Ināras Kolmanes dokumentālā filma "Ručs un Norie" droši varētu tikt nosaukta par 2015. gada filmu Latvijā. Pirmizrādi nosvinējusi pavasarī, tā visu vasaru intensīvi dzīvoja visas valsts kinoekrānos, rudenī saņēma visvairāk balvu "Lialajā Kristapā", bet Ziemassvētku laikā iznāk DVD formātā. Kinokritiķis Dmitrijs Rancevs to novērtē kā žanriski negaidītu darbu, kurā filmas varonei Norie ir daudz vairāk teikšanas, nekā parastam varonim parastā dokumentālajā filmā...
Manā skatījumā Ināras Kolmanes filma Ručs un Norie, kuru ar balvām lutināja 2015. gada Nacionālais filmu festivāls Lielais Kristaps (uzvara četrās nominācijās – vairāk, nekā jebkurai citai filmai), izdevusies diezgan negaidīta – pirmkārt jau, runājot par žanra noteikšanu un piederību noteiktam filmu veidam.
Latvija un Japāna
Šai dokumentālajai lentei ir diezgan vienkāršs un nesamākslots sižets – stāsts par to, kā satiekas antropoloģijas studente, japāniete Norie, un padzīvojusi suitu sieva, saukta Ručs. Norie dzīvo Ruča lauku mājās, mācās latviešu valodu un suitu paražas, apgūst vietējās dzīves realitāti, pa īstam iemīlot Latviju un paveco sievu. Un tad, kad Norie ir spiesta atgriezties Japānā, sievietes ilgojas viena pēc otras – līdz nākamajai iespējai satikties...
Pirmajā acu uzmetienā mums patiešām ir darīšana ar tradicionālu dokumentālo kino, ar ierastām tēmām un kopsavilkuma vispārinājumiem.
Starp divām kultūrām
Tā ir filma par kultūru savstarpēju saplūšanu un mijiedarbību – šāda idejiskā līnija atklāti pasludināta epizodēs, kur Norie ietin Ruču līdzatvestajā kimono, bet Ručs ietērpj Norie suitu tautastērpā. Šo līniju var saskatīt arī latviešu un japāņu atšķirīgajā attieksmē pret ēdienu (bet ēdiens ir svarīga kultūras sastāvdaļa!) un tajā, kā šīs atšķirības nekļūst par šķērsli savstarpējai sapratnei, bet gan ienes mūsu varoņu dzīvē kaut ko jaunu un pat svarīgu (lai gan šādu patētiku izkliedē īpaši aizkustinošā gaisotne).
Starpkultūru savijumi nolasāmi arī tajā, kā Norie mācās gleznainos suitu dziedājumus un vēlāk piedalās Dziesmu svētkos; cik silti japāņu meiteni uzņem Latvijas laukos, bet tālajā Japānā vietējie jaunieši saskandina glāzes, saucot „priekā!”. Tāpat vērību pret kultūru atšķirībām demonstrē Alsungas lauku ainavu un caurcaurēm urbānistiskās Japānas sastatījums un pat pazīstamās firmas Stenders veikaliņš Japānā, kur japāņu pārdevējas piedāvā japāņu pircējiem ziepes ar īsteni latvisko liepziedu smaržu.
Globālais lokālajā
Šī filma ir arī par to, ka caur divu mazu likteņu sasaiti iespējams notvert pavisam globālus, vispārcilvēciskus motīvus. Starp tiem, piemēram, vienkārša līdzpārdzīvojuma izjūta, kas fokusējas epizodēs ar ziņām par zemestrīci Japānā. Vai sapratne par piederību kaut kam lielākam, nekā tas bijis līdz šim, - ne jau velti pēc Japānas un Latvijas futbola mača translācijas, kad japāņi izrādās stiprāki, Ručs piedāvā iedzert par Japānas uzvaru. Te iederas arī ne ar ko neizskaidrojamā vienas cilvēku rases pārstāvju dvēseles tieksme vienam pie otra, un galu galā – sajūta par kopīgu pasauli, kura nekad nedzīvo pati par sevi, jo katru mirkli tajā rada mūsu ikdienas darbības.
Komunikācijas ornamenti
Un vēl šī ir dokumentāla skice par komunikāciju. Turklāt komunikācija šeit tiek pētīta ne tikai nepastarpinātā līmenī, vērojot, kā Norie atkārto Ruča nosauktos latviešu valodas vārdus un ieraksta tos blociņā, bet arī ne tik burtiskā nozīmē. Jo uzzināt, kā kaut kur uz planētas Zeme gatavo biezpienu un iejauc mīklu, nozīmē radīt kaut kādā ziņā pat vēl svarīgāku saikni, nekā tā, ko dod valodu zināšana. Tāda saikne rodas arī tad, kad Ručs uzliek japāņu meitenei galvā suitu vainadziņu un māca, kā to pareizi nēsāt (un Norie to vēlāk atkārtos ar savu Japānas draudzeni), un arī tad, kad Norie iepazīstas ar viņai līdz šim neredzēto garšvielu – dillēm.
Studentes Norie antropoloģiskā interese pāraug humānistiskā un turklāt ļoti personiskā interesē. Ināra Kolmane rāda komunikācijas pilnību, kas ir augstāka par verbālo līmeni – gadās pārpratumi un nesaprašanās, bet tie ir maznozīmīgi, salīdzinot ar to neredzamo un netaustāmo pavedienu, kas sien divas sievietes. Šo pavedienu vij gan apskāvieni, gan vēstules, gan vecu fotogrāfiju un pie tuva cilvēka kapa pieņemto rituālu apspriešana.
Par iespaidīgu piemēru filmā pētītajai komunikācijai kalpo spēle ar nacionālo lomu apmaiņu, par kuras kulmināciju kļūst jau minētais futbola mačs – kamēr Ručs pie sava televizora pārdzīvo gan par latviešiem, gan japāņiem, tikmēr Norie Japānas stadionā vicina sarkanbaltsarkano karogu un kliedz: „Sarauj!”
Laikam visspēcīgākā „komunikatīvā atrakcija” ir mini-sižets par zemestrīci. Radio ziņās dzirdētais Ručam, kura domās vienmēr ir vieta Japānā dzīvojošajai Norie, pēkšņi iegūst aktuālas personalizācijas apveidu, un Ručs raksta meitenei satrauktu vēstuli. Savukārt viņa stāsta radiem, kā iekļuvusi Alsungas avīzē, kas ziņojusi, ka ar Norie viss ir kārtībā.
Realitātes meklējumos
Viss augstākminētais, bez šaubām, attiecināms uz filmas Ručs un Norie atšķirīgajām un jēgu veidojošajām pazīmēm. Taču, ja Ināras Kolmanes filmu uztveram tikai un vienīgi šādā rakursā, tad rodas virkne neērtu jautājumu, jo kļūst manāma zināma neatbilstība starp ekrānā redzamo un tā interpretācijas struktūru. Pat ja nepievēršam uzmanību šāda traktējuma secinājumu pārmērīgajai vienkāršotībai un pat banalitātei, kas vispār Inārai Kolmanei nepiemīt, tad pirmkārt šaubas izraisa montāžas maniere - tāda, kas dokumentālajam kino nav raksturīga. Šajā filmā vizuālā struktūra absolūti nav pakļauta uzdevumam izkristalizēt jēgu no reprezentējamās neizdomātās realitātes. Un arī pati šī realitāte, kas vēl svarīgāk, izrādās visai trausla, ja mēģinām definēt „neizdomātības” pakāpi.
Parasti režisors-dokumentālists vai nu bezkaislīgi fiksē situāciju, cenšoties ar pašu šo atsvešinātās vizuālās fiksācijas aktu apjēgt realitāti un atkailināt tās metafiziskās atsperes, vai arī kļūst par aktīvu situācijas dalībnieku, iejaucas notikumos un daļēji tos modelē; tādā gadījumā viņam svarīgāka ir nevis kinematogrāfiskā, bet pilsoniskā pozīcija.
Uzreiz gan jāpiebilst, ka jautājums par autora klātbūtni filmas materiālā un šīs klātbūtnes ētiskajiem un estētiskajiem aspektiem joprojām ir viens no strīdīgākajiem un satraucošākajiem jautājumiem dokumentālistikā.
No neatbilstību gūsta
Varētu domāt, ka Ināra Kolmane izvēlas pirmo ceļu – viņa it kā aizmirstas, vienkārši priecājoties par skaistu stāstu. Taču, skatoties filmu, uzmanība laiku pa laikam aizklīst nepiemērotās pārdomās par to, kā tieši tikusi filmēta tā vai cita epizode – cik daudz tajā inscenējuma, cik rūpīga bijusi iepriekšējā sagatavošanās tur, kur vajadzētu ķert dzīvi, „kāda tā ir”?
Teiksim, Norie deja ar kimono. Redzot šādu deju neinscenētā filmā, neviļus sāc domāt – cik te bijis mēģinājumu un dublu? Un vai kaut kas tāds ir pieļaujams dokumentālajā kino? Taču pat vēl lielāku izbrīnu šeit izsauc aizkadra stāstošā balss. Runā nevis režisore vai viņas „pārstāvis” – profesionāls diktors -, tā ir filmas varones, pašas Norie balss. Un lūk, aizkadra teksts, pēc manām domām, arī ir atslēga izpratnei par šo filmu.
Virtuālā autorība
Lieta tāda, ka Ināra Kolmane, joprojām būdama inscenētāja, apvērš zināmas dokumentālā kino pamata imanences, izmantojot Norie tēlu un padarot viņu par autoru kādai abstraktai un šajos apstākļos virtuālai spēlfilmai. Šajā filmā režisore ir Ināra Kolmane, bet autore – tieši Norie.
(Gadījums nav unikāls. Piemēram, nepelnīti aizmirstajā 1998. gada spēlfilmā Dance Me to My Song (Rīgā demonstrēta 2000. gada Arsenālā. – KR) inscenētājs ir visai interesantais režisors Rolfs de Hērs, bet filmas autore – Hītera Rouza. Viņa, būdama cerebrālās triekas slimniece, uzrakstīja scenāriju par mīlas trīsstūri, kurā ietilpst sieviete ar šādu diagnozi, un nospēlēja galveno lomu filmā. Interesanti, ka de Hēra gadījumā šāds paņēmiens piešķir spēlfilmai nesaudzīgas dokumentālistikas iezīmes).
Tātad, savā „iedomātajā” filmā Norie tēlo pati sevi un ievelk darbībā citus „izpildītājus”; tas tad arī virza nu jau pilnīgi skaidri saprotamo sižetu. Un, ja apskatām filmu Ručs un Norie šādā kontekstā, tad visas pretrunas pazūd.
Ināra un Norie
Tas, kas likās sadomāts un nonāca pretrunā ar tieša īstenības vērojuma principiem un tās atspoguļojumu uz ekrāna, tagad sakārtojas precīzas uzveduma dramaturģijas līnijās. Ne jau velti, kā tas arī pienākas spēlfilmas centrālajiem tēliem, Ručs un Norie filmas darbības gaitā tā vai citādi izmainās – skaidrs, ka pēc filmā pārdzīvotajiem notikumiem katrai no viņām dzīve būs ja arī ne radikāli cita, tad tomēr atšķirīga no iepriekšējās.
Attaisnojumu iegūst arī visai niansētais emocionālais tonējums. Teiksim, kad Norie reizēm nepareizi saprot kaut ko no Ruča teiktā un translē savu kļūdu tālāk, tas ir mazliet nepatīkami, bet tajā pašā laikā amizanti. Tāds ambivalents humors ļauj saskatīt šeit spēli ar žanra likumu transformāciju, kas kļūst pašpietiekama un uzlādē filmu ar savdabīgu enerģiju.
Attaisnoti ir arī šķietami negaidītie montāžas iespraudumi, kas veido flešbekus un refrēnus. Ruča suns Basters, kurš iesācis zagt burkānus, tiek rādīts atsevišķos akcentētos kadros, un tas padara viņu par patstāvīgu tēlu ar savu valdzinājumu un dramaturģisko attīstību. Saprotam, ka arī paralēlās montāžas paņēmieni nav nejauši, un tie brīžiem izšķiļ spēcīgu jūtu dzirksteli – kā brīdī, kad uz Japānu aizbraukušās un pēc Latvijas skumstošās Norie skatiens izrādās vērsts uz Ruču, kas savas mājas pagalmā izkar žāvēties veļu.
Ir šeit arī liriska gredzenveida kompozīcija, kas it kā rezumē filmas būtības slāņus. Vienā no filmas sākuma ainām Norie atceras savu vecmāmiņu, kas mirusi, kad Norie mācījās skolā; tieši Ručs palīdz meitenei mazināt nopietnā zaudējuma sāpes, un tas iezīmē vēstījuma eksistenciālo vektoru. Norie pirmais brauciens uz Latviju sākas ar viņas bezrūpīgo šūpošanos Ruča pagalma šūpolēs.
Un filmas beigās, kad Norie atkal apciemo Ruču, viņa atkal šūpojas tajās pašās šūpolēs.
Šī atskaņa ļauj izsekot, kā Norie iegūst jaunu esamības patvērumu – lai arī ne uz pastāvīgiem „fiziskiem” pamatiem, tad tomēr vismaz savā sirdī. Un patiesībā jau tieši par to ir šī režisores Ināras Kolmanes un autores Norie filma.
Filma Ručs un Norie atstāj diezgan daudz iespēju dažāda veida pretenzijām. Var, teiksim, pārmest konflikta trūkumu sižeta mezglu punktiem vai arī pārlieku acīmredzamos tematiskos prāta slēdzienus. Var runāt par to, ka būtu derējis precīzāks operatora darbs, kas piešķirtu lielāku svaru filmas stiprajām pusēm.
Taču šīs filmas izaicinošais un drosmīgais eksperiments ir tik interesants māksliniecisks žests, ka otrajā plānā atkāpjas jautājumi gan par trūkumiem, gan par to, cik apzināts un tīšs bijis šis Ināras Kolmanes režisoriskais paņēmiens.
