Tātad. Jeb - ko es gribu pateikt, pirms kāds to redz.
Pirmkārt, šo publiskot nebija mana iniciatīva. Būtībā tie ir mani vizuālie pieraksti telefonā. Es tiešām nefotografēju, jo nemāku, un tā nav mana profesija. Es vienkārši lietoju telefonu, tāpēc drīzāk droši vien jāsaka – telefonografēju. Tad kāpēc es atļauju publiskot savas privātās piezīmes, t.i., telefonogrāfijas?
Ļoti vienkārši – tāpēc, ka tās jau ir tikušas publiskotas: esmu ar tām dalījusies FB.
Otrkārt, tā kā attēlu fiksēšanai lietoju telefonu, es izmantošu iespēju pateikt, ka nepiekrītu Vimam Vendersam, kas uzskata, ka viedtālruņi ir nogalinājuši fotogrāfiju un fotogrāfus. Tad jau Jeļenai Prokopčukai vajadzētu satraukties ne tikai par tiem, kas sava prieka pēc skrien no rītiem, bet pat par tiem, kas mazliet pieskrien, lai nenokavētu autobusu. Vai, piemēram, Elīnai Garančai būtu jānosoda visi dungotāji. Nu, nē taču – lai skrien, lai dzied un telefonografē! Kaut vai tikai tāpēc, ka tas cilvēku varbūt padara mazliet priecīgāku. Man, piemēram, ļoti patīk skatīties apkārt un redzēt. Reizēm un īpaši kalnos man tas atmaksājas – neesmu radusi skatīties zem kājām.
Treškārt, man laikam bija jāatbild uz jautājumu, vai es vienmēr telefonografēju. Nē! Līdz šim esmu pamanījusi, ka man telefonos nav attēlu no spēlfilmu uzņemšanas. Tad es absolūti aizmirstu par telefonu (tas neattiecas uz attīstīšanas periodu un filmēšanas vietu atlasi).
Un vēl. Man ir viena studiju laiku mācība. Toreiz gan es attēlus fiksēju ar Zenit. Biju pie Baikāla ezera un nakts melnumā braucu ar vilcienu, kas veda baļķus. Lokomotīves vadītājs teica, ka apturēs vilcienu tad, kad saule lēks – lai es varu nofotografēt. Un tad – saule lēca, un Zenīts salūza. Es tikai skatījos. Un to saullēktu es tiešām ļoti labi atceros. Saule uzlēca, Zenīts, protams, pats no sevis atkal sāka strādāt. Bet es iemācījos, ka visu nevajag ne fotografēt, ne telefonografēt. Redzēt vajag.
