeit minētās filmas, ir – kopā vienā seansā, vienai izslēdzot otru.
Filma Laimi visiem ir tā saucamā „Putina vēlētāja” – sibīrieša Vitālija portrets. Vitālijs pēc izglītības ir kodolfiziķis, kaut gan profesijā nestrādā, toties gandrīz bez pārtraukuma peld ledainā ūdenī. Visai spilgti iezīmējas arī viņa ģimene – māmiņa un tētis, kas ir nostaļģiski PSRS laiku daudzinātāji, un cik noprotams, pat bijušie zinātniskie līdzstrādnieki vai pat zinātnieki kādā no Novosibirskas atomenerģijas institūtiem. Augsto zinātnieku titulu pieminot, nodreb roka, jo faktiski viņi, vismaz Vitālijs, dzīvo kā neandertālieši (un es atvainojos neandertāliešiem par šādu salīdzinājumu). Vitālijs rēc kā lācis, rij kā cūka, viņa ķermenis un galva ne mirkli nespēj palikt mierā, tādējādi liekot pārdomāt, vai vispār ir ētiski filmēt cilvēku, kurš konstanti atrodas šādā mentālajā stāvoklī? Kafija, ko viņš pagatavo savai mātei, tiek pasniegta krūzē, kuru uzskatot, gribas vemt. Toties viņš prot mīlēt Putinu, kopā ar māmiņu ienīst Eiropu, vainot Rietumus, Ukrainu, un ir radikālās pro-kremliskās partijas SERB biedrs. Viņa galvenā fiška ir ledainu ūdens krātuvju pārpeldēšana ar karogu rokā, aģitējot par Putinu un “krievu pasauli”, kas viņa personā atklājas visā krāšņumā – piemēram, naktī, lai aizmigtu, viņš ieslēdz datorā atomsprādziena vizualizācijas, kas viņu ieaijājot.
Vienvārdsakot, es ilgu laiku nesapratu, kāpēc es vispār visu šo huiņu, hujus, joptvai un bļa katra vārda galā skatos un kādu vēstījumu (trešajā gadā pēc šim līdzīgu tipu pilna mēroga iebrukuma Ukrainā) filmas čehu režisors Filips Remunda grib nodot skatītājam. Pēc filmas noskatīšanās man grūti saskatīt ilustrāciju režisora festivāla videopieteikumā sacītajam, ka filma ir „par cilvēku, kurš cīnās pats pret savu brīvību”. Jā, bet tas ir pārlieku poētiski un naivi. Režisora ideja ir skaidra – viņš atmasko –, bet manuprāt, te atkal ir runa par konteksta un laiktelpas izjūtu. Es šaubos vai ārzemju režisors, filmējot Krievijā, līdz galam izprot, cik pievilcīgs viņa varonis varētu likties daudzajiem krievu pasaules un šādu vitāliju ideoloģijas pielūdzējiem, piemēram, Rīgā. Nez kāpēc ir sajūta, ka lielākoties tie ļaudis pie Rīgas dzelzceļa stacijas un tirgus, kurus Grebņeva filmas sākumā aptaujā Ivars Zviedris, neko neadekvātu galvenā varoņa tēlā nesaskatītu.
Atļaušos atkārtoties – kinofestivāls Rīgā ar tās iedzīvotāju sastāvu nav Berlināle un pat ne Jihlava Čehijā, kur pagājušajā gadā Laimi visiem ieguva balvu kā labākā Centrāleiropas un Austrumeiropas dokumentālā filma. Domāju, ka festivāla simpozija sadaļā autoram nāksies pasvīst.
Ar to arī apsveicam, Austrumeiropa!
