Starptautiskais īsfilmu festivāls 2ANNAS šogad pirmoreiz organizēja kinokritiķu darbnīcu jaunajiem aroda pratējiem no Baltijas valstīm, atlasot pa vienam perspektīvam dalībniekam no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas; darbnīcu vadīja mentore un kinokritiķe Tara Karajica (Belgrada, Serbija).
Uzsverot šīs retās un izaicinošās profesijas ataudzes nepieciešamību, Kino Raksti aicināja darbnīcas dalībniekus izanalizēt festivāla Baltijas konkursa skates darbus. Labākās recenzijas autors ieguva iespēju publicēt savu tekstu Kino Rakstos, un šo iespēju izpelnījusies Kamilė Zinkevičiūtė no Lietuvas. Viņa šobrīd studē radošo komunikāciju Viļņas Universitātē, bet nopietna interese par kinematogrāfiju, kinovēsturi un kritiku Kamilei radusies pēc Erasmus programmas studijām Orhūsas universitātē Dānijā un prakses vietējā kinoteātrī.
Kamilė Zinkevičiūtė:
Kopš 2000. gadiem Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls 2ANNAS organizējis Baltijas īsfilmu konkursu, īpašu uzmanību pievēršot režisoriem no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas. Kā lielākais īsfilmu festivāls šajā reģionā, 2ANNAS IFF ir svarīgs pieturpunkts Baltijas filmu ceļojumā – tas nodrošina vietējiem režisoriem iespēju parādīt savas filmas, dibināt nozīmīgus sakarus un iepazīstināt ar reģionu starptautiskā kontekstā.
2024. gada Baltijas īsfilmu konkurss bija sadalīts trīs daļās – Tikai cilvēciski, Kā sapnis un Šķērsot robežu. Gan topošie, gan pieredzējušie Baltijas īsfilmu veidotāji demonstrēja savas mākslinieciskās spējas – pārstāvēto personību, žanru, stilu un izjūtu diapazonā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas mākslinieki pierāda, ka šis reģions var piedāvāt daudz vairāk, nekā nereti tiek uzskatīts. Tēmas, kas parādījās visbiežāk, ir garīgā veselība, savas identitātes izpēte un cilvēciskās attiecības, un visas šīs tēmas atspoguļotas konkursa izcilākajās filmās.
Cilvēka garīgā veselība ilgu laiku ir bijusi tabu tēma, īpaši bijušajās Padomju Savienības valstīs un arī Baltijā, kur cilvēkiem bija jāmācās noslēgties un norobežoties no dzīves likstām. Par laimi, Baltijas filmu veidotāji vairs nebaidās runāt par mentāla rakstura problēmām un to ietekmi. Dokumentālajā filmā Ksenija (2023) Renāte Saulīte fiksē jaunas sievietes attīrīšanās ceļu – viņa gaida tiesu par aizliegto vielu glabāšanu. Atklājot Ksenijas stāstu soli pa solim, režisore atspoguļo, kā jaunā sieviete cenšas atrisināt savu dzīvi un atgūt pār to kontroli. Intīma un godīga, šī filma parāda grūtības, kas saistītas ar pagātnes un tagadnes samierināšanu, un aicina saprast atkarīgos, nevis tiesāt.
Cita filma – smalkāka, taču tik un tā interpretējama kā filma par traumatisku pārdzīvojumu ietekmi uz psihi, – ir režisora Uģa Oltes spēlfilma RadiRaidi (2023). Tā ir viena no, manuprāt, vissaistošākajām konkursa filmām un stāsta par jaunu radio diktoru, kura slava un atpazīstamība mijas ar dažādām sadzīves likstām. Viena kadra stilā uzņemtā filma lieliski ataino laikmeta estētiku, pēta gan mentālo veselību, gan Latvijas žurnālistikas vēsturi un rada filmu filmā.
Savas identitātes izpēte noteikti nav nekas inovatīvs, bet ir būtisks ikvienam māksliniekam. Neatkarīgi no tā, vai tēma ir vēsturiska, vispārēja vai personiska, sevis izzināšana un pieņemšana vienmēr būs neatņemama kinomākslas sastāvdaļa. Šī tēma parādās filmā, kas saņēma Jauno kritiķu balvu, – Tā, kura zina (2023, režisore Egle Davidaviče). Ar skaistas un raitas animācijas palīdzību autore stāsta par jaunu meiteni, kuras nedrošības avots ir viņas ķermenis. Ievijot mitoloģiskus sievišķības tēlus, filma parāda māsu draudzības nozīmi sevis pieņemšanā un no tās izrietošo brīvību. Topošie kritiķi cer, ka balva iedrošinās autori un viņas filma uzrunās daudzas jaunas meitenes.
Vēl viena ievērības cienīga animācijas filma ir Purga (2023), kas iedziļinās Baltijas valstu vēsturē. Balstoties uz reāliem notikumiem PSRS Otrā pasaules kara laikā, režisori Ģintare Valevičūte Brazauskiene un Antans Skuča ilustrē, kā no padomju okupētajām teritorijām deportētie dzīvoja uz neapdzīvotas salas Laptevu jūrā. Meistarīgi uzņemtie kadri par skarbo klimatu, nabadzības un bada nomocītajiem cilvēkiem iedveš šausmas un palīdz atspoguļot PSRS pastrādātās zvērības. Lai gan vēstures stundās mēs mācāmies, cik nežēlīgi izturējās pret mūsu senčiem, filma Purga atgādina, kas var mūs sagaidīt, ja mūsdienās neatbalstīsim pret despotiskiem okupantu režīmiem vērstu cīņu.
Trešā tēma konkursa spilgtākajās filmās vēsta par attiecību sarežģītību. Laikā, kad esam savstarpēji saistīti vairāk nekā jebkad agrāk, taču joprojām jūtamies vientuļi, filmas par cilvēciskām attiecībām pelnījušas apbrīnu un novērtējumu. Konkursā izcēlās filma Balto kuģu sirdis (2023), kas stāsta par divu brāļu atsvešinātību. Filma izskatās silta un aicinoša, tomēr, izmantojot askētisku ainavu un skopus dialogus, režisors Edgars Kaupers rada sirdi plosošu stāstu par diviem vīriešiem, kuri meklē iespēju izpausties. Lai gan filma ir diezgan minimālistiska, tajā ir prasmīgi apvienota traģēdija un komēdija, tādējādi atainojot cilvēciskās pieredzes sarežģītību. Līdzīgi igauņu režisors Kaspars Jancis gandrīz bez vārdiem un ar brīnišķīgu klasisko leļļu animāciju parāda sarežģītu mīlas stāstu starp diviem raktuvju strādniekiem Antipolē (2023), distopiskā pilsētā Zemes garozas dzīlēs. Neauglīgā tuksneša ainava kontrastē gan ar ārpasauli, gan ar plaukstošajām attiecībām starp lepniem, bet jūtīgiem cilvēkiem. Filmā ir vēl daudz citu sižeta līniju, piemēram, dzīves vienmuļība un zinātnisko atklājumu nozīme, tomēr cilvēcisko attiecību aspekts ir vissirsnīgākais un vērtīgākais.
Festivāla 2ANNAS 2024 Baltijas īsfilmu konkurss bija daudzveidīgs, lai arī dažbrīd pretrunīgs, un rosināja pārdomas. Neatkarīgi no tā, vai īsas ir spēlfilmas, dokumentālās vai animācijas filmas, tās ir pārdomātas un veidotas ar lielu rūpību, autori cenšas un bieži vien arī veiksmīgi rosina skatītājus domāt par būtiskiem dzīves jautājumiem. Konkurss neapšaubāmi apliecina, ka Baltijas kino ainavas nākotne ir gaiša un daudzveidīga.
No angļu valodas tulkojusi Anna Šēfere
