Kinorežisores Dzintras Gekas jaunākās dokumentālās filmas nosaukums ir vienkāršs un nepretenciozs kā sienasavīzes virsraksts: “Haralds Sīmanis. Dziesminieks un jumiķis”.
Šāds nosaukums it kā vedina domāt, ka režisore radījusi vēl vienu portretfilmu, taču jau visai ātri kļūst skaidrs, ka tas, ko redzam uz ekrāna, ir kaut kas pavisam cits, nekā tas, ko redzējām viņas iepriekšējās filmās par Ilmāru Blumbergu, Knutu Skujenieku un pat pavisam nesen iznākušajās filmās par Mārtiņu Vilsonu un Juri Jurjānu. Par portretfilmu to nesauc arī pati režisore. Filmas pieteikumā lasām, ka tā ir “dzīvības un aiziešanas poēzija. (‥) Šī nav tikai dokumentālā filma. Tā ir sajūta, tā ir dziesma par dzīvi – nepiespiesta, patiesa un mīlestības pilna.” Kaut kas šajā vārdu virknējumā mani dara tramīgu, bet par to vēlāk.
Atklājot savas “kinokritiķa” kārtis jau sākumā, teikšu uzreiz, ka Haraldu Sīmani klausos vairāk nekā četrdesmit gadu, viņš man ir svarīgs. Kāpēc viņš man ir svarīgs? Jāpaskaidro, ka pirmo reizi Haraldu redzēju un dzirdēju, turklāt no visai tuvas distances, 1982. gada oktobrī universitātes Lielajā aulā. Pirms tam vasarā mēs ar Juri Vilcānu bijām izveidojuši grupu Akcents ar vienu vienīgu mērķi – piedalīties 5. Politiskās dziesmas festivālā, ko rīkoja universitātes komjaunieši. Studentu vidē festivāls bija ļoti populārs un labi apmeklēts, tajā allaž gaidīja kādu maskētu nacionālistisku izgājienu vai viegli disidentisku provokāciju, un tieši tādu mēs bijām sagatavojuši. Mūsu repertuārā bija viena tautasdziesma, trīs Jura dziesmas un viena manējā – pietiekami, lai startētu festivāla atlases konkursā. Bet ne par to šoreiz stāsts. Tātad – koncerts iet savu gaitu, cits citu nomaina puiši un meitenes, kuri akustisko ģitāru pavadījumā latviešu, krievu, spāņu un vēl kādās tur valodās izdzied, cits žēlīgāk, cits brašāk, savu sāpi par pasauli, kamēr mēs zāles malā lēni briestam savam izgājienam.
Un tad uz skatuves prožektoru gaismā parādās Haralds Sīmanis – viss melnā, ar savu ugunssarkano Hummingbird ģitāru rokās…
Te man, atvainojiet, mazliet jāiepauzē un dziļi jāievelk elpa, jo es joprojām to nespēju atcerēties bez trīsām. Haralds dziedāja dziesmu Agni ar Arvīda Ulmes vārdiem (tolaik tā, šķiet, tika viltīgi pieteikta ar nosaukumu Uguns revolūcija). Nezinu, ar ko salīdzināt iespaidu, kādu manī izraisīja viņa dziedājums, bet uz manu iztēli tas iedarbojās absolūti elektrizējoši. Tajā brīdī man viņš nudien atgādināja Aspazijas pravieti, kurš sludina “ar žulti un ar liesmām”. Viņa balss, bet ne tikai balss – viss ķermenis, likās, tūlīt pārvērtīsies ugunīgā enerģijas lodē un aizdedzinās visu zāli. Iedomājos – ja tagad čekisti uzskrietu un mēģinātu Haraldu noraut no skatuves, tie atsprāgtu no viņa kā no augstsprieguma vadiem vai vienkārši nevarētu viņu izkustināt. Viņš bija fokusēts, monolīts, viss vienā gabalā – kā klints, tādējādi it kā apliecinot savu radniecību ar citu Sīmani, kuram Jēzus deva vārdu “Pēteris” (no grieķu petros, kas nozīmē ‘akmens’, arī ‘klints’). Atceros, kāpt uz skatuves pēc Haralda bija viegli, it kā viņš būtu atrāvis vaļā kaut kādus kanālus, jonizējis gaisu, iededzis citus prožektorus.
Iespējams, es pārspīlēju, bet tikai nedaudz. Tā es to atceros, lai gan atmiņa, paturēsim prātā, ir viltīga. Katrā ziņā šis pirmais iespaids noteica un kaut kādā mērā joprojām nosaka manu attieksmi pret Haraldu un viņa dziesmām. Pēc tam esmu daudzkārt klausījies viņu baznīcās, pie ugunskuriem, lielākās un mazākās auditorijās, vairākkārt dziedājis ar viņu Vides aizsardzības kluba talkās un koncertos, jo īpaši 80. gados, bet pēdējoreiz Piebalgas pusē divus gadus pirms Haralda aiziešanas. Ik reizi kaut kas no tā tālā notikuma uzplaiksnīja atkal no jauna – viņa savāktība, pašcieņa, cilvēciskais siltums un dziesminieka spēks.
Man patika arī tas, ka, atšķirībā no daudziem citiem mūziķiem, Haralds uzstāšanās laikā neatšķaidīja savas dziesmas ar pliekanām runām vai koķetēšanu ar publiku, tāpat kā patika viņa konsekventā atteikšanās pēc publikas pieprasījuma dziedāt Ezeru, ar kuru viņš, tā sakot, kļuva slavens. Viņš to bija deklarējis pat publiski: “Kad manu dziesmu Ezers ierakstīja radio, es no tās atbrīvojos. Tas gabals ir pabeigts, un es tam nekad vairs klāt neķeršos. Es pat negribu to dziedāt.”[1]
Nezinu, kad tieši, bet vienā brīdī viņš no šīs atteikšanās atteicās – ierakstos redzams, ka apmēram no divtūkstošo gadu vidus viņš Ezeru – ar pavadītājiem vai viens pats – izpilda gandrīz vai katrā uzstāšanās reizē.
Man būtu gribējies Haraldam pajautāt, kāpēc viņš tomēr izvēlējās iekļaut šo dziesmu savā aktīvajā repertuārā. Vai tā viņam jaunajos laikos likās kļuvusi atkal aktuāla? Varbūt tā vienkārši bija pakļaušanās publikas spiedienam? Dzintras Gekas filma šādu jautājumu neuzdod. Tā vispār neuzdod jautājumus. Filma veidota kā elēģiska kolāža – Jura Podnieka un amatieru filmēti arhīva kadri un fotogrāfijas mijas ar operatora Viktora Gribermana filmējumiem, kuros redzam Haraldu sadzīvē vai tiekoties ar tuviem cilvēkiem, vai kādā no dziesminieku saietiem, vai vinila plates un Gunas Rukšānes grāmatas iznākšanas pasākumos. Vienotā stāstā to it kā savij uzstādījuma kadri, kuros Haralds, turot klēpī ģitāru, stāsta par savu dzīvi. Apmēram trešo daļu no pusotru stundu garās filmas skaņu celiņa hronometrāžas veido Haralda dziedātās dziesmas.
Šāds piegājiens kļūst saprotamāks, uzzinot filmas tapšanas priekšvēsturi[2]. Pirms sešiem gadiem Dzintrai radusies ideja veidot dokumentālo filmu par savu paaudzi – tiem, kas dzimuši pagājušā gadsimta 50. gados. Viņa izvēlējās filmēt 14 cilvēkus, taču projektam nepiešķīra finansējumu. Cits režisors būtu projektu pārstrādājis vai vispār nolicis to plauktā, bet ne Dzintra Geka, kura ir arī savu filmu producente. Tā vietā viņa pieņēma visnotaļ drosmīgu lēmumu – veidot atsevišķas filmas par katru no šiem 14 varoņiem. Pirmās divas – par Mārtiņu Vilsonu un Juri Jurjānu – jau esam redzējuši, filma par Haraldu ir trešā. Filmēšana sākās 2020. gadā – tas ir, kovida laikā ar visām no tā izrietošajām sekām. To pārtrauca Haralda pēkšņā aiziešana 2022. gada 1. decembrī.
Filmas skatīšanos sāku ar nelielām bažām – galvenokārt viena iemesla dēļ. Mani allaž ir mulsinājusi tā eksaltētā toņkārta, kādā par sevi un saviem “cīņubiedriem” mēdz izteikties paši dziesminieki. Tajā ir kaut kāda bezgaumīga, man nesaprotama sevis poetizēšana (lai neteiktu – idealizēšana), zināma pašjūsmināšanās – ja ne par savu radošo talantu, tad par tādu kā morālo pārākumu: lūk, mēs, mazie un lepnie, varbūt neesam paši slavenākie un bagātākie no mūziķiem, taču mēs tādi nemaz negribam būt, jo mūsu vērtības ir patiesums, godīgums, garīgums un misijas apziņa. Tas, iespējams, nāk no tā, ka jau kopš paša sākuma folkkustība bijusi saistīta ar poētiem, kuriem šāds domāšanas un izteiksmes veids bija dienišķā maize. Atceros savu mulsumu pēc dzejnieka Andra Bergmaņa raksta par grupu Akcents žurnālā Liesma[3], kur viņš, atsaucoties uz Jura Vilcāna dziesmu Celies, pirmais stāvs!, nodēvēja mūsu dziesmas par “modinātājmūziku”, – pārāk jau nu labi zināju amizantos apstākļus, kādos šī dziesma radās. Jurim pret šādu savas daiļrades traktējumu nebija iebildumu, jo arī viņam piemita tieksme uz poētisku eksaltāciju – atcerēsimies kaut vai Vilcāna formulēto devīzi 1987. gada folkfestivālam Jelgavā: “Patiesums līdz ārprātam. Mīlestība līdz ārprātam”.
Atgriežoties pie Haralda, esam jau pieraduši – kad publiskajā telpā kāds ierunājas par Sīmani, varam būt droši, ka dzirdēsim vārdus no visaugstākā valodas reģistra. Varbūt uz to netieši vedina pašas
Haralda dziesmas, kuras lido kaut kur starp debesīm un sauli un, ja nolaižas uz zemes, tad tikai, lai konstatētu, ka “pasaule dēļiem aizsista”.
Lai kā arī būtu, Haralds no šādas aizgrābtības bija brīvs, falsetu viņš izmantoja tikai dziedot. Skatoties filmu, sev par atvieglojumu konstatēju, ka no tā ir brīvs arī Dzintras Gekas veidotais portretējums. Ja neskaita Haralda sievas Gitas monologu filmas beigās, vārds tajā tiek dots tikai pašam dziesminiekam, kurš par sevi stāsta atturīgi un ar vieglu smaidu. Tiesa, Haraldam piemita kas cits, ko, no malas skatoties, varbūt varēja noturēt par mētāšanos ar augstiem vārdiem, bet īstenībā, domāju, bija patiesi pazemīga savas vietas apzināšanās šajā dieva dotajā pasaulē. “Es nekad nesaku “mans”, es saku – “jūsu”. Es esmu tikai starpnieks,” viņš filmā atzīstas. Vairākkārt no Haralda mutes dzirdēts arī teiciens, ka radošajā darbā septiņas desmitdaļas pieder debesīm un tikai trīs paliek cilvēka ziņā. Nezinu, vai to var teikt par jebkuru radošu darbību; jādomā, ka Haralds šos vārdus attiecināja pirmkārt uz savu jaunradi, un kam gan, kurš kaut reizi dzirdējis Haraldu dziedam, pietiks drosmes to apšaubīt?
Vēl Haralds mēdza teikt, ka dziesmas viņš rakstot saviem draugiem. Un arī filma raisa sajūtu, ka tā veidota Haralda draugiem, “savējiem” vai vismaz tiem, kuriem viņa gaitas pēdējos dzīves gados ir vairāk vai mazāk zināmas. Filmai nav aizkadra teksta, nekas netiek paskaidrots, un neiesvētītam skatītājam atliek vien minēt, kurā gadā un vietā filmēta kāda no daudzajām dziedāšanas ainām. Lai gan sevi šai skatītāju kategorijai nevaru pieskaitīt, arī man netapa skaidrs, kur īsti mēs atrodamies abās epizodēs ar cilvēku ratiņkrēslā, kas filmā aizņem krietnas desmit minūtes. To uzzināju tikai vēlāk no pašas režisores stāstītā – Gita ir sociālā darbiniece, un cilvēks ratiņkrēslā ir kādreizējais Latvijas Televīzijas skaņu režisors Māris Āboliņš, kuru Gita aprūpē.[4] Lai nu kā, man likās interesants veids, kādā šīs neko daudz neizsakošās epizodes iesaistītas filmas audumā. Pirmajā reizē skaņu celiņā dzirdam Haraldu pie ērģelēm dziedam himnisko Tavā vārdā ar Arvīda Ulmes vārdiem (“Pat nezāle zied Tavā vārdā, / Ik mākonis, ik jūrā putns. / Es līdzi ceļos Tavā vārdā, / ar Tevi dienu piepildu…”), ko pēkšņi pārtrauc Haralda sauciens no istabas, kur viņš ar Māri sēž pie uzklāta galda: “Gita, mums nav, kas glāzīti iedod!” Otrajā epizodē Māris rudenīgā vakara gaismā sēž piemājas dārzā, viņam pretī Haralds iemēģina elektriskās ērģelītes, tad kadrā ienāk Gita, nesot vīriem kaut ko, kas izskatās pēc pilna alus kausa. Tajā brīdī Haralds sāk savu, iespējams, vislabāk zināmo “korāli” ar Treimaņa-Zvārguļa vārdiem: “Tās man sludināja, / Cik es liels un mazs; / Tās man mājin māja / Alkt pēc šķīstības…” Varbūt tāds arī bija režisores mērķis –
lūk, dievišķais un pasaulīgais vienā cilvēkā, tā sakot, rokas stiepiena attālumā.
Nav šaubu, ka Haralda draugi, viņam tuvie cilvēki šo filmu novērtēs – tāpat kā ikviens no mums novērtē kaut vai mājas video formātā fiksētas liecības par tuviniekiem un draugiem, kuru vairs nav mūsu vidū. Ir žēl izmest pat visbanālākos un vienkāršākos kadrus, jo tie mums ir svarīgi, lai atcerētos un pieminētu. Dzintra Geka ir paveikusi labu darbu, sameklējot pa pasauli izkaisītās kino un video liecības no dažādiem laika posmiem un saliekot tās filmā. Tiesa, būtu gribējies vairāk dokumentālu liecību no laika, kad Haralds bija savā augstākajā punktā – no 70. un 80. gadiem –, taču, ja neskaita Mikrofona ‘80 koncertu televīzijas studijā, šo periodu filmā pārstāv tikai divas, lai arī lieliskas epizodes – Haralda dziedājums pie Kuldīgas Sv. Annas baznīcas ērģelēm un viņa kāpiens Cēsu Sv. Jāņa baznīcas tornī. Tajā pašā Rīta intervijā Dzintra atzīstas, ka bijusi izbrīnīta, cik maz Haralds tajā laikā ir filmēts, taču tas nu ir jautājums, kas režisorei būtu jāuzdod sev pašai un saviem tā laika kolēģiem kinostudijā un televīzijā.
Lai kā gribētos nosaukt Haralda dziesmas par pārlaicīgām, tās ir radušās noteiktā laikā un noteiktam klausītājam. Kam nav laimējies dzirdēt viņu dziedam tad, kad radās dziesmas Agni, Lavīna, Svētceļnieks, Ezers, Dziesminieks un daudzas jo daudzas citas, nespēs ne nojaust, kā tās skanēja toreiz. Tie, kam ir laimējies, var būt tikai pateicīgi, ka viņiem ko tādu izdevies piedzīvot. Dzintras Gekas filma palīdzēs viņiem to neaizmirst.
